Asaras nav vājums, bet spēks. Intervija ar režisoru un žurnālistu Armandu Tripānu

Armands Tripāns ir raidījumu režisors un neatkarīgs žurnālists. Viņš sevi dēvē par sapņotāju ar skarbu un tiešu raksturu. Es, savukārt, intervijas laikā viņu iepazinu kā cilvēku, kam ir lielas rūpes par dzimteni un cilvēkiem, un ir mīlestība pret darbu. Armands veido raidījumu Rezervēts, kurā ar Latvijā zināmiem cilvēkiem apspriež tēmas, par kurām ģimenē bieži nerunā. Ar apbrīnu un interesi skatījos katru epizodi, kurās tika pulcēti dziedātāji, politiķi, pavāri, un citi sabiedrībā iemīļoti cilvēki. Ar Armandu skaistā un siltā septembra dienā tikāmies golfa klubā Ozo. Izrādās, ka golfs ir viņa iecienīts vaļasprieks, lai gan bērnībā aktīvi bija nodarbojies ar hokeju. Hokejs ir bijis pamats viņa stingrajai nostājai, kura arī atspoguļojas viscaur mūsu sarunai. Lūkojoties uz plašajiem golfa laukumiem, mēs parunājām par paškritiku, sportu, komandas garu, kā arī sasniegumiem karjerā.

Arta Skromane, Studentu medijs Skaļāk

Intervija tapusi 2023. gada rudenī

Kā tu raksturotu sevi? Introverts, ekstraverts...

Introverts. Pilnīgi noteikti. Esmu sapņotājs ar skarbu, tiešu raksturu, kas veidojies no profesijas. Tā kā galdnieks taisa galdu vai krēslu, un podnieks veido māla krūzi, tā arī žurnālists veido stāstus no savas pieredzes. Žurnālistikā esi tik daudz redzējis, tik daudz sajutis, ka tev ir pamatots viedoklis par procesiem ne vienā sfērā, bet dažādās. Raksturs arī izveidojas tāds raupjš. Interesanti, ka profesijā jābūt ekstravertam, lai gan iekšēji esmu introverts. Brīvdienās man patīk noslēgties, jo cilvēku ir par daudz. Ja godīgi, tad man cilvēki nepatīk, jo esmu redzējis viņu dabu un rīcību.

Es arī sevi sauktu par introvertu, tāpēc, iestājoties komunikācijas fakultātē, bija satraukums par to, kā tikšu galā, piemēram, ar intervijām.

Kad biju televīzijā štatā, tur nāca studenti praksē, un nevienam neinteresēja, vai esi introverts, vai ģimenē ir problēmas, vai uz televīziju brauc ar taksi, trolejbusu vai nāc ar kājām. Devu viņiem vienu uzdevumu – ir doti trīs telefona zvani un trešajam zvanam jābūt ar konkrētu personu, piemēram, Māri Štrombergu, prezidentu vai Rēziju Kalniņu. Viņiem nav tā telefona numura, bet mani neinteresē, kā viņi to dabūs. Žurnālistikā izpaužas tieši, tas, kā tu tiec galā. Žurnālistikā durvis būs aizslēgtas, tu vienmēr traucēsi, tev pašam liksies, ka uzbāzies. Šaubas būs visu laiku, bet jāsaprot, kāds būs stāsts, jo stāsts ir tā lielākā vērtība. Par katru cilvēku un par katru notikumu var uztaisīt divus stāstus. Jebkuru cilvēku var iznīcināt un jebkuru var pacelt. Tas ir atkarīgs tikai no tevis - vai tu esi pakaļa, vai tu neesi pakaļa, vai tu esi godīgs, vai neesi godīgs. Žurnālistikā pats svarīgākais ir godīgums. Kad uztaisu savus darbus un kad tie iet pa televizoru, godīgi sakot, man tie nepatīk. Redzu kļūdas, redzu, ko varēju darīt citādi. Paškritika – tā tevi galina nost, it sevišķi jaunus cilvēkus. Tam ir jāizdzīvo cauri un jāuzaudzē bieza āda.

Par katru cilvēku un par katru notikumu var uztaisīt divus stāstus. Jebkuru cilvēku var iznīcināt un jebkuru var pacelt.

Paškritika – tā tevi galina nost. Tam ir jāizdzīvo cauri un jāuzaudzē bieza āda.

Kā tikt galā ar paškritiku, nepārliecinātību?

Ja tev nav paškritikas, tad nevari vispār nevienu darbu darīt. Tajā brīdī, kad esi karalis sev, tu esi zaudējis cīņu. Tavus darbus vērtēs citi. Tavi darbi patiks mammai, tētim un radiniekiem. Vienai pusei tu nepatiksi, bet otra puse tevi cels Everestā. Ir jāsaprot, par kādām vērtībām tu stāvi. Ja, ejot gulēt, vari pateikt, ka izdarīji visu, ko varēji, tad ar tevi viss ir kārtībā, bet jebkurā profesijā teksts “būs jau labi” ir nāve. Tā ir nāve pašam sev par to, ka tu kaut kas būsi.

Ko nozīmē būt režisoram un ko nozīmē būt neatkarīgam žurnālistam?

Mana definīcija ir tāda: režisors parāda citiem tādu pasauli, kādu viņš redz. Es to redzu skaistāku, nekā tā ir. Tas redzams gan filmās, ko esmu taisījis par mūsu sportistiem, gan Zemes stāstos, kurus Latvijas Televīzijā rādām jau septīto gadu. Mēs parādām, ka laukos nav tikai dzērāji, jo to kameru var pagriezt arī tur, kur metāllūžņu nav, un parādīt to smuko.

Režisors, manuprāt, iedod to sajūtu, kā viņš redz dzīvi, kā viņš to iepotē citiem. Mani neinteresē, vai kādam patiks, jo man pašam patīk. Man priekšnieks teica: “Tu visiem saviem klipiem Sporta studijā liec baigi episko mūziku. Nu tā, ka jāraud!” Es to negribu tāpēc, lai cilvēki raud. Režisoram jāsaprot, ko viņš grib pateikt, un es gribu pateikt, ka asaras ir nevis vājums, bet spēks. Kad esi neatkarīgs, atbildi tikai tu. Tu nevari vainu novelt nevienam citam, un vari cīnīties pats par savu saturu. Tev nav jāiet pavadā. Esmu aizbraucis uz piecām olimpiskajām spēlēm, tas ir lielākais sasniegums, kāds ir. Bet vai gribu braukt vēl piecus gadus? Nē, jo man ir tas izsalkums, man vajag kaut ko citu, man vajag tos laukus un tos policistus. Profesionāli esmu audzis daudz vairāk, kad ir plašāks redzeslauks, kad nav tikai sports.

Režisoram jāsaprot, ko viņš grib pateikt, un es gribu pateikt, ka asaras ir nevis vājums, bet spēks.

Kas ir galvenās vērtības, ko pielieto savā profesionālajā darbībā?

Tas ir godīgums pret sevi, pret savu darbu, kad tu neprasi, kas tev par to būs. Tā ir sajūta, ka dari vairāk nekā pienākums un tavas uzskaitītās stundas prasa. Tu vienkārši dari līdz brīdim, kad tev liekas, ka ir labi. Nevis būs labi, bet ir labi!

Tā ir sajūta, ka dari vairāk nekā pienākums un tavas uzskaitītās stundas prasa. Tu vienkārši dari līdz brīdim, kad tev liekas, ka ir labi. Nevis būs labi, bet ir labi!

Mugurkauls jeb tas, ka tu stāvi par saviem principiem. Pat ja 20 cilvēki apkārt saka, ka tā nav, tu vari argumentēt un pastāvēt. Tajā brīdī, kad tu nodod sevi, tu nodod arī savu profesionālo darbību, savus principus.

Vērtība ir runāt par svarīgāko, nevis par meinstrīmu [no angļu val. mainstream – jau par normu pieņemtais]. Labs žurnālists var būt arī tāds, kas taisa ēdienu recenzijas vai teātra apskatus, vai apskata ekonomikas jautājumus. Galvenais, lai dara to jomā, kurā viņš ir profesionālis. Nepietiek ar to, ka tevi, pieņemsim, interesē sports un tu esi žurnālists. Žurnālistika ir tad, kad ej dziļāk procesos, kad zvani, kad jautā, kad neskaties sporta ziņas, bet pats esi sporta ziņas.

Žurnālistika ir tad, kad ej dziļāk procesos, kad zvani, kad jautā, kad neskaties sporta ziņas, bet pats esi sporta ziņas.

Ceturtais, ko vērtēju, ir tas, ka esi brīvs. Man līdz šim nav bijis tā, ka kāds saka, par ko man rakstīt, par ko runāt vai ko filmēt. Mēs ar kolēģiem stāstām to, kas mums šķiet svarīgi. Ja kādam tas patiks, kādu tas aizraus un kāds to novērtēs, tā būs nevis balva, bet tas nebūs lieki darīts darbs. Tā bija ar filmu par plašākai publikai nezināmu cilvēku Kasparu Stupeli, kurā tu ieraugi to mūsu moderno Lāčplēsi, kurš ir godīgs un atdod sevi visu, neprasot, kas man par to būs, cik man maksās. Šis cilvēks, parasts puisis no tautas, 20 gadus brauc motokrosā, viņš ir pieckārtējs pasaules čempions, un visi sportisti viņu dievina, bet televīzija teica, ka viņiem nav naudas un nevienu tas neinteresēs, jo mums ir Porziņģis, Girgensons un tamlīdzīgi. Ne visu var izmērīt naudā. Vai es taisītu filmu par Porziņģi? Nē, tāpēc, ka tur redzu lietas, kas man nepatīk. Kā žurnālistam tev nav jāiet līdzi sabiedrībai, bet tev ir jāanalizē, jādomā līdzi, jāredz likumsakarības un jāinteresējas. Ja mēs, žurnālisti, spētu runāt visu, ko zinām, nebūtu smuka tā patiesība. Tā ir tā žurnālistika – nevis noklusēšana, bet tas, ka saproti savu informācijas bagāžu un ko ar to vari nodarīt. Tev ir jāapzinās, kas tu esi. Jāsaprot, ka kamera, diktofons un raksts var ļoti daudz ietekmēt.

Ja mēs, žurnālisti, spētu runāt visu, ko zinām, nebūtu smuka tā patiesība.

Vai skatījies Eiropas čempionātu basketbolā?

Es vairs neskatos sportu. Es ar to jau esmu paēdis. Deserts man ir tad, kad Daugaviņš ar saviem vīriem ir pie Brīvības pieminekļa vai kad Bertāns iemet vai neiemet to trīnīti, kas būtu viņa dzīves metiens. Man ir žēl par to. Bet vai es pārdzīvoju? Nē. Jo zinu, ka būs nākamais čempionāts un nākamais gads. Ja dzīvošu vēl 40 gadus, būs vismaz 20 čempionāti basketbolā un 40 hokejā.

Kad bijām Soču olimpiskajās spēlēs, Latvija spēlēja pret Kanādu. Prasīju vienam Kanādas līdzjutējam: “Vai zini, pret ko jūs šodien spēlējāt?” Viņš saka: “Pret Latviju.” Es saku: “Tu zini, cik Latvijā ir iedzīvotāju?” Viņš sauca: “Miljons.” Es saku: “Nē, mums ir 1,6 miljoni. Tā ir viena Ņujorkas iela. Jūs spēlējāt pret vienu Ņujorkas rajonu.” Tas sports ir tas skaistais. Notiek brīnumi! Vajag ticēt, un sports iedod ticību. Ja cilvēki ir pakrituši, viņi ierauga šajos varoņos iedvesmu, un tādēļ arī mēs ar saviem kolēģiem izvēlamies taisīt šīs filmas par Stupeli, par Uļjanu Semjonovu, par Balderi.

Uz raidījumu Rezervēts uzaicinājām Aminatu. Mana vienīgā motivācija bija uzaicināt viņu dažu jautājumu dēļ. Tas jautājums bija gluži vienkāršs: “Kas ar tevi notika, kad tu izcīnīji Eirovīzijā sesto vietu?” Zināju to stāstu, ka viņa atbrauca mājās un domāja, ka viņa nav nekas. Viņai ir sestā vieta Eirovīzijā, otrs labākais sasniegums pēc Marijas Naumovas, un viņa saka: "Es biju nekas.” Tikai ejot pie psihoterapeita, viņa izķepurojās. Cik mums Latvijā ir cilvēku, kas taisa pašnāvību, cik ir tādu, kas neredz izeju? Ja to pasaku es, tie ir tukši vārdi, bet, ja to pasaka viņa, tad ir šis tēls, kam līdzināties, un kāds piecelsies. Ja mums, žurnālistiem, ir iespēja būt tam tiltiņam, kas saved kopā ceļus, mums ir jābūt tiem, kas uzved uz lielceļa, parāda, ka tumšais mežs kaut kur aizvedīs, būs plašums.

Tu nodarbojies ar hokeju bērnībā. Kā to izvēlējies un kā tas ir ietekmējis tavu dzīvi?

Tētis 95. gadā izlasīja avīzē, ka uzņem bērnus hokejā, un viņš teica: ”Jā, protams.” Esmu pateicīgs, jo komandas ģērbtuve ir bijusi mana lielākā dzīves skola – sajūta, kad zini, ka neesi viens, ka tev ir jāciena otrs, kas ir vājāks un tu skriesi papildu apļus, jo viņš nevar 10 sekundēs noskriet 60 metrus. Tālākajā dzīvē, aizejot uz televīziju, uzreiz redzēju, kur nav komandas un kur vārds komanda ir jēdziens, nevis darbības vārds, tāpat kā brīvība ir darbības vārds, nevis lietvārds. To iedod disciplīna, kas ir šajos sporta veidos.

Tagad taisām dokumentālās filmas TV3 par kriminālās policijas darbu. Gājām uz narkobiroju, un tur trešās maiņas uzbrucējs Andrejs Maslavs man priekšā. Kad viņu filmējām, redzēju komandu, ko viņš ir uztaisījis sev un kā viņi visi ir par vienu. Kad redzi, kā viņi sitas, kā viņi pa naktīm strādā, tad redzi, ka tādiem cilvēkiem nekas nav grūts. Varu jūs aizvest uz Latgali, Kurzemi, ievest mājās pie cilvēkiem, kuriem tiešām ir grūti. Esmu bijis tādos dzīvokļos, kur liekas šausmīgi, bet tad aizej uz citiem dzīvokļiem, tur vēl šausmīgāk. Žurnālistikas profesija tevi ieved tur, kur parastais cilvēks nav bijis.

Raidījuma Rezervēts skatījumi, manuprāt, ir ļoti iespaidīgi, piemēram, Raimonda Paula epizodei ir apmēram 270 tūkstoši skatījumu. Kā tu uz to skaties?

Kad to sākām, man bija pilnīgi vienalga. Braucām ar Artūru, manu operatoru, pirms diviem gadiem no Zemes stāstu filmēšanas, un viņš pastāstīja, ka Krievijā taisa tādu saturu, un teica: “Uztaisām mēs arī!” Man taču nepatīk cilvēki, bet tad sapratu, ka man ir iespēja viņus dabūt, viņi atnāks pie manis. Esmu ziņnesis. Es savedu Edgaru Rinkēviču, Aminatu, Intaru Busuli, Raimondu Paulu un Gati Caunīti kopā ar tevi, ar kādu citu. Tur no žurnālistikas nekas nav pareizi. Tur nav ievada, ievadjautājuma, iepazīstināšanas, mēs pat neatvadāmies, mēs gribējām padauzīties un jautāt visu to, ko gribam, un runāt tikai par svarīgāko.

Raimondam Paulam man bija svarīgi paprasīt, kā var nodzīvot tik ilgi laulībā un mīlēt, kāda izskatās mīlestība. Arī paprasīt to, ko mēs katrs savā ģimenē nevaram izdarīt. Es to esmu izdarījis, bet daudzi nav uzprasījuši omītēm un opīšiem – ko ar tevi darīt, kad tevis vairs nebūs, ko darīt ar īpašumu. Mana omīte arī teica, ka, kamēr opis ir dzīvs, nedrīkst par to runāt. Tad, kad opis nomira, tad bija problēma. Tas nav rupjš jautājums, bet tas ir šausmīgi dziļš, tiešs un personisks. Pat ja viņš tevi pasūtīs trīs mājas tālāk, tas būs tā vērts.

Nebija tā, ka mēs gribam kaut ko panākt un parādīt. Man nav atbildes, kāpēc cilvēki to skatās. Noliec jebkuru Youtube kanālu Latvijā, bet sarunu šovu Rezervēts skatās visvairāk. Nevis mani, bet tos cilvēkus. Tas nav par skatījumiem. Tu vienkārši saproti, ka kādam tas ir svarīgi. Uz raidījumu Rezervēts gribu aicināt cilvēkus, kuriem ir, ko teikt. Un tad, kad saproti, ka mūsu sabiedrībā to līderu ir ļoti maz, nu baigi daudz nav, ko aicināt. Šogad bija 12 raidījumi. Ja jums ir vārdi, kuros cilvēki ieklausās, jūs varat izdarīt vairāk.

Tad nav tādu tēmu vai jautājumu, no kuriem tu izvairies?

Reliģija ir tik jūtīga tēma. Un tas jautājums ir tāds: vai Dievs ir? Tas ir arī jautājums man pašam. Es saku, ka man ir sargeņģelis, zinu, ka kāds par mani parūpējas. Filmējot Rezervēts epizodi, Gatis Caunītis, kuram dzīve un liktenis nodarīja tā, ka atņēma rokas, atbildēja, ka viņš netic Dievam, un, ja viņam būtu rokas, viņš neatnāktu un te nesēdētu. Tas ir tas mesidžs  [no angļu val. message – vēstījums], ka ne jau Dievs mani izglābs vai ka viņš man nodarīja pāri, bet, kā es dzīvoju tagad.

Mēs taisījām filmu par Sandi Ozoliņu, bet nezinu, vai tā īstenosies. Sandis ir Latvijas hokeja leģenda, viņš ir bijis arī mans paraugs hokejā. Mēs braucām uz Kilimandžaro, kāpām kalnā. Sešas dienas kāpām, filmējām, intervējām. Tur bija foršs saturs, labas atbildes, bet, kad nokāpām lejā, uzdevu viņam īsto jautājumu, kas viņu sadusmoja. Mēs sēdējām pie baseina un es teicu: “Tev taču nav neviena, kam piezvanīt un pateikt, ka esi uzkāpis kalnā.” Tu iedod to ziņu, ka tev nav viņam jāizdabā, ka, piedzīvojot visas kāpšanas un smukos saullēktus, tu joprojām esi profesionālis un prasi to, kas ir svarīgākais. Vai es to varētu izdarīt 20 gados? Es to nepaprasītu 20 gados. Te pienāk tas stulbais vārds, bet tas ir tik pamatīgs – pieredze.

Vai ir kāds plāns vai vīzija, ko vēlies sasniegt?

Es vispār neko neesmu sasniedzis, vispār neko, nulle! Nopietni. Ko nozīmē sasniegt? Tas, ka esi televizorā? Nu, pilnīgs mēsls. Tas, ka omīte vai mamma ierauga tevi televizorā, vai tu strādā radio, tas nav nekāds sasniegums. Man svarīgāk ir saprast, kas būs nākamais projekts. Šobrīd mums ir četri projekti, ko tagad filmējam un montējam Zemes stāsti, Meža stāsti, Rezervēts un Sargi. Man likās, ka policija par daudz dabū pa purnu, jo ir uzskats, ka policija neko nedara, ka policijas nav, un tad saproti, ka policija ir, tikai mēs to neredzam. Viena meitene, inspektore, pateica, ka viņa paņēma ledusskapi kredītā par 300 eiro uz sešiem mēnešiem, un viņai vairs nekā nav, bet viņa sargā ielas un mūsu drošību. Viņa izdara daudz vairāk nekā Porziņģis, iemetot 30 punktus. Ne visu var nosvērt naudā, līgumā vai, ja mēs tevi redzam NBA. Es kādreiz bija nosaukts Hokeja Federācijas apbalvojumā kā Latvijas labākais hokeja žurnālists, un man bija tik neērti. Labākais apbalvojums ir tava dzīve, ja tu to vari nodzīvot tā krietni. Žurnālisti ir atpazīstami, viņi nav slaveni. Tajā brīdī, kad nomirs divi cilvēki Latvijā, Uļjana Semjonova un Raimonds Pauls, viņi būs pasaules ziņās. Ja domāju par to, kurš būtu pelnījis, ka viņam pasaule pasaka paldies ar melnu bildīti un klusuma brīdi, ja runājam par medijiem, tad tie ir šie divi cilvēki. 

Armanda Tripāna autorraidījums "Rezervēts"