Ar maziem soļiem uz lieliem mērķiem. Saruna ar Sintiju Leimani

Sintija Leimane ir Radio TEV ētera personība. Papildus tam viņa vada pasākumus, darbojas grupas Sudden Lights menedžmenta komandā un veido podkāstu MĪL/NEMĪL. Podkāsts tapa 2023. gada martā un jau ātri vien kļuva klausītājiem ļoti iemīļots. Sintijas moto ir: “Jo vairāk dari, jo vairāk tu vari izdarīt!” Par to, kā viņa sākusi darboties radošajā sfērā, kā aizrit viņas ikdiena un kā tam visam viņa saplāno laiku, Sintija stāsta intervijā.

Oļesja Garjutkina, Studentu medijs Skaļāk

Marta sākumā Radio TEV tapa podkāsts MĪL/NEMĪL, un tas mēneša laikā iekļuva Latvijas podkāstu TOP 10. Vai vari pastāstīt par to, kā tapa šis podkāsts?

Starp citu, šobrīd sēžu telpā, kur tapa ideja par šo podkāstu. Mums bija saruna par vīriešiem, par to, ka noteikti viss nav tik slikti, kā reizēm šķiet, un ka reizēm arī mēs, meitenes, esam vainīgas pie kaut kā. Ja mēs par to nerunājam, tad viena otru nesaprotam. Tas bija februāra vidus, un tikko biju sākusi strādāt radio. Podkāsta pirmais viesis bija mūsu kolēģis Lauris Zalāns. Šī epizode nekad netika izlaista. Tā bija pilota jeb izmēģinājuma epizode – to taisījām desmitos vakarā divas dienas pēc tam, kad izdomājām ideju. Nedēļu vēlāk uzaicinājām pirmo viesi – aktieri Andri Buli.

Mēs sākām runāt par vīriešiem, un tā viss aizgāja dabīgā pašplūsmā. Pat neizveidojām podkāstam nevienu sociālo tīklu, izņemot TikTok, kas varbūt bija kļūda, bet nezinājām, cik tālu tas aizies. Podkāsta pirmā epizode iznāca 8. martā, Sieviešu dienā. Tā arī ir kolēģes Elizabetes Pučes dzimšanas diena. Tajā rītā mēs abas kopā vadījām radio ēteru, pie mums ciemojās grupa Sudden Lights un sveica ar šo jauno podkāstu.

Un kas tev pašai sagādāja lielāko gandarījumu?

Jāteic, ka vienkārši patīk formāts. Man patīk runāt ar cilvēkiem un būt ar cilvēkiem - dzirdēt, ko cilvēki domā, parādīt, ka ir ļoti daudzi viedokļi un nebūt neviens nav pareizais. Saprotam, ka tematā ir tik daudz ko darīt, meklēt un runāt. Vispirms likās, ka varētu uztaisīt vienu sezonu un ar to arī pietiks. Tur visu izrunāsim, un beigās noteikti nebūs nekā, par ko stāstīt. Bet tieši ar pēdējām epizodēm radās arvien vairāk un vairāk tēmu.

Man patīk runāt ar cilvēkiem un būt ar cilvēkiem - dzirdēt, ko cilvēki domā, parādīt, ka ir ļoti daudzi viedokļi un nebūt neviens nav pareizais.

Tad taps otrā sezona?

Jāteic, ka otrā sezona tiek plānota. Esam jau izvirzījuši domas un idejas, kā tā varētu izskatīties. Vēlamies to veidot arī video formātā. Neko šobrīd nevaru pateikt, bet skaidrs ir tas, ka ideja ir jāturpina, jo tik tiešām tas ir bijis ļoti veiksmīgs projekts.

Saka, ka projektiem iedvesmu sniedz cilvēki. Kas bija tavs iedvesmas avots podkāstam?

Pirmajai sezonai pilnīgi nekas mani neiedvesmoja. Manuprāt, kaut kas tiešām bija sakrājies.

Ideja bija tāda - runājam kā draudzenes savā starpā par puišiem, un vienkārši uzaicinām puišus šajā sarunā un runājam ar viņiem pašiem. Nebiju neko līdzīgu redzējusi. Pēc tam, kad sākās podkāsts, vairākas reizes esmu pieminējusi, ka paralēli tam lasīju Džeja Šetija (Jay Shetty) grāmatas. Viņš ir mūks, kurš runā par mīlestību. Ļoti daudzas labas lietas arī centos ienest podkāstā no viņa paša un stāstīt latviski, jo latviski šīs grāmatas nav pieejamas.

Ja runājam par vīziju otrai sezonai, tad ir doma veidot sarunu, kur katrs viesis ir kā viesvadītājs. Tomēr MĪL/NEMĪL īpašā dzirkstelīte ir šarmā, ka aicini tikai vīriešus un dzirdi, ko viņi domā. Parasti jau vīrieši ir tie, kas nerunā un nestāsta. Tad pie tā arī paliktu, un sievietes aicināt neplānoju.

Vai ir bijusi kāda epizode, kas likās emocionāli tuva vai svarīga?

Mēs ar Elizabeti pašas savā starpā esam vērtējušas, kura ir mūsu mīļākā epizode. Viena no tām noteikti ir pati pirmā kopā ar Andri Buli, bet neteiktu, ka tā bija emocionāli tuva. Protams, katram ir bijusi mīļa epizode. Domāju, ka mana pati, pati mīļākā ir ar Renāru Zeltiņu. Tas noteikti ir tāpēc, ka Renārs man ir kā dzīves krusttēvs, jo ļoti daudz no viņa mācos. Saruna bija par viņa un sievas iepazīšanās stāstu un par to, kā no vienkārša drauga tu kļūsti par puisi, par vīru, par tēvu, – tas bija cits Renārs, kas runāja šajā podkāstā. Ir arī epizode, kurā esmu apraudājusies – tā ir ar Arti Kraukli. Viņu noteikti daudzi zina tikai pēc balss, jo viņš ierunājis slaveno seriālu Kobra. Viņš ir arī vecākais no vīriešiem, kas bija pie mums ciemos, un skaidrs, ka tā pieredzes bagāža ir daudz, daudz lielāka. Tā bija epizode, kurā pati par ļoti daudzām lietām aizdomājos.

Varbūt varam parunāt par izaicinājumiem, jo droši vien jebkurā projektā ir savas ķibeles. Vai tev arī tapšanas laikā tādas bija?

Noteikti bija, un es teiktu, ka viens no izaicinājumiem bija laiks. Nav noslēpums, ka ar šo podkāstu nepelnījām naudu. Šis bija mūsu izmēģinājums un vaļasprieks. Mēs pašas visu darījām, producējām, plānojām un saskaņojām laikus. Taču kādā brīdī laiks atspēlējās, it īpaši maijā, kad podkāsts bija ieņēmis savu pīķi. Man bija jābrauc uz Eirovīziju Liverpūlē kopā ar grupu Sudden Lights, un mums vajadzēja ātri ierakstīt epizodes pirms aizbraucu. Kaut kas nesanāca, tāpēc nācās vienu nedēļu izlaist un likās – ārprāts. Tas taču ir mūsu kopdarbs. Katru otrdienu iznāk jauna epizode, tev tā jāsagatavo, jāsamontē, jāsameklē viesis, jānoklausās, jāizgriež kaut kas, tāpat arī jānoreklamē – tas nebūt nav viegli, ja to dara divi cilvēki.

Elizabete taisīja skaņu, es – scenāriju, tad viena vai otra meklē viesi, tad arī sociālajos tīklos kaut kas ir jāizdomā, un ir entie darbi, kas jādara. Nav tā, ka tikai izdomā: “šodien aiziešu ierakstīt podkāstu”. Tam visam klāt ir ļoti daudz izaicinājumu un noteikti arī tas, ka bieži podkāstā velkas līdzi savas personīgās dzīves. Varbūt šodien tu atnāci, mums ir jāieraksta podkāsts, bet vadītājam bijusi slikta diena. Tajā pat laikā nedrīkst izpaust savas emocijas, jo ir jāieraksta podkāsts. Jautājums: vai tu slēp savas patiesās emocijas vai tieši otrādāk – dalies ar tām? Reizēm bija izaicinoši, kad bija kutelīgākas tēmas, uz kurām paši uzkāpām.

Ierakstot podkāstu, pat neapzinies, ka to klausās 10 000 cilvēku, jo tu taču viņus neredzi. Bet tas arī varbūt bija šī podkāsta mērķis - parādīt to, ka mēs visi esam cilvēki un ka var būt gan priecīgākas dienas, gan bēdīgākas dienas. Visi šie izaicinājumi ir vajadzīgi, un tie šausmīgi izaudzina. Uzskatu, ka tikai un vienīgi tā var sasniegt kaut kādus mērķus. Ja viss ir viegli, tad nevar izaugt un panākumi pazudīs pēc īsa brīža.

Bet kāds bija tas spēriens strādāt medijos? 

Jāteic, ka kopš sevi atceros, un to rakstu arī savā CV – strādāju kopš 15 gadu vecuma. 15 gadu vecumā izveidoju savu skolēnu mācību uzņēmumu, kurā vadīju pasākumus. Uzskatīju, ka man nav jābūt 30 gadiem, ja to varu darīt arī 15 gados. Gadu gadiem ejot cauri, ir pierādījies, ka, ja kaut ko ļoti gribu, darīšu visu, lai to dabūtu. Tajā pat vecumā biju Ēnu dienā uz Pieci LV, un tas bija pagrieziena punkts, kurā sapratu, ka radio vide un radošā puse ir tas, ko gribētu izmēģināt, bet tas nebija tāds pilnīgs klikšķis. Tā bija pilnīga taustīšanās – vai tā būs žurnālistika, vai tā būs pasākumu organizēšana, jo patīk abas puses. Man patīk būt gan kameras un skatītāju priekšā, gan arī otrā pusē, kur ir tas čaklais darbs, ko neviens nekad neredz. Un tā palēnām sāku gūt pieredzi.

Platforma, kurā varēju izmēģināt sevi dažādos žanros un kas bija man kā atspēriena punkts bija Ghetto Games. Mūžīgais paldies Ghetto Games un vadītājam Raimondam Elbakjanam, jo viņš man uzticējās. Viņš mani laida kameras priekšā un arī otrā pusē, un tur guvu savu pirmo pieredzi. Tikai tad sāku saprast, kurš ir tas lauciņš, kurā jūtos labāk. Otrs paldies ir Rīgas Stradiņa universitātei, kurā studēju žurnālistiku. Atceros, kā mūs aizveda pirmajā kursā paskatīties skolas radio studiju.

Skaļāk!?

Jā, Skaļāk!. Apsēdos pie mikrofona, un mums atļāva izmēģināt, kā būtu, ja strādātu radio. Tajā brīdī dzirdēju savu balsi. Man nekad nav patikusi sava balss, bet tad sapratu, ka šeit ir kaut kāds šarms, un tas manī aizķērās. Sapratu, ka ir ļoti daudz jāstrādā vai jābūt ļoti labiem kontaktiem, lai tiktu strādāt radio. Pirmkārt, mana neatlaidība un vēlme to izmēģināt ir iemesli tam, ka nonācu Radio TEV ēterā kā radio personība.

Man nekad nav patikusi sava balss, bet tad sapratu, ka šeit ir kaut kāds šarms, un tas manī aizķērās.

Kad vēl strādāju Ghetto Games, vadīju arī Ghetto Games Media House, kurā aicināju jauniešus un mēģināju viņiem nodot savas zināšanas un iemācīto. Neviens tāpat vien jums rokās neieliks to gatavo rezultātu, pie tā ir ļoti, ļoti jāstrādā, un man liekas, ka daudzi to aizmirst. Visi esošie industrijas pārstāvji, piemēram, Toms Grēviņš vai Baiba Sipeniece-Gavare, ir strādājuši vairākus gadus, lai būtu tie, kas ir. Taču šobrīd jebkurš var veidot, piemēram, savu blogu, un to var darīt tik daudzveidīgi – agrāk tā noteikti nebija. Vēl joprojām palieku pie tā, ka jāsāk maziem solīšiem, jo neviens uzreiz ar lielo karoti neiesmels mutē visu.

Vēl joprojām palieku pie tā, ka jāsāk maziem solīšiem, jo neviens uzreiz ar lielo karoti neiesmels mutē visu.

Vai vari sniegt nelielu ieskatu ētera dzīvē?

Nemācēšu teikt, kā notiek visos radio, bet mūsu radio ir mūzikas saraksts. Par to ir atbildīgs konkrēts cilvēks, kas nav neviens no dīdžejiem un kurš pēc mūzikas testiem ir salicis, kāda mūzika skanēs. Mēs neliekam uzreiz pirmos hitus. Mēs paskatāmies, kā tie iegriežas un tikai tad ievietojam mūsu playlistē [mūzikas sarakstā]. Ikdienā katram dīdžejam ir savas stundas, kurās viņš ir ēterā. Ētera saturs noteikti ir 50 uz 50, kur tu gan pats plāno, ko runāt un darīt, lai aizrautu cilvēkus, gan atskaņo mūziku.

Par runāšanu – ir jātrenē intonācija un balss, un par to agrāk nebiju iedomājusies, likās, ka mums taču katram ir sava balss. Kad nācu uz testiem, man vadītājs teica: “Runā tā, kā tu runāji pirms tam”. Un es atbildu, ka tā ir mana balss. Bet viņš saka: “Nē, tev pirms tam bija tāda zema, doba balss, kura ir perfekta priekš ētera”. Tad ļoti ilgi trenēju savu balsi, lai vispār atrastu un pieturētos pie savas radio balss. Protams, arī jāiemācās visas tās pogas, lai neapstādinātu ēteru vai neieslēgtu klusumu – tas viss nav nemaz tik vienkārši, kā atnākt pie mikrofona, nospiest vienu record pogu un tevi dzird visa Latvija. Tas ir ļoti ilgs process, kurā tu mācies.

Ikdienā lielākā daļa radio personību darbojas arī citur, jo skaidrs, ka tas nav pilna laika darbs. Lielākā daļa vada pasākumus, ir influenceri vai digitālā satura veidotāji, vai vienkārši darbojas radošajā sfērā.

Kā tev padodas saplānot laiku?

Mans kalendārs ir pilns ar krāsām – notikumiem. Katrai krāsai ir sava nozīme un jāteic, ka vasarā ir vistrakākais periods. Kalendārā jāliek arī atpūta, kas ir svarīga radošiem cilvēkiem. Mans moto, ko vienmēr saku visās intervijās ir: “Jo vairāk dari, jo vairāk tu izdari”, bet tas nebūt nenozīmē, ka ir jāstrādā 24 stundas no vietas. Plānošana noteikti ir atslēgas punkts. Radošajā industrijā sanāk strādāt arī sestdienās un svētdienās, tāpēc tas noteikti nav visiem. Vispār esmu tāds cilvēks, kam ir problēmas atpūsties. Man ir ļoti grūti nosēdēt mājās, neko nedarīt. Vienīgais, ko man patīk darīt, ir kvalitatīvi izgulēties.

Mans moto, ko vienmēr saku visās intervijās ir: “Jo vairāk dari, jo vairāk tu izdari”, bet tas nebūt nenozīmē, ka ir jāstrādā 24 stundas no vietas.

Ja tu varētu aprakstīt savu komandu pāris vārdos, kādi tie būtu?

Uzskatu, ka visi mani kolēģi ir ļoti zinoši sfērā, kurā strādā, pieredzes bagāti un ļoti radoši. Domāju, ka tas ir pats galvenais šajā sfērā, jo, ja tev ir radošā domāšana, tad tu izdomāsi, kā ko izdarīt. Uzskatu, ka ir jābūt arī ļoti korektam un precīzam, jo viena kļūda un tu esi kļūdījies. Noteikti arī harisma. Ja tev nav harismas, tad kāpēc lai tevī kāds klausītos? Kāpēc lai tu kādam liktos interesants, ja tu nespēj pats sev būt interesants?

Ja tev nav harismas, tad kāpēc lai tevī kāds klausītos? Kāpēc lai tu kādam liktos interesants, ja tu nespēj pats sev būt interesants?

Vai pārzini žurnālistu ētikas kodeksu un vai tas tiek ievērots arī Radio TEV?

Tas noteikti ir jāievēro un tam jāseko līdzi. Kad paraksti līgumu, apsoli, ka to izpildīsi. Zinu, ka ir bijuši arī daudzi nepatīkami brīži ar dīdžejiem. Ja esi dīdžejs, nedrīksti, pieņemsim, izpaust, ka “šī ir mana mīļākā grupa” vai “šis ir mans mīļākais mūziķis” – tev visi ir vienādi. Tu tajā brīdī esi nevis Sintija Leimane, bet Radio TEV, tātad tu nes visas grupas vārdā savu pausto viedokli, un ir ļoti, ļoti svarīgi tam sekot līdzi. Tāpēc arī lielākajai daļai radiostaciju ir programmas direktors, kurš sastāda plānu un ļoti cītīgi seko līdzi, un klausās, ko visi runā. Nav noslēpums – esmu vienreiz rakstījusi paskaidrojumu par pateikto.

Viens padoms cilvēkiem, kas grib strādāt radio, - pati sākumā visu, ko runāju, pierakstīju. Kamēr skan dziesma, izdomā, ko runāsi vai jau pirms tam sagatavo! Un vienmēr pārbaudi informāciju! Bieži vien klausītājs atsūta,  kauz kādas ielas ir sastrēgums, un tu nedrīksti pateikt, ka tas sastrēgums ir, to iepriekš nepārbaudot. Ir jāsaprot, ka

Katrs vārds, ko esi pateicis skaļi, ir pateikts skaļi.

Radio pastāv jau vairāk nekā simt gadu. Vai uzskati, ka digitalizācija un tehnoloģiju ieviešana ir mainījusi radio un kāda ir radio loma mūsdienās?

Gribētos teikt, tas viss ir nācis par labu arī radio attīstībai, jo, ja nekas nemainītos, tad nemainītos mēs paši. Šeit ir arī jautājums – kā radio izmanto šīs digitālās opcijas, digitālās iespējas? Kā viņi seko līdzi mūsdienu aktualitātēm, lai nepaliktu tur - pirms 100 gadiem? Un skaidrs ir tas, ka visiem radio šobrīd ir ļoti lielas pārmaiņas – vajag saprast, kā digitālo vidi ieviest arī savā lauciņā. Skaidrs, ka radio vienmēr bijis balstīts uz kaut kādām skaņu frekvencēm un stacijām, bet digitalizācija ir instruments, kas var palīdzēt ar radio popularizēšanu. Domāju, ka radio ir tas instruments, kas nepazudīs. Bet daudz kas ir mainījies – gan runas ilgumā, gan tajā, cik daudz satura var izveidot. Daudzi cilvēki sāka radio strādāt pirms 30 gadiem un, ja viņiem pateiktu, ka būs jāuztaisa TikTok, viņi neticētu tam, ko teiktu. Tā ir ļoti liela spēja pielāgoties laikam, kurā dzīvojam un, skaidrs, ka ne visi to prot. Man, pieņemsim, ļoti liels prieks par Skonto un Radio Tev – mums ir kolēģi, kuriem ir 50-60 gadi un viņi filmējas gan TikTok, gan video, gan sūta savas idejas, un tas ir apsveicami – cilvēks seko līdzi laikmetam, jo to vienkārši pieprasa industrija. Var, protams, pateikt: “Nē, es to nedarīšu” un vienkārši palikt uz vietas.

Jā, un tā pazust ar laiku.

Tieši tā – pazust, vai vienkārši palikt pirms tiem simt gadiem. Domāju, ka tas nav risinājums.

Ko tu vēlētos pateikt cilvēkiem, kas tikai tagad sāk ceļu medijos?

Laikam novēlētu pieļaut pēc iespējas vairāk kļūdu. Lai cik jocīgi tas nebūtu. Manuprāt,  cilvēki, kas pieļauj kļūdas, kaut ko dara un izcilā variantā no tām mācās. Kā agrāk teicu -strādāt radošajā sfērā nav tas vieglākais ceļš. Tas ir izaicinājums katru dienu sekot līdzi un iet līdzi laikmetam; spēt domāt un pieņemt dažādus cilvēkus, dažādus viedokļus un sākt no kaut kāda mazumiņa. Nav tāda cilvēka, kurš uzreiz ir ticis direktora amatā. Nu, vienīgi Īlons Masks, kurš vienkārši to nopirka. Kad sāku, strādāju Costa Coffee un taisīju kafijas, un pēc darba skrēju uz visādiem pasākumiem kaut ko filmēt, taisīt, un man par to neviens nemaksāja. Tāpēc nevajag veidot ekspektācijas, ka jūs uzreiz būsiet kaut kas liels un varens – līdz tam ir jānonāk. Un tad cilvēki apkārt pamanīs, ka jūs darāt, un jūs novērtēs un atcerēsies. Un vienmēr ir jāizmanto visas opcijas un iespējas, ko dod augstskola vai kāds cits cilvēks, vai pašiem jāmeklē iespējas, jo, ja tās uzrunā un tu piedalies, tad tas arī noteikti atstāj kaut kādu iespaidu par tevi. Galvenais ir nesabojāt attiecības šajā sfērā, jo Latvija ir maza, un īpaši kultūras joma šeit visur griežas apmēram ap vienu un to pašu cilvēku.

Nevajag veidot ekspektācijas, ka jūs uzreiz būsiet kaut kas liels un varens – līdz tam ir jānonāk.

Galvenais ir nepadoties, jo kad jūti spiedienu no ģimenes vai apkārtējiem žanrā: “Ko tad tu skrien, ko tad tu dari, vai tu ar to vispār nopelnīsi?”, tu pats sāc uzdot sev šādus jautājumus. Ja pats notici tam, ka skrien ar jēgu, tad turpini skriet, bet ja vairs tam netici, tad nav jēgas to darīt. Tāpēc esmu tikai un vienīgi par to, ka ir jādara visi šie mazie darbiņi, un tas viss ir tikai laika jautājums, kad nonāksi tur, kur vēlies.