Aidis Tomsons: Man nebija citas izvēles kā kļūt par žurnālistu

Aidis Tomsons jau trīsdesmit gadus ir žurnālists. Lai gan sākotnēji Aidim nemaz nebija tāda mērķa, viņš bija gatavs strādāt gandrīz gadu bez atalgojuma. Sākumā Aidis gandrīz kļuva par galdnieku, tādēļ tagad viņš brīvajā laikā pats labprāt gatavo mēbeles. Šobrīd Aidis ir Latvijas Radio raidījuma “Krustpunktā” vadītājs, bet viņš ir strādājis dažādās žurnālistikas nozarēs un 2021. gadā ieguva Triju Zvaigžņu ordeni par ieguldījumu žurnālistikā.

Dinija Paula Niedra, Studentu medijs Skaļāk

Intervija tapusi 2021.gada rudenī.

Foto: Dinija Paula Niedra

Kā mainījās jūsu dzīve pēc Kovida?

Kovids. Manā personiskā ikdienas dzīvē Kovids baigi lielo izmaiņu neienesa. Man pat šķiet, ir vairāk pozitīvā nekā negatīvā, tāpēc ka ir kādas lietas, ko Kovids mums iemācīja, piemēram, sapulces organizēt attālināti, nav vairs visiem jāmēģina sarunāt vienāds laiks, kurā var saskrieties kopā, lai satiktos. Plus es, piemēram, esmu iekārtojis blakus istabā tādu kā studiju, es varu no mājām iziet ēterā. Kad biju kontaktpersona, turpināju strādāt no mājām, vadīt raidījumus. Tajā pašā laikā droši vien sabiedrībā tas ienesa krietni lielāku spriedzi. Profesionālajā ziņā žurnālistika saskārās ar tādu izaicinājumu, par ko tā iepriekš nebija domājusi, un ar ko tā īsti nav galā tikusi. Nonācām situācijā, kurā ļoti liela sabiedrības daļa atklāja, ka viņi neuzticas zinātnei, neuzticas mediķiem, neuzticas politiķiem, valdībai un faktiski gandrīz nevienam, izņemot paši sev. Mediji nonāca situācijā, kurā viņiem bija ļoti grūta izšķiršanās - vai nu vienu pamatīgu sabiedrības daļu ignorēt, nedodot viņiem īsti vārdu, ko lielākā daļa lielo mediju laikam arī izvēlējās, faktiski šādā veidā atgrūžot daļu no auditorijas, vai arī marginalizēt viņus pašus un beigu beigās arī sašķeļot. Ļoti liela daļa sabiedrības arī neuzticas medijiem, jo mēs esam vienpusēji, nepārstāvam visu sabiedrību. Tajā pašā laikā mediji arī nevarēja atļauties dot līdzvērtīgu platformu antizinātniskiem, dīvainiem, mistiskiem pieņēmumiem. Tas ir izaicinājums, kam īsti mēs neesam atraduši atbildi - kā bija pareizi rīkoties un kā vispār rīkoties šādās situācijās. Tas radīja pamatīgu spriedzi. Bērniem bija attālināta sēdēšana, mācīšanās mājās. Man ir trīs bērni, kas sēdēja pie datoriem pusotru gadu, viņiem tas nenācās viegli, bet mums ir tā priekšrocība, ka mums ir māja, katram sava istaba, katram savs dators un līdz ar to bija vieglāk nekā vienai lielai daļai ģimeņu Latvijā.

Kovida laikā nonācām situācijā, kurā ļoti liela sabiedrības daļa atklāja, ka viņi neuzticas zinātnei, neuzticas mediķiem, neuzticas politiķiem, valdībai un faktiski gandrīz nevienam, izņemot paši sev.

Vai tāpēc, ka cilvēki vairs no rītiem nebrauca uz darbu, viņi mazāk klausījās radio?

Statiski tā tas neparādās socioloģiskajās aptaujās, es pieļauju, ka ir pietiekami daudzi, kas tomēr klausās arī radio mājās vai apzināti. To, ka tāda daļa ir, zinu pilnīgi noteikti. Kad man ir raidījums, klausītājiem ir iespēja sūtīt ziņas, komentārus, jautājumus, man raidījuma laikā atnāk simts vēstules, kas nozīmē, ka cilvēks ir ieslēdzis radio, sēž un vēl datoru atver un raksta. Tā ir tāda baigi apzināta izvēle, mašīnā braucot, tu to neizdarīsi.

Tad jūs teiktu, ka īsti trieciena nebija.

Dramatisku auditorijas kritumu mēs galīgi neesam redzējuši. Tas, ko pētījumi rāda, ka mēs tiekam uztverti kā pārāk vienpusēji informācijas nesēji, bet tas pats attiecas arī uz televīziju un lielajiem interneta portāliem, uz daudziem citiem medijiem.

Bija mums pāris reizes intervijas, kur es ļāvu arī viņiem izteikties, nav jau tā, ka mēs galīgi neesam ļāvuši, bet līdzvērtīgi viņu viedokļus nevarēja izplatīt. Personīgi to izjutu ļoti tieši pats savā lokā, jo mēs ar ģimeni visi vakcinējāmies, man ir tētis, kurš nē. Man tuvi radi gāja uz ielām un demonstrēja ar Gobzemu pret visiem ierobežojumiem. Mans brālis abi ar sievu zaudēja darbu, jo atteicās vakcinēties, es esmu baltais zvirbulis savējo lokā.

Nedaudz par gaišākām tēmām runājot, kā izskatās jūsu ikdiena?

Mans darbs tādā ziņā ir diezgan ērts, jo es varu un man patīk organizēt savu darbu pašam. Pieņemsim, šorīt es esmu kādas stundas divas vai trīs, tuvāk pie trim, strādājis. Tagad ir svētdienas rīts. Pamodos, piecēlos, aizgāju ar suni staigāt. Vēlu pamodos, jo vakar vēlu atgriezāmies mājās. Piesēdos strādāt, pat brokastis nepaēdot, jo man tukšā dūšā labāk strādājas, domājas. Lielākoties, izņemot sestdienas, es katru rītu agri ceļos, vispirms pamodinu bērnus, kopā ar viņiem nedaudz pavadām laiku, viņi paši lieli. Viņi visi trīs brauc uz Siguldas ģimnāziju viņiem pusseptiņos jāceļas, jo septiņos jau ir vilciens. Un, kad viņi ir aizbraukuši, es izeju ar suni pastaigāties, un tad ķeros pie darba, sēžu un rakstu, gatavoju scenārijus. Tagad reizēm aizbraucu uz darbu un tur to turpinu. Tad, kad nebija jābrauc, visu no mājām darīju. Darba dienās es ne visu paspēju, ļoti daudz ko daru arī brīvdienu rītos vai svētdienu rītos, ja vajag varu arī agri celties, kādos četros, piecos. Tad, kad es esmu ļoti labi pastrādājis, eju uz vilcienu un braucu uz savu radio vadīt raidījumu, tur man ir studija, viss, kas ir vajadzīgs. Toties tad, kad es atbraucu mājās, man ir brīvāks laiks. Man vispār patīk, ja strādāju, tad strādāju, ja nē, tad nē. Izdaru savu darbu, vakarā arī ir ko darīt, visādas mājas lietas. Kad sākas aukstums ārā, tad es pa iekšu ņemos, remontdarbus, mēbeles taisu, visādas tādas lietiņas. Lūk, šis arī paštaisīts, nav nekur pirkts.

Cik es saprotu, māju jūs arī pats cēlāt.

Māju mēs arī paši cēlām, jā. Tāpēc, ka nebija man tādas naudas. Es jau neesmu uzņēmējs un man nav bagāti radinieki, kas atstāj lielus mantojumus, kā dažiem labiem politiķiem. Līdz ar to, pašiem jādara, ko var izdarīt, bet nu man patīk.

Jūs esat nostrādājis radio 30 gadus, kādas ir izmaiņas jūsu ikdienā šo gadu laikā.

Es domāju, ka galvenais, ko dod šie gadi, žurnālistika no vienas puses ir ļoti radošs darbs, bet no otras puses, to iemācīties skolā nav iespējams. Tā nāk ar praksi. Man uzkrājas informācija. Ja pirmajos gados man par jebko jebkas ir jāmeklē internetā, bibliotēkā, vecās avīzēs, tad tagad pa šiem 30 gadiem man ir sakrājies gandrīz viss, kas neatkarīgajā Latvijā ir bijis, es jau zinu, esmu pats tam gājis cauri. Es viņus visus pazīstu - prezidentus, premjerus, politiķus, - jo man nākas ar viņiem strādāt. Informatīvā bagāža ir sakrājusies, ja man kaut ko vajag, bieži pietiek, ja es pameklēju pats savos arhīvos galvā, nemeklējot nemaz internetā. Nu un tā otra lieta - diskusijas un intervijas, - tas arī ir prakses jautājums. Tu ar gadiem iemācies, kā kaut ko izdarīt labāk, veiksmīgāk, ko nevajag, mācies no kļūdām. Līdz ar to man gribas teikt, ka es varu izdarīt labāk vai vieglāk, nekā kādreiz. Esmu, protams, arī pamēģinājis žurnālistikā darboties vairākās sfērās. Esmu bijis gan ziņu korespondents, gan radio, gan televīzijā, mēģinājis arī studijā sēdēt un raidījumus vadīt, es esmu bijis pētnieciskajā žurnālistikā, tagad nodarbojos ar analītisko žurnālistiku. Veidi, kuros darbojos, mani arī bagātina, ļauj saprast dažādas nianses.

Ja pirmajos gados man par jebko jebkas ir jāmeklē internetā, bibliotēkā, vecās avīzēs, tad tagad pa šiem 30 gadiem man ir sakrājies gandrīz viss, kas neatkarīgajā Latvijā ir bijis. Es viņus visus pazīstu - prezidentus, premjerus, politiķus. Informatīvā bagāža ir sakrājusies, ja man kaut ko vajag, bieži pietiek, ja es pameklēju pats savos arhīvos galvā.

Kurš veids jums pašam visvairāk patīk?

Ir divas lietas, kas man visvairāk patīk. Viena ir strādāt ziņās kā korespondentam, varbūt neskan tik prestiži, bet tas ir garšīgs darbs. Tu esi visu laiku notikumu vidū. Tu skrien, tu mēģini to ātri izdarīt, jādomā, kā lietas izdarīt maksimāli operatīvi un pilnvērtīgi. Pie reizes sanāk arī pabraukāt apkārt pa pasauli. Tas ir foršs darbs. Man arī patīk tas, ko es tagad daru. Mans tagadējais darbs atbildības ziņā prasa vairāk, droši vien spriedzes ziņā arī vairāk, bet es mācos gūt arī zināmu gandarījumu no tā, ko daru.

Izklausās, ka esat ļoti aizņemts, kā jūs atpūšaties?

Tā nav, ka brīvā laika nebūtu daudz, tā tikai izklausās. Ja es pusseptiņos pamostos, sāku strādāt, tad ap vieniem, diviem, esmu jau astoņas stundas nostrādājis, un man ir astoņas stundas brīvas. Es neesmu liels tusiņu cilvēks, bet mums kristīgajā vidē ir savs draugu loks. Viņi bieži arī pie mums ciemojas. Vakar mums, piemēram, bija galda tenisa turnīrs līdz diviem naktī Ragaciemā. Es esmu no tiem, kas pieturas pie šī kristīgā principa - sešas dienas tev būs strādāt, septītajā atpūsties. Starp darba dienām ir vajadzīga viena diena, kur tu apzināti neko nedari. Manā gadījumā tā ir sestdiena. Es apzināti neeju dārzā, uz darbu nebraucu, ja nav kāda ekstrēma situācija. Ārkārtas situācijā es braucu. Sestdiena man ir atpūtas diena, kad pavadīt laiku ar ģimeni un draugiem. Bet man arī sanāk pietiekoši daudz brīvā laika pa nedēļu. Es eju sēnes, ogas lasīt. Sieva ir nedaudz aizņemtāka par mani, viņai darbs aizņem vairāk laika. Ievārījumus taisu, sukādes, sīrupus, žāvēju augļus un tējas. Ar tādām lietām nodarbojos.

Tad sanāk, ka jūs visu pats gatavojat.

Man liekas, ka veikalā arī nevar nopirkt tādu ievārījumu, kā es gribētu. Es taisu pa savam. Ir arī savs prieks tajā visā.

2021.gada aprīlī jūs ieguvāt Triju Zvaigžņu ordeni, kādas bija sajūtas?

Daļa klausītāju šī dēļ pārmeta, ka esmu varas uzpirkts, bet es to uztvēru ar ironiju. Nevarētu teikt, ka tam esmu baigo uzmanību dzīvē pievērsis. Man liekas, ka stāsts nav tik daudz par mani, jo šī bija reize, kad prezidents gribēja pievērst uzmanību tieši žurnālistikai kā nozarei, kura arī tiek novērtēta, jo attiecības starp politiķiem un žurnālistiem, medijiem, protams, ir sarežģītākas. Ir svarīgi vienmēr saglabāt distanci vienam no otra, satuvināšanās ir riskanta, tajā pašā laikā, protams, jāatzīst, ka medijs ir ārkārtīgi svarīga un nepieciešama sastāvdaļa demokrātijas nodrošināšanai, jo, kā mēs zinām, autoritārā režīmā mediji vairs nav neatkarīgi. Prezidenta vēlme šajā reizē bija sacīt, ka arī valsts novērtē žurnālistikas darbu un jēgu, neatkarīgas Latvijas stiprināšanā. Man tā šķiet ļoti svarīga lieta. Mēs bijām pārstāvji no dažādiem medijiem, ja es pareizi atceros. Bija apzināti izvēlēti dažādi pārstāvji. Es arī ietrāpījos tur pa vidu, bet domāju, ka tas ir nevis novērtējums tieši man, bet novērtējums mūsu mediju darbam. Tā vismaz es to uztveru.

Kas ir tas, ko jūs ieteiktu jaunajiem žurnālistiem?

Ja kāds tiešām grib kļūt par žurnālistu un grib mediju laukā strādāt, tad ir viens likums - darīt visu maksimāli pēc iespējas labāk. Centība vai gatavība visu sevi izlikt darbā sākumā ir ļoti vajadzīga, un darba devējs to novērtē. Arī man ir nācies saskarties ar studentiem, kas atnāk praksē, viņi pamēģina, un redz, ka tas ir pagrūti, protams, ka tas nav viegls sākums, un iekļūt lielā medijā uzreiz, tas vispār nav viegli, tev jāmēģina sevi pierādīt. Tas dažreiz ir netaisnīgi, piemēram, kad sāku strādāt 1992. gadā, tas bija īstais kapitālisma laiks. Padomju Savienība bija sabrukusi, sākās neatkarīga Latvija, un nebija jau nekā. Katrs centās saraut, ko var. Tad bija, gribi vai negribi, jācenšas. Es 10 mēnešus strādāju par velti. Ļoti labi atceros tās sajūtas, ka es jutos netaisnīgi. Es strādāju apmēram astoņas stundas dienā, gāju ēterā, vadīju raidījumus, man tikai neviens nemaksāja, visiem pārējiem maksāja, man nē, nemaz. Šajos laikos honorāru maksā darba devējs, tajos laikos nemaksāja neko, bet tas, ko man teica: “Kad mums atbrīvosies darba vieta, mēs jūs ņemsim.” Bija nepieciešamība sevi pierādīt. No kaut kā jau jādzīvo ir, vecāki piepalīdzēja, ar ēšanu gāja kā gāja, nebija ko ēst, bet vismaz man bija, kur dzīvot. Bet, ja tu sevi pierādi, tad tevi novērtē, un visas durvis veras vaļā.

Es strādāju apmēram astoņas stundas dienā, gāju ēterā, vadīju raidījumus, man tikai neviens nemaksāja, visiem pārējiem maksāja, man nē, nemaz. Bet tas, ko man teica: “Kad mums atbrīvosies darba vieta, mēs jūs ņemsim.” Bija nepieciešamība sevi pierādīt.

Kā ilgā pieredze un kontakti ietekmē jūsu darbu?

Domāju, ka tas tikai palīdz. Tie, kas nāk ēterā apmēram zina, ko no manis sagaidīt un kas es esmu. Man ir noteikts stils, kā es strādāju, droši vien citādāks nekā citiem, man pašam tas šķiet atbilstošs un nekādas grūtības nav radījis. No klausītāju puses, es domāju, ka šis ir neatbildams jautājums, jo kādam es ļoti patīku, un kādam es ļoti nepatīku, kādam šķiet, ka es visiem esmu apnicis, tādēļ mani vajag mainīt, citi zvana un saka, ka tikai manis dēļ klausās. Mēs esam ļoti dažādi. Kad mana priekšniecība uzskatīs, ka es esmu palicis vecs, un mani vajag mainīt, tad viņi to arī darīs. Un tā arī vajag, jo es to pats nekad neizjutīšu, tādēļ es paļaujos uz pārējiem, ka viņi zinās, kad mani sūtīt kaut kur citur.

Kādam es ļoti patīku, un kādam es ļoti nepatīku, kādam šķiet, ka es visiem esmu apnicis, tādēļ mani vajag mainīt, citi zvana un saka, ka tikai manis dēļ klausās.

Vai jūs esat apsvēris mainīt interviju stilu?

Es kaut kādā mērā pilnveidojos. Neesmu uzbrūkošā žanra žurnālists. Man pašam reizēm tas šķiet pārāk primitīvs, kad tu pārvērt diskusijas televīzijā vai radio par šovu, par to, kurš vinnēs kuru, žurnālists politiķi vai politiķis žurnālistu. Vispār klausītāju simpātijas parasti ir tā pusē, kuru sit, nevis kurš sit, līdz ar to, ja žurnālists uzvar, tad klausītājs nostājas intervējamā pusē. Tad kāda jēga no tā visa? Medijs noteikti reitingu paceļ. Man vienkārši šķiet interesanti sarunāties par kaut ko, ja es no tā iegūstu un sabiedrība no tā iegūst, lai mani kolēģi man piedod, bet mani arī neinteresē dzeltenā prese, es saprotu, ka pieprasījums ir, bet tas nav mans, es nelasu un mani neinteresē, paliek tikai saturiskā daļa, man patīk kaut ko atklāt, meklēt kādu risinājumu, kaut ko jaunu izzināt, kaut vai izveidot priekšstatu par kaut ko. Kad Latvija veidojās un Padomju Savienība bruka, es studēju, es nāku no totalitāra režīma, un nonācu demokrātiskā brīvībā. Un es ļoti labi zināju, ko nozīmē tikai viens pareizais viedoklis, tikai viena pārliecība un visiem pārējiem mutes ciet. Tāpēc man tik ļoti patika sauklis - es nepiekrītu tam, ko tu saki, bet esmu gatavs mirt par tiesībām tev to pateikt. Jebkurš cilvēks, ja vien viņš nav apzināti ļaunprātīgs, un es uzskatu, ka lielākā daļa politikā nav apzināti ļaunprātīgi, bet nāk ar savu pārliecību, tev tā var patikt, var nepatikt - Ždanoka ar savu pārliecību, Rubiks ar savu pārliecību. Tikpat nacionālajā pusē cilvēki ar savu pārliecību, - Gobzems ar savu pārliecību, - nu reizēm par to pārliecību var arī sākt šaubīties, bet tie ir cilvēki, kas mēģina lietas kārtot pēc savas sapratnes, līdz ar ko es pret viņiem izturos kā pret līdzvērtīgiem cilvēkiem, ar cieņu, pat nepiekrītot. Sarunu veidoju uz tādiem pamatiem, ka es negribu viņu pazemot, man negribas viņu sist, man gribas ar viņu aprunāties. Tāda ir mana iekšējā sajūta. Es zinu, ka dažreiz pietrūkst kāda šova elementa, bet man šķiet, ka vienai sabiedrības daļai ir vajadzīga arī šāda veida saruna.

Kad Latvija veidojās un Padomju Savienība bruka, es studēju, es nāku no totalitāra režīma, un nonācu demokrātiskā brīvībā. Un es ļoti labi zināju, ko nozīmē tikai viens pareizais viedoklis, tikai viena pārliecība un visiem pārējiem mutes ciet.

Kāda ir tēma, ko jūs gribētu apspriest vai ar ko jūs šobrīd gribētu novadīt interviju, ko vēl nav izdevies realizēt?

Jā, man ir viens temats. Man tieši šobrīd interesē jautājums “Kas notiks ar Krieviju pēc 10 gadiem?” Mēs dzīvojam kara realitātē, un ceram, ka karš kādreiz beigsies. Pasaule ir pagriezusies tādā virzienā, kurā faktiski Krievija tūlīt nonāks uz pamatīgas katastrofas sliekšņa. Gāzi, kuru viņi tirgo, kas ir liels peļņas avots, viņiem praktiski nebūs kur likt, izņemot pašu patēriņā un nedaudz uz Turciju vai kaut kur. Naftu, protams, viņi vienu daļu vēljoprojām tirgos, bet Eiropa un Amerika to tūlīt vairs nepirks, bet realitātē pasaule iet uz zaļo kursu, un šis Krievijas karš to ir diezgan būtiski paātrinājis. Nafta vienkārši drīz vairs nebūs vajadzīga, un Krievija savu ekonomiku līdz šim ir būvējusi tikai uz to, tā ir puse no viņu budžeta ieņēmumiem, kas nozīmē, ka valsts drīz būs uz ekonomiska kraha. Tur ir cilvēki, miljoniem ļaužu, kuri var tikt pakļauti nabadzībai. Bažas par sabrukšanu ir diezgan pamatotas. Kas notiks mums blakus kaimiņos, un ko sagaidīs ļaudis, - es gribētu ar tādu ideju paspēlēties. Domāju, ka nebūs lāga nākotne. Vispirms Krievijai. Bet mēs to arī varētu izjust. Pirmkārt, jebkurš haoss var izveidoties par vēl lielākiem draudiem, otrkārt, tur var būt pietiekami liela bēgļu plūsma un labākas dzīves meklētāji, kas varētu mēģināt iekļūt šeit. Nākotne izskatās diezgan izaicinoši, mazliet biedējoši. Daudz nezināmā. Man liekas, ne paši krievi to apjauš, ne mēs. Tas ir tas, kas man tieši šobrīd interesē. Pasaule būtiski mainīsies.