Dace Pūce: "Radošums ir kā muskulis"

Dienā, kad dodos uz “Marana Productions” studiju, gaisā jūtamas rudens smaržas. Ienāku iekšā, novelku apavus un jūtos kā mājās. Es tiekos ar Daci Pūci – kinorežisori, producenti un Pūces akadēmijas dibinātāju, kura ir guvusi neskaitāmus panākumus kino un producēšanas nozarē.

Tiekamies, lai parunātu par to, kā attīstīt un uzturēt “radošo degvielu”, kas var palīdzēt mirkļos, kad sirdij tuvs darbs kļūst garlaicīgs un monotons, par to, ka sākumā svarīgi izmācīties kaut ko vienu, lai gūtu pamatu zem kājām un kā nebaidīties mainīt profesionālo virzienu. Dace man palīdz saprast, ka nekad nav par vēlu mainīt savu dzīves trajektoriju, jo nezini kā iepriekš gūtā pieredze saslēgsies ar jauno, kam izvēlēsies sekot.

Veronika Geroimova, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Jūsu dzīve vienmēr bijusi saistīta ar radošumu. Kā mainījušies šie radošuma posmi viens pēc otra?

Mans sākumpunkts ir mūzikas skola. Pie tādām lietām nenokļūsti nejauši, jo grozies kā gribi – tas ir ierakstīts zvaigznēs – datumā, kurā esi dzimis, un tajā, ko tev ir nodevuši vecāki.

Man radošais nāk no tēva. Viņš ļoti labi zīmēja un dziedāja. Tādēļ nevaru parakstīties zem šiem talantiem, jo esmu tos mantojusi. Radošā puse man vienmēr ir noderējusi un darbojusies intuitīvi, tāpēc mani pārsteidz, ja kāds neprot zīmēt vai “noturēt meldiņu”, jo tas viss manī rodas dabiski.

 Tomēr es neizvēlējos tikai šo mākslas ceļu. Pamācījos Latvijas Mākslas akadēmijā divus gadus, bet tur neiestājos. Apzinājos, ka tādā gadījumā būtu jāvelta dzīve tikai tam, bet man tas likās garlaicīgi – man vajadzīga dažādība. Man ir maģistra grāds mūzikā, bet arī šeit esmu aizgājusi pavisam citu ceļu. Šo var saukt dažādi – viens cilvēks rok tikai vienā “bedrītē” un tiek tālu. Es neesmu tāda – es roku daudzās bedrītēs, jo vēlos, lai ir interesanti. Vēlos iepazīt tās dažādās pasaules, kas eksistē, jo caur dažādību pilnveidojos visvairāk.

Tagad tos ir modē saukt par “burbuļiem”. Esmu bijusi gan klasiskās mūzikas, gan popmūzikas burbulī, un tagad esmu kino cilvēku burbulī. Studiju gadi ir ļoti svarīgi. Tie nav tikai tādēļ, lai dabūtu papīru vai zināšanas. Tie ir arī kontakti, kas dzīvē ļoti noder. Ja saproti, ka vēlies būt citā burbulī, tad jāiet mācīties citur. Ja to nedari un saglabā tādu asprātīgu attieksmi, uzskatot, ka “man taču to papīru nevajag,” tad paliec tur, kur esi, un nekas nemainās.

Tā kā esmu arī darba devējs un intervēju cilvēkus pirms pieņemšanas darbā, redzu šīs atšķirības komunikācijā – kā runā tas, kurš ir pabeidzis pamatskolu un tas, kurš pabeidzis bakalaura grādu.

Tas āķis ir lasīšana, jo tu lasi un iedziļinies lasītajā. Piemēram, rakstīt bakalaura vai maģistra darbu ir ļoti nepatīkami, jo jāzina, kā pareizi noformēt atsauces un darbu kopumā. Tā var šķist kā tāda sīkumainība, bet patiesībā tā nav. Tikai ar laiku nāk apziņa, ka šīs iemaņas patiesībā palīdz pievērst uzmanību detaļām, piemēram, teikumu veidošanai vai vārdu izvēlei. Visas tās lietas, kas šķiet nevajadzīgas skolā, pēc tam tajā lielajā dzīvē noder.

Vajag izmantot to laiku, kad esi jauns un rukāt, cītīgi strādāt, tiekties un nepārspīlēt ar tusiņiem. Protams, tusiņus arī vajag, bet tomēr ir jāizmanto laiks lietderīgi, kamēr vēl visu spēj uzņemt vieglāk un esi elastīgāks.

Lai gan tagad gudri runāju un pati patiesībā apzināti nemācījos… (smejas). Kādu laiku peldēju līdzi straumei. Nesapratu, ko darīšu ar savu dzīvi, drīzāk darīju to, kas mani interesēja. Patiesībā varbūt tā arī ir tā atslēga – jāsaprot, kas tevi interesē. Ir ļoti labi, ja ir vecāki, kas nenorāda uz merkantilām lietām un ļauj bērnam mēģināt darīt to, ko viņš no sirds vēlas. Pēc tam dzīvē tā ir kā degviela uz ilgu laiku. Arī darbs, kas tev ļoti patīk, vienā brīdī var kļūt monotons un garlaicīgs. Bet šī iekšējā degviela, ko gūstam ar pieredzi, dzen uz priekšu.

Viens cilvēks rok vienā "bedrītē" un tiek tālu. Es neesmu tāda –  es roku daudzās bedrītēs, jo vēlos, lai ir interesanti.

Kā izpaužas intuīcija dzīvē? Vai tā vairāk izpaužas pieņemot mazus, ikdienišķus lēmumus vai lielus lēmumus? Vai arī tomēr viss slēpjas līdzsvarotībā?

Manuprāt, tie lielie lēmumi ir intuitīvi. Prāts ir klātesošs ikdienā – domājot par to, kas jānopērk vai jāizdara, piemēram, lemjot par celšanos agri no rīta, lai ietu sportot. Bet intuitīvi ir tieši tie lielie lēmumi.

Vai kaut kas mainās jūsu raksturā vai dzīves redzējumā, kad rakstāt ļaunus vai garlaicīgus, pelēkus personāžus?

Nekad neesmu par šo domājusi, bet esmu sapratusi, ka rakstīšana ir ļoti veselīga lieta. Ne vienmēr rakstītais jāpārvērš izdotā grāmatā vai nofilmētā filmā. Katrā personāžā tu ieliec vairāk vai mazāk kaut ko no sevis. Idejiski varētu teikt, ka katrā cilvēkā ir labā un sliktā puse, un laika gaitā dominē tā puse, kuru esam pastāvīgi barojuši sevī no bērnības. Savā dzīvē esmu mēģinājusi barot labo pusi, bet ja ienirstam savās būtības dzīlēs, tad tur var atrast pilnīgi jebko, jo mūsos tas viss jau ir iekšā – gan labais, gan sliktais.

Tie saucamie antagonisti ir ļoti interesanti ar to, ka ļaunums bieži vien nav apzināts. Tieši tagad rakstu projektu par kādu sievieti. Viņa nedara ļaunu tādēļ, ka ir ļauna, drīzāk, tā ļaunā nodoma nav, bet tas tiek izdarīts sliktā veidā – manipulējot, kādu kontrolējot. Iemesli šādai rīcībai var būt ļoti dažādi. Tā var būt vēlme pēc mīlestības un saiknes – varbūt bērnībā kāds uzaudzis bez tēva, nekad nav redzējis savu māti vai viņam nekad nav bijuši veltīti mīloši vārdi. Rezultātā cilvēks uzaug atbilstoši šīm pieredzēm. Tomēr tas nenozīmē, ka tas ir apzināts ļaunums. Tāds melns, apzināts ļaunums, manuprāt, neeksistē.

Man personīgi visvairāk interesē tieši šādi stāsti – kas notiek ģimenēs, kas notiek ar cilvēku, kurš kaut ko izdara un kāpēc viņš to izdara. Cenšos jautāt un izprast, piemēram, kāpēc kāds iemīlas cilvēkā, kurā nevajadzētu iemīlēties. Parasti izdomāju atbildes uz šiem jautājumiem un tad bieži vien eju tās apstiprināt pie pazīstamās psihoterapeites – pārsvarā vienmēr sakrīt. Man vairs nav 20–30 gadu, kad es tādas lietas nezināju, tāpēc tagad bieži vien “lasu” cilvēkus. Kad strādāju pie “Bedres” scenārija, biju aizgājusi pie psihoterapeita Viestura Rudzīša, kurš palīdzēja iejusties katra personāža ādā, lai izprastu katra motivāciju, sāpi, iespējamo pagātni un traumas, kas atstājušas nospiedumus cilvēka uzvedībā. Mēs to mantojam viens no otra kā tādu virteni ar lietām, ko ļoti noderētu atšķetināt ikvienam.

Tāds melns, apzināts ļaunums, manuprāt, neeksistē.

Kā nonācāt līdz lēmumam atvērt Pūces akadēmiju? Jo tā tomēr ir mācīšanas, pasniegšanas sfēra.

Tas ceļš ir garš un sākās sen – kādā 2011. gadā. Es mācījos Braitonas filmu skolā, Anglijā. Toreiz es ļoti intensīvi filmēju reklāmas. Man piezvanīja kāds klients un prasīja, vai var nofilmēt reklāmu. Kad tika aizsūtīts budžets, viņš bija sašutumā par to, ka tas ir dārgi. Klasiska situācija. Tas bija jau n–tais klients, kurš nesaprata, kāpēc par kaut ko vispār ir jāmaksā.

Tādā veidā radās mana pirmā ideja – izveidot apmācības kursu klientiem, lai viņi saprastu, no kā sastāv filmēšanas process. Piemēram, kas nepieciešams, lai nofilmētu pusotras minūtes vai 10 sekunžu garu video? Kādas ir filmēšanas sastāvdaļas? Kā mainās izmaksas, ja jāfilmē viens aktieris vai 50 aktieri? Un kas notiek aiz kadra, lai iegūtu kvalitatīvu gala rezultātu?

Līdz 2016. gadam, pirms nodibināju Pūces akadēmiju, izveidoju kursus “No idejas līdz filmai”, kurus vadīju ar "ES mājas” atbalstu, kas rezultātā studentiem bija par velti. Ar šiem kursiem, tā saucamajiem trīsdienniekiem, kas notika piektdien, sestdien, svētdien, apceļoju gandrīz visu Latviju.

Kad 2016. gadā pabeidzu Kultūras Akadēmijas maģistrus Kinorežijā, paņēmu ilgāku pārtraukumu, jo nezināju, ko darīt tālāk. Neskatoties uz to, man radās ideja atvērt šo skolu. Iestrādes man jau bija, gadu strādājot Koledžā, kur es pasniedzu producēšanas kursu un aktiermeistarību. Izlēmu, ka jādod savas zināšanas tālāk. Uzrunāju vēl trīs “Pūces” – savu vīru Valtu, vīra māsu Daci un savu dēlu Valteru – no kā arī radās nosaukums “Pūces akadēmija”.

Sākumā pasniedzu ļoti daudz, bet tad izlēmu, ka došu iespēju citiem speciālistiem, jo tas izskatās nopietnāk un arī interesantāk pašiem studentiem. Varu sist sev uz pleca, ka es esmu ievilkusi šajā skolotāja amatā ļoti daudzus profesionālus cilvēkus, kas nekad nav bijuši skolotāji. Tie ir mani producenti – Kristele Pudane, Elīna Jozauska, Sandis Miltovičs, Gundega Skudriņa, Vilnis Kalnaellis, Aigars Dinsbergs, Valters Pūce, kā arī operatori – Aleksandrs Grebņevs, Dāvids Smiltiņš u.c.

Runas kursus vadu pati. Mācījos pie ļoti labām runas pedagoģēm – Zanes Daudziņas, Antonijas Apeles. Nemācu publisko runu, bet tieši studijas runu. Esmu arī apmācījusi aktierus skaņu režijā. Uzdrīkstos mācīt, jo man ir pieredze šajā jomā. Lielākās bažas uzsākt mācīt bija: “Es taču nemācēšu, nevarēšu, nāks pieauguši cilvēki un es mācīšu viņiem kaut ko, ko pati vēl nezinu un ko man pašai vēl jāmācās”. Šādas domas man mēdz būt joprojām. Arī par aktiermākslas kursu man bija baigā panika. Pirmo lekciju novadīju koledžā un sapratu, ka tas labi strādā, tāpēc sāku to pasniegt arī Pūces akadēmijā. Man ir S. Meisnera aktiermeistarības sertifikāts, ko ieguvu ASV. To arī pasniedzu Pūces akadēmijā. Nav tā, ka es to daru ar tādu “es visu zinu, nāciet un es jūs visus mācīšu” – nē. Arī skolotāja profesija ir jāiemācās. Tu vari kaut ko mācēt, bet iemācīt citam, lai viņš saprastu, arī ir jāprot.

Tu vari kaut ko mācēt, bet iemācīt citam, lai viņš saprastu, arī ir jāprot.

Kursos arī izveidojas atgriezeniskā saite starp pasniedzējiem, kas jau strādā konkrētajā profesijā un studentiem.

Tieši tā. Es parasti atklāju kursus Pūces akadēmijā ar to, ka saku: “Jebkuri kursi noderēs dzīvē pat ja nekļūsiet par aktieri vai režisoru. Beidzot kursus kino režijā, jūs citādāk skatīsieties uz filmām. Ja būsiet klients, tad būsiet daudz gudrāki pasūtītāji un labāk novērtēsiet rezultātu, un sapratīsiet budžetu.”

Jebkuri kursi noderēs dzīvē pat ja nekļūsiet par aktieri vai režisoru

Mājaslapā ir arī apmeklētības rādītājs visiem kursiem, vai tas ir tas, cik daudz cilvēku piesakās vai tie, kas ir pabeiguši kursus?

Tie, kas ir pabeiguši un ieguvuši sertifikātus.

Vismazāk tur bija tieši storyboards zīmētāju un scenāristu.

Jā, storyboards ir ļoti specifiska sfēra. Un abi kursi sākās salīdzinoši nesen, tādēļ arī pabeigtības rādītāji ir zemi. Veidojam kursu arī par skaņu. Tas ir ļoti šaurs, specifisks virziens. Piemēram, operatormāksla ir mazliet plašāka, jebkurš, kam tas interesē, var paņemt kameru, iemācīties to lietot un sākt filmēt, bet skaņa ir šaura specialitāte, līdz ar to speciālistu ir mazāk un viņi ir pieprasītāki.

Kā atrast līdzsvaru starp tehniskajām zināšanām un radošumu?

Ja runa iet par kino mākslu un nevis par teātra mākslu, tad tehniskās zināšanas ir līdzvērtīgas ar radošajām. Šeit nevar teikt, ka esi radošs un neko nesaprast no kameras. Kādreiz arī domāju, ka režisori ir tie, kas komandē visus, bet izrādās režisoram ir arī jāraksta. Skolā sacerējumos man bija ļoti sliktas atzīmes. Man nepatīk rakstīt – tas ir mans vājākais punkts, tādēļ piespiedu sev mācīties rakstīt. Es vēljoprojām turpinu sevi attīstīt.

Ja režisors neorientējas mūzikā, tad tas ir kā liels, dziļš un tumšs maiss. Ļoti daudz tiek zaudēts, ja nezini, kam jāskan konkrētajā brīdī, un vai kaut kā ir par daudz vai par maz. Izšķiroša loma ir režisora gaumei un aktuālo tendenču jušanai. Ir svarīgi saprast balss intonācijas, aktiermeistarību, vizuālo domāšanu. Kino režisoram ir svarīgi prast aizvērt acis un jau redzēt filmu. Tas ir jātrenē un nav iespējams to iegūt vienā dienā, mēnesī vai gadā. Kad filmēju “Bedri” notika maģiskas lietas, jo spēju visu vizualizēt jau scenārija rakstīšanas laikā. Bieži vien redzi tikai tādu sekundes uzplaiksnījumu – ieraugi lokāciju, kā varoņi stāv, dzirdi sarunu – un tad viss izdziest. Tā aina kā sērkociņš iedegas un tikpat ātri nodziest. Radošais “sensors” ir jāattīsta un jārēķinās ar to, ka tas ir lēns process.

Bieži vien cilvēki baidās atklāt to radošo un patur sevī. Tomēr, ja cilvēks vēlas radoši darboties, viņam visas idejas “jāsper ārā”. Radošums ir kā muskulis. Ja to nelaiž ārā, tas iznīkst, un nekas jauns nenāk vietā. Sākumā tas ir lēni, bet jo vairāk to trenē, jo ātrāks šis process kļūst un saslēdzas visi radošuma procesi.

Radošums ir kā muskulis. Ja to nelaiž ārā, tas iznīkst, un nekas jauns nenāk vietā.

Viens veids kā trenēt radošumu būtu neturēt to sevī. Kādi ir citi veidi, kā strādāt pie sava radošuma?

Viena puse ir māksla. Iet uz izstādēm, skatīties gleznas, interesēties par mākslas vēsturi, vēsturi kopumā. Ir jāredz vizuālais – ko dara gaisma, ko veido silueti un kompozīcija, jāveido krāsu izjūta.

Pēc tam otra, liela puse, ir skaņa. Jāsaprot, ka bez mūzikas ir arī dažādi foni, atmosfēras. Skaņa ir vesela pasaule. Brīžos, kad nav vizuālas bildes un ir tikai skaņa, tu tāpat emocionāli jau esi iekšā atmosfērā. Piemēram, dažkārt video sākumā ir vienkārši melns fons un skan tikai skaņa, caur kuru tu iekšēji nokļūsti mežā, pie jūras, birojā vai stacijā, un tikai tad parādās vizuālā bilde, kas papildina skaņu.

Kāds varētu būt ieteikums cilvēkiem, kas vēl baidās virzīties šajā radošajā virzienā?

Pirmkārt, nevajag sākt mācības ar režijas studijām, jo režisoram jābūt ar lielu dzīves pieredzi, briedumu un kaut kādām dzīves, profesionālajām prasmēm. Ja tev ir 20 gadi, sākumā apgūsti profesiju, iemācies dziedāt, dejot, spēlēt kādu instrumentu, gleznot, gaismot, iemācies būt tikai operators – iemācies profesiju, jo režisors ir tas, kurš to visu simfonisko orķestri jeb visas šīs profesijas diriģē.

Ja tu nezini aktiermeistarību, tu nezini, ko pateikt aktierim. Tu nezini, ko pateikt operatoram, ja pats neesi kameru turējis rokā. Tu nevari komentēt scenāriju, ja nekad pats neko neesi uzrakstījis. Visas šīs iemaņas ir ļoti nepieciešamas, ja tev jāvada liels pūlis ar cilvēkiem, kur ir lieli stresa brīži un ir jāpieņem lēmums sekundes laikā. To visu var uztrenēt, bet tikai ar gadiem, ar laiku krājot pieredzi. Bieži vien ir dzirdēts, ka scenārists–rakstnieks kļūst par režisoru, vai aktieris kļūst par režisoru – ne velti tā notiek. Tas viss ir saistīts.

Kādā no intervijām pieminējāt, ka katrs gadalaiks smaržo citādāk. Vai varat aprakstīt katru gadalaiku smaržās, krāsās, sajūtās?

Kad to reāli izjutu, tas mani pārsteidza. Ziema ir ar kristāldzidru smaržu, bez piejaukumiem. Pavasaris ir kā iemīlēšanās, kā tauriņi smaržu formātā. Vasara ir mierīga, silta. Šķiet, ka viss no augšas iet uz leju, tu kāp arvien zemāk un zemāk – un tad ir rudens. Visu vasaras ziedu, lapu smarža sāk tuvoties zemei. Rudens ir zeme.