Biju pārliecināta, ka lomu dabūšu. Intervija ar Antu Aizupi
Aktrise Anta Aizupe popularitāti ieguvusi tādos pašmāju seriālos kā Ugunsgrēks, Viss pa jaunam un kā galvenās lomas atveidotāja filmā Blakus. Pagājušā gada rudenī iznākusi režisores Elzas Gaujas debijas filma melnā komēdija Mamma vēl smaida, kurā Anta spēlē vienu no galvenajām lomām. Aktrise nav piesaistīta nevienam teātrim, tāpēc aktīvi darbojas dažādos projektos gan teātrī, gan kino. Viņa veido arī savu Instagram kontu, izceļot ne tikai bildes, bet arī savas pārdomas un atziņas zem tām.
Elēna Viļuma, Studentu medijs Skaļāk
Foto: Elēna Viļuma
Sākšu ar to, ka pamēģināšu iekāpt tavās kurpēs. Es pati tikko pabeidzu vidusskolu un biju lielās izvēles priekšā, kur mācīšos un kas būšu. Tu esi no Alūksnes, tur pabeidzi vidusskolu un uzreiz iestājies Latvijas Kultūras akadēmijā aktieros. Kā tu to izdomāji un kāpēc izvēlējies iet tieši šo ceļu?
Tā bija vairāk nejaušība. Nezināju, ko darīt, kā jau tas ir daudziem. Iedomājos, ka varētu aiziet uz konkursu. Es pati biju izbrīnīta, ka tiku tālāk un vispār, ka tiku uzņemta. Dzīvē citreiz ir tādi brīži, kad kaut ko izdari, pat… Izrāžu baigi daudz nebiju redzējusi un nebija nekas tāds, kas pie teātra mani saistītu. Es par to neko daudz nezināju.
Tev pirms tam nebija pārliecības, ka vēlies būt aktrise?
Nē, nekādā gadījumā.
Skola ir tāds garš posms, un ir forši beidzot no tās tikt ārā. Varbūt ne visiem, bet sākumā ir tāds rozā briļļu periods, ka ir jauns sākums, vide, cilvēki, un vari mācīties kaut ko, kas tevi interesē. Tev bija rozā brilles?
Laikam jau iestājeksāmenos sapratu, ka nebūs viegli. Tas viss bija pārāk mazs laika posms, lai es varētu paspēt sacerēties. Iepriekšējā vasarā biju Rīgā strādājusi, tāpēc man jau bija aplauzti spārni par to, cik viss ir viegli un forši, bet lielākais pārsteigums bija tas, ka teātris nav tāds, kā es biju iedomājusies. Viss ir daudz savādāk, grūtāk. Man arī akadēmijas laikā likās, ka varbūt tik un tā strādāšu kaut kur citur.
Tu studiju laikā biji domājusi par profesijas vai studiju maiņu?
Nē, bija tā, ka vienkārši jāpabeidz. Tālākais dzīves ceļš nebija absolūti skaidrs.
Kādi bija lielākie izaicinājumi tieši studijās? Vai bija kaut kas tāds, ko tev ļoti nepatika darīt?
Cilvēki, kuri mācās par aktieriem, katru dienu sastopas ar izaicinājumiem, un ir ļoti daudz lietu, kuras nepatīk darīt un nesaproti, kāpēc tev tas jādara. Viss mainās, akadēmija, varētu teikt, restartē. Daudziem arī nomainās draugi, intereses, laika nav vispār. Tas nāk ar pasaules uztveri un vai tev tas iepatīkas vai nē.
Tu atceries pirmo reizi, kad izgāji uz skatuves cilvēku priekšā?
Nē, es neatceros, droši vien bija pārāk liels uztraukums.
Pie kā tu strādā? Kas notiek radošajā ziņā?
Rudenī bija filmas Mamma vēl smaida pirmizrāde. Iznāca arī Tet seriāls Tarakāni tavā galvā, kurā esmu nofilmējusies vienā sērijā. Ģertrūdes ielas teātrī mēs iestudējām Aspazijas lugu Ragana. Tās režisors ir Andrejs Jarovojs. Tas ir diezgan muzikāls darbs, varētu teikt kā mūzikls. Vēl mēs atjaunojām Martas Elīnas Martinsones izrādi Stiklotā svētnīca, kuru rādām tagad. Kā arī es filmējos seriālā Nemīlētie.
Es saprotu, ka tev katra diena noteikti ir citādāka, bet varbūt vari mazliet ieskicēt savu darbadienu?
Tās ir tik dažādas, bet parasti ir tā - ja ir mēģinājumi, tad tie ir no 10:00 līdz 14:00 vai 15:00, pēc tam vakarā ir vēl kāda filmēšana vai izrāde vai kāds cits projekts, dažkārt ir arī kādi pasākumi vai otrs mēģinājums. Filmēšanas laiki arī ir ļoti dažādi, citreiz filmēšanu ieliek pirms mēģinājuma, citreiz 5:00 no rīta, ir arī naktī. Ļoti mainīgs grafiks, it sevišķi pēc Covid-19 esmu novērojusi tādu tendenci, ka visi visu sarunā pēdējā brīdī, jo nav vienkārši jēgas.
Akadēmijā jūs noteikti veicāt dažādus aktiermeistarības vingrinājumus, mācījāties kļūt par aktieriem. Vai tagad tu sevi vēl kaut kā pilnveido?
Katrā darbā, ko iestudē vai filmē, režisors ar tevi strādā. Režisori ir ļoti dažādi, citi vispār nedod nekādus vingrinājumus, bet citi dod vēljoprojām. Es uzskatu, ka aktieris pilnveidojas, strādājot un spēlējot. Pati arī jūtu, jo es vairāk spēlēju, jo man ir vieglāk. Ir jāspēlē, vienkārši jātrenē tie aktiermeistarības muskuļi.
Ir jāspēlē, vienkārši jātrenē tie aktiermeistarības muskuļi.
Kā tu gatavojies savām lomām? Ja ir kāda smagāka loma, ir tā, ka īpaši emocionāli jāsagatavojas tam?
Tas nekad nav no zila gaisa, ja tas ir teātris vai filma, tad tam gatavojas kādus divus trīs mēnešus. Nav tā, ka tekstu ieraugi pirmo reizi. Noskaņojies visu gatavošanās laiku tam, kas tevi sagaida, un tu vienkārši ej un spēlē to. Tā sajūta atnāk, nav speciāli jābēdājas vai jāpriecājas. Tas viss notiek, esot tur.
Tev ir viegli iemācīties tekstus?
Nav viegli. Es arī pirms izrādēm vienmēr esmu tā, kas simts reizes pārlasa un iziet cauri tekstam.
Tev ir bijusi kāda smaga loma, kad tev jābūt tajā iekšā, bet ir grūti pēc tam iziet arā?
Tas ir stereotipiski, ka aktieri nevar iziet ārā no lomas. Varbūt tā ir Holivudā, kur aktieri mēnešiem dzīvo tā, kā tie cilvēki, kurus viņi spēlē, vai stipri pieņemas svarā, esmu lasījusi, ka aktieris dzīvo uz ielas divas nedēļas, dara visu, lai tiešām iejustos. Latvijā nav tādas prakses, te tu atnāc, sagatavojies, spēlē un ej mājās. Bet es gribētu, lai man kādreiz būtu tāda iespēja ieskatīties, kā tas ir, ja tu tiešām divus mēnešus gatavojies tikai tam un tev ne par ko citu nav jādomā. Te jau dzīve tāpat rit, jāiet uz veikalu, jāved bērni uz bērnudārzu. Es domāju, tas ir atkarīgs no tehnikas, kādu izmanto.
Vai tev ir gadījies aizmirst vārdus, neiznākt uz skatuves vai aizmirst, ka tev ir kāda izrāde?
Uz skatuves vienmēr ir iziets, bet esmu uzvilkusi nepareizus kostīmus aiz stresa, jā, gadās aizmirst vārdus. Tas nenotiek ļoti bieži, tad ir kā kuru reizi - vai kolēģi izlīdz, pasakot kaut ko priekšā, vai tu pats mēģini tikt uz ceļa, kur biji nomaldījies. Nesen bija tā, ka es nospēlēju un pati nepamanīju, ka izlaidu kādas divas rindkopas. Tas nebija nekas būtisks, viss virzījās uz priekšu. Visi bija pamanījuši, un es nepamanīju.
Vai tu esi savas aktiermeistarības spējas pielietojusi dzīvē sev par labu?
Bieži ir tā, ka mēs esam kādā situācijā, vienalga ar draugiem, radiem, nepazīstamiem cilvēkiem, un tad, ja ir kāda neiespējamā misija, visbiežāk dzirdu: “Sūtām Antu, viņa jau ir aktrise, viņa kaut ko izdomās.” Gadi iet un tomēr sāc saplūst ar savu profesiju, laikam man dabiski piemīt talants sarunāt visādas lietas. Man patīk spontanitāte, taču skaidri zinu, ka man nepatīk darīt lietas, kuras ilgi jādara un ilglaicīgi neredzi rezultātu, tādā ziņā es laikam neesmu pacietīga. Mana spontanitāte palīdz darbam un arī dzīvei. Šī mana īpašība ir ļoti piemērota profesijai. Es neesmu neko sliktu darījusi, izmantojot aktiermeistarību, bet tas man noteikti ir palīdzējis kaut ko izrisināt vai dabūt.
Tu atveido vienu no galvenajām lomām Elzas Gaujas debijas filmā Mamma vēl smaida. Kā tur nonāci?
Vispār bija interesanti. Nezinu, vai Elza to zina. Kad viņa man rakstīja, bija vēla nakts, droši vien arī daudz ko domāja un darīja. Es biju ar savām draudzenēm. Biju bijusi uz kastingu, un pie manis pienāca viens režisors un pateica, ka es neesmu dabūjusi lomu. Biju diezgan pārliecināta, ka to lomu dabūšu, tāpēc biju ļoti bēdīga. Sēdēju un domāju, nu kāpēc tā, viss taču bija tik labi. Un tad, goda vārds, pēc 40 minūtēm man uzrakstīja Elza Gauja un jautāja, vai es vēlos filmēties viņas filmā. Es teicu: “Yes!” Nezinu, kā Elza izdomāja piedāvāt tieši man, jo mēs nebijām pazīstamas. Viņa pēc tam teica, ka ļoti sen bija redzējusi Daigas Kažociņas izrādi. Vārdu sakot, viņa laika gaitā bija mani kaut kur ieraudzījusi. Daiga spēlē arī manu māsu filmā.
Tu ļoti pārdzīvo, ja neiegūsti kādu lomu?
Tas atkarīgs no tā, kāds piedāvājums. Ja jūtu, ka tas varētu būt foršs projekts, tad pārdzīvoju. Normāla vilšanās, kā jau katram gadās. Tad, protams, liekas, nu, kāpēc nē, kas bija par iemeslu.
Varbūt vari pastāstīt, kā gāja pašā filmēšanas procesā, strādājot ar Elzu Gauju, Baibu Broku un Daigu Kažociņu?
Mums gāja baigi forši. Elza izmantoja savas režisores talantu, ka mūs visas trīs salika kopā, jo mums jau dabiski attiecības veidojās kā māsām. Viena ir tiešāka, vienai patīk runāt, es esmu vairāk čiliņā par visu. Tas ir diezgan pietuvināti tam, kādi tēli mums ir filmā, un tas ļoti palīdzēja, ka mēs bijām tādā kompānijā, ka uzreiz tā saslēdzāmies. Man arī filmēšanas laukumā likās, ka esam četras māsas, visas kopā ar Elzu. Ļoti ģimeniska sajūta. Un tad mums pievienojās puiši – Matīss Budovskis, Jānis Skutelis un arī operators Aleksandrs Birņevs, valdīja tāda jautrība, ka sen nekas tāds nebija piedzīvots. Sevišķi tāpēc, ka filmējām Covid-19 laikā, kad viss apkārt bija bēdīgi un drūmi, tad tas vispār bija tāds baigais piedzīvojums.
Tu teici, ka tev likās atbilstošas visas lomas, par to arī nākamais jautājums. Tu biji hipijmeitene?
Es baidītos skaļi teikt hipijs vai ne hipijs, es teiktu vienkārši bez stereotipiem domājošā māsa.
Bet tev patika sava loma?
Jā, man ļoti patika, es arī bieži dzīvē esmu tas cilvēks. Man nepatīk konflikti, ja ir kāda konfliktsituācija, tad visbiežāk esmu tā, kura to nolīdzinās. Kas vēl man patika par manu tēlu, ka varbūt ārēji viņa izskatās visnesavāktākā, bet iekšēji ir ļoti skaidrs, ko viņa grib un ko negrib. Es ceru, ka cilvēki padomās par to, ka tas, kā cilvēks ģērbjas, kādu frizūru vai meikapu izvēlas, tas vispār neko nenozīmē.
Varbūt ir kāds interesants stāsts no filmēšanas aizkulisēm?
Tur tik daudz kas notika un bija nenormāli auksti. Bija -30 grādi, man likās, kā es vispār kaut ko nospēlēšu, ja ir tik auksts. Mums arī busiņš negāja, tad viņu vilka, es biju pie stūres. Ar busu bija daudz problēmu. Paldies Dievam mēs izvēlējāmies par to neskumt, bet uzjautrināties, jo kaut kā bija jāizdzīvo.
Tas droši vien arī ir vispareizākais, ko darīt tādā situācijā.
Jā, tā kompānija arī bija piemērota, lai mēs spētu par to pasmieties.
Es zinu, ka komēdija ir ļoti sarežģīts un grūts žanrs.
Man šķiet, ja tev pašam tas šķiet smieklīgi, tad arī pārējiem tas būs smieklīgi. Bet citreiz kaut ko taisot, tu pats jūti, ka nav pārāk jautri vai interesanti un tad jau arī skatītājam nebūs jautri.
Tu šādu pieredzi vēl vēlētos - filmēties komēdijā?
Jā, noteikti. Mums Latvijā vispār ir maz komēdiju. Jā, man patika.
Kā tu atpūties no darba? Vai tev ir kādi hobiji?
Nē, es tieši domāju, kāpēc man nav tādu izteiktu hobiju. Mans darbs ir tik daudzveidīgs un interesants, ka īsti neatliek laika. Mans darbs nav tik garlaicīgs, lai es brīvajā laikā interesētos par kaut ko interesantu. Drīzāk otrādi - mans darbs ir tik piepildīts un interesants, ka man brīvajā laikā jāmeklē, kā nomierināties. Man patīk lasīt grāmatas, braukt pie jūras, iet paskriet, pavingrot, man patīk tādas lietas.
Mans darbs nav tik garlaicīgs, lai es brīvajā laikā interesētos par kaut ko interesantu.
Tu bieži sagursti no darba?
Tieši šodien varbūt esmu sagurusi, sagurums ir bieži, bet foršas ir tās reizes, kā Mamma vēl smaida filmēšanā, kad cilvēki viens otram dod tādu enerģiju, ka rodas gandarījums un prieks. Un, protams, man ir prieks par katru tādu reizi. Ir jau dažādi, dažādas pieredzes.
Es tev sekoju arī Instagram, man ļoti patīk sekot dažādu profesiju pārstāvjiem sociālajos medijos, protams, tādā veidā nevar iepazīt cilvēku. Tu esi diezgan aktīva Instagram - liec storijus un zem bildēm raksti savas sajūtas vai atziņas. Kas tev ir Instagram?
Es laikam to sauktu par publisko dienasgrāmatu. Mēs ar kolēģiem arī runājām, ka katram cilvēkam ir kaut kas, kur viņš sevi izpauž, citiem tas ir Tviteris, kur skaidri zini, ka tikai caur rakstītiem vārdiem spēj pateikt, ko domā vai padiskutēt. Man tāpēc Instagrams ļoti patīk, jo tur var parādīt un iedot citiem cilvēkiem savas pasaules sajūtu, un man tas šķiet forši.
Tev patīk fotografēties?
Nē, man īstenībā nepatīk fotografēties. Man vairāk patīk rakstīt aprakstus pie bildēm, bet salikums kopā man patīk. Tādas baigās fotosesijas, tu varbūt esi ievērojusi, man nav. Speciāli es nedaru neko tādu.
Tavuprāt, mūsdienās ir svarīgi atpazīstamiem cilvēkiem būt aktīviem arī sociālajos tīklos?
Tas ir atkarīgs no cilvēka personības, ir kolēģi, kuri saka, ka nejūtas tam piemēroti. Man tas ir daudz palīdzējis dabūt darbus un kontaktus. Tādam cilvēkam kā man, jā, tas ir svarīgi.
Mūsdienās tas škiet ļoti nozīmīgs veids, kā sazināties un iegūt kontaktus. Tev bieži piedāvā sadarbības?
Pārāk bieži nē, bet piedāvā. Piekrītu tikai tām, kuras man pašai ir noderīgas un interesantas. Negribu aizrauties ar reklāmām.
Tu esi kādreiz vēlējusies pazust no sociālajiem tīkliem vai izdzēst tos?
Nē, nesen padzēsu dažas vecās bildes, izdomāju, ka varētu vēl, jo liekas, ka kāds posms ir noslēdzies un tagad sākas jauns.
Tu esi laimīga, darot savu darbu?
Jā, noteikti. Un to es sapratu tieši Covid-19, kad man tā darba nebija.
Es varu sēdēt mājās, iet skriet, jogot un būt priecīga, bet, nē, man vajag darbu.
Covid-19 bija grūts posms?
Trešajā vilnī, kas bija pēdējais. Pēc filmas filmēšanas bija tukšums. Jā, man ļoti daudz kas atkrita, un tad sapratu, cik ļoti man darbs dod prieku. Es varu sēdēt mājās, iet skriet, jogot un būt priecīga, bet, nē, man vajag darbu.
