Andris Eglītis: Es esmu sagājis Savvaļā

Ir drēgna, vējaina rudens pēcpusdiena* Sarkandaugavas, Andrejsalas un Skanstes robežpunktā – pamestās tekstilrūpnīcas Boļševička teritorijā. Mākslinieks kavējas un ir ļoti steidzīgs, rītdien viņam agri jābrauc uz Daugavpili turpināt veidot teātra scenogrāfiju [runa ir par oktobrī pirmizrādi piedzīvojušo izrādi "Latviešu šausmu stāsti"]. Andris, izkāpjot no mašīnas, tuvojas man ar vīna pudeli rokā, tad to uzliek uz galda un secina, ka ir steigā izvēlējies nepareizo krāsu – nevis sarkano, kā vēsākā laikā pienākas, bet gan balto, kas vairāk atbilst vasarai. Pirms sarunas laikam ir nedaudz jāsasildās, lai labāk plūst.

Andris Eglītis ir gleznotājs, tēlnieks, nepraktisks amatnieks, pa retai reizei arī scenogrāfs, kurš eksperimentē mākslā, dzīvē un iespējās, ko piedāvā pasaule. Pavasarī Eglītis izdeva grāmatu Gaišs, apcirsts paralelograms par glezniecības meklējumiem un atradumiem savā mākslā. Šajā gadā viņam arī patrāpījās divi scenogrāfijas projekti – tikko gaisā palaistā opera Hamlets un izrāde Daugavpils teātrī. Andris ar domubiedriem turpina pirms trim gadiem iesāktās Savvaļas izstādes pilnveidošanu, uzturēšanu un papildināšanu, šovasar atklājot nelielu izstāžu zāli Pelēko kubu. Tajā kopš vasaras sākuma norisinās dažādi mūzikas un vizuālās mākslas pasākumi.

Dažas nedēļas pēc intervijas es aizbraucu uz Savvaļu, uz Dāvja Ozola izstādes Zāle atklāšanu Pelēkajā kubā. No ārpuses tas izskatījās pēc modernizēta šķūņa, iekšpuse vairāk atgādināja kapelu, kur griestu ribu satikšanās punktā pret jumta plēvi sitās simtiem kukaiņu. Par telpas pamatni tika izmantots izkaltis siens. Andris klusā, tikko dzirdamā balsī teica izstādes atklāšanas ievadvārdus, tam sekoja Kārļa Auziņa saksofona improvizācija, radot reizē pasaulīgu un pārpasaulīgu noskaņu. Pēc izstādes atklāšanas mūs cienāja ar tikko uz ugunskura tapušu zupu. Savvaļā todien, un es nešaubos teikt, ka arī citās dienās, satikās māksla, cilvēcīgums, vienkāršība, eksperiments un dabiskums, ko varēja just arī intervijas laikā, Andra radošajā darbībā un uzskatos.

*Šī intervija notika septembrī.

Anna Apīne, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Anna Apīne

Es jau ilgi jums sekoju Instagramā. Ziemā pamanīju, ka publicējat milzīgus krāsojumus un nevarēju saprast, kas tas tāds ir.

Tie bija gleznojumi operai Hamlets.

Kā radās doma par šādu mākslinieciskā tēla risinājumu operai?

Mani uzaicināja veidot scenogrāfiju, un tad es nonācu līdz domai, ka mani interesētu pārskatīt skatuves glezniecības iespējas mūsdienās un pierādīt, ka tas var būt interesanti un aktuāli. Saturiski līdz tam nonācu, domājot par nosacītām gleznas ainavām, autentiskuma sajūtu. Doma bija par tādu plūstošu pasauli. Doma un stāsts Hamletam ir ļoti apokaliptisks. Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums. Mūsdienās jēga glezniecībā nav uztaisīt skici un to ar tehnoloģijām palielināt, bet gan aptvert lauka unikalitāti, kurā tas atrodas. Būtisks ir fiziskums un tieši enerģija, ko tu ieliec šajā krāsu laukumā. Es uzbūvēju visādus instrumentus, lai tvertu ekspresīvo triepienu un krāsu laukumu. Tas pats ir ar gaismām. Darbi tika gaismoti no abām pusēm, un atkarībā no tā mainās un parādās krāsu laukumu fiziskums. Respektīvi, kur krāsa ir plānāka, tur gaisma vairāk krīt cauri, kur biezāka – veidojas siluets. Tur var arī sajust glezniecības materialitāti.

Tā bija jūsu brīva interpretācija?

Jā. Es pats kā scenogrāfs un gleznotājs uzdevu sev šādu uzdevumu. Tas bija kopdarbs ar režisori Kristīni Vusu. Protams, iepriekš bija veidotas skices un aptuvens plāns, bet darbi ļoti apzināti un mērķtiecīgi tapa soli pa solim procesa gaitā. Tas bija tāds foršs, brīvs process. Savā ziņā katrs jauns mākslas darbs, vismaz man, ir eksperiments.

Es 2020. gada vasarā aizbraucu uz Drustiem, uz Savvaļu. Tas bija tāds sirreāls piedzīvojums. Kājas bija slapjas līdz ceļiem. Mēs kopā ar paziņu bijām divas vien, neviena cita. Vai jūs varētu ieskicēt Savvaļas mērķi un ideju?

Mēs esam septiņu cilvēku komanda, kas strādā pie Savvaļas organizēšanas. Rakstot projektus un pieteikumus, ir nepieciešams definēt Savvaļu. Mēs esam sapratuši, ka tas vienmēr ir izaicinājums, un esam vienojušies, ka līdz galam tas nav īsti definējams. Sofijas Annas Kozlovas rakstā Punctum bija raksts par savvaļas nedefinējamību. Plaši ieskicējot, tā ir vieta, kurā sastopas daba ar kultūru, mākslu un civilizāciju. Ļoti svarīga ir tiešā pieredze. Tāpat kā tu minēji, arī citi ir teikuši, ka tas ir piedzīvojums. Varbūt attaisnojums tur aizbraukt ir mākslas darbi. Bet izstādes pieredze veidojas no dažādiem elementiem, kas ir kaut vai tas pārsteigums, kad tur aizbrauc un nekas nav aizslēgts, nomainās maindsets (no angļu val. mindset - domāšanas veids). Izejot takas un meklējot mākslas darbus, mainās veids, kā uztvert mākslu un arī attieksme un sajūtas pret dabu, ņemot vērā to, ka šis mākslas konteksts ir klātesošs. Ir izveidota mežonīga situācija, kurā tev pašam ir jāmeklē ceļš. Tur aktualizējas jautājums par komfortu un mākslu un kā tas sadzīvo noteiktā vidē. Vieta ļoti jaudīgi darbojas uz pieredzes radīšanu un veidošanu. Mēs uz to arī mērķtiecīgi fokusējamies, rīkojot tā saucamos skitus, kad cilvēki satiekas un tur kādu laiku uzturas. Tur rodas tā nedefinējamā, nematerializējamā pieredze. Visi aizbrauc iedvesmoti un īsti nemaz nevar pateikt, no kā.

Kādu nozīmi tieši jūsu dzīvē piešķir Savvaļa?

Tā vieta jau ilgu laiku bija mana darbnīca, kur ir tapuši daudzi mani darbi. Kā izstādes vieta tā ir jau trešo sezonu. Šogad tapa izstāžu paviljons Pelēkais kubs, kas arī lielā mērā apņem un pārņem manu vasaru. Vēl viena doma Savvaļai ir radīt mākslas platformu un vidi, kas darbojas pēc mūsu iztēlotiem ideālajiem nosacījumiem. Tā ir iedarbojusies kā raidītājs un apliecinājums, ka lietas var darīt arī citādāk. Ir manis paša individuālie darbi un tad ir Savvaļa, kas ir plašāka sociāla prakse. Tā ietekmē un veido lokālo vidi, aizņemot lielu daļu no mana laika un domāšanas telpas.

Savvaļas ideja ir radīt mākslas platformu un vidi, kas darbojas pēc mūsu iztēlotiem ideālajiem nosacījumiem. Tā ir iedarbojusies kā raidītājs un apliecinājums, ka lietas var darīt arī citādāk.

Cik bieži Jūs pats izstaigājat Savvaļu un kādas pārdomas rodas no jauna?

Pārsvarā, kad tur aizbraucu, ir darbi, kas brēc. Vispār es esmu vairāk darba cilvēks. Piemēram, Andris Kalnozols tur padzīvoja kādu laiku, rakstot savu grāmatu. Viņš jau pāris nedēļu laikā bija izpētījis teritoriju. Kad tur aizbraucu, es zāģēju, skrūvēju un daru kaut kādas savas lietas un apkārt neredzu. Bet ik pa laikam sanāk kopā ar atbraucējiem izstaigāt un izjust šo telpu no jauna. Katru gadu mākslas darbi nāk klāt un paliek arī iepriekšējie. Tad var skatīties, kuri darbi ir ilgmūžīgāki un kurus daba apēd ļoti ātri. Pašlaik aktuāls ir jautājums, kā pret to izturēties un vai ļaut tam dabiski sairt un izzust. Par to ir atbildīgs katra mākslas darba autors un daži arī nemaz par to neliekas ne zinis. Bet tas ir jautājums nākamajai sezonai.

Minējāt, ka Savvaļa ir radīta, lai izjauktu klasisko priekšstatu par mākslas baudīšanu. Bet tomēr Pelēkais kubs ir savā ziņā kā izstāžu zāle.

Ņemot vērā Arsenāla aizslēgšanu, mums jau daudzus gadus nav tādas speciāli mākslai domātas un būvētas telpas. Piemēram, reģionālās izstāžu zāles ir koncertzāļu paspārnē. Tās kaut kādā mērā ir palikušas pabērna lomā. Man Pelēkais kubs šķita svarīgs žests, ka var radīt ļoti vienkāršu, bet ļoti foršu telpu mākslai. Tā ir atsauce uz balto kubu kā galerijas sterilo telpu, bet šajā gadījumā tam nepiemīt baltā kuba teorija. Kaļķu krāsas apmetuma šķūnis, kas ir ļoti vienkāršs un pazīstams lokālajā vidē un tajā pašā laikā var būt mākslas templis. Tīro iekštelpu kontekstā tas pārskata šīs izstāžu zāļu tradīcijas.  

Drustu mājas, kur norisinās Savvaļa, ir ģimenes īpašums?

Nē. Mani vecāki nāk no Cēsīm. Es gribēju nopirkt ģimenes lauku mājas. Sludinājumā bija teikts, ka tas ir īpašums pie Cēsīm, bet izrādās, tas ir kādus 50 kilometrus no pilsētas. Bet mani īpašums ļoti uzrunāja. Toreiz jau nokļūšana bija vēl sarežģītāka, tur nokļūt varēja tikai cauri mežiem un pļavām. Mājas ir tīrs nekurienes vidus, kur tu pats vari izdomāt sevi no jauna. Tur valda tikai dabas noteikumi un maz cilvēku noteikumu, kas būtu jāievēro. Bet ar laiku jau tu saproti un novērtē civilizācijas komfortu un sasniegumus, jo tur nav ne elektrības, ne siltā ūdens. Un tad sanāk to visu apskatīt un pārvērtēt. Lai gan sākumā es to pirku kā ģimenes īpašumu, līdz tam nekad nenonācu, un nācās atskārst, ka tur tā forši strādājas. Kā ģimenes mājas tās visiem likās drusku par skarbu. Bet man ir prieks apzināties, ka visiem bērniem ir bijusi tāda pieredze. Īstenībā, kopš tā vieta ir atvērta kā izstāde publikai, bērni saka, ka tas mežonīgais nostūris vairs nav tik slepens un mežonīgs.

Drustu mājas ir tīrs nekurienes vidus, kur tu pats vari izdomāt sevi no jauna. Tur valda tikai dabas noteikumi un maz cilvēku noteikumu, kas būtu jāievēro.

Jūs abi ar Katrīnu (Andra Eglīša bijusī dzīvesbiedre) spējat ļoti labi savos darbos parādīt to specifisko latvieša saikni ar dabu. Kā jūs to izjūtat un spējat tik veiksmīgi un saprotami pārnest skatītājam?

Mēs ar Austri Mailīti esam par šo runājuši un skatījuši to plašākā mērogā. Kopā ar domubiedriem viņš to ir definējis kā  Baltic Strange. Šī ir tāda lokālā specifika. Mums ir īpaši cieša saikne ar dabu un tajā pašā laikā arī laikmetīguma klātbūtne un domāšana, kas it kā pārklājas. Manuprāt, mums ir specifiska spēja to tvert tādā ķermeniski primitīvā, intuitīvā līmenī. Kur vēl cilvēkiem liekas normāli braukt uz avotu pēc dzeramā ūdens vai iet sēņot tik intensīvi? Tās ir it kā tādas ļoti sadzīviskas lietas. Tajā pašā laikā ir arī tāda tradīciju prakse, kā sekot līdzi laikmetīgajai kultūrai. Piemēram, jaunie domāšanas trendi par enchantment – atgriešanos pie integrētības un vienotības ar dabu, bet tas parasti nāk no Rietumu kultūras. Tie cilvēki ir ļoti tāli un sveši. Mums, savukārt, tas ir pazīstams kaut kādā primitīvā un intuitīvā līmenī. Tie, kam ir 30+, ir pieredzējuši padomju laikus, rakuši kartupeļus, tiem ir savi ģimenes dārzi praktiskā līmenī. Pārtikas iegūšana pašu spēkiem arī ir ekskluzīvs fenomens, no Rietumu pasaules punkta skatoties.

Kur vēl cilvēkiem liekas normāli braukt uz avotu pēc dzeramā ūdens vai iet sēņot tik intensīvi?

Bet to ir ļoti grūti ielikt kaut kādā teorijā.

Es nesen par to aizdomājos, ka pēdējā laikā nāk modē domāt par apziņu. Modernisma un apgaismības laikmeta doma sākot ar Dekartu, ir pretnostatīt dabu un cilvēku. Cilvēkam piemīt prāts un apziņa, un daba ir tehnisks līdzekļu instruments, ko pakļaut un izmantot, lai virzītos uz progresu. Doma ir par to, ka kokiem, zālei un sēnēm ir apziņa, un visa pasaule atrodas savstarpējā apziņas tīklojumā. Ja skatāmies arī uz mūsu lokālo, pagānisko kultūru un dzīvesveidu, viensētas pasaules modeli, kā dzīvot vienā laukā kopā ar kokiem un zāli, un lopiem - tas viss ir savstarpēji saistīts apziņas lauks. Par to šobrīd ir ļoti interesanti domāt.

Grāmata Gaišs, apcirsts paralelograms jums pašam ir ļoti svarīga. Vai tā bija vēlme paskaidrot sevi publikai?

Grāmata bija vēlme apliecināt glezniecības dzīvīgumu. Pašā sākumā mēs definējām, ka šī grāmata ir ne tik daudz par glezniecību, bet tās izpratni tieši caur mani. Grāmatas tapšana bija ļoti interesants ceļojums un galīgi ne viegls. Par to sanāca daudz domāt un pārskatīt, kas un kāpēc. Es to uztvēru kā patstāvīgu izpausmes platformu. Tas nav katalogs izstādei vai pārskats par manu radošo darbību, bet gan kā ceļš uz pieejām un praksēm, vienlaicīgi pašam sev sakārtot un saprast, un definēties. Es pieņemu, ka to varēja izveidot pilnīgi citādāk, bet ir sanākusi šāda un man joprojām ir liels prieks par to. Tas ir kļuvis par tādu kā pabeigtu nogriezni un ir sajūta, ka ir pienācis pareizs brīdis spert nākamo soli.

Foto: Anna Apīne

Ko jūs tagad darāt?

Šovasar manu apziņu pārņēma aļģes. Es mēģinu sadraudzēties ar aļģēm un izmantot tās savos darbos. Tas ir ļoti aizraujošs un interesants process. Es mēģinu ar tām veidot tādas kā horizontālas attiecības – saprast un sajust, ko viņas saka, un atbildēt. Savvaļas dīķī es makšķerēju aļģes un dažādos veidos integrēju mākslas darbos vai viņas pašas kļūst par pamatu mākslas darbiem. Tas vēl ir process.

Jūs Spiriteritory intervijā minējāt: "Esmu pieņēmis, ka diezgan būtisku daļu no manas identitātes veido gleznotājs. Ka es nevaru nošķirt – te es esmu gleznotājs un te es esmu cilvēks." Kur jūs dzīvē esat sajutis šo abu identitāšu vienumu vai tieši nošķīrumu?

Manuprāt, es katru dienu skatos, aptaustu, jeb mēģinu tvert pasauli kā gleznotājs. Mēģinu taustīt jēdzīgus satikšanās punktus attiecībās starp gleznotāju un apkārtējo pasauli. Reizēm tas arī nogurdina. Es jau kādu laiku atpakaļ mēģināju kādā dzīves posmā nebūt gleznotājs un sapratu, ka neizbēgami acis taustās ap to. Es vairs nevaru nošķirt tās lietas.

Ja jūsu darbu pamatā ir mainīgums un eksperimenti, tad kāda ir jūsu attieksme pret rutīnu un cik lielu lomu tā spēlē ikdienas dzīvē?

Es visu laiku eju un organizēju lietas, lai nonāktu tajā foršajā rutīnā. Īsu laiku tas ļoti labi strādā, tad potenciāls ir izsmelts un jābūvē atkal jauna rutīna. Tāda kā periodiska rutīna. Domājot par savu darbu, praksi un pieeju, sanāk izdarīt ļoti grūtas un sarežģītas lietas. Apziņa, ka tu to izdarīsi un tas beigsies, ļauj ļoti entuziastiski strādāt. Ja tu saproti, ka kaut kas būs jādara turpmākos 30 gadus, tad tas liekas tā bezcerīgāk. Labi, es varu teikt, ka gleznot mani interesēs arī turpmākos 50 gadus, bet tas ir ļoti vispārināti, jo katru reizi gleznošanas situācija ir uzbūvēta no jauna.

Katru reizi gleznošanas situācija ir uzbūvēta no jauna.

Kā nonācāt situācijā, ka Latvijā kā mākslinieks varat iztikt finansiāli?

Paveicās! Droši vien ir tā, ka esmu kaut kad mēģinājis strādāt ar domu nopelnīt naudu glezniecībā, un tas nekad nestrādā. No otras puses, ja tu dari to, kas tev liekas svarīgi, būtiski un interesanti, tad arī naudas lietas pēkšņi padara to iespējamu. Nav jau tā, ka viss ir viegli un vienkārši. Skaidrs, ka ik pa laikam ir sajūta, ka jāmaina profesija vai jāstrādā normāls darbs. Ir jau kaut kādi komerciālāki piedāvājumi, kuriem es piekrītu.

Bet jums patīk darboties ar rokām.

Jā. Es tieši tagad strādāju pie scenogrāfijas Daugavpils teātrī, kur pats arī piedalos veidošanā, kas arī ir tā ķermeņa gudrība un roku domāšana. Man nesanāk ar prātu izdomāt ideju un nodot kādam to izpildīt. Es visu daru kā gleznojot vai veidojot skulptūru. Ir kaut kāda nojausma un kopējā sajūta. Process rāda priekšā nākamos soļus. Darbi top un nākamie soļi tiek izlemti procesa laikā. Tā ir mana metode.

19. gadsimta franču rakstnieks Henri Murgers uzskatīja, ka māksliniekam ir jābūt izsalkušam. Vai jūs tam piekrītat?

Galvenais, lai vīns ir! Gan jā, gan nē. Ir situācijas, kad prātu aizņem domas par to, kā nodrošināt pamata iztiku. Un tad par mākslas radīšanu ir grūti domāt, bet no otras puses, ja tu esi ļoti lielā komfortā, tad piemetas kūtrums un sajūta, ka viss ir labi un neko nevajag. Ja nākas dzīvot ļoti lielā pieticībā, tad brīžiem arī domāšanas mērogā iezogas zināms pieticīgums. Bet, manuprāt, nav vienas pareizās receptes. Cilvēka dabā ir tas, ka vienmēr pietrūkst. Nav jau tāda punkta, kad pietiek. Bet jautājums – vai pietrūkst materiālās vērtības vai gribas tiekties pēc kā cita.

Un jums visa pietiek?

Visa pietrūkst.

Kā pietrūkst?

Vienlaicīgi viss ir baigi forši, bet tajā pašā laikā pietrūkst naudas, laika, prāta, miera. Visas pretrunīgās lietas, ko var iedomāties, pietrūkst. Bet tas tā, spekulatīvi.

Kādas ir bijušas jūsu neveiksmes, neizdošanās?

Es laikam nedomāju neveiksmju kategorijās. Varbūt tās drīzāk ir mācības. Iekšējo attieksmju ziņā ir sajūta, ka visu laiku skrienu pa galvu, pa kaklu, tādā haosā un stresā. Tās ir lietas, ko gribas mainīt, lai dzīvotu harmoniskāk un piepildītāk. Saka jau, ka kļūdu nav, ir tikai mācības. Tās nav īsti neveiksmes, bet pēdējā laikā nākas izvērtēt, kam tu piekrīti. Apzinātāk jāsaprot, ka, ja tu piekrīti mazāk svarīgām lietām, tad tās apēdīs to laiku, kuru varētu izmantot svarīgākām lietām. Laiks tomēr ir ļoti saudzējams. Man ir tieksme piekrist visam, ko man piedāvā vai jautā. Un bieži ir sajūta, ka tu izšķīsti sīkumos un būtiskajām lietām nepietiek laika un spēka. Bet ir jau patīkami, ka esi kādam vajadzīgs un no tevis visu laiku kaut ko grib.

Vai tas ar laiku nekļūst nogurdinoši?

Tas ir tāds mākslinieka absurds. Gribas, lai tevi nerausta un liek mierā. Bet līdzko tevi liek mierā, ir sajūta - ārprāts, es nevienam neesmu vajadzīgs. Visu laiku tādas muļķīgas pretrunas.

Kas jums sanāk un kas nesanāk?

Es to ļoti skaidri varu pateikt. Man sanāk ļoti labi būvēt nepraktiskas un nejēdzīgas būves un veidojumus un nesanāk praktiskas būves un veidojumi.

Ko jūs vēlaties, lai sanāk?

Tas, kam es neesmu pievērsis pietiekamu uzmanību, ir karjeras būvēšana Rietumu izpratnē. Tas varētu būt virziens, puz kā sakoncentrēties un pieņemt kā normālu, profesionālu rīcību. Nevarētu teikt, ka man pašlaik ir aktīva starptautiska karjera. It sevišķi saistībā ar pandēmiju pārtrūka lietu, kas nav atjaunojušās. Es esmu sagājis Savvaļā un veltu tam ļoti daudz laika un uzmanības. Liekas, ka varētu atkal aktīvāk skatīties ārpus Latvijas.

Ko jūs nezināt, bet gribat uzzināt?

Kaut kad es sapratu salīdzinājumu – pirms tu neesi piedzēries, tu nezini, kā ir tad, kad esi piedzēries. Un pirms tu neesi to soli spēris, tu nezini, ko gribēt. Tas, ko es gribu, ir turpināt iet radošo ceļu. Un tad veras vaļā ceļi, domas, patiesības un atskārsmes. Tad tu nonāc kaut kādos esamības stāvokļos, kas veido radošo un personīgās, garīgās izaugsmes ceļu. It kā tāda kā sišanās pret griestiem un nezināmo, kas ietver daudzu zināšanu un ceļu taustīšanu un iepazīšanos. Ja tu man pajautātu to citā brīdī, es tev atbildētu kaut ko pilnīgi citu. Ir tāds laiks šobrīd, kad informācija, sajūtas un domas atnāk pie manis pašas, tās it kā tiek pienestas. Bija ļoti interesanta sajūta, kad es savvaļā gleznoju, ņemos ar aļģēm un ik pa laikam kāds atbrauc un pasaka kaut ko būtisku, kas parāda nākamo soli. Iekšēji gribas mierīgāku laiku, kurā iegrimt grāmatās, palasīt vairāk, iegrimt tādā foršā gleznošanas periodā. Es katru gadu apņemos vairāk gleznot, un tad paiet gads un tu saproti, ka esi tam atvēlējis tikai pāris nedēļu, un apņemies nākamgad to pašu. Es esmu pieņēmis, ka tāds ir mans process – 99% gatavošanās un 1% pati gleznošana. Ir sajūta, ka pienācis brīdis atkal pievērsties sev un mierīgākai glezniecībai. 

Andris Eglītis http://aeglitis.lv/

Savvaļa https://savvala.lv/