Anna Platpīre: Jauni izaicinājumi vienmēr ir interesanti!

Annas Platpīres pieredze darbā ar medijiem ilgst jau 20 gadus, sākot ar avīzes izdošanu vidusskolā, raidījumu vadīšanu Radio NABA, darbu Latvijas Radio Ziņu dienestā un Pieci.lv, līdz pat Latvijas Televīzijas kultūras, izklaides, bērnu un jauniešu satura redaktores amatam. Pērnā gada pavasarī uz gadu viņa kļuva par Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāju. Žurnālistes miers un profesionālisms vijas cauri visai sarunai, bet apņēmība un izaicinājumu pieņemšana iedvesmo uzdrīkstēties arī citus.

Nikola Dīriķe, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika pagājušā gada rudenī

Anna Platpīre. Foto - Nikola Dīriķe

Sākumā jūs varētu pastāstīt nedaudz par sevi – kas jūs esat, kur mācījāties?

Man ir trīs izglītības. Sākumā studēju Latvijas Universitātē filozofiju, pabeidzu bakalauru. Pēc tam iestājos Latvijas Universitātes komunikācijas zinātnēs, studēju žurnālistiku, un ieguvu maģistra grādu.Un tikko pirms gada Skotijā, Heriota-Vata Universitātē, ieguvu vēl vienu maģistra grādu programmā “Ilgtspējīga pilsētu pārvaldība”. Tāda ir mana izglītība. Medijos strādāju no apmēram 18 gadu vecuma, kas nu jau ir 20 gadi. Šajā laikā esmu paralēli piedalījusies dažādās apmācībās un ieguvusi papildus izglītību. Es sāku ar radio. Sākumā, kad vēl studēju, strādāju Radio NABA. Tur es nostrādāju vairākus gadus, vadīju vairākus raidījumus, tajā skaitā “Studentu pietura”, “Zinātnes vārdā”. Biju arī biroja administratore. Tad, kad iestājos maģistros, komunikācijas zinātnē, es sāku strādāt Latvijas Radio Ziņu dienestā. Tur nostrādāju apmēram septiņus gadus, bet pēc tam - Latvijas Radio 5, kas bija tikko svaigi izveidota programma. Tā vēl nebija sākusi savu darbu. Tur es biju galvenā redaktore. Pēc tam sāku strādāt Latvijas Televīzijā kā programmu daļas satura redaktore. Biju gandrīz divus gadus Skotijā, ar lielāku pārtraukumu atgriezos atpakaļ amatā Latvijas Televīzijā.

Jūs minējāt, ka jau no 18 gadiem sākāt strādāt ar medijiem. Ar ko tieši jūs sākāt?

Ja tā pavisam sen atpakaļ, tad 12.klasē Natālijas Draudziņas ģimnāzijā (tagad vidusskolā) izdevu avīzi “Kniede”, Tā man šķita interesanta pieredze, bet nu tas nebija nopietni. Pēc tam sāku strādāt Radio NABA.

Jūs jau uzreiz zinājāt, ka savu nākotni vēlaties saistīt ar žurnālistiku?

Nē, nezināju gan, tāpēc es studēju filozofiju. Man nebija līdz galam pārliecības. Lai gan pēc vidusskolas kā vienu no variantiem apsvēru iestāšanos Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, es iesniedzu dokumentus, bet netiku uzņemta budžetā. Tāpēc izlēmu, ka mani vairāk interesē padomāt par lietām, plašāk paskatīties uz teorijām, idejām, domas attīstību, ētiku, loģiku un citiem filozofijas studiju jautājumiem.

Kādām īpašībām, jūsuprāt, ir jāpiemīt žurnālistam?

Žurnālisti ir ļoti daudzveidīgi – redaktori, ir tādi, kas ir kā korespondenti, un domāju, ka katram no šiem amatiem ir nepieciešamas ļoti atšķirīgas lietas, tāpat arī ļoti dažādas prasmes atkarībā no medija, kurā strādā. Piemēram, radio jābūt ļoti skaidrai domai, valodai, ir jāspēj ļoti vienkāršos teikumos un vārdos izstāstīt domu, ņemot vērā, ka cilvēks vizuāli neko neredz. Respektīvi, tev ir ar savu stāstu, skaņu, tekstu, balsi jāuzbur aina,ko citādi nebūtu iespējams izstāstīt. Televīzijā stāsts ir pilnīgi cits, tur tieši ir jādarbojas ar šo vizuālo, jāmēģina strādāt ar to daudz vairāk, kamēr atkal rakstošajiem vēl kas cits. Kopīga iezīme ir tā, ka jāspēj klausīties cilvēkos un redzēt pāri tām lielajām problēmām, saskatīt cilvēcisko, personīgo, jo tikai caur to var izstāstīt tā pa īstam stāstu. Tāpēc katru reizi, kad mēs stāstām teorijas vai lielos, sabiedriskos notikumus, ja mums pazūd cilvēciskais, tad auditorija vairs nesaprot, ko tai stāsta. Domāju, ka tas arī ir portretintervijās vai jebkur citur, ko esmu kādreiz veidojusi. Svarīgākais ir ieklausīties. Nozīmīga ir arī neatlaidība. Gadās tā, ka ir ļoti grūti izveidot stāstu, vai šķiet, ka vairs nav iespējams to turpināt, kaut kas nesanāk, nav skaidri fakti vai dati, kaut kur jārokas dziļāk un dziļāk, visu laiku informācijas trūkst, lai pabeigtu to, ko gribas izstāstīt, lai pilnīgi uzburtu ainu vai izstāstītu to, tā ir baigā neatlaidība. Vēl arī zinātkāre, lai to pašu izdarītu. Žurnālisti, kurus Latvijā zina kā smagsvarus, kas ir, piemēram, Sanita Jemberga vai Nellija Ločmele vai citi, kas tiešām ļoti daudz sasnieguši, daudz arī ziedojuši savu dzīvi žurnālistikai, būsim godīgi, viņi ir izveidojuši medijus Latvijā, viņi savu privāto, personīgo, profesionālo dzīvi upurējuši tam, lai varētu izveidot medijus vai to mediju vidi, kādu mēs pašlaik to zinām, jo skaidrs, ka 30 gadi kopš Latvijas neatkarības nav milzīgs posms demokrātijā, un mediji tikai tad arī sākuši veidoties. Mēs redzam, ka tie, kas kādreiz izveidojās, tagad varbūt vairs nav pilnīgi neatkarīgi. Citi atkal, kas izveidojušies, ir spējuši noturēt redakcionālo neatkarību.

Žurnālistam jāspēj klausīties cilvēkos un redzēt pāri tām lielajām problēmām, saskatīt cilvēcisko, personīgo, jo tikai caur to var izstāstīt tā pa īstam stāstu.

Jūs uzskatāt, ka jums ir šīs īpašības, vai tomēr dažas vēl ir tādas, pie kurām jāpiestrādā?

Nē, nu es domāju, ka pie tā jāstrādā visu laiku, ka visās profesijās jau attīstība, jaunas zināšanas un mācīšanās nepieciešama nepārtraukti. Pirmkārt, tāpēc ka mainās paši mediji, to auditorija, veids, kā ar cilvēkiem runāt, kā viņi uztver informāciju, kas viņus interesē. Mainās zināšanas, kas nepieciešamas, lai atspoguļotu dažādus notikumus un procesus, domāju, ka apstāšanās līdz galam nemaz nav iespējama. Katrs nākamais solis, kur žurnālistikā vēlies iet vai vienkārši padziļināti iesaistīties kādā tēmā, vai mainīt profesijas virzienu, varbūt mainīt mediju - to iespēju ir daudz -, katrs solis prasa lielāku zināšanu bāzi.

"Žurnālisti, kurus Latvijā zina kā smagsvarus, daudz arī ziedojuši savu dzīvi žurnālistikai, viņi ir izveidojuši medijus Latvijā, viņi savu privāto, personīgo, profesionālo dzīvi upurējuši tam, lai varētu izveidot to mediju vidi, kādu mēs pašlaik to zinām."

Runājot konkrētāk par Žurnālistu asociāciju, vai jūs tur jebkad sevi redzējāt kā valdes locekli?

Es biju valdes priekšsēdētāja, vairākas reizes iepriekš esmu bijusi valdes locekle. Manuprāt, vienreiz biju arī ētikas komitejā. Man vienkārši tā sanāca, ka pieteicos kandidēt uz valdes locekli, un tad atklātajā pilnsapulcē bija balsošana. Bija citi cilvēki, kas atteicās būt par valdes priekšsēdētāju, un tā sakrita, ka man piedāvāja uzņemties, es piekritu. Man nebija mērķa to darīt vai nedarīt, tā vienkārši sakrita, man šķita, ka varbūt varu to uzņemties šajā reizē.

Vai jūs jūtaties apmierināta ar savu izvēli?

Nezinu, kad bija vairāk darba, tad likās, ka ir diezgan traki, jo asociācija un nevalstiskās organizācijas, kas būtībā ir brīvprātīgs darbs, protams, ir kā otra slodze līdzās pamatdarbam vai privātai dzīvei, bet domāju, ir vērts to mēģināt darīt un ir vērts pašam saprast savu redzējumu, ko gribas izdarīt vai kāds ir viedoklis, pastāvēt par to. Šādi amati ir gandrīz vienīgā reize, kad reāli to var izdarīt. Pretējā gadījumā, ja tu esi vienkārši asociācijas biedrs, tad tu paļaujies uz to, ko dara valde, bet ja tu esi valdes loceklis, tu esi daļa no tā, ko organizē valdes priekšsēdētājs, un ja tu esi valdes priekšsēdētājs, tad tev ir lielākas iespējas.

Kas ir Latvijas Žurnālistu asociācija un kādi ir tās uzdevumi, kas bija tieši jūsu pienākumi?

Kopumā tā ir profesionālā nevalstiskā organizācija, kurā apvienojas Latvijas žurnālisti, kas strādā dažādos medijos. Asociācijas uzdevums ir pārstāvēt šo biedru intereses, rūpēties par vides saglabāšanu vai uzturēšanu. Asociācija piedalās dažādu likumu un noteikumu izstrādāšanā, lai pasargātu žurnālistus vai pārstāvētu viņu tiesības un viedokli. Tas notiek Saeimā, kad tiek runāts, piemēram, par elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu. Mēs strādājam ar valsts policiju, ja kādreiz notiek vardarbīga uzbrukšana vai draudu izteikšana žurnālistiem, sadarbojamies, lai vienotos par to, kādā veidā aizsargāt žurnālistus. Mēs piedalāmies dažādos konkuros kā vērtētāji vai arī novērotāji, piemēram, arī tagad esošajā Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio valdes konkursā. Viens no mūsu lielākajiem notikumiem gada laikā ir Izcilības balvas pasniegšana, kas būtībā ir prestižākais žurnālistu apbalvojums Latvijā. Tā ir balva par izciliem sasniegumiem, neatlaidību un spēcīgu darbu žurnālistikā, ko mēs pasniedzam reizi gadā. Tad, protams, mēs piedalāmies dažādos notikumos, kas ir konferences vai intervijas, vai pārstāvam žurnālistu viedokli. Ir reizes, kad mēs rakstām publiskas vēstules, aicinām, piemēram, politiķus vai publiskas personas ievērot žurnālistu tiesības veikt savus profesionālos pienākumus un viņu pienākumu sniegt informāciju. Iespēju ir diezgan daudz un plašas, protams, bet tām ir robeža, kā iesaistīties. Respektīvi, mēs daudz darām.

Mums ir arī sava ētikas komisija. Ja gribam, lai kādu izdevumu vai programmu uzskata par mediju, tad būtiski, lai tam ir savs ētikas kodekss. LŽA ētikas kodekss ir tas, zem kā parakstās visi mūsu biedri, arī neatkarīgie jeb brīvžurnālisti. Uz tā pamata mēs izvērtējam sūdzības par biedriem, kuras kāds iesūta, vai par medijiem, kuros viņi strādā.

Pamanīju, ka bijāt viens no cilvēkiem, kas veidoja jauniešu platformu “16+”. Kā nonācāt pie šīs idejas un vai bija kādas grūtības šo visu realizēt, piesaistīt uzmanību?

Man pieredze ar jauniešu saturu ir diezgan liela, jo esmu strādājusi Radio NABA, kurš savulaik bija domāts kā studentu radio. Pēc tam strādāju pieciniekā. Pieci.lv tiešām sākumā bija ļoti mērķēts uz jauniešu auditoriju, joprojām ir, varbūt tik nedaudz kaut kas pamainījies. Kad aizgāju strādāt uz Latvijas Televīziju, viens no uzdevumiem bija jaunākas auditorijas uzrunāšana. Televīzijā nebija ne platformu, ne tāda satura, kas uzrunā tieši jauniešus. “16+” bija diezgan loģisks iznākums tam, ka mēs konstatējām, ka jaunieši televīziju neskatās, viņi neskatās arī televīzijas raidījumus, kas ir domāti jauniešiem, jo viņiem ir citādi lietošanas paradumi medijos. Tajā laikā populāri bija Facebook, Youtube un Instagram. Nebija vienkārši to pieņemt, ka auditoriju nevaram uzrunāt caur tradicionālajiem televīzijas kanāliem, tomēr mēs izlēmām, ka radīsim saturu digitālajām platformām. Vienkārši nebija tāpēc, ka šīs platformas nav televīzijas platformas, sanāk, ka mēs dodam saturu pilnīgi citiem medijiem, šajā gadījumā sociālajiem tīkliem. Bet tā kā viens no mūsu uzdevumiem ir uzrunāt jauniešu auditoriju, ko mums paredz sabiedriskais pasūtījums, tad arī gājām šo ceļu. Sākumā ilgi domājām par to, kas varētu būt pirmais materiāls, ko mēs liktu. Laikā, kad tapa “16+”, lielu popularitāti ieguva seriāli, tie bija nenormāls hits. Agrāk seriāli nebija tik populāri, tie skaitījās zemāka žanra māksla. Tad mēs izlēmām, ka sāksim ar seriālu. Atlasījām jauniešus, režisoru, visu pārējo. Līdz ar to pirmais nosaukums bija “16+”. Kā mums iet tagad? Ļoti dažādi, jo ir diezgan grūti radīt saturu jauniešiem, tāpēc ka prasības un vajadzības ļoti mainās. Aizvien pieaug lielāka konkurence no citiem kanāliem, un producenti vai kompānijas, kuras rada saturu medijiem, ļoti slikti bieži vien pārzina jauniešu auditoriju. Tajā pat laikā izmaksas un prasības pēc kvalitātes ir tikpat lielas kā televīzijas programmas saturam.

Runājot par jauniešiem, kāda ir pati lielākā atšķirība starp mūsdienu jauniešiem un jauniešiem agrāk?

Viena lieta ir valodas lietojums. Savulaik jaunieši tomēr izmantoja dzimto valodu saziņā. Saprotu, ka tagad angļu valoda ir ienākusi un ļoti būtiski pārņēmusi to, kas noteikti ir saistīts arī ar sociālo mediju un tīklu lietojumu, kuros angļu valoda ļoti daudz figurē. Intereses ir ļoti mainījušās. Es domāju, ka vairāk arī mainījies ir tas, ka kādreiz tomēr visvairāk skatījās uz saturu angļu vai krievu valodā, tad kontekstā ar TikTok aizvien vairāk ienāk Āzijas vēsmas no Ķīnas, Japānas, Dienvidkorejas kā seriāli, anime un citas mākslas formas, kas atšķiras no Eiropas. Cilvēkus tas ļoti interesē un piesaista. Protams, Covid-19 ir ļoti daudz ko izmainījis, jo pirms 20 gadiem nebija iedomājams, ka varētu būt attālinātas mācības tādā līmenī, un toreiz šķita, ka Online universitātes ir kaut kas dumjš. Kāds sakars, ka tu mācies attālināti, nevienu nesatiec? Bet tagad tā ir normāla prakse. Domāju, ka attālinātais darbs ir būtiski mainījis jauniešu vēlmi un izpratni par to, kāds ir darba tirgus un ko viņi vēlas.

Bieži vien runā par to, ka jaunākā paaudze ir mazāk uzticama, ka ar viņu ir grūtāk strādāt. Varu pateikt, ka darba iemaņas un darba pieeja atšķiras, bet katram iespējams atrast to veidu, kā sastrādāties. Tomēr paaudžu atšķirības ir. Tie noteikti ir mediji, kurus jaunieši patērē, vide, kurā viņi dzīvo, Eiropas Savienība, kura ir ieviesusi nenormālas izmaiņas informācijas ceļošanas un iespēju pasaulē. Atšķirība noteikti ir ļoti liela, bet ne tik liela, lai to nepārvarētu un lai paaudzēm būtu milzīgas grūtības sastrādāties.

Manuprāt ir jūtama vērtību atšķirība, jo agrāk daudzi primāri lika tieši ģimenes vērtības, bet tagad - karjeru.

Man šķiet, ka arī atšķiras ne tikai ģimenes vērtības, ko minat, bet arī cilvēku tiesību vērtības. Manuprāt, pirms 20 gadiem jautājumi par homofobiju, klimatu vai rasismu Latvijā vispār neeksistēja tādā līmenī. Varbūt bija ļoti minimāli subkultūru līmenī, bet nekad nebija plaši un tā, ka cilvēkiem ir tik svarīgi, ka vērtības kādā brīdī tiek pārstāvētas un ir aktuālas, nozīmīgas, un ka tās ir jārisina, ka iespējams iesaistīties globālās kustībās, tā kā tas bija ar Black Lives Matter vai klimata jautājumos. Cilvēki daudz vairāk ir kļuvuši par globāliem pilsoņiem. Tas noteikti ir pozitīvi, bet ir riski saistībā ar nacionālas valsts interesēm. Nedomāju, ka no tā ir jābaidās, vienkārši tas ir jāsaprot, ar to jāstrādā.

Bet kā tomēr mēģināt piesaistīt jauniešu auditoriju? Vai tiešām arī Latvijā jāsāk pārraidīt vairāk Āzijas seriālu?

Es strādāju sabiedriskajā medijā. Mans skatījums uz lietām, kā tas jādara, ir saistīts ar sabiedriskā medija skatījumu. Mediju saturu diktē dažādi noteikumi, likumi un principi, pēc kuriem mēs strādājam. Mūsu pamats ir, piemēram, valodas saglabāšana vai popularizēšana, mediju un finanšu pratības veicināšana, augstvērtīgas un kvalitatīvas izklaides veicināšana un vēl citas lietas. Līdz ar to mēs nevaram pilnīgi brīvi darīt jebko. Lietām, ko mēs darām, vai saturam, kuru mēs veidojam, ir jābūt ļoti lielam, konkrētam mērķim, ko mēs varam ar to panākt. Tam ir jābūt saistītam ar to, lai tas strādātu atbilstoši prasībām. Korejas seriāli, varbūt. Tagad seriālus iepērk un tikai dažus varam veidot paši. Digitālās platformas aizvien vairāk virzās pirmajā vietā. Mums šobrīd Āzijas kultūra nav nevienā veidā minēta kā kaut kas, kas mums ir plašāk jāiepazīst, jāskaidro vai jānes Latvijas jauniešiem. Tāpēc, visticamāk, ka seriāli no Āzijas tik ātri nenokļūs sabiedriskajā medijā. Mūsu uzdevumi pagaidām ir saistīti ar latviskām vērtībām, nevis tādā ziņā, ka mēs popularizējam auseklīti, bet ka, pirmkārt, saturam visdrīzāk jābūt latviešu valodā. Tam jābūt mērķētam, piemēram, lai mazinātu nevienlīdzību, palīdzētu cilvēkiem labāk izprast sevi, mēģinātu viņiem piedāvāt rīkus emocionālu problēmu risināšanai, veicinātu mediju pratību vai iepazīstinātu ar personībām, kas jauniešiem ir svarīgi. Visticamāk, ja mēs kaut ko veidojam, tad tas ir saistīts vairāk ar lokālo tirgu, lokālo jauniešu interesēm. Mēs, protams, esam meklējuši Eiropā dažādus seriālus, kurus būtu iespējams iegādāties un kas būtu labāk saprotami Latvijas auditorijai.

Runājot par televīziju, vai jūs varat nedaudz dot ieskatu, kā ir strādāt televīzijā?

Tas ir lieliski.

Mana profesija, drīzāk amats, atšķiras no klasiskas televīzijas. Televīzijā situācija ir tāda, ka ir programmu daļa, kurā es strādāju. Tā liek programmu: kurā laikā, kas tiks pārraidīts, cik tas būs garš, kā tas izskatīsies kopā ar pārējo LTV1, LTV7, “16+” un citām platformām. Es strādāju ar neatkarīgiem producentiem. Pieņemu viņu idejas jauniem vai vecākiem formātiem, mēs tos izvērtējam, izejam cauri saturam. Es apstiprinu to, ko viņi darīs, pēc tam skatos pirmās, otrās sērijas jeb epizodes, un saku, vai tas ir labi vai nav, vai tas atbilst sabiedriskajiem medijiem, vai saturā nav kādi pārkāpumi, vai tas ir okay, vai pietiek dinamikas, krāsu un visa pārējā. Es strādāju ar iekšējām Latvijas Televīzijas komandām, kas ražo saturu, piemēram, taisa kultūras ziņas vai raidījumus “Kultūrdeva”, “Veiksme. Intuīcija. Prāts.”, “Gudrs, vēl gudrāks” un citus raidījumus un saturu. Ar viņiem vienojos par to, kas būs, dodu tā saucamo pasūtījumu, un uz tā pamata viņi tālāk ražos saturu. Es nestrādāju komandā, kas ražo saturu, vairāk nosaku to, kas tur būs, kā tas izskatīsies, sadarbībā, protams, ar savu vadītāju un nodaļu, kurā es strādāju.

Televīzijā strādāt ir diezgan izaicinoši, teikšu tā, jo televīzijā personas, kas strādā radošajās komandās, viņām nav ļoti konkrēts darba laiks. Tās strādā tad, kad ir jāstrādā, piemēram, Dziesmu un Deju svētkos. Tā citreiz ir 24 stundu darba diena, kad ir lielie pasākumi vai notikumi. Tāpat arī olimpiādēs vai uz vēlēšanām. Televīzijā ļoti svarīga ir vizuālā valoda, par ko visi vienmēr domā, bet sasniegt labāko kvalitāti ir ļoti izaicinoši. Ir ļoti aktuāls jautājums par kadru piesaisti. Respektīvi, ir daudz tādu jautājumu, tāpēc televīzijā ir ļoti izaicinoši strādāt, jo tā ir milzīga mehānika, kurā katram sava vieta ir jāatrod, kas ne vienmēr ir vienkārši, jo cilvēki ir ļoti dažādi. Arī prasības pret cilvēkiem ir atšķirīgas. Ir tehniskie dienesti, žurnālisti, administratīvie dienesti, nu, viss mazliet maļas un rīvējas savā starpā, lai beigās saturs sanāktu tāds, kāds tas ir. Iespējams, televīzijā lieliski ir tas, ka var redzēt rezultātu, kad kaut ko izdari, vai kaut kas notiek ēterā, vai ir koncerts, spēļu ieraksts vai vēl kas cits. Televīzijā laikam ir ļoti labi strādāt. Latvijas Televīzijā ir ļoti jauki strādāt tāpēc, ka vērtības ir ļoti būtiskas. Latvijas Televīzijā mums ir jāpārstāv auditorija, tās viedoklis, jārunā ar cilvēkiem. Svarīgāks par politiķu viedokli mums ir cilvēka, personas viedoklis, un tieši cilvēkiem, sabiedrībai mēs strādājam. Mums ir svarīgi, lai varam atspoguļot lielākos notikumus, kas ir nozīmīgi Latvijas auditorijai gan Latvijā, gan ārpus tās. Ir svarīgi uzrunāt jauniešus, tāpēc mēs arī veidojam “16+”, kas jau darbojas vairākus gadus. Šogad tika palaists arī “Plusaudzis“ gan YouTube, gan TikTok, kas ir bērniem no 7 līdz 12 gadu vecumam. Ja gribas lielu izaicinājumu lielā komandā, tad televīzija ir laba vieta, kur strādāt.

Dienas beigās tas ir milzīgs komandas darbs.

Protams, jā, nevar bez tā. Grūti tur vienam cilvēkam.

Kādas, jūsuprāt, ir svarīgākās lietas, īpašības, kam jāpiemīt darba vidē, lai tā būtu patīkama?

Man liekas, ka ļoti daudz ko nosaka kolēģi. Kādi ir cilvēki darba vidē, vai viņi ir atsaucīgi, vai ciena otra cilvēka darbu, laiku un pienākumus, vai sazinās un komunicē. Protams, atalgojums vienmēr ir svarīgs, arī darba vide, kas ir tieši iekārtojums, vai ir gaisma, dators. Ir vienkārši strādāt arī idejas vārdā, kā tas, piemēram, ir Žurnālistu asociācijā, kur mums nav ne darba vietas, ne liels finansējums, nekas. Bet tāpat mēs ejam uz priekšu un esam ļoti atbalstoša komanda. Bez ļoti daudzām lietām var arī iztikt. Jautājums ir par to, kāds ir mērķis un ko gribas panākt, vai tas dod gandarījumu.

Brīdī, kad es jūs uzaicināju uz interviju, viens no noteikumiem bija, lai jūs izvēlaties tādu vietu, kas ir jums tuva. Jūs izvēlējāties Latvijas Televīzijas ēku. Kāpēc? Jūs dodaties uz darbu ar prieku un jūtaties tur labi?

Tas ir kā kuru dienu. Bet tā ir vieta, kur pavadu ļoti daudz laika. Man ir mājas un man ir darbs, būtībā baigi nekur citur neeju, neko nedaru. Nezinu, kas man vēl varētu būt tuva vieta. Es uz darbu skatos nedaudz racionāli, ka darbs ir veids, kā tu pelni naudu. Ir patīkami, ja tas līdzi nes arī vērtības, pozitīvu pieredzi, izaicinājumus, tāpēc es tur joprojām esmu. Man patīk tas, ka varu nevis pelnīt naudu, bet strādāt ar auditoriju, piedāvāt tai kaut ko vērtīgu. Man patīk tie izaicinājumi, kas tur ir. Tā ir vieta, kur es daudz pavadu laiku, veltu ļoti daudz resursu, kurā daudz domāju, kura man, protams, ir svarīga šajā brīdī, jā.

Jūs esat Latvijas Televīzijas redaktore, un līdz ar to man radās jautājums par to, vai jūs kādreiz esat pieļāvusi kļūdu, kas ir ietekmējusi jūsu darba iznākumu?

Manuprāt, kļūdas visi pieļauj visu laiku. Ziņu dienestā strādāju un pieļāvu kļūdas. Es pieļāvu kļūdas Pieci.lv strādājot, arī Latvijas Televīzijā. Visi visu laiku kļūdās, tas ir tik cilvēciski. Bez tā nemaz nevar iztikt. Mēs kļūdāmies nepārtraukti, piemēram, ētikas jautājumos. Ir kā viņi ir tik skaidri, bet tad katrā situācijā robežas ir tik plūstošas, tik mainīgas atkarībā arī no tā, kas ir problēmas dalībnieki, kāds ir laiks, par kādu kontekstu mēs runājam. Kļūdas ir ļoti viegli pieļaut. Ir arī kļūdas, kuras kādreiz nelikās kā kļūdas, bet, tagad skatoties, šķiet, ka tās bija reāli kļūdas. Kāpēc tā bija jādara? Nu kāds sakars!

No kļūdām jūs tomēr mācījāties, gājāt uz izaugsmi.

Viss kļūdu process ir pozitīvs. Forši ir, ja tāda nav, bet bez kļūdām laikam līdz galam nav iespējams, tāpēc ka mēs neviens neesam tik ideāli. Mēs paši veidojam vidi, kurā strādājam. Mēs arī nepārtraukti mācāmies procesā, attīstāmies, maināmies racionāli un emocionāli, vizuāli pēc vecuma, pēc vietas, kur mēs atrodamies. Katra lieta nes kaut ko jaunu.

Vai ir bijušas tādas kļūdas, kas ir neatgriezeniskas? Piemēram, televīzijā ievietots kļūdains fragments, kurā sajaukta kāda informācija.

Es informāciju pati nelieku televīzijā. Nav tā, ka es ražoju un tas parādās televīzijā. Esmu kā pastarpināts redaktors - izlaboju lietas vai komentēju, sniedzu ieteikumus vai redzējumu par to, kā tam ir jābūt. Nē, ir kļūdas cilvēku piesaistē vai radošajās komandās, ar kurām mēs esam strādājuši. Pēc tam, kad projekts ir beidzies, konstatē, ka varēja būt daudz, daudz labāk. Bet nauda ir iztērēta, viss ir iztērēts, projekts ir beidzies, un tur vairs nav atpakaļceļa. Tā ir ļoti bieži, ka šķiet, ka var izcili izdarīt, bet sanāk labi, un tas, manuprāt, ir diezgan sāpīgi, bet tad atkal jāatceras, ka perfekcionisms arī nav nekas ļoti veselīgs. To vajag, bet ir jābūt arī robežām, ka nav iespējams pilnīgi visu ietekmēt, saorganizēt, nokontrolēt. Tāpēc ir komandas darbs, tur katrs atbild par kādu daļu, rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Man ir bijušas arī citas kļūdas. Es esmu kļūdījusies. Piemēram, Latvijas Televīzija ir ārpus reklāmas, mums nedrīkst būt nekas, kas var nolasīties kā reklāma saturā. Man ir bijuši gadījumi, kad kaut ko nepamanu un ka mums pēc tam ir sūdzība vai izvērtējums par to, kāpēc tas ir bijis ēterā. To es vairs nevaru ietekmēt, vienkārši cilvēciskā kļūda, kādreiz neuzmanība, vai darba apjoms nosaka to, ka tu nepamani vai nepievērs pietiekami lielu uzmanību. Tajā pašā laikā ir ļoti daudz reižu, kad tas ir novērsts, tā kā nevaru sevi šaustīt par vienu vai dažām reizēm.

Tā kā jums ir bijis ļoti liels karjeras kāpums, sākot ar Latvijas Radio, tagad Latvijas Televīziju un vēl Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja. Kā jūtaties par šo kāpumu?

Nezinu. Man liekas, ka Latvijā cilvēkiem, kas grib kaut ko sasniegt, kuri vienkārši ir gatavi strādāt, ir ļoti viegli tikt uz priekšu. Nav tā, ka es esmu īpaša kādā jomā. Domāju, ka godprātīgi jādara darbs, un tam vajag veltīt daudz uzmanības, īpaši laikā, kad tiek patērēts ļoti daudz emocionālo un personisko resursu. Laika gaitā viss sāk lēnām sakārtoties. Katram cilvēkam ir profesionāli jāattīstās. Neuzskatu, ka esmu izcils profesionālis. Iespējams, kāds tā uzskata, pieļauju, ka tā ir, bet es tā nekad neesmu jutusies. Man ir svarīgi uzzināt cita cilvēka viedokli, neuzskatu, ka mans viedoklis ir absolūts vai vispareizākais, vislabākais. Arī neuzskatu, ka man ir visas iespējamās zināšanas. Man vienmēr ir šaubas par sevi. Varbūt, ja paskatās, esmu izaugusi šajā profesijā, bet man nešķiet, ka esmu sasniegusi maksimumu vai ka esmu vislabākā. Man tā nekad nav šķitis. Vienmēr vajag izmantot iespējas.

Ja kādā brīdī šķiet, ka ir nogurums no esošā amata vai konkrētā darba, vajag meklēt citus variantus. Nevajag ieciklēties uz vienu lietu. Jo skaties, sabiedriskajos medijos īpaši ir cilvēki, kas strādā savā amatā 50 gadus, piemēram, Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā. Tā ir izvēle, tā var darīt, tas ir droši, drošība ir garantēta, bet, manuprāt, ja ir sagurums vai šķiet, ka ir izsīkums spēkos konkrētajā vietā, vajag meklēt citu. Nevajag baidīties attīstīties, pamēģināt kaut ko nedaudz atšķirīgu, pat ja ir pārmaiņas no rakstošā uz audio, tās jau ir pārmaiņas tavā privātajā dzīvē. Jauni izaicinājumi vienmēr ir interesanti.

Man ir svarīgi uzzināt cita cilvēka viedokli, neuzskatu, ka mans viedoklis ir absolūts vai vispareizākais, vislabākais. Arī neuzskatu, ka man ir visas iespējamās zināšanas. Man vienmēr ir šaubas par sevi.

Kā atpūšaties no savas profesijas, ko darāt, kad saprotat, ka visa ir par daudz?

Braucu uz laukiem, pie dabas, tas laikam ir vienīgais, kas nomierina. Man ļoti patīk sēņu lasīšana. Skatos filmas, klausos mūziku, bet, jā, pamatā es dodos pie dabas. Es arī ļoti daudz guļu. Tad, kad man ir bijušas pārslodzes, kad ir intensīvāki darba periodi vai pat sapulces no vienas vietas dienā, mēdzu gulēt ļoti daudz, ļoti daudz. Pati nesaprotu, kā cilvēks var tik daudz gulēt.

Manuprāt, dzīvē vienmēr pienāk tāds periods, kad varētu gulēt un gulēt.

Jā, man gulēt ļoti patīk. Tad es vēl daudz ēdu. Es gatavoju ēst, tas mani arī nedaudz atslābina un nomierina, vakaros, īpaši pēc darba, kad nav ļoti daudz laika vai kā, bet ēst gatavošana arī palīdz nomainīt domas uz kaut ko citu, parūpēties par sevi.

Varbūt jums ir kāda atziņa vai kāds novēlējums studentam, kurš mācās, piemēram, žurnālistiku?

Ieteiktu pēc iespējas ātrāk meklēt praksi, kaut vai nelielas lietas, kas saistās ar to jomu, kurā vēlies darboties. Tiklīdz tu paplašini sev kontaktu loku, tiklīdz kaut nedaudz ielūkojies nozares aizkulisēs, tā pilnīgi cits skats uz to, kā tālāk tam jāattīstās. Vai tu to gribi vai negribi. Iespējas ļoti ātri atnāk pie cilvēkiem, kas meklē. Latvijā ļoti svarīgi ir kontakti, to veidošana. Visvienkāršāk tos atrast ir iesaistoties darbos, pienākumos, apmeklējot notikumus, interesējoties. Uzskatu, ka cilvēki par maz interesējas par kaut kādām jomām, jo, piemēram, ja tevi interesē kultūra, tad ir vērts iedziļināties, varbūt pat ne visā kultūras procesā, bet vienā konkrētā kultūras nozarē. Vai tas ir teātris, kino vai laikmetīgā deja, vienalga. Specializētās zināšanas ļoti palīdz pierādīt to, ka tu esi vērtīgāks par citiem. Jo tev ir zināšanas, kuru nav citiem. Tā ir ļoti liela vērtība. Studijās var apgūt vis kaut ko, bet prakse ir nenovērtējama. Es arī sāku strādāt Radio NABA, vadīt ēteru, un pēc tam mani paņēma Latvijas Radio ziņās tikai tāpēc, ka bija pieredze darbā ar mikrofonu, un es no tā nebaidījos, biju sēdējusi ar režijas un skaņu pulti, apmēram sapratu, kā lietas notiek. Ziņās neko daudz nezināju, bet to pēc tam iemācījos. Pieredze šajā gadījumā nostrādāja man par labu.

Studentiem ieteiktu pēc iespējas ātrāk meklēt praksi, kaut vai nelielas lietas, kas saistās ar jomu, kurā vēlies darboties. Tiklīdz tu paplašini sev kontaktu loku, tiklīdz kaut nedaudz ielūkojies nozares aizkulisēs, tā pilnīgi cits skats uz to, kā tālāk tam jāattīstās.

Paldies par interviju, bija ļoti liels prieks ar jums parunāties un interesanti paklausīties, kā veidojusies pieredze 20 gadu laikā un kā varētu būt, strādājot šādā nozarē.

Man prieks. Tā vispār ir baigā slodze. Atceros, ka radio ziņās bija diezgan traki, jo ziņās tu ej uz riņķi, jauna informācija nāk katru dienu. Slodze ir milzīga, zināšanas ir tik lielas un tev cilvēki prasa atbildēt par dažādiem sīkumiem, sākot ar valodas lietojumu, kad lieto ‘ka' un ‘kad’. Vēl ir iespējams kļūdīties arī ar faktiem, kas ir diezgan briesmīgi, un tu atbildi par katru cilvēku, ar kuru tu runā. Atbildība ir milzīga un slodze - ļoti liela. Īpaši ziņu dienestā. Bet ne tikai, arī strādājot pie dokumentālajām filmām, dokumentālajiem raidījumiem, citiem satura projektiem, kur darbs ir ar cilvēkiem un atbildība ir pret auditoriju un visu sabiedrību. Tas ir ļoti smags darbs, kas ar laiku, kad esi pieradis, kļūst vieglāks un saprotamāks. Tu arī iemācies visādus šortkatus (no angļu val. shortcuts - īsceļi), zināšanu jau ir tik daudz, ka ir vienkāršāk no vienām tikt pie otrām un saprast likumsakarības.