Anete Bērtule: "Esmu ārkārtīgi priecīga, ka nekļuvu par aktrisi."

Bijusī Latvijas Televīzijas (LTV) Ziņu dienesta korespondente un tagad raidījuma "Šodienas jautājums" vadītāja Anete Bērtule ir viena no ievērojamākajām žurnālistēm mediju telpā, kura izceļas ar savu profesionalitāti un spēju asi un precīzi uzdot būtiskus jautājumus. Anete rūdījusies žurnālista profesijā jau 13 gadus, un viņas darbs lielākoties aptver aktualitātes Latvijas un pasaules politiskajā telpā.

Šajā intervijā mēs runājam par žurnālistes ikdienu, izaicinājumiem personīgajā un mediju vidē, kā arī atklājam, kas Anetei ir sakāms par pašcenzūru un pašregulāciju mediju vidē, dzīvi un kapibarām.

Rinalds Mikolajs, Veronika Ore, Studentu medijs Skaļāk

Vai tu varētu nedaudz pastāstīt par sevi, par savu karjeru?

Sāku ar to, ka mana pirmā prakse notika šeit, Latvijas Televīzijā. Man bija pazīstama “Panorāmas” korespondente [tagad “Panorāmas” vadītāja] Laura Vonda. Mēs sarunājām, ka es atnākšu uz prakses nedēļu, ko tagad nevarētu dēvēt par lietderīgi izmantotu prakses nedēļu. Es sēdēju pie sava datora un centos nevienam netraucēt. Apkārt bija visādi man zināmi cilvēki no televizora, kuriem, man likās, ka nedrīkstu neko jautāt. Tā arī es nosēdēju to nedēļu, čekojot LETU un mēģinot izlikties busy (no angļu val. aizņemta). Un tad pašā pēdējā dienā producente iedeva man uzrakstīt aizkadru, kas ir vismazākā ziņu forma un to nolasa ziņu vadītājs studijā. Tas bija mazs tekstiņš par to, ka uz jumtiem parādījušās lāstekas, un ir jāuzmanās, ejot pa ietvi. Es laikam to biju kaut cik normāli uzrakstījusi. Tad prakse beidzās, bet nākamajā vasarā gāju atkal praksē Latvijas Televīzijā. Mani atcerējās un diezgan ātri uzticēja darīt lietas. Es paliku tur vēl uz diviem mēnešiem. Man sāka pat maksāt, jo es veidoju sižetus katru dienu un pārējiem kolēģiem jau likās jocīgi, ka es, darot to pašu, nesaņemu atalgojumu. Es biju cerējusi, ka varēšu palikt tur uz ilgāku laiku, bet tādas iespējas nebija, tāpēc es atgriezos studēt.

Rudenī, kad tuvojās eksāmeni un citi darbi, man piezvanīja tā laika Ziņu dienesta vadītājs un piedāvāja pastrādāt divus mēnešus, kamēr viena kolēģe atgriezīsies no dekrēta. Es piekritu uzreiz, jo ir lietas, kam tu nesaki nē, lai gan tas universitātē tieši bija trakākais laiks. 

Sākotnēji es negribēju būt žurnāliste, bet tā tas ir sanācis. Esmu te.

Jā, mēs atradām informāciju par to, ka tu vēlējies būt aktrise.

Tagad, kad kāds to piemin, man vienmēr nedaudz kauns, jo tas izklausās naivi. Vairākas man zināmas kolēģes gribēja būt aktrises. Man pat ar divām bijušajām kolēģēm ir izveidots grupas čatiņš "Caurkritušās aktrises".

Tolaik, kad es pabeidzu skolu, aktieros neuzņēma, un arī mana mamma to neatbalstīja. Objektīvi man bija kaut kur jāiet studēt. Es mācījos matemātikas skolā, bet man labi padevās literatūra un bija izveidotas labas attiecības ar literatūras skolotāju, tādēļ bija domas, ka es varētu kļūt par latviešu valodas skolotāju. Manai mammai tas nešķita perspektīvi, un viņa izvēlējās žurnālistiku. Es pakļāvos, jo domāju, ka vienalga iešu pēc gada uz aktieriem. Pirmo gadu universitātē noteikti nebiju pats labākais students. Kad es mēģināju tikt atkārtoti aktieros un netiku, es pievērsos nopietnāk mācībām. Otrais mācību gads bija interesantāks, jo pirmajā gadā bija vairāk ievads studijās. Kad es sapratu, ka tas būs tas, kas jādara, politika bija absolūti pēdējais, kas mani varētu interesēt. Es tajā laikā neskatījos ziņas un neinteresējos par politiku. Man šķita, ka es varētu rakstīt sieviešu žurnālos garās intervijas. Tagad politika ir absolūti mans mīļākais temats.

Esmu ārkārtīgi priecīga, ka nekļuvu par aktrisi, jo man jau tagad ir pietiekama atpazīstamība. Ar to ir grūti, un es labprāt brauktu dzīvot kādā vietā, kur mani nepazīst. Domāju, aktieriem ar to ir daudz trakāk.

Vai tu sastopies ar kādu kritiku?

Ā, nē, nē [smejas]. Protams, es domāju, ka nav neviena, kuram būtu vienalga par kritiku. It īpaši tādā formātā, kas ir sociālajos tīklos.

Nekur speciāli nemeklējot, lasot Twitter, uzduros uz desmit labiem komentāriem, vienu sliktu, un pēkšņi viss prieks par labajiem pazūd, pat reizēm apzinoties, ka tas ir pilnīgs sviests, kuram pamatojuma nav. Tāpēc es apzināti cenšos nelasīt, nemeklēt un nepublicēt neko. Īstenībā, šādi es biju palaidusi garām briesmīgu saķeršanos ar vienu deputātu. Pēc raidījuma biju pamanījusi, ka man atnācis nenormāli daudz ziņojumu no Twitter, un tikai vēlāk, kad sāku saņemt atbalsta ziņas no kolēģiem, es sapratu, kas patiesi notiek. Kritika ir, kritika būs, un tā noteikti ietekmē darbu.

Kritika ir, kritika būs, un tā noteikti ietekmē darbu.

Vai tev ir bijis tā, ka kritikas dēļ negribi par kaut ko rakstīt vai pētīt?

Pilnīgi noteikti tā ir bijis, ka negribu, jo ir pašsaglabāšanās instinkti. Lielākoties ir skaidrs, kas ir tie temati, par kuriem būtu jārunā, bet tas ne vienmēr ir iespējams. Tu vari būt, cik neitrāls gribi, bet, tikai tādēļ, ka vispār paņēmi šo tematu un uzdod jautājumus kādam, kura viedokli atbalsta lielākā daļa, tu uzreiz viņu acīs esi kritiķis, kurš nostājas vienā pusē. Es to piefiksēju un apzinos, ka tas nevar būt iemesls, lai kaut ko nedarītu.

Kurš ir spilgtākais vai patīkamākais raidījums?

Izcelt vienu noteikti būs grūti. Atmiņā man spilgti palika pagājušā pavasara intervija ar tiesībsargu [Juri Jansonu], pēc kura viņš nākamajā dienā atkāpās. Īstenībā nebija tā, ka man patika tas raidījums. Es devos uz to ar šausmām un nolemtības sajūtu, ka būs jādara tas, ko nevēlos darīt.

Man patīk raidījumi, kuros notiek kaut kas negaidīts, jo lielākoties reakcijas ir paredzamas. Bija viens raidījums par koalīcijas sarunām pagājušās valdības veidošanas laikā. Viss bija sarunāts un atnāk visi trīs pārstāvji. Divi ir ļoti politikā pieredzējuši, Arvils Ašeradens (JV) un Ināra Mūrniece (NA), un tad ir no jauna politiskā spēka, no Apvienotā saraksta Andris Kulbergs. Un viņš tiešajā ēterā metaforiski izsakās, ka ir bijusi ballīte, pudeles ir saplēstas un neviens šīs pudeles nav savācis. Mēs visi bijām izbrīnīti un es arī knapi valdīju smaidu, jo situācija bija savdabīga. Interesanti, kad tā notiek.

Ja raidījums ir ar politiķiem un par skaļām tēmām, es vienmēr cenšos paredzēt, viņu atbildes uz āķīgiem jautājumiem un izdomāt, ar ko es viņiem atbildēšu, jo tiešajā ēterā ne vienmēr var to izdomāt. Un tajās reizēs, kad man ir izdevies precīzi paredzēt, ko viņš teiks, un trāpīt pretī, lai panāktu šo efektu, kad es redzu, ka ir izdevies panākt pretrunas vai apmulsumu, man tas ļoti patīk.

Cik grūti ir saglabāt neitralitāti ēterā? Vai tev nav vēlmes noteiktiem cilvēkiem uzdot vairāk āķīgus jautājumus?

Mums ir politiķi, kuri slaveni ar savu attieksmi pret žurnālistiem, un to, kā viņi piegriezīs Latvijas Televīziju, Latvijas Radio. Zinot politiskā spēka attieksmi pret žurnālistiem un žurnālistiku, tas rada vēlmi par to atgādināt, pieminēt un pieprasīt atbildību. Man pat šķiet, ka es šiem cilvēkiem par maz iebilstu, ņemot vērā to, kas nāk no viņiem laukā, tieši aiz bažām, ka es varu zaudēt savu objektivitāti un uzmesties tikai vienam. Man ir jāiebilst visiem vienlīdz daudz, bet, objektīvi raugoties, saturs, kas nāk ārā no dažādiem politiķiem, ir ļoti atšķirīgs, un tad patiešām vienam ir, ko iebilst vairāk un otram ir mazāk. Man nav personīgas politiskās simpātijas. Varbūt ir dažas atsevišķas tēmas, kuras man personīgi svarīgas, par kurām mēģinu nerunāt, bet ja runāju, tad iepriekš izsveru savu spēju saglabāt neitralitāti.

Man pat šķiet, ka es reizēm politiķiem par maz iebilstu, ņemot vērā to, kas nāk no viņiem laukā, tieši aiz bažām, ka es varu zaudēt savu objektivitāti.

Es arī piebildīšu, ka tomēr, kopš es vairs neesmu ziņās un man ir raidījums, kādās izpausmēs mans viedoklis parādās. Man gan nepatīk, ka žurnālisti pauž savu nostāju sociālajos tīklos par politiskajām norisēm un spēkiem, jo man šķiet, ka tad gan tu esi pateicis, ko tu domā un nevari gaidīt, ka politiķi uzskatīs, ka tu esi neitrāls.

Kā tev parādījās interese par politiku?

Tas veidojas tā, ka jaunajiem žurnālistiem noteikti daudz kam jāseko līdzi. Bez ziņām es noteikti iesaku arī visdažādākos diskusiju raidījumus, kas tagad ir gan interneta portālos, gan dažādos televīzijas kanālos, arī radio katru dienu piedāvā ļoti labas diskusijas, kas atklāj viedokļu plašumu un ļauj saprast šo lauku. Kad tu sāc to darīt, tad laikam pamazām kļūst interesanti.

Kā mainījusies žurnālistika kopš tavas karjeras sākuma līdz mūsdienām?

Protams, sociālie mediji ir galvenais. Ir arī tīri tehniskajās lietās lielas pārmaiņas. Kad sāku strādāt ziņās, pirmos sižetus mēs izdzinām kasetēs, kuras nesu ar rokām uz studiju, lai varētu ielikt magnetafonā un palaist. Bet tieši žurnālistikā sociālie mediji ir ārkārtīgi mainījuši lietas. Kritika, atgriezeniskā saite un iespēja uztaustīt dažādas problēmas, sociālos jautājumus. Tajā pašā laikā negatīvā puse ir tāda, ka pieci cilvēki un 15 anonīmi konti pacepas un mums top ziņas par neko, par to, cilvēkiem ir viedoklis. Kādreiz, ja tev nebija prasmes uztaustīt stāstus, meklēt, atrast cilvēkus un nebija kontaktu, bija grūti. Tāpēc bija ļoti cienījami, ja tev bija savi avoti un savas idejas stāstiem. Tagad idejas vairāk skrien pašas virsū. Svarīgi neiestrēgt tajās Tvitera idejās.

Tagad parādījusies daudz lielāka kritika pret žurnālistiem, jo agrāk, kad vēl nebija sociālie mediji, tad tā saskarsme ar cilvēkiem sanāca retāka un pārsvarā varēja dzirdēt jaukas lietas. Un tas daudziem neveicina vēlmi strādāt profesijā. Es domāju, ka šobrīt žurnālistiem ir līdzīgi kā politiķiem – lai ko mēs nedomātu par politiķiem, viņiem noteikti ir ārkārtīgi grūti ar to milzīgo, nepamatoto apvainojumu vilni, kas pār viņiem veļas, un žurnālisti tuvojas šai kategorijai.

Žurnālistiem ir līdzīgi kā politiķiem – lai ko mēs nedomātu par politiķiem, viņiem noteikti ir ārkārtīgi grūti ar to milzīgo, nepamatoto apvainojumu vilni, kas pār viņiem veļas, un žurnālisti tuvojas šai kategorijai.

Man sākotnēji bija jautājums, vai tu pati kādu dienu vēlētos darboties politikā, bet pēc tā, kā tu runā, kļuva skaidrs, ka drīzāk nē.

Nē, noteikti, nē! Šausmīgi daudz iemeslu, kāpēc es negribētu. Tas izklausīsies slikti, bet es nezinu, vai man ir tādas idejas, par kurām es tik ļoti degtu, lai es ietu tās aizstāvēt. Nezinu, vai es spētu sadzīvot ar to, ka mani kritizē no rīta līdz vakaram par vienalga ko. Visa virtuve, kas ir redzēta, arī baigi neveicina vēlmi tajā iesaistīties. Es arī uzskatu, ka man atpakaļceļa uz žurnālistiku vairs noteikti nebūtu pēc politikas. Labāk palikšu šeit.

Visu savu karjeru esi pavadījusi šeit, Latvijas Televīzijā, un intervijās esi teikusi, ka nevari iedomāties strādāt jebkurā citā medijā. Vai nekad nav bijis tā, ka vēlies pamēģināt runāt radio vai rakstīt avīzē, vai arī tu esi sapratusi, ka televīzija ir tavs lauks?

Latvijas Televīzija ir Latvijas Televīzija. Es domāju, kad tu strādā uzņēmumā, ar tik senām saknēm un redzi kolēģus, kuri visu dzīvi šeit ir strādājuši, tas rada tādu ļoti lielu lojalitāti pret vietu. Attiecīgi, man ir ļoti mīļa Latvijas Televīzija un es ļoti sāpīgi uztveru arī pamatotu kritiku ne tikai sev, bet visam, kas notiek Latvijas Televīzijā. Es patiešām nevaru iedomāties, ka es varētu strādāt citur. Radio, nu protams, visādi var būt. Pašai ir sajūta, ka man noteikti nav tādas dikcijas, lai es varētu strādāt radio. Jādara jau tas, kas sanāk vislabāk un man šķiet, ka pa šo laiku izveidojušās tās prasmes, kuras nepieciešamas tieši šeit.

Vai tev ir kādas idejas, ko tu gribētu realizēt savā darbā? Gribētu varbūt pamēģināt ko jaunu?

Es pati laikam neesmu no tiem cilvēkiem, kas visu laiku meklē kaut ko jaunu. Arī šis raidījums ,,Šodienas jautājums”, man tobrīd bija lielas pārdomas par to, vai esmu gatava tā strādāt visu mūžu, bet tad bija ļoti liela pārslodze, bija Covid laiks, kad bija drausmīgi daudz jāstrādā. Šo raidījumu man piedāvāja, es to nemeklēju. Arī pēc tam viss saturs, kas ir bijis ar vēlēšanām, tas man ir piedāvāts un es vienmēr piekrītu, jo nekad neatsaku, bet no otras puses, tas vienmēr ir vājprātīgs stress. Kad (raidījums) nāk tuvāk, nožēloju, un domāju, kāpēc tam piekritu, jo ir jākāpj ārā no komforta zonas, un es nevaru teikt, ka mani tas sajūsmina. Protams, pēc tam, ja sanāk, tad ir ļoti forši. Man ir vairāk domas par to, kā varētu pieķūnēt (no angļu val. tune – pieskaņot) to pašu formātu, kas jau ir, ar kaut kādām tehniskām un satura lietām.

Tu tikko teici, ka tu daudz kam saki “jā”. Vienā intervijā tu stāstīji, ka atteicies braukt komandējumā reportēt par teroraktu, un pēc tam to nožēloji. Vai arī tagad ir kāda tēma, kurai tu zini, ka pateiktu nē?

Vai ir tēma, kurai es pateiktu "nē" raidījumā? Ja tā ir objektīva tēma, par ko ir jārunā, es neatteiktos. Šobrīd, es nebrauktu uz kara zonu, lai gan tad, kad es salīdzinoši nesen strādāju pāris gadus ziņās, mani uz nedēļu aizsūtīja apgūt kara žurnālistikas kursus. Pēc tā man absolūti dega acis. Tas bija laiks pēc Krimas, kad karš nebija tāds kā tagad. Toreiz man ļoti gribējās, nevis tieši uz Ukrainu, bet kaut kur. Mums tur mācīja, kā rīkoties situācijās, kad esi sagūstīts, tevi spīdzina un kā ir jālec prom no granātām. Īstenībā viens no pasniedzējiem bija riktīgi kruts, viņš bija no BBC, viņš savulaik bija strādājis speciālo uzdevumu vienībā, un pēc tam kā miesassargs braukājis līdzi žurnālistiem uz karstajiem punktiem. Viņš zināja, ko stāsta. Man toreiz bija ļoti žēl, ka es tik slikti runāju, faktiski nerunāju krieviski. Attiecīgi, es nevaru braukt uz Ukrainu. Bet nu tas ir pagājis. Kopš man ir ģimene, es vairs negribētu braukt.

Tas arī nostrādāja situācijā ar teroraktu. Tas bija pilnīgi neracionāli, es pēc tam pārdzīvoju. Nav nekā nedroša braukt stāstīt par vietu, kur ir nesen noticis terorakts. Visticamāk, tā ir drošākā vieta pasaulē tajā brīdī. Es pārspīlēju, bet tas bija neracionāli, bet, kā jau tādās reizēs tas notiek – pēkšņi agri no rīta to pateica un man saslēdzās kopā tikai TERORAKTS, un es toreiz pateicu nē. Pēc tam tiešām nožēloju, bet ne jau tāpēc, ka man ārkārtīgi būtu gribējies braukt, bet man bija ļoti grūti ar to, ka es pateicu nē, jo esmu pieradusi teikt jā.

Kā tu apvieno ģimeni ar savu karjeru?

Labāk nekā tad, kad es strādāju ziņās, visticamāk, jo tas ir traks režīms priekš jebkā. Arī draugiem. Katru rītu ir jābūt un arī bieži vien brīvdienās. Tu neko nevari ieplānot, jo tu nekad nezini, cikos tajā vakarā pabeigsi darbu. Tā iemesla dēļ esmu vairākkārt netikusi uz teātriem.

Producenti arī ir cilvēki, viņi cenšas ieplānot un dot tev tādu darbu, kas varētu beigties laikus. Gadās pēkšņi sēde, kura sākās divpadsmitos un kurai vajadzēja beigties trijos, bet beidzas astoņos. Un viss. Tu tur neko nevari darīt, tā notiek. Attiecīgi, man jau visi draugi sen bija pieņēmuši, ka es uz ballīti varu atnākt un varu arī neatnākt.

Un attiecībās ir līdzīgi. Visu cieņu kolēģiem, kas visu mūžu strādā ziņās un ir spējuši izveidot ģimenes, un vēl paspēj uz bērnu pasākumiem, bet bieži arī nepaspēj, un es redzu, cik bēdīgi un sāpīgi tas ir maniem kolēģiem. Ziņās tas ir ļoti traki. Man tāpat ir vēlie vakari, bet tās ir četras dienas, kas jau ir kaut kāds ieguvums, un tomēr tas ir prognozējami. Es vismaz zinu, cikos man beigsies, un tas palīdz. Bet nu redzēs, kā būs ar tiem bērnu pasākumiem.

Mums radās jautājums, saistībā ar to, ka šī ir mūsu pirmā intervija. Varbūt tu atceries savu pirmo interviju? Kā tev gāja? Cik ļoti tu biji satraukusies?

Es atceros savu pirmo interviju, kādu jūs šobrīd veicat. Man tā bija tolaik ar Ievas žurnālisti, tagadējo Ir žurnālisti Agnesi Meieri. Toreiz, man šī intervija bija pie pasniedzējas Andas Rožukalnes, un es atceros, kā es aizgāju pie viņas ar savu diktofonu. Tolaik telefonā vēl nesanāca ierakstīt. Es viņai spēlēju fragmentus un viņa, protams, pazīst Agnesi un saka: "Bet tā nav Agnese!" Es saku, ka tā ir. "Nu nē, es taču zinu viņas balsi, tā nav viņa!". Šokā stāvu un domāju, ko man tagad darīt, to es atceros.

Es atceros savus pirmos pāris raidījumus. Pirmajā raidījumā man bija ļoti slikti, es neko neēdu un stress bija vājprātīgs. Salīdzinoši ar otro raidījumu, kas bija katastrofa, pirmais man likās nekāds. Otrajā raidījumā bija tā laika izglītības ministre un mūžīgā Inga Vanaga, pedagogu arodbiedrības vadītāja, kas pārdzīvo visus ministrus. Parasti agrāk vai vēlāk, lai ar cik atvērtu sirdi nāk jaunais ministrs, vienmēr sadursme ir neizbēgama. Visi kolēģi, protams, to zināja labāk par mani, tostrap kolēģi, kas sēdēja režijā. Kad viesi bija atnākuši, pāris minūtes pirms raidījuma sākuma, mēs stāvējām kājās un man pienākas uzturēt kādu sarunu. Man tas nenāk viegli, jo tāda pļāpāšana nesanāk. Es vienmēr izdomāju, par ko es papļāpāšu ar viņiem pirms raidījuma, lai nav tā, ka jāstāv klusumā. Mēs stāvējām un man bija austiņa, kurā es dzirdu, kas notiek režijā. Raidījuma laikā es lūdzu to slēgt ārā, jo nespēju koncentrēties.

Toreiz es līdz raidījuma sākumam vēl dzirdēju, un man ausī skanēja režisores teksts, ko viņām nevajadzēja dzirdēt, un tajā brīdī es sapratu, ka tas bija skaļi, ka to dzirdēja visi, arī viņas. Tagad cilvēki zina – viņi nāk pie manis, raidījumam ir reputācija, bet tad tas ir pilnīgi jauns raidījums, te kaut kāda jauna žurnāliste baigo diskusiju taisa. Viņas noteikti uzskatīja, ka tā ir ļoti liela labvēlība no viņu puses, ka viņas vispār ir atnākušas. Un raidījums tika norakstīts. Ja viņām bija jebkāds potenciāls sakasīties, tad tas beidzās tajā brīdī. Tas bija šausmīgi, to es labi atceros.

Tas raidījums beidzās ar to, ka tika norakstīts?

Jā, viņš bija absolūti neizteiksmīgs tādam sastāvam, kuram vienmēr ir potenciāls sadursmei. Paldies dievam, trešdienā bija nākamais raidījums, kurā bija trīs politiķi un tur jau parādījās pirmās diskusijas un asumi. Man sanāca pat kaut ko pajautāt. Tajā brīdī es nodomāju, ka varbūt ies tā lieta, jo pirmās divas dienas nebija radījušas iespaidu, ka es esmu izdarījusi pareizo izvēli.

Atsaucoties uz tavu teikto par stresu. Kā tev izdodas pārvarēt un tikt ar to galā?

Aizvien labāk, jo sākotnēji galīgi nebija viegli. Šis ir sestais gads, būtu jocīgi, ja man nekas nebūtu mainījies. Tāpat ir stress, vienmēr ir stress. Nesalīdzināmi lielāks tas ir pirms priekšvēlēšanu raidījumiem, kas ir milzīgs izaicinājums. Pilnīgi kaut kas cits, nekā tas, ko es parasti daru. Vēl joprojām man liekas, ka man ir salīdzinoši ļoti maza pieredze tajā. Tagad pēdējā gadā tā bija trešā reize, darot kaut ko tādu, tāpēc mēģinu noņemt sev stresu, atgādinot, ka esmu jau to iepriekš darījusi un nav pamata nekam nesanākt.

Man vislabāk palīdz iet cauri jautājumiem pirms raidījuma, ko daru katru vakaru. Tas mani nomierina. Katrā ziņā, es ne līdz galam tieku galā ar stresu. Pirmkārt, uz to bieži vien norāda lielajos notikumos trīcošā balss un elpas trūkums, kā dēļ nevaru izrunāt vārdus līdz galam. Otrkārt, man pirms raidījuma pilnībā pazūd humora izjūta, kura parasti man ir. Ja kāds ar mani mēģina jokot, es paskatos ar tādu skatienu, ka cilvēks pazūd! Tā kā stress ir neizbēgams un nāk par labu, mobilizē.

Stress ir neizbēgams un nāk par labu, mobilizē.

Vai ir kādas nianses, kuras laika gaitā tu esi uzlabojusi? Vai ir kaut kas tāds, ko tu būtu gribējusi zināt, uzsākot karjeru žurnālistikā?

Droši vien, ka es būtu uzreiz jau sākusi vairāk visam sekot līdzi un skatīties un klausīties, un lasīt maksimāli daudz. Daudzkas ir nevis par zināšanu, bet praksi. Es joprojām esmu uzrakstījusi visus savus jautājumus, ļoti piedomājot pie katra vārda. Bet tas, kas man ir noteikti mainījies raidījumā, salīdzinot ar sākumu: es sākumā nespēju lēkāt pa lapām. Man bija tā, kad cilvēks pretī kaut ko saka, un es zinu, ka man kaut kur otrajā lapā par to ir, es viņam saku: "Mēs līdz tam tiksim, bet.." Tagad es arī reizēm to saku, bet tas ir tikai tāpēc, ka vēlos saglabāt kaut kādu struktūru, kad man šķiet svarīgi izrunāt kādu jautājumu, neatliekot to. Tagad es ļoti bieži lēkāju pa lapām. Ja man piemin tādu tematu – OK, ejam pie tā temata, pēc tam ejam atpakaļ. Es daudz komfortablāk jūtos mainot savu sākotnējo ieceri, mainot savu scenāriju.

Ko es noteikti paņēmu no universitātes, mums to bieži atkārtoja, ka tev ir jābūt objektīvam un neatkarīgam, un, ka nopirktie žurnālisti ir ļoti slikti. Ka tev ir jābūt pilnīgi neatkarīgam un tādā veidā neietekmējamam. Tas man noteikti ir nācis līdzi. Es esmu ļoti, ļoti mācījusies no kolēģa Jāņa Gestes, kurš ir lielisks žurnālists. Uz vēlēšanām strādājam pārī. Viņš man ir kā redaktors, palīdz ar saturu, un viņš ir tiešām izcils, un es zinu, ka viņam ir ārkārtīgi svarīga objektivitāte. Viņam ir ārkārtīgi svarīgi nebūt tendenciozam, lai kā reizēm gribētos, jo dažreiz tas ir tik viegli un tik labi izskatās, un es no viņa šo ļoti mācos. 

Man bija kolēģe, kura vairākkārt teica, ka nav gatava būt ļauna un riebīga pret intervējamajiem. Reizēm safilmētais materiāls ļauj atspoguļot noteiktā gaismā, un varbūt kāds no tevis prasa, lai būtu asāk. Un tas man liekas arī ir ļoti svarīgi. Tās ir vairāk morāles lietas, nevis baigās zināšanas.

Kas ir tava galvenā iedvesma? Piemēram, kad tev ir nogurums, bet tev vajag turpināt darīt to, kas tev jādara.

Mūsu Ziņu dienesta vadītāja jau no paša sākuma vienmēr ir ļoti uzsvērusi, ka visiem ir jāsaprot, kur tu strādā, cik liels svars ir tam, ko tu dari, un ka skatītājs nedrīkst zināt, ka tu esi noguris, skatītājs nedrīkst zināt, ka tev mājās ir problēmas. Un tas reizēm ir nežēlīgi un varbūt ne vienmēr cilvēkiem to var prasīt izpildīt, jo visi ir tikai cilvēki, bet katrā ziņā es to vienmēr atceros – ka tā nav skatītāju problēma, ka man šodien slikts garastāvoklis, vai ka es prokrastinēju un nevarēju sagatavoties.

Ziņu dienesta vadītāja vienmēr uzsver, ka visiem ir jāsaprot, kur tu strādā, cik liels svars ir tam, ko tu dari, un ka skatītājs nedrīkst zināt, ka tu esi noguris, skatītājs nedrīkst zināt, ka tev mājās ir problēmas.

Es domāju, ka visus ziņās iedvesmo vienkārši tādi riktīgi ziņu notikumi. Parasti tie ir slikti notikumi. Tad uzreiz ir adrenalīns, uzreiz visi pieslēdzas. Kad kaut kas pēkšņi notiek, tad atsaucas pat cilvēki, kas ir atvaļinājumā. Un tas ir tāds baigais drive (no angļu val. dzinulis). Un neviens nekad neprasa, vai par to atsevišķi piemaksās.

Mums interesē tava apsēstība ar kapibarām un alpakām...

Nesauksim to par apsēstību [smejas].

Starp citu, šobrīd grāmatnīcā parādījusies grāmata bērniem vai pusaudžiem – "Trīs izbēgušās kapibaras". Man tā ļoti patīk. Alpakas nāca pēc tam.

Vienu brīdi, kad jau bija nogurums ziņu darbā, mēs ar vienu kolēģi apsvērām alpaku audzēšanu fermā. Mēs pat apskatījām dažus zemes gabalus. Nav tā, ka būtu bijis, par ko pirkt zemes gabalu, bet mēs par to bijām diezgan nopietni. Es varu viss kaut ko pastāstīt par alpaku vilnas labajām īpašībām un tā, bet ar kapibarām tas sākās jau vidusskolā.

Kapibaras ir ļoti savdabīgs dzīvnieks. Man patīk viņu stāvoklis, latviski arī noteikti var atrast labu vārdu, bet viņas ir tādas chill (no angļu val. – relaksēts). Tādas piezemētas un rāmas, tieši kā filmā "Straume". Viņi baigi neiespringst par lietām – ja grib pagulēt, tad iet un paguļ.

Man patīk kapibaru stāvoklis, viņas ir tādas piezemētas un rāmas, tieši kā filmā "Straume". Katrā ziņā vienmēr gribētu, vienalga, ko man pasaka ēterā, saglabāt kapibaras seju.

Man ļoti patīk noskaņa un dzīves sajūta, ar kuru kapibaras dzīvo. Es tādu [noskaņu] gribētu sev apkārt. Nezinu, vai tas palīdzētu darbā, bet es tā gribētu. Katrā ziņā vienmēr gribētu, vienalga, ko man pasaka ēterā, saglabāt to kapibaras seju.