Barbara Dzelme - šķautne, kas atveras tikai tuvākajiem draugiem

Ar radio Pieci LV personību Annu Martu Dalderi tikāmies grāmatnīcas kafejnīcā Robert’s Books. Kafija ir viņas komforta lieta, tāpēc saruna pie tases gardas kafijas radīja mierīgu atmosfēru. Ātri atradām kopīgu valodu, jo abām ir daudz kā kopīga. Apspriedām viņas dubulto dzīvi jeb Barbaras Dzelmes tēlu, melanholiju, radio un dzīvi.

Samanta Markus, Studentu medijs Skaļāk

Zināms, ka dzīvo tādu kā dubulto dzīvi. Kā cilvēki tevi vairāk atpazīst - kā Annu Martu Dalderi vai kā Barbaru Dzelmi?

Noteikti kā Barbaru tāpēc, ka Anna vēl nav iegājusies. Kad atnācu uz radio, viņi gribēja, lai ņemu Barbaras Dzelmes vārdu, jo visi mani zināja kā Barbaru... Tāpēc jau viņi mani paņēma – TikTok dēļ. Es pateicu: “Nē, būšu Anna”. Vārds Barbara noteikti ir biežāk lietots nekā Anna.

Kā vispār radās tā identitāte?

Latvijas Universitātē studēju žurnālistiku un sociālo mediju kursā bija jātaisa pētījums. Protams, visu atstāju uz pēdējo brīdi. Trīs dienas pirms darba nodošanas, izdomāju, ka papētīšu TikTok algoritmu – salikšu kaut kādus video. Izdomāju, ka visātrāk piesaistīt cilvēku uzmanību var paņemot latviešu fenomenu - seriālu Ugunsgrēks. Mans pirmais video TikTokā bija tāds, kur sarunājos ar Leonu televizorā. Pēc tam izdomāju to visu turpināt. Barbara Dzelme… nezinu, tas atnāca – smieklīgi izklausās – no kosmosa. Man bērnībā bija draudzene Barbara, varbūt no turienes nāca tas vārds. Sākumā biju Ernests Apse. Barbara Dzelme uzradās, kad sapratu, ka ir vairāk skatījumu.

Kā tev tik labi sanāk pārvērsties Barbaras Dzelmes tēlā un citās personībās?

Lielu faktoru spēlē tas, ka biju ļoti noslēgts bērns. Bieži sēdēju savā istabā un kaut ko mēģināju pie spoguļa – vienkārši sarunājos ar sevi. Jā, lielāko daļu skolas laika domāju stāstus, scenārijus, skečus, līdz ar to ir attīstījusies tā personība - Barbara Dzelme.

Tu piedalies arī LTV 16 + raidījumā Skečī ziņas. Pastāsti, kā tur nonāci?

Tas bija baigi forši. Pateicoties manam TikTokam, 3 jaunieši – Paula, Anna un LTV personība Marģers Majors – uzaicināja mani uz projektu. Viņi bija izdomājuši, ka vēlas veidot skeču raidījumu, un tieši sakrita, ka Latvijas Televīzija izsludināja konkursu, kurā jebkurš var pieteikties, tikai jāsavāc sava komanda, jāuzraksta scenārijs un jāsastāda tāme. Mūsu projektu pieņēma. Pirmais grupas randiņš bija Lauvas namā, kur man prasīja, vai vēlos būt komandā. Es piekritu. YouTubē var redzēt, kā tas viss aizgāja tālāk. Mums pēc tam pievienojās vēl citi cilvēki – stand up komiķis Jānis Kreičmanis un arī digitālā satura veidotājs Mārtiņš Dinsbergs. Reizi mēnesī veidojam raidījumu par ziņām un aktualitātēm, bet skeču formātā, lai ir komiskais elements. Katru nedēļu mums ir sapulce, kurā izskatām scenārijus. Vienas dienas laikā to visu uzfilmējam.

Raidījumā tu piepildi tādu kā aktrises neizloloto sapni?

Jā, tā ir iespēja izmantot aktiermeistarības prasmes.

Cik sapratu, gribēji iestāties aktieros?

Gribēju, jā. Interesanti, ka arī mana mamma un māsa gribēja, bet neviena no mums neiestājās. Pēdējā laikā dzirdu visādus stāstus, ka ir talantīgi cilvēki, kurus neuzņem. Man jau sāk likties, ka varbūt tas pat ir kompliments. Reizēm skaties uz citiem cilvēkiem un nesaproti, kā viņi nav tikuši.

Atgriežamies pie Annas Martas Dalderes. Pieci LV tīmekļvietnē rakstīts, ka darbojies radio un raksti scenārijus. Kā izpaužas šī scenāriju rakstīšana?

Scenāriju rakstīšana bija Skečī ziņās. Nav tā, ka tur tikai atnācu un patēloju. Mums bija scenārija sapulces, katram tika iedalīta tēma un rakstījām scenārijus. Arī ikdienā man patīk rakstīt pasakas un scenārijus īsfilmām. Nākotnē ir ideja vairs netēmēt uz aktieriem, bet jau nopietnākā gultnē to visu ievirzīt un iet uz kino režiju. Tāpēc cenšos rakstīt, lai būtu ko iesniegt, piemēram, iestājpārbaudījumos, jo tur viens no pārbaudījumiem ir tieši īsfilmas scenārijs.

Kā tiki pie darba radio?

Nezinu. Tas viss sākās februārī, kad piecinieks mani uzaicināja viesos kā influenceri uz iepazīšanās raidījumu, kurā man kopā ar reperi Zeļģi bija jākomentē pāris, kas tur uz vietas iepazinās, un jāstāsta par savu attiecību pieredzi. Pagāja vairāki mēneši, un jūnija sākumā mani uzaicināja novadīt rīta raidījumu ar Lotu Ulmani, un tā četras dienas kopā to vadījām. Augusta sākumā zvana piecinieks: “Klau, mums te ir jaunais koncepts. Vai negribi būt viens no dīdžejiem?” Man bija jāiet uz studiju, kur man iedeva A4 lapu ar visādiem tekstiem un ziņām. Man tie bija jānolasa un kaut kas no sevis jāpieliek. Laikam bija pieci kandidāti. Viņi izskatīja tos pieteikumus un izvēlējās mani.

Citā rakstā minēji, ka augsi kopā ar klausītājiem. Vai jau jūti izaugsmi?

Jūtu izaugsmi, jo man vairs nav tik milzīgs stress, esot pie mikrofona. Kad redzu, ka daži no klausītājiem man regulāri kaut ko sūta, tad ir tāds: “ā, Rihards, to es jau zinu”. Sāku iepazīt klausītājus un saprotu, kuri regulāri klausās.

Vēl minēji, ka droši vari solīt tiešumu un patiesumu. Kāpēc, tavuprāt, tas ir svarīgi?

Sabiedriskajos medijos dažkārt ir ierobežots, ko vari teikt un cik spēcīgs var būt tavs viedoklis. Dažkārt, kad kaut ko klausos, man šķiet, ka tas ir samākslots. Gribētu radīt patiesuma atmosfēru, ka tas ir vairāk kā podkāsts, nevis radio, lai nemelotu klausītājiem.

Bet tu esi Barbara Dzelme. Tā jau ir sava veida tēlošana, ne?

Nu jā, tur, kur ir skeči, ir tēlošana, bet patiesībā jau tā Barbara Dzelme ir šķautne, kas atveras tikai tuvākajiem draugiem. Tā ir mana patiesā personība. Varu te sēdēt, ļoti nopietni, nosvērti runāt, bet patiesībā jau es esmu Barbara Dzelme.

Tā ir mana patiesā personība. Varu te sēdēt, ļoti nopietni, nosvērti runāt, bet patiesībā jau es esmu Barbara Dzelme.

Iepriekš runājām par vārda brīvību, un labi zināms, ka demokrātiskā valstī tā pastāv. Kā teicis Imants Ziedonis: “Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.” Vai tev nav bail kādreiz pateikt ko tādu, kas var nonākt dzeltenajā presē ar kādu skandalozu uzrakstu?

Tieši domāju par dzeltenajām presēm. Mums bija radio sapulce, kur runājām, cik, ko, kā var likt sociālās tīklošanās vietnēs. Piemēram, man ar draugu ir tradīcija, ka mēs ejam pirkt loterijas biļetes, un tāpēc jautāju vienai no galvenajām redaktorēm, par to, vai drīkst likt šādas azartspēles. Viņa teica: “Nu, Anna, padomā, vai gribi, lai tevi sasaista ar tādām lietām! Vai gribi, lai prese to uzķer?” Tā ir publicitāte par brīvu, slikta prese arī ir prese. Man laikam nav bail, jo neesmu provokatīvs cilvēks…  pagaidām. Nezinu, kas būs nākotnē.

Vai tev ir svarīgi, ko par tevi domā citi?

Man ir svarīgi, ko par mani domā cilvēki, kurus cienu. Interneta komentāri, kur nezinu, kas to komentē, – tas man nekādas dvēseles stīgas neaizskar. Cilvēki, kurus respektēju un kas ir kādas jomas profesionāļi, ir ļoti svarīgi, it īpaši, ja tā ir konstruktīva kritika, jo no tās var mācīties. Ja vārīsies viens savā sulā un domāsi, ka esi baigi labais, tad tā ir otra galējība – tu esi egoists. Jāklausās cilvēkos, kurus tu respektē, nevis kaut kādos vienkārši uz ielas.

Ja vārīsies viens savā sulā un domāsi, ka esi baigi labais, tad tā ir otra galējība – tu esi egoists. Jāklausās cilvēkos, kurus tu respektē, nevis kaut kādos vienkārši uz ielas.

Minēji, ka līdz šim ir bijušas visai attālas attiecības ar radio pasauli. Kurā no visām radošajām pasaulēm biji ierauta pirms radio?

Man vienmēr ir ļoti, ļoti paticis fotografēt. Es gan nekad neesmu izstādījusi savas fotogrāfijas. Vēl  gleznošana, zīmēšana, arī mākslas skolā gāju. Mana ome ir māksliniece, un vispār puse ģimenes ir mākslinieki. Mamma gribēja stāties aktieros, vienmēr dzirdēju visādus stāstus par to, kā viņas dzīvoklī bija Kaspars Znotiņš un Vilis Daudziņš, kā viņi kopā mācījās. Tā daļa laikam man ir tuvāka, bet par radio – nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka strādāšu radio. Tas nekad nav bijis manā interešu lokā, tāpēc šis ir labs izaicinājums.

Sanāk, ka esi ļoti daudzpusīga – proti dažādas lietas.

Nu viens ir prašana, bet otrs – cik labi tu to proti.

Kā līdz šim tev ir izdevies apvienot radio ar visām pārējām interesantajām lietām, ko dari?

Iepriekš biju ļoti haotisks cilvēks. Tagad, lai visu apvienotu, man ir jāizplāno katra diena secīgi plānotājā. Tad ir diezgan vienkārši, jo smadzenēs sastrukturizējas informācija un tu esi nolikts pie vietas. Nav vairs tā, ka vienkārši lidinos pa gaisu. Tās laikam ir lielākās izmaiņas manā dzīvē.

Vispār pastāsti – kā izskatās viena diena tavā dzīvē?

Ļoti atšķiras tās dienas. Parasti pieceļos pulksten sešos vai septiņos, tad man ir tāds rīta rituāls -  pusotra stunda, kad ieeju dušā, uztaisu baigās brokastis, palasu grāmatu, saplānoju ēteru un dodos uz radio. Stundu pirms ētera parunājos ar kolēģiem, tad ir radio ēters, un pārējā dienas laikā cenšos aiziet uz kādu izstādi vai kino. Kad atnāku mājā, izdaru kaut ko savai dvēselei, piemēram, parakstu scenāriju vai izbraucu ar riteni pafotografēt.

Kas ir tava komforta lieta?

Man ļoti patīk viss par un ap kafiju, jo kādreiz biju barista. Strādāju 3 gadus specialty coffee shop, kas ir, piemēram, Kalve un Rocket Bean. Tur pievērš uzmanību kafijai - no kurienes tā nāk un kāda ir konkursā dotā atzīmē, cik gramus tur jāieliek un citas visādas sīkās lietiņas. Man patīk arī pirkt speciālās kanniņas un visādus štrumentiņus kafijai. Ir lietas, kas ir noputējušas ar putekļiem, bet lielākoties izmantoju visu, kas man ir iegādāts.

Šķiet, ka lasīju, ka sevi raksturo kā melanholisku cilvēku un pieminēji savā Instagram publikācijā, ka reti smaidi. No kurienes nāk šī melanholija un kā tu to tik labi paslēp?

Domāju, ka tas nāk no manas ģimenes, mūsu domāšanas. Visi esam, vismaz no mammas puses, mazi pesimisti, kas uz dzīvi skatās ar ļoti lielu nopietnību un varbūt pat skumjām. Kā to noslēpju? tad, kad esmu cilvēku sabiedrībā, uzlādējos no apkārtējo enerģijas. Tādā vidē, kādā tu esi, tāds arī kļūsti.

Kad esmu cilvēku sabiedrībā, uzlādējos no apkārtējo enerģijas. Tādā vidē, kādā tu esi, tāds arī kļūsti.

Tāds ļoti primitīvs jautājums - kas tu gribētu būt, kad izaugsi liela?

Man vienmēr ir gribējies būt miljonāram. Ar laiku saprotu, ka diez vai tas tā notiks. Interesanti, ka pirmā lieta, kas iešāvās prātā, bija tieši materiāla lieta. Laikam esmu mazs materiālists. Jā, man gribētos daudz pelnīt.

Ja tev bērnībā uzdotu šo jautājumu, ko tu atbildētu?

Es gribēju šūt drēbes. Redzēju, kā mamma darbojās ar šujmašīnu. Atceros, ka biju atradusi kaut ko, ko mākslas akadēmijā mācīties. Man bija 11 vai 12 gadi un domāju, ka tad, kad izaugšu liela, šūšu drēbes gan sev, gan citiem.