Atmest pieklājību mikrofona priekšā. Pastaiga ar pētniecisko žurnālisti Olgu Dragiļevu

Kāda ir sajūta, kad lomas ir mainītas un kāds intervē jūs, nevis otrādi? 

Šis ir OK, sarežģīti ir runāt kameras priekšā, jo tad ir jādomā par to, kā tu to pasaki, lai tas ietilptu citātu garumā, kurus parasti ieliek televīzijas žurnālisti.

Vai bija kas konkrēts, kas lika pievērsties tieši pētnieciskajai žurnālistikai?

Man vienmēr šķita, ka tā ir visaugstākā pilotāža. Tas ir sarežģītākais, ko var darīt. Žurnālistikā sarežģītākais ir nevis atspoguļot notiekošo, bet tieši atklāt kaut ko pavisam jaunu. Stāstīt un rādīt ziņas, informāciju, izstāstīt to, ko neviens līdz šim nav pat apjautis. Man šķiet, ka tas ir jautājums par ego, jo tā ir ļoti forša sajūta, kad tu esi tas cilvēks, kas visai valstij vai, starptautiskos gadījumos, pasaulei pastāsta par to, ko neviens vēl līdz šim nav zinājis.

Kas bija tas brīdis jūsu karjerā, kad jūs sapratāt, ka “I’ve made it” (no angļu val. – esmu to paveikusi)?

Godīgi sakot, es nezinu. Jo, zini kā, to horizontu nekad nevar sasniegt. Tāpēc vienmēr ir kāda nākamā lieta, kas ir labāka, sarežģītāka vai svarīgāka. Tāpēc es nezinu, vai “I’ve made it”. Ja jūs mani intervējat, tad varbūt tagad?

Kas nosaka, ka jūsu darbs ir izdevies?

Pirmkārt, neviens nelūdz neko atsaukt. Vai drīzāk, ka nav pamatotu prasību kaut ko atsaukt. Man šķiet, ka tas ir svarīgi, jo kļūdās visi, bet tomēr ir ļoti patīkami nekļūdīties. Protams, kā jau jebkurš žurnālists, es vēlos darbam redzēt atdevi. Vislabākā sajūta ir tad, kad tu redzi, ka cilvēkos tas rezonē.

Par piemēru varu minēt manu pēdējo stāstu [“Tu man tikai tur paaiztiec!”], kurā mēs izgaismojām cilvēku, kuru apsūdz par seksuālo uzmākšanos. Tas, ko mēs pastāstījām, bija par bērniem, bet vienlaikus viņš bija arī pasniedzējs Mākslas akadēmijā un tagad jau ir jaunas liecības par to, ka akadēmijā viņš ir līdzīgi rīkojies arī ar studentēm. Mēs paveram iespēju arī citiem stāstīt par līdzīgiem pārkāpumiem. Mēs stāstām nevis vienu konkrētu stāstu, bet izgaismojam sistēmu. 

Mēs stāstām nevis vienu konkrētu stāstu, bet izgaismojam sistēmu. 

Kāda ir jūsu pieredze esot sievietei žurnālistei?

Es domāju, ka jūsu kursā tas arī ir redzams, ka žurnālistika ir sieviešu profesija, vai ne? Cik jums ir, kādi divi puiši?

Jā, tieši divi.

Jā, nu redzi, tāpēc es domāju, ka tas nav nekas īpašs būt sievietei žurnālistei, jo tā ir norma. Bet tas ir diezgan interesanti, jo pēc būtības vīriešiem žurnālistiem ir vieglāk. Bieži tieši redakcijās, kur tiek ražots ētera saturs, vīrieši ņem priekšroku, jo ir iegājies priekšstats, ka ēterā ir jāsēž diviem cilvēkiem, vīrietim un sievietei. Un tā kā sievietes ir vairākums, tiek pievērtas acis uz vīriešu kvalifikāciju. Vienkārši tāpēc, ka tur vajag džeku.

Un kāpēc jebkuru rīta raidījumu nevarētu vadīt divas sievietes? Varētu. Bet vienīgais tāds gadījums, ko es atceros ir, ka 2022. gada vēlēšanu naktī, es un Alina Lastovska, mana Delfi kolēģe, vadījām ēteru. Tas ir viens aspekts, ka tev ir jābūt labākajai savā profesijā. Tas ir smieklīgi, jo parasti jau saka, ka sievietēm vīriešu profesijā ir jābūt divreiz labākām, lai iegūtu kaut kādu statusu, bet īstenībā arī sieviešu profesijās tev ir jābūt labākajai. Vēl viens [aspekts], ja tu esi pētnieciskajā žurnālistikā vai jebkādā žurnālistikas žanrā, kas paredz konfrontēšanu, varas apšaubīšanu, strīdēšanos ar politiķiem vai uzdrīkstēšanos ieiet telpā, kur tevi nemaz negaida, tad, protams, cilvēki, kas aizstāvas, izmanto visu, kas ir arsenālā. Tad tu esi meitene, nekompetenta un citas lietas. Ja tu esi sieviete, tu nekad neesi gana laba. Tu no pārāk jaunas pēkšņi kļūsti pārāk veca. Tā kā avokado. Tas īstais vecums, kad tev ir statuss sabiedrībā, nekad nepienāk. 

Ja tu esi sieviete, tu nekad neesi gana laba. Tu no pārāk jaunas pēkšņi kļūsti pārāk veca. Tā kā avokado. Tas īstais vecums, kad tev ir statuss sabiedrībā, nekad nepienāk. 

Kā jūs tiekat galā ar negatīviem komentāriem?

Es tos nesauktu par negatīviem komentāriem. Komentāri ir, teiksim, slikts sižets vai nav nointervēts tas un tas, vai vēl kaut kas nepatīk. Protams, tas ir nepatīkami, bet tā ir kritika. Patiesībā daudz no tā, ar ko mēs saskaramies, nevarētu aprakstīt kā negatīvus komentārus. Tā ir organizēta vēršanās pret mani un citos gadījumos arī pret citiem žurnālistiem. Tā ir emocionāla vardarbība. Tie ir draudi. Es pat neesmu to vārdos definējusi.

Ir pētījumi un dažāda veida literatūra, ka sievietes žurnālistes un jebkuras sievietes publiskajā telpā ar to saskaras daudz vairāk. Tas ir diezgan sarežģīti, jo var ilgi un daudz runāt par to, ka tie taču ir tikai “troļļi”, nepievērs uzmanību, nelasi, bet nevar nelasīt, jo ir jābūt sociālajos medijos, lai izplatītu savu saturu un jāredz, par ko notiek diskusija. Un diemžēl mūsu smadzenes ir tā veidotas, ka tu nevari aizmirst, ja tev kāds pasaka, ka tevi ir jāaizved uz robežu un jānošauj. Es, piemēram, regulāri lasu par savu izskatu un, protams, par savu izcelsmi, dzimto valodu un savu lojalitāti kaut kādām lietām. Tu nevari to ietekmēt, bet tas ir sāpīgi. Man nav receptes. Tā ir problēma, kas daudziem cilvēkiem liek mazāk izteikties.

Diemžēl mūsu smadzenes ir tā veidotas, ka tu nevari aizmirst, ja tev kāds pasaka, ka tevi ir jāaizved uz robežu un jānošauj.

Vēlos vēlreiz apsveikt ar Latvijas Žurnālistu asociācijas izcilības balvu par pētījumu “Iztēlojies orgasmu – un sarkanus cimdiņus. Kā neirologs Viškers “ārstēja” pacientes.” Bija tiešām prieks redzēt to klātienē. Kādas bija jūsu emocijas, saņemot balvu? 

Jā, paldies. Paldies. Es biju ļoti lepna, ka šis temats šķita pietiekoši svarīgs. Man šķiet, ka tā balva nav tikai par profesionālo sniegumu, proti par to, cik labi [stāsts] uzrakstīts vai cik labi izstāstīts. Bet tā ir par to, ka šis temats ir svarīgs.

Kad es no Delfi aizgāju strādāt uz Re:Baltica, tad man prasīja: “Nu, kāpēc tad tu aizgāji?” Un es teicu: “Es gribu pētīt.” Šis ir mans otrais darbs Re:Baltica, kas tika publicēts. Tāds pirmais lielais pētījums, kur es darīju tieši to, ko gribu darīt. Izcelt ne no kurienes, vienkārši izstāstīt to, kas nevienam nebija pilnībā zināms. Jā, man ir prieks, ka tas tika novērtēts, jo tas ir darbs, kur vajag laiku, ko nevar paveikt vienā vai divās nedēļās. Vai var paveikt, bet varbūt ne tik detalizēti, jo atrast visas tās sievietes, viņas nointervēt un aiziet pie paša ārsta, tie bija mēneši. 

Kā ir strādāt ar smagām tēmām par seksuālo uzmākšanos? Vai tās nav grūtas sarunas? 

Ir grūti, jā. Pēc tam, kad mēs publicējām rakstu, es riktīgi saslimu – man bija kovids un parasti, kad stress atlaiž, tad kaut kas notiek. Īstenībā grūtākais pat nav intervēt pašas sievietes. Ir nenoliedzami smagi intervēt kādu, kas tev stāsta par briesmīgāko, kas ar viņiem dzīvē ir noticis, it īpaši pēdējā stāstā, viņi stāsta par kaut ko, kas ir noticis bērnībā.

Bet sarežģītāk ir runāt ar dažādām iestādēm, kurām teorētiski būtu jāaizsargā cilvēki, vienalga vai tā būtu policija, Veselības inspekcija vai Latvijas Ārstu biedrība. Tu redzi, ka pieeja darbam ir formāla. Tur nav vēlmes tiešām pasargāt cilvēkus. Galvenais ir vēlme iekļauties visos normatīvos, nepārkāpt pāri robežām. Nedod dievs izdarīt kaut ko, kas būtu pārāk uzmanību piesaistošs.

Un tad, kad tu redzi to, sēdēt tajos kabinetos un mēģināt pārstāvēt pārkāpumos cietušos, un tiešām saprast, kāpēc šīs iestādes nerīkojas, tas man ir vistracinošākais. Tā ir izmisuma un bezcerības sajūta, kas pārņem tad, kad tu saproti, ka kādam, kas tev sēž pretī, teorētiski būtu jācīnās par pacientu vai sieviešu tiesībām un drošību, ir vienalga. Tas ir patiesi skumji, jo varmākas vienmēr būs jebkurā sabiedrībā, tāpat kā cilvēki ar atkarībām, tā arī varmākas vienmēr eksistēs un mēģinās kaut ko darīt, un tas nemainīsies. Tas, ko var mainīt, ir sabiedrības attieksme un to, kā sabiedrība caur iestādēm viņus aptur un reaģē. 

Cik grūti ir uzturēt objektivitāti un neitralitāti, strādājot pie šādiem rakstiem?

Tas jau ir tāds mūžsens jautājums, vai patiesa objektivitāte un neitralitāte eksistē. Es nezinu, kas ir neitralitāte. Ir svarīgi skaidri definēt, kas ir un kas nav pareizi. Nu teiksim, izvarot bērnus ir slikti, vai ne? Izmantot savu varas pozīciju, lai uzmāktos sievietēm, ir slikti. Zagt arī nav labi. Tad ir jautājums par to, vai tas, ko tu apraksti, ir noticis. Un vai tas, ko tu apraksti, ir tā nepareizā, neētiskā, noziedzīgā rīcība. Ja tas tā ir, tad tev arī jānosauc lietas īstajos vārdos.

Neitralitāte nevar būt situācija, kurā tu izvairies nosaukt, kas ir labais un kas sliktais. Vismaz pētnieciskajā žurnālistikā nē. Mums ir tiesības pateikt, ka šis cilvēks rīkojās slikti, nepareizi, vardarbīgi, ja mēs esam pārliecināti, ka tas tiešām ir noticis. Kāda citādi no mums ir jēga? Bet, protams, mums jābūt pārliecinātiem. Mums jāspēj paskaidrot, kādi ir kritēriji, pēc kuriem mēs nonākam līdz šādam secinājumam. Neitralitāte un objektivitāte nav vienkārši atspoguļot divas puses. 

Neitralitāte nevar būt situācija, kurā tu izvairies nosaukt, kas ir labais un kas sliktais.

Kā zināms, Viškers pēc raksta publikācijas iesniedza diezgan daudz sūdzību. Ko jums nozīmē sūdzības no Viškera puses?

Viņš neuzrakstīja tikai pāvestam [smejas] un Trampam (Donald Trump). Cilvēks cīnās par savu iztiku. Viņam draud tas, ka viņš vienkārši tiks izstumts no savas profesijas. Ir pavisam loģiski, ka viņš mēģina aizstāvēties. Tur nekas pārsteidzošs nav. Tas, ka viņš uzrakstīja iesniegumu ar pilnīgi izdomātiem apgalvojumiem par mani. Tas iesniegums nekur tālu neaizgāja.

Teorētiski policijai vajadzētu spēt saprast, kur ir muļķīgi iesniegumi un tā sauktā stratēģiskā tiesvedība, kur cilvēki ar juridiskām metodēm mēģina panākt, lai žurnālisti par viņiem neraksta, un atriebties. Būtu labi, ja policija nenodarbotos ar to, ka pārsūta iesniegumus mums.

To darīja arī [imunologs Jevgēnijs] Ņikiforenko. Arī viņš mēģināja cīnīties. Pagaidām viņiem nekas nav sanācis, jo viņi izdomā lietas. Toreiz [Ņikiforenko] rakstīja, ka es, mēģinot viņu intervēt, esmu aizķērusi viņu aiz rokas un nodarījusi viņam sāpes, un tādēļ viņš nevarēja strādāt. Bet viņš arī nevarēja policijai sniegt nekādus pierādījumus. Tā arī lieta nekur neaizgāja. Žēl, jo uzrakstīt atbildi prasa resursus un laiku. Aiziet uz policiju sniegt paskaidrojumus prasa laiku, lai viss būtu labi izdarīts. Mēs arī parasti piesaistām juristus un tas prasa resursus. Tas viss ir nepatīkami, bet tā ir dabiska blakne šādam žurnālistikas žanram. Man liekas jebkuram, kurš strādā šādā žanrā, šim ir jābūt gatavam. Tā ir dzīves realitāte. Pēc būtības tas nozīmē tikai to, ka mēs ejam pareizo ceļu. Būtu dīvaini, ja tie cilvēki, kuru pāridarījumus mēs izgaismojam, nemēģinātu pret mums vērsties. 

Vai nav bijis kas tāds, kas jums liek domāt, ka varbūt labprāt darītu kaut ko citu? 

Nē, man vēl tāds posms nav iestājies, bet tagad arī esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā, tāpēc tagad daru ko citu. Man nav plānu mainīt profesiju. Arī tāpēc, ka man nav sajūtas, ka es visu protu.

Jūs prasījāt, kad man bija tā sajūta, ka “I’ve made it”. Īsti tādas sajūtas nav, jo man visu laiku šķiet, ka es pilnveidojos, visu laiku mācos. Strādāju ar jauniem tematiem, jauniem cilvēkiem, jaunām metodēm. Man visu laiku ir lietas, ko es vēl neesmu pamēģinājusi, neesmu izdarījusi, kam neesmu pievērsusies. Man konstanti ir sajūta, ka vēl esmu tikai sākumā, jo katru reizi daru kaut ko, kur man jāapgūst jaunas prasmes. 

Vai varat nosaukt pēdējo reizi, kad jutāties patiešām lepna par sevi?

Es teiktu, ka tad, kad pie manis atnāca tās sievietes, kas ir pieminētas pēdējā rakstā. Kad [viņas] atnāca ar jautājumu, vai man interesē izstāstīt viņu stāstu, es sajutos lepna. Ka ar savu iepriekšējo darbu radīju iespaidu, ka tieši pie manis var nākt ar tik sensitīvu lietu, jo viņas tiešām [man] uzticējās. Viņām bija jāpaļaujas un jāuzticas, ka nevienam neatklāšu, kas viņas ir, jo divas [sievietes] bija ar vārdu un seju un pārējās bija pilnīgi anonīmas. Tas, ko viņas stāstīja, ir visbriesmīgākais, kas ar cilvēku var notikt. Dažas vēlējās, lai neviens neuzzina, ka tās ir viņas, kas ir zem šiem segvārdiem. Tā ir ļoti liela paļaušanās. 

Kā jūs iegūstat uzticību, ka viņas pastāstīs savu stāstu un spēs atklāties? 

Šajā gadījumā nebija tā, ka es atnācu pie viņām un ka man bija jāiegūst uzticība, bet viņas jau, pamatojoties uz manu iepriekšējo darbu, uzticējās. Es centos būt maksimāli atklāta. Pirms mēs sākām intervijas, visas satikāmies. Es izstāstīju, kā notiek process, kā es intervēju, kas tālāk būs, kas nebūs, cik ilgu laiku tas aizņems, ko pagaidām nezinu. Es mēģināju būt maksimāli atklāta par to, ka nezinu, kā kaut kas notiks, nemēģināju izlikties, ka es zinu visu, kā lietām ir jānotiek. Teicu, ka es nezinu, kāds sabiedrībā būs efekts. Nevaru garantēt, ka visi uzzinās par šī cilvēka pāridarījumiem. Es centīšos uzdot viņam [Pēterim Postažam] jautājumus, bet nezinu vai sanāks. 

Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka jūs raudat, kādu intervējot?

Tagad, pie šī pēdējā stāsta. Es neatceros, vai man tecēja asaras, bet es noteikti biju ļoti tuvu raudāšanai gan intervējot kriminālprocesā cietušās, gan arī tad, kad tiesu ekspertu padomē mēģināju dabūt atbildi, vai viņiem vispār rūp, ar kādu attieksmi saskaras cietušie. Es biju tuvu asarām no tās bezspēcības sajūtas. Bet bieži tas nenotiek.

Tas ir īpašs stāvoklis, kad intervē kādu ļoti konfrontējoši vai kādu, kam noticis kaut kas ļoti smags. Tad, protams, saglabā empātiju, bet vienlaikus ir mazliet jānorobežojas. Ja tu būsi tu pats, tad vari vienkārši sabrukt un nespēt izdarīt savu darbu. Bet svarīgākais tajā brīdī ir saņemt informāciju, lai tu vari [stāstu] izstāstīt tālāk un mēģināt atbildīgos saukt pie atbildības. Tur vajag mazliet vēsāku prātu.

Kas jums sagādā prieku? 

Jēzus Marija. [smejas] Man vīrs jautāja, vai būs kādi sarežģīti jautājumi. Negaidīju šādu. Kas man sagādā prieku? Es nezinu, man šobrīd ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo man ir piecas nedēļas vecs zīdainis un tagad man prieku sagādā paēst un pagulēt. Jūs laikam sagaidāt, ka es stāstīšu par hobijiem, bet patiesībā tā ir ģimene. Jā, bērni. Kad ar bērniem viss ir labi. Ja tu vēlies atslēgties no darba, tad tiešām vajag, lai tev ir bērni, jo tie mazie bērni ir tik prasīgi. Kad viņiem ir jāpievēršas, tu nevari domāt par kaut ko citu, jo viņi prasa simtprocentīgu pievēršanos.

Vai jūs šobrīd, paralēli bērnu audzināšanai, strādājat pie kaut kā jauna?

Nē. Bija tā, ka stāstu par [Pēteri] Postažu es veidoju pavasarī un vasaras sākumā, vēl pirms es aizgāju pirmsdzemdību atvaļinājumā. Tā sakrita, ka arī atvaļinājumā man bija šis tas jāpadara. Mēs ieplānojām publicēšanu uz rudeni, jo vasarā ir slikts laiks, lai publicētu lielus pētījumus, jo tad bieži vien cilvēki ir atvaļinājumos un ceļojumos. Arī ziņu raidījumi ir atvaļinājuma režīmā un plašu rezonansi ir grūti sasniegt. Tāpēc mēs [publikāciju] ieplānojām uz rudeni. Tas tā vienkārši sakrita, bet paralēli zīdainim neko citu nevar darīt. Tas ir vairāk nekā pilna laika darbs. 

Kāpēc jūs iesakāt vai tieši neiesakāt kādam kļūt par žurnālistu? 

To padomu nevar dot tā plaši. Ja cilvēks grib, tad uz priekšu. Ja tas ir kaut kas, kas tev patīk, tad dari to. Es uzskatu, ka visiem, kam interesē šis ceļš, ir noteikti jāpamēģina. Obligāti ir mēģināt sākt ar darbu ziņu dienestā, ja tiešām grib klasisku žurnālistiku. Ne satura ražošanu “TikTok” vai “Youtube”, bet, ja tiešām grib žurnālistiku, tad jāsāk ar ziņām, jo tā ir vislabākā skola. 

Vai ir kādas konkrētas īpašības, kam žurnālistam ir jāpiemīt? 

Nekaunīgumam. Man šķiet, ja tu esi cilvēks, kam ir svarīgi būt ļoti pieklājīgam un labās attiecībās ar visiem apkārtējiem, tad tas nav neiespējami, bet būs grūtāk. Dažreiz būt žurnālistam nozīmē darīt kaut ko, kas ir ārpus [normām], kas būtu nepieklājīgi. Ir sarežģīti pienākt pie cilvēka, it īpaši kāda, kas ir vecāks par tevi, ar varu apveltīts vai statusā, un uzdot jautājumu – vai jūs gadījumā neesat zaglis?

Ja tu gribi būt labs žurnālists, tad [jautājumi] ir jāuzdod nevis caur puķēm, piemēram: “Pasakiet, ko jūs domājat par pēdējo skandālu ap jūsu personību?” Ir jāmāk skaidri pateikt: “Vai jūs esat nozadzis to malku?” Tur tiešām vajag uzdrīkstēšanos un tas ir grūti. Tā ir īpašība, kuru var uztrenēt.

Tu vari būt pieklājīgs cilvēks ikdienā, bet, kad tu paņem mikrofonu, vienkārši jāatceras, ka tava lojalitāte īstenībā ir nevis pret to situāciju, kurā šobrīd atrodies, bet pret tavu skatītāju. Vai tu varēsi aiznest līdz ēteram citātu, kas atbild uz galveno jautājumu un tev ir jāizdara viss, lai to panāktu, lai cik neērti tajā brīdī būtu. Nav ērti ienākt ārsta kabinetā ar kameru un prasīt viņam, vai viņš ir izvarojis savus pacientus. Tajā gaitenī sēž citi cilvēki. Tu tur pēc tam ej un uz tevi skatās. 

Tu vari būt pieklājīgs cilvēks ikdienā, bet, kad tu paņem mikrofonu, vienkārši jāatceras, ka tava lojalitāte īstenībā ir nevis pret to situāciju, kurā šobrīd atrodies, bet pret tavu skatītāju.

Vai ir kas tāds, ko jums neviens nav pajautājis, bet jūs gribētu, lai sabiedrība par jums zina?

Rakstiet, ka ilgi klusē, ar izbrīnu skatās un bola acis. Kad uzdod šādus jautājumus, pēc tam tā atbilde atnāk naktī, es pamostos – jā, šādi vajadzēja atbildēt. Man ir garlaicīga atbilde, kas nav tikai par mani.

Es gribētu, lai sabiedrība par visiem pētnieciskajiem žurnālistiem zina, ka aiz tiem sižetiem un rakstiem stāv ļoti daudz darba. Ka mēs tiešām izmeklējam, izvērtējam, ka bieži vien aiz katra teikuma stāv dienu vai nedēļu ilgs process, kur tu mēģini kaut ko noskaidrot. Tas paliek nesaprasts.

Mēs atbildam ar savu vārdu, ar potenciāliem tiesvedības riskiem par to, ko mēs rakstam. Mēs nerakstām un nepublicējam lietas ar vieglu sirdi. Es tiešām ļoti pārdzīvoju par to pēdējo stāstu, jo nav viegli pastāstīt visai valstij, ka kāds ir seksuāli izmantojis bērnus. Mēs to nedarām tā “nu, labi, kāds mums teica, mēs to pārpublicējam, viss ir chill (no angļu val. – viss ir kārtībā)”. Tur apakšā ir morāli apsvērumi, sarežģīts process un pārdomas. Daudzi domā, ka “ai, tas ir vienkārši, uzraksta un viss”. Par manu personību – es nezinu. Es neesmu tik nopietna kā šķiet, bet tā laikam visiem ir.

Olgas Dragiļevas darbi:

Re:Baltica, "Tu man tikai tur paaiztiec!” https://www.youtube.com/watch?v=rGPPltcTsJ4; https://rebaltica.lv/2025/09/tu-man-tikai-tur-paaiztiec/

Re:Baltica, "Iztēlojies orgasmu – un sarkanus cimdiņus. Kā neirologs Viškers “ārstēja” pacientes." https://rebaltica.lv/2025/01/iztelojies-orgasmu-un-sarkanus…

Re:Baltica, "Kopš pētījuma publicēšanas ārsts Leonīds Viškers ir sniedzis jaunu interviju. Tajā viņš melo."  https://www.youtube.com/watch?v=FgpXYo7vM1I