Ceļu satiksme kā riču raču. Saruna ar Paulu Timrotu

Kādā tumšā rudens vakarā mēs sēžam Rīgas Motormuzeja bērnu istabā. Ap mums ir mazas automašīnas, ceļazīmes un rotaļu stūres, kas citkārt kalpo, lai bērniem stāstītu par satiksmi un drošību, taču šovakar telpa ir pārtapusi sarunu vietā ar cilvēku, kurš jau vairāk nekā divdesmit gadus ir neatņemama Latvijas ceļu satiksmes kultūras balss. Režisors, raidījuma Zebra balss un seja, auto entuziasts un sabiedrības domas kustinātājs Pauls Timrots dalās pārdomās ne tikai par satiksmi un ikdienas paradumiem uz ceļa, bet arī par saviem sasniegumiem un ceļu līdz tiem.

Ketija Gertmane, Jūlija Vituka, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2025.gada rudenī.

Lūdzu, pastāsti par sevi un kā tu nonāci žurnālistikā!

Termins žurnālistika prasa izglītības pamatus, taču es nevienu sekundi neesmu mācījies par žurnālistu. Man nav izglītības šajā jomā un darbā [žurnālistikā] nonācu pilnīgi nejauši. Astoņdesmito gadu beigās mans draugs, ar ko mēs kopā sportojām, Jāņumuižas tehnikumā bija uztaisījis tādu kā video centru, kurā rādīja vietējo televīziju un notikumus. Mums nebija ko darīt un domājām, ka vajadzētu uztaisīt kādu raidījumu par to, ko dara Jāņumuižā. Mēs paņēmām kameru un mikrofonu, izgājām ielās un runājām ar cilvēkiem, kas pastaigājās. Sarunas tika nofilmētas, draugs tās samontēja un palaida vietējā televīzijā.

Es sapratu, ka žurnālistika nav nekas grūts, bet tas mani nekādā veidā neaizkustināja. Tad sāka veidoties Radio SWH, un Ainārs Mielavs mani pasauca strādāt radio. Nu labi, ejam, strādājam bez pieredzes. Tikai vēlāk sāku saprast, kas tā par mūziku, kas tie par diskiem, kā tos palaist. Tas bija pilnīgi jauns formāts, ko mēs izmantojām intervijām. Varējām runāt, ko gribējām, un darīt visādas blēņas, jo cilvēki nevarēja pārslēgt citu radiostaciju. Es sapratu, ka tas galīgi nav grūti un uzdevu [radio viesiem] jautājumus par filmām, kuras pats arī biju redzējis.

Kāda ir tava pamatizglītība?

Es esmu mācījies latviešu valodu un literatūru Latvijas Universitātes pedagoģijas fakultātē, kā arī kino režiju Latvijas Kultūras Akadēmijā un organizāciju vadību un psiholoģiju Biznesa vadības koledžā.

Vai esi arī strādājis kādā no šīm nozarēm?

Esmu strādājis par latviešu valodas skolotāju un strādājis arī bērnudārzā. Tāpat esmu nodarbojies ar kinorežiju, taisot animācijas un dokumentālās filmas, kā arī teātra izrādes.

Kurš no šiem darbiem tev ir vistuvākais?

 Mana sirdslieta noteikti ir veidot raidījumu Zebra, jo tur var redzēt izmaiņas sabiedrībā. Cilvēki maina savu uzvedību, atbildīgie dienesti maina ceļu noformējumu un tu redzi, ka tavs darbs kaut ko uzlabo. Tu dari ar lielu jēgu un redzi, ka no katra soļa ir atdeve. Bet ja prasi ko tādu, kas ir interesants un ko daru ar prieku, tas ir teātris, bet ar to nevar nopelnīt maizi.

Tātad teātris tev ir hobijs?

 Nē, tas ir darbs, kuru tu šajos apstākļos nevari darīt cauru dienu. Vari parēķināt, cik Latvijā ir teātru, lielo zāļu un cik var nopelnīt no vienas lielās zāles.

Tātad Zebra ir tavs pamatdarbs?

Jā, ja to dari katru nedēļu trīsdesmit gadu garumā, tas laikam ir pamats.

Vai Zebra bija tava iniciatīva, vai arī kāds piedāvāja veidot šādu raidījumu?

Kad es sāku [darbu], nebija konkursu uz darba vietām, vienkārši tādā kā sociālajā tīklojumā, kurš kuru pazina, tas ar to runāja un pasauca [strādāt]. Es tādā veidā esmu strādājis pat bankā, jo klasesbiedrs pasauca, zinot, ka es māku zīmēt un tur vajadzēja reklāmu. Tieši tāpat mani pasauca uz televīziju taisīt raidījumu. To sākumā producēja radošā apvienība Labvakar, tie bija onkuļi, kas no tautas saņem adītās zeķes. Viņiem vajadzēja kādu, kas runās par transportu un satiksmi, un tālu viņi nemeklēja, jo tobrīd Radio SWH jau gadu bijām runājuši par mašīnām. Man piedāvāja vadīt [raidījumu], bez kādiem konkursiem, bez gatavošanās, bez „šito gribu, dodiet man to darbu”.

Kā notiek raidījuma plānošana? Vai materiāls ir iepriekš sagatavots?

 Ja tu gribētu taisīt raidījumu, es tev iedotu paņēmienu paciņu, ar kuru tu varētu „izšļūkt” gadiem. Pirmkārt, Latvijā ir četri gadalaiki, tātad mainās apstākļi, kuros jābrauc, mainās uzvedība uz ceļa. Ir gadalaiku lietas, kuras var atgādināt katru gadu, jo jūsu vecuma cilvēkiem, kas ir tikko nolikuši vadītāju eksāmenu, tas viss ir jaunums. Vecie auto vadītāji ir to dzirdējuši, bet jaunie grib, lai stāsta šīs sezonālās lietas. Katru nedēļu pienāk arī ziņas, desmitiem stāstu no cilvēkiem ar fotogrāfijām, adresēm vai koordinātēm, par ko cilvēki grib dzirdēt raidījumā.

Vai tev darbā ir gadījusies kāda dīvaina vai smieklīga kļūda, ko joprojām atceries?

Nē, tieši pretēji. Es pārsvarā visu ierunāju ar pirmo reizi un bez pārteikšanās. Montāžas režisors Oskars [Miķelsons] būtu dusmīgs, ja [ainas] būtu jāfilmē divreiz. Sakoncentrējies, safokusējies un pasaki teikumu ar pirmo reizi. Tas ietaupa laiku tev un arī cilvēkam, kas montē raidījumu.

Ja tomēr kādreiz sanāk kļūdīties, kāds ir labākais risinājums, lai izietu no situācijas, piemēram, ja tiek filmēta tiešraide?

Jūs noteikti esat pamanījušas, ka soctīklos labi strādā godīgi video, kur kāds pa īstam raud, sasitas, nositas vai kaut kas aizdegas. Šādas cilvēcīgas kļūdas dod godīguma sajūtu. Jo šķībāks kadrs, jo čābīgāk nofilmēts, jo tizlāka gaisma, jo vairāk mēs ticam, tātad, ja tiešraidē kāds nošķaudās, klepo vai apgāžas ar visu krēslu, to nevar izlabot. Nevajadzētu būt dumjam un katrā teikumā pārteikties, bet, ja kaut kas gadījās, vajag pašcieņu, mums visiem tā gadās. Tas tikai apliecina, ka mums ir tīra manta.

Vai ir labāk skatītājiem un klausītājiem sniegt patiesus ziņu sižetus vai tieši pretēji, piekāpties augstāk stāvošas personas norādījumiem par to, ko drīkst rādīt un teikt?

Ja augšā ir kāds, kurš saka, ka to nedrīkst rādīt, es domāju, ka vajag mainīt darba vietu. Tas ir ļoti slikts redaktors, ja viņš tiešā veidā tev kaut ko neatļauj. Kvalitātes dēļ vēl saprotams, bet tev vajag būt godīgam pret sevi, ja tevi patiešām tas interesē. Labāk stāstīt savu stāstu, nevis klausīt kādam citam.

Ja tu esi pārliecināts, ka tev ir taisnība, dari to. Daudz maz vajadzētu pieturēties pie faktiem, nevari daļu ievērot un daļu ignorēt, bet darbu vajag darīt godīgi pret sevi. Ja tev tas ir interesanti, tas noteikti ir interesanti lielai daļai cilvēku. Tam, ko tu stāsti, ir jābūt, pirmkārt, aizraujošam un interesanti pateiktam. Tu zini, kas ir patiesība, un stāsti sev zināmos faktus. Vēlams sev nemelot. Tā ir literatūra. Ja tevi interesē, vai Minhauzens bija reāla persona, vai Jēzus eksistē, stāsti par viņiem.

Darbu vajag darīt godīgi pret sevi.

Vai vari pastāstīt par savu lielāko sasniegumu?

Man ļoti patika, ka bija iespēja Biķerniekos braukt sacensībās. Tajā laikā tas bija ne pārāk pieejams pasākums. Tur vajadzēja daudz resursu, bet man to izdevās izdarīt vairākus gadus. Par sasniegumu uzskatu arī to, ka man ir izdevies pabūt Latvijas lielākajos teātros – Latvijas Nacionālajā teātrī un Dailes teātrī.  

Vai ir gadījies, ka kāds pienāk klāt un pasaka, piemēram, ka ļoti labi izveidoji raidījumu?

Mēs praktiski visu laiku strādājam ārā uz ielas, uz ceļiem, un reizēm ir grūti ierakstīt skaņu. Cilvēki, braucot garām, māj ar rokām, taurē, smaida, mēģina sazināties un kaut ko parādīt. Tā ir vienkāršākā atsauce uz to, ka viņi zina un novērtē mūs, ka viņiem tas patīk. Fūres un autobusa šoferi taisa vaļā logus, māj, pasaka kaut ko foršu. Tas ir ļoti vienkāršs vērtējums un tu redzi, ka cilvēkiem tavs darbs noder.

Vai esi saņēmis arī sūdzības par to, ko rādāt raidījumā?

Protams, kas tik nav bijis. Piemēram, deviņdesmitajos gados Kārlis Šadurskis, kurš tajā brīdī bija Saeimas deputāts, rakstīja, ka man esot nederīga frizūra priekš televīzijas un lai mani no turienes aizvācot. Kā var būt tāds „dunduks”?

Mums arī draudēja, ka iesūdzēs tiesā. Raidījumā pateicām to, ka kāds muļķis pie Vangažiem uztaisīja skaņas sienu, kurai vidū ir caurums. Cilvēki iet uz ceļa priekšā mašīnām, kuras viņus neredz, ir jābūt stulbam, lai kaut ko tādu uztaisītu. Mēs esam viņus aizvainojuši, nosaukuši par stulbeņiem. Es teicu, ka uzdevu retorisku jautājumu, par kuru viņi jūtas vainīgi, bet neteicu, ka tieši viņi ir stulbi. Daudz kas ir noticis, bet tieši tāpēc viss ir jāpārbauda, pirms to saki, jāpārbauda likumi. Pārsvarā viņi nomierinās, ja saprot, ka kaut ko izdarīja nepareizi.

Vai labāk ir „dot pretī” nekā paklusēt un ļaut, lai tevi iznīcina?

Vienmēr vajag „dot pretī”. Savukārt, ja ir situācija, ka tu pats kļūdies, saki, jā, es tā domāju, bet varbūt kļūdos, tā arī drīkst būt. Labāk nemuldēt un godīgi pateikt, ka es tajā brīdī domāju tā, bet tagad zinu labāk. Jūs noteikti dzīvē kļūdīsieties.

Labāk nemuldēt un godīgi pateikt, ka es tajā brīdī domāju tā, bet tagad zinu labāk. Jūs noteikti dzīvē kļūdīsieties.

Turpinot par auto tēmu, vai vari pateikt, vai ir kāds lamuvārds, ko esi izmantojis pie stūres?

Es drīzāk lietoju pilnīgi citas lietas. Bieži vien cilvēki sūdzas, ka kāds priekšā ne tā brauc vai velkas. Es vienmēr saku ''apdzen un aizmirsti''. Tev priekšā kāds var braukt ļoti tizli vai lēni - nedusmojies uz viņu, bet iztēlojies, ka tur brauc tavs vecākais un tizlākais radinieks. Tad tas kļūst smieklīgi un tu to uztver ar smaidu. Ja tu sāc lamāties, sēžot pie stūres, tev pašam kaut kas īsti nav kārtībā.

Tev priekšā kāds var braukt ļoti tizli vai lēni - nedusmojies uz viņu, bet iztēlojies, ka tur brauc tavs vecākais un tizlākais radinieks. Tad tas kļūst smieklīgi un tu to uztver ar smaidu.

Vai tev pašam ir bijis kāds nesens ceļu satiksmes pārkāpums, par ko vari pastāstīt?

Pēdējais sods atnāca aizvakar. Braucu uz 61 zonā, kur bija zīme 50. Braucu mierīgi, skatījos, kur iet cilvēki, bet nepaskatījos spidometrā. Tur bija novietots slepenais radars, uz kuru neviens neskatās, bet man šķiet, ka tieši tāpēc mēs bērnībā spēlējām riču raču, lai iemācītos neapvainoties uz apstākļiem.

Kāpēc Biķernieku trase un Motormuzejs ir tev emocionāli tuvākās vietas?

Es šajā rajonā esmu pavadījis visu dzīvi. Esmu daudz braucis pa Biķernieku trasi ar mašīnu, un ļoti daudz tur esam filmējuši un pavadījuši laiku, montējot raidījumu. Tā ir gan ērta, gan sirdij tuva vieta.

Vai tev ir kāds ieteikums, ko vēlies dot cilvēkiem?

Es ieteiktu ik pa brīdim pamainīt nodarbošanos, jo veci cilvēki, kuri nekustas un guļ gultā, nemainās. Viņiem arī smadzenēs rodas izgulējumi. Ja darāt ko vienu, atrodiet vēl kaut ko, kas jums interesē, kas atšķiras no tā, lai smadzenes dabūtu citādu slodzi, dažādas idejas. Ja jums patīk būt žurnālistiem, pamēģiniet svētdienās stādīt tomātus, braukt ar jahtu, kaut ko pilnīgi pretēju. Darbs, ko dari visu mūžu, var apnikt gan tev, gan citiem.