“Būtu skumji būt nenoderīgam”. Intervija ar Arti Volfu

Gaisā virmo neliela tabakas smaka – Artis Volfs ne tikai pats ietin cigareti, bet ar pierastu vieglumu sarullē vienu arī kolēģim. Galvā viņam stilīga cepure, mugurā sarkana ādas jaka un uz acīm izteiksmīgas melnas brilles. Viņa tēls piesaista uzmanību uzreiz. Taču aiz spilgta ārējā tēla slēpjas tikpat spilgta radio SWH ētera personība, kas gadu gaitā pierādījusi sevi kā neatlaidīgu un atklātu profesionāli.

Samanta Muceniece, Amanda Birkenšteina, Studentu medijs Skaļāk

Vai bija kāda dziesma, ko šodien klausījies ceļā uz darbu?

Ikdienā visvairāk klausos jaunu mūziku. Piemēram, man patīk konkrēti, Gorillaz jaunais gabals “The Happy Dictator”, tad vēl es ieliku radio rotācijā Jade jaunāko gabalu “Unconditional” un arī Cat Burns ir jauns gabals “Lavender”, Jay-Z “Hypnotic” un Kali Uchis “Cry about it!”.  

Tā ir mana ikdiena. Pārsvarā cenšos klausīties to, kas būtu lietojams radio. Tīri praktisku apsvērumu dēļ. Bet tā, ka es kaut ko īpaši klausītos, droši vien ka nē. Jaunas mūzikas ir tik nenormāli daudz un tas aizņem tik daudz laika! 

Pēdējos piecus gadus nodarbojos ar fiziskām lietām, vingroju un skrienu, uzlieku dziesmu un pat neskatos, kas tur kaut ko dzied, jo vienkārši vados pēc sajūtām – patīk vai nepatīk. 

Kā tu sevi raksturotu trīs vārdos un kāpēc?

Esmu atvērts. Citādi es nestrādātu radio, jo ir jābūt atvērtam. Gan jau, ka esmu arī pozitīvs, jo vienmēr uz visām lietām skatos pozitīvi. Nežēlojos par problēmām, jo tās risinu. Īstenībā esmu piefiksējis, ka jebkādās dzīves problēmās esmu cīnītājs un nesamierinos ar to, ka iet slikti – ir labi un ir jādzīvo. Tas man ir baigi palīdzējis.

Esmu piefiksējis, ka jebkādās dzīves problēmās esmu cīnītājs un nesamierinos ar to, ka iet slikti – ir labi un ir jādzīvo. Tas man ir baigi palīdzējis.

Plānoji strādāt radio jau no jaunības dienām vai tā ir nejaušība?

Principā, kaut kad padsmit gadu vecumā vai pat agrāk es interesējos par mūziku. Tad, kad biju maziņš bija pavisam cits laiks un pavisam cita valsts, un ārzemju lietas bija ļoti reti pieejamas. Viena no pieejamām lietām, kas nez kāpēc pie manis nonāca, bija radio aparāts, kurā, ļoti spilgti tagad atceros, bērnībā klausījos Luksemburgas Radio, kurā bija Top 40. Man likās, ka tik kruti viņi to dara! Man palikusi tāda bērnības atmiņa, ka naktis pavadīju vienkārši klausoties radio – nu, [lai uzzinātu] kas tur ir un kas ir populārs, kā to piesaka un kā viņi to dara? Un, protams, salīdzinot ar to, pie mums nekas tamlīdzīgs nenotika tajā laikā. Man likās, ka būtu forši, ja arī es tā varētu, un tas piepildījās – brīnumi notiek!

Loģiskākais, kas man likās tajā laikā, bija spēlēt diskotēkās. Ja tu nevari to izdarīt radio, tu vari to izdarīt publikas priekšā [kā dīdžejs], ja tev ir kaut kādi talanti un gribēšana runāties ar cilvēkiem. Nebija vienkārši tā, ka tu tikai spēlē mūziku – tur arī bija jārunā un tas deva papildus skillus [no angļu val. prasmes]. Pirms radio, es tiešām ilgu laiku arī spēlēju diskotēkās. Tie nebija divi, trīs gadi – tie bija reāli desmit. Jā, tas, manuprāt, ir ceļš, kā no dīdžeja es vienkārši pārtapu par radio personību.

Vai tu atceries savu pašu pirmo reizi ēterā? Kādas bija sajūtas?

Pirms Radio SWH sāka darboties 93. gadā kādu laiciņu strādāju ļoti mazā radiostacijā. Tā bija pirmā komercradiostacija Latvijā – Radio 2a – kur mēs retranslējām signālu no Norvēģijas. Varējām nokļūt ēterā tikai tādā veidā un lasīt Latvijas ziņas – būtībā tu sagatavo ziņas un izej kā ziņotājs un lasi. Nebiju domājis, ka vispār kaut ko tamlīdzīgu darīšu, bet kāpēc gan ne? Tas mani forši sagatavoja tālākam ceļam.

Tad sākās Radio SWH, kas bija kā pirmais īstais ēteris. Atceros savu pirmo reizi. Skaidrs, ka satraukums bija – ne nenormāls, bet bija. Taču, tajā brīdī jau zināju ko daru, jo pirms tam man jau bija radio pieredze un es jutos salīdzinoši droši. Forša sajūta. Lieliski – lieliski būt ēterā, man patīk to darīt!

Ko tev nozīmē brīvība ēterā?

Visdrīzāk visu. Manuprāt, radošās izpausmes ir ārkārtīgi svarīgas radio un ne tikai. Būtu stulbi un nepieņemami, ja tevi kāds vienkārši ierobežotu un teiktu, kas tev jāsaka un kā tev jādara. Atšķirībā no televīzijas, kur viss ir smuki salikts pa plauktiņiem, ir scenārijs un teksts, radio tāda teksta nav. Vari pateikt, ko gribi, un tā ir baigi labā sajūta, ka vari izteikties brīvi. Tu vari paust savu viedokli, izklaidēt cilvēkus un pats just, ka esi izdarījis kaut ko labu. Tā ir brīvība!

Piemēram, kāpēc ir adrenalīns? Tuvāks salīdzinājums varētu būt ar mūziķiem. Es neesmu mūziķis, es nekāpju uz skatuves un nedziedu. Tomēr sajūta ir līdzīga – tā dod atdevi un gandarījumu, ka esi paveicis ko vērtīgu. Arī ēterā ir tā pati sajūta. Kad kāds tev raksta vai zvana, vai saka, ka tas ko dari ir baigi forši – tā ir mijiedarbība, kas ir ļoti svarīga.  Es jau stāstu savu dzīvi radio. Man liekas, tas ir foršākais visā tajā – vari izstāstīt visu, ko gribi un nekādā gadījumā nepamācīt cilvēkus, bet norādīt uz lietām, kas tev liekas interesantas, un ja tās aizrauj citus cilvēkus, tādā veidā tu gūsti gandarījumu.

Atšķirībā no televīzijas, kur viss ir smuki salikts pa plauktiņiem, ir scenārijs un teksts, radio tāda teksta nav. Vari pateikt, ko gribi, un tā ir baigi labā sajūta, ka vari izteikties brīvi.

Vai ir kāds plāns, kā tu gatavojies ēteram vai tas ir spontāni?

Es ļoti daudz klausos mūziku un lasu par mūziku. Tā ir mana gatavošanās. Gribu būt informēts. Iespējams, ja man nebūtu jāstrādā radio, tad es būtu kļuvis slinkāks un neklausītos tik daudz mūzikas un nelasītu par to. Ir tehniskas lietas – sataisīt džinglus, sataisīt fragmentus. Tas aizņem diezgan daudz laika, un tāpēc es vēl neesmu gatavs šodienas ēteram, piemēram, es gribu būt gatavs, es zinu, ka pulksten 14.00 būs intervija, un man vajag fragmentu no tās intervijas.

Tātad man jāgatavojas un jānoklausās, ko no rīta ir sarunājuši BB Brokastu puiši – jāatrod kaut kas smieklīgs, kaut kas interesants, ko es varu izmantot savā programmā. Tādā veidā saliekas puzles gabaliņi. Tad izdomāju, ko darīšu – man ir trīs stundas ētera, gribu to piepildīt jēgpilni. Respektīvi, lai būtu attaisnojums, kāpēc es vispār tur esmu. Ir bezjēdzīgi vienkārši pieteikt dziesmas un teikt cik pareizs ir laiks, un kādi šodien laikapstākļi – vai ēterā izdarīju kaut ko vairāk. Vienkārši jābūt gatavam. 

Kā tu uztver savu darbu, vairāk kā izklaidi, misiju vai vienkārši profesiju?

Man ir palaimējies, jo radio ir vislabākais darbs, ko vispār darīt. Tāpēc es to uztveru kā izklaidi – nu, savā ziņā kā misiju. Nekādā gadījumā ne kā profesiju, tas vienkārši ir dzīvesveids. Tu strādā, dzīvo radio un vispār neizkāp ārā no tā. Kad guli, tad varbūt izkāp ārā, bet tā vairāk vai mazāk visu laiku esmu iekšā radio.

Kas tevi motivē turpināt savu darbu?

Mani joprojām motivē tās lietas, kuras es ar savu būšanu ēterā varu dot cilvēkiem. Būtu baigi skumji būt nenoderīgam. Vienalga kādā vecumā esi, vienalga ko dari, ir jābūt sajūtai, ka esi nepieciešams un vajadzīgs, jo tas motivē. Pretējā gadījumā cilvēks sēdēs mājās un neko nedarīs. Otrkārt, mani motivē mūzika. Mūzika iespējams ir pati svarīgākā lieta manā mūžā – ja visu laiku ir jauna mūzika, tas mani motivē kaut ko darīt un teikt, un stāstīt par to cilvēkiem.

Vienalga kādā vecumā esi, vienalga ko dari, ir jābūt sajūtai, ka esi nepieciešams un vajadzīgs, jo tas motivē.

Ko tu teiktu Artim Volfam pirms 20 gadiem, ja būtu iespēja?

Man liekas, pirms divdesmit gadiem es biju vēl diezgan nenobriedis, tādā ziņā, ka nemācēju labi runāt ar cilvēkiem un nebiju tik atklāts un pretimnākošs. Es viņam teiktu – klausies, Arti Volf, tev ir jābūt pretimnākošam, interesantākam, foršākam, jāskatās plašāk uz lietām. Man liekas, ka tajā laikā es tikai un vienīgi domāju par mūziku un nekas cits vispār nebija – apkārt nebija nekādas citas pasaules, tai skaitā attiecību un empātijas pasaules. Tāds kaut kāds lietu kopums, ko tu iegūsti tikai ar laiku un pieredzi. Tagad ir citādāk. Tagad esmu gatavs darīt jebko.

Vēl viena svarīga lieta – nevajag baidīties. Vajag darīt lietas ar lielāku pārliecību, un, ja esi par kaut ko pārliecināts – vienkārši dari to! Manuprāt, pirms divdesmit gadiem man nebija tik lielas pārliecības, es tā šaustījos – vajag vai nevajag, vienkārši – esi pārliecinātāks par sevi. Dari, ja tev liekas pareizi  – dari, nejautā!

Runājot par radio pasauli, kas ir mainījies Latvijas radio pasaulē kopš taviem pirmajiem gadiem ēterā?

Viss ir mainījies. Galu galā, radio Latvijā kā valstī eksistē jau vairāk nekā 100 gadus – no pagājušā gadsimta 20. gadiem. Radio ir radikāli mainījies tīri tehniski – kā tas tiek raidīts un, protams, arī tehnoloģijas ir mainījušās. Radio nozīmība, manuprāt, nav mainījusies, jo radio ir audiāls medijs. Radio ir tad, kad cilvēks klausās – tā ir viņa iztēle, kas man ļoti patīk, jo tas nav kā televīzijā, kur redzi tēlu, kas runā ar tevi. Pirmsākumos radio kāds runāja ar cilvēku un viņš iztēlojas, kas tas tāds ir. Tikpat labi varēja iztēloties mani kā divmetrīgu čali un baigi būdīgo, kas īstenībā es neesmu.

Mainījies ir tas, ka laikam ejot, un tai skaitā arī attīstoties tehnoloģijām un sociālajiem tīkliem, cilvēku uzmanība konkrēti uz radio ir ļoti fragmentēta.

Cilvēki varbūt mazāk laika pavada klausoties radio vai dzirdot radio, taču kā audiāls medijs un audiāls satura veidotājs, radio joprojām ir nozīmīgs. Tikpat labi tas var būt kā, piemēram, podkāsts – vienkārši garš podkāsts, kuru tu klausies fonā. Viss atkarīgs no tā, kā to formulē attiecīgajam laikam, un šajā gadījumā formulējums var būt – šis ir mans podkāsts. Baigi interesanti, tas nav radio, tas ir podkāsts un īstenībā tas ir radio.

Kāpēc un kā radās “Ielās ar Arti Volfu”?

Es sāku savu karjeru braucamajā laikā, Radio SWH 90. gados. Tas bija viens no pirmajiem oficiālajiem šoviem, ko es vadīju. Visu laiku ir vilcies tas braucamlaiks, braucamlaiks, braucamlaiks. Un tu mēģini vienkārši atrast kaut kādas alegorijas, sinonīmus tam vārdam. Kur tad cilvēki ir, kad viņi brauc ielās? Cits konteksts, kāpēc es domāju par to, ir tīri muzikāls, jo hip hop kultūrā, piemēram, 90. gados visi bija ielās. Viss actions [no angļu val. kustība, notikumi] notika ielās un tad man radās šī alegorija. Patiesībā tas savelkas kopā – galvenā lieta ir tā, ka cilvēki patērē radio kā mediju, braucot mašīnā, tāpēc tas ielās arī ir. Kāpēc man nebūt kopā ielās ar visiem pārējiem? Es esmu ar visiem pārējiem ielās!

Vai ir kāda saruna ar mūziķiem, kas pašam palikusi atmiņā?

Baigi daudz. Man ir bijusi intervija ar Mark Ronson, tā man ir palikusi atmiņā. Es domāju arī Imagine Dragons, Fatboy Slim, Brian Molko. Arī Sinéad O'Connor – tas bija vienkārši traki! Tā bija ļoti dīvaina saruna, kas vispār nebija saruna. Es nesapratu, ko es tur vispār daru. Visdīvainākā saruna man bija šeit radio ar “The Pogues” līderi Shane MacGowan. Viņš bija slavens ar to, ka daudz dzēra un lietoja visādas sliktas vielas un bija tādā stāvoklī atnācis arī uz radio. Viņš arī nedaudz oda pēc kaut kā slikta, un, kad es gribēju kaut ko jautāt, viņš teica – “Shh!”. Tas arī bija viss! Viņam ir [mūzikas] gabals “Fairytale of New York”, ko Ziemassvētkos spēlē.

Vai esi kādreiz saņēmis sūdzības par to, ko esi teicis ēterā? Kā tu uz to reaģēji?

Cilvēkiem patīk sūdzēties. Katru dienu var būt kāds cilvēks, kam kaut kas nepatīk. Nav baigi daudz, bet ir. Es uz to reaģēju kā uz normālu lietu, vienkārši tā ir. Tu nevari būt visiem foršs. Ar to vienkārši jārēķinās, ja esi publiska persona. Nevajag pretī reaģēt ar naidu, nevajag ieņemt to viņu naratīvu, jābūt diplomātiskam un patīkamam sarunu biedram, neskatoties uz to, ko tev saka. Tā ir tā verbālā apmaiņa un es nekad nevienam neesmu “uzbraucis”, respektīvi nevajag ieņemt to stāvokli, tev ir jābūt gudrākam. Veselīgi jāreaģē uz to. Tas ir tavs darbs.

Cilvēkiem patīk sūdzēties. Katru dienu var būt kāds cilvēks, kam kaut kas nepatīk.

Kādu padomu tu dotu cilvēkiem, kuri vēlas strādāt šajā industrijā? 

Man ir bijuši daudzi audzēkņi, kurus esmu vienkārši tehniski apmācījis – ko darīt, ko runāt, kā runāt. Viens padoms, ko es viņiem esmu teicis ir – radio ir jāmīl, tā ir tava lieta, kurai tev ir jāpatīk. Nav jānāk uz radio ar domu, lai tu kļūtu zināms un slavens, bet gan ar domu par to, ko tu vari dot cilvēkiem kā personība un kāpēc vispār tu te esi. Tā ir svarīgākā lieta pirms tu iemācies spaidīt pogas un ieslēgt mikrofonus. Ir jāizdomā, ko tu gribi ar to pateikt – attaisnojums kāpēc tu tur esi. 

Nav jānāk uz radio ar domu, lai tikai tu kļūtu zināms un slavens, bet gan ar domu par to, ko tu vari dot cilvēkiem kā personība un kāpēc vispār tu te esi.

Ko tu dari, kad neesi radio, kas ir Artis Volfs bez mikrofona?

Tad kad es neesmu radio, tad es neesmu Latvijā. Es ceļoju. Piemēram, Kovida laikā es nodzīvoju pusgadu Spānijā un strādāju no Malagas tiešajā ēterā. Labā ziņa ir tāda – esot projām, tu saproti cik pasaule ir maza, cik nenozīmīgas lietas šeit notiek un tas man patīk. Patīk to izzināt, saprast, un, atgriežoties atpakaļ darbā, tas tev uz kādu laiku dod pilnīgi citu domāšanu un perspektīvu.

Tavā Instagram profilā pamanījām aicinājumu uz skrējienu “Saglabā ritmu neizdegot”. Vai pats esi kādreiz sajutis izdegšanu un kā ar to tiki galā?

Paldies dievam, nē! Es mēģinu vissliktākajās situācijās ieraudzīt ko labu, jo arī slikta pieredze ir pieredze. Man ir bijuši gadījumi, kad nav ko ēst un ir bijušas baigās bedres dzīvē, bet es no tā esmu izrāpies ārā. Vienkārši saprotu – ja tu sevi nemotivēsi, tad neko nevarēsi paveikt. Esmu bijis tuvu emocionālam sagruvumam, bet nekad neesmu domājis, ka man ir vajadzīga palīdzība no ārpuses. Pats ar sevi esmu ticis galā, un te nu es esmu.

Kas ir tava vieta vai nodarbe, kurā tu vari paslēpties no ikdienas trokšņa?

Laikam mājas. Tās ir mana komforta sajūta, miera osta, vieta, kur es jūtos super komfortabli. Ja es nejustos mājās komfortabli, tad es meklētu citas mājas. Nodarbes – vairāk fiziskās lietas, kaut kāda vingrošana un skriešana. Tu atslēdzies no visa un ir sajūta, ka pārvaldi savu ķermeni. Protams, arī mūzika. Kā bez tās?

Ja es nejustos mājās komfortabli, tad es meklētu citas mājas.

Kā tu domā, kāpēc cilvēki klausās radio, nevis vienkārši sēž klusumā?

Cilvēki kaut ko grib uzzināt. Acīmredzot, viņiem ir vajadzīga informācija – vai tās būtu ziņas, vai laiks, vai kas notiek pasaulē. Otrs variants, tāpat kā jebkur citur, viņi meklē kaut kādu izklaidi vai vienkārši klausās mūziku. Radio to visu dod! Radio ir mūzika, ir informatīvas lietas, ir izklaidējošas lietas. Man šķiet, ka foršs mikslis no tā veidojas.