Tas nav seriāls, tas ir protests. „Sex Education”

02. novembris, 2023

recenzijas

viedokļi

raksti

Spoiler alert: raksts satur aprakstošas detaļas par seriālu!

Grāmatas, mūzika, filmas un seriāli – man patīk viss, kas kaut uz brīdi ļauj aizmirst par realitāti un reizēm pat iejusties cita ādā. Bet ne visu var izlasīt, noklausīties un noskatīties, tāpēc es turpmāk pārņemšu seriālu lauciņu un dalīšos ar visu labo un ne tik labo, ko esmu redzējusi!

★★★★★★★★★☆

Jau kopš 2019. gada Netflix lietotāji ar aizrautību seko līdzi britu tīņu drāmai „Sex Education.” Kā ziņo The Hollywood Reporter¹, vien pirmā mēneša laikā seriāla skatītāju skaits sasniedza 40 miljonu atzīmi. Tomēr visam reiz pienāk gals, un „Sex Education” nav izņēmums – septembra beigās klajā nāca seriāla ceturtā un noslēdzošā sezona. „Sāka likties ļoti skaidri, ka stāsti tuvojas beigām [..]. Es jutos laimīga par viņiem, un man šķita, ka šobrīd esmu pateikusi visu, ko vēlos pateikt ar šiem varoņiem,”²Tudum atklāja „Sex Education” veidotāja Lorija Nunna. Tad nu aplūkosim seriāla mērotos līkločus un saldeni rūgtās beigas.

Kate Katrīne Kalniņa, Studentu medijs Skaļāk

Publicitātes foto

Šis stāsts sākas un beidzas ar Otisu (bet ne tikai!) (Asa Butterfield) – nepopulāro un neveiklo zēnu, kurš kļuva pazīstams kā seksa puika. Gadiem mācoties no savas mammas Džīnas (Gillian Anderson), kura ir seksa terapeite, Otis kopā ar izstumto Meivu (Emma Mackey) savā vidusskolā izveidoja pagrīdes seksa klīniku. Tas bija lēmums, kas izmainīja ne tikai Otisa un Meivas dzīvi, bet arī daudzu citu Mordeilas skolēnu dzīvi. Runa nekad nebija tikai par seksu. Tas bija stāsts par pieaugšanu, identitātes un sava dzīves ceļa meklējumiem. Kā jau visos seriālos, kur ir puisis un meitene, viņiem obligāti jāiemīlas vienam otrā, bet šoreiz viss negriezās tikai ap to. Seriāla galvenais mērķis nebija savest Otisu un Meivu kopā uz mūžu, bet gan parādīt to, kā abi atvēra viens otram jaunas iespējas. Lai arī cik sāpīgi tas neliktos, abi kā īsti pieaugušie palaida viens otru vaļā, lai piepildītu sapņus. Un tas nenozīmēja, ka viņi nemīlēja pietiekami, tieši otrādi – abi mīlēja tik stipri, lai novēlētu viens otram to labāko.

Runa nekad nebija tikai par seksu. Tas bija stāsts par pieaugšanu, identitātes un sava dzīves ceļa meklējumiem.

Ļoti pacilājošs bija moments, kurā Ola (Patricia Allison), Lilija (Tanya Reynolds), Viviāna (Chinenye Ezeudu), Eimija (Aimee Lou Wood), Olīvija (Simone Ashley) un Meiva izlika sakrājušās dusmas, dauzot vecu mašīnu. Šīs fundamentāli dažādās meitenes apvienoja piedzīvotā trauma, kas nākusi no vīriešu rokas, un viņas bez ierunas iestājās viena par otru. Eimijas piedzīvotā seksuālā vardarbība bija viena no spēcīgākajām sižeta līnijām. Ar prieku vēroju, kā meitene atrada savu balsi un pārvērta šo notikumu par savu protesta akciju.

Publicitātes video

Manuprāt, ļoti labi nostrādāts bija Ērika (Ncuti Gatwa) tēls. Viņš ir nemainīgi pozitīvs un lojāls, bet, kad pienāk laiks iestāties par savām vērtībām, viņš nekavēsies un kļūs par nopietnāko un nosvērtāko no visiem jauniešiem. Lai gan nebiju sajūsmā, ka Ērikam bija jākļūst neuzticīgam Ādamam (Connor Swindells), lai atrastu savu ceļu. Tāpat nepatika tas, kā Ēriks tika nostādīts situācijā, kurā zēnam bija jāizvēlās starp diviem puišiem, jo beigās sanāca tā, ka viņš Rahimu (Sami Outalbali) tikai vazāja aiz deguna. Uz pirmo mazliet dīvains šķita viņa ceļojums ar Dievu, taču beigās viss salikās pa plauktiņiem. Jau pirms tam paredzēju, ka viņš kļūs par priesteri, bet tomēr bija aizraujoši vērot, kā viņš pats nonāk pie šī lēmuma. Super foršs bija motīvs, ka Dievs ir sieviete. Un ne tikai sieviete, bet gan tumšādaina sieviete. Un viņai tāpat kā Mātei Latvijai visi bērni ir mīļi!

Publicitātes foto

Jāpiemin arī Viviāna. Man patīk, kā tika attīstīts viņas tēls un pats galvenais – viņas draudzība ar Džeksonu (Kedar Williams-Stirling), jo puiši un meitenes VAR būt tikai draugi bez jebkādas romantiskas intereses vienam otrā. Man šķiet, ka šo gan seriālos, gan filmās redzu pārāk maz.

Puiši un meitenes VAR būt tikai draugi bez jebkādas romantiskas intereses vienam otrā. Man šķiet, ka šo gan seriālos, gan filmās redzu pārāk maz.

Tas, ko es gaidīju, bet nesagaidīju, bija Džeksona reakcija par Meivas abortu. Redzēju, kā šī sižeta līnija varētu attīstīties, tomēr Džeksons par grūtniecību tā arī neuzzināja. Pat Otis dusmu uzplūdā par Džeksona noraidošo attieksmi pret viņu noklusēja to. Otis pilnīgi mierīgi varēja pārmest Džeksonam, ka tieši viņš bija blakus Meivai brīdī, kad meitene atbrīvojās no Džeksona bērna. Vēl prasījās Džīnas drauga Jākoba (Mikael Persbrandt) reakcija, kad viņš uzzināja, ka jaundzimusī Džoja nav viņa meita. Gribējās zināt, kur viņš ar meitu Olu palika, jo abi taču bija ievākušies pie Džīnas un Otisa. Turklāt mēs nekad neredzējām Jākoba un viņa mirušās sievas otru meitu – tas arī būtu bijis jauki. Tāpat kā Jākobs un Ola pēkšņi pazuda arī citi varoņi. Varbūt tas viss likās traucējoši, jo esmu pieradināta pie klasiskajām ziepju operām, kurās būtiskākais ir visu vēl vairāk sarežģīt un kāpināt drāmu līdz sprādzienam.

AAAAQYrbhhv97yeHTdeiXk0lL3OHomIaUyX2cctKw_ON84Y9kQYaJfWhhqrjv73iqIkc-nlFnOsDyEoonNc98pyN3X8hhv3sgsJ09dXnH5BdDSy9CfYh17nEu9JP6AvYCZtbxPPstHr254bpT7m2RnzlJOQK.jpg

Publicitātes foto

Vēl acīs leca dažas seriālā valdošās klišejas, piemēram, viņš ir nejauks tāpēc, ka viņam patīc un viņš netiek galā ar sevi. To varēja novērot Ērika un Ādama attiecībās. Meivas tēls bija jau desmitiem reižu atgremots – atstumtā, nesaprastā, skarbā, bet patiesībā super gudrā, talantīgā un sirsnīgā meitene. Tāpat arī Otis – nepopulārais zēns, kurš iemanto apkārtējo uzmanību, un viņā iemīlās ne tikai priekšplānā izvirzītā varone, bet arī populārā meitene. Un arī Džeksons –golden boy un populārākais zēns vidusskolā, kurš slēpj nopietnas problēmas un pamanās iemīlēties sarežģītās personās.

Gluži kā tas iekodēts nosaukumā, „Sex Education” ļoti labi kalpo par seksuālās izglītības stundu. Jāuzteic sākumā nedaudz mulsinošais, taču ļoti interesantais vizuālais noformējums. To vislabāk noraksturoja Vanity Fair, norādot, ka seriāla „darbība risinās paralēlā retro visumā, kur viena kāja atrodas pagātnē (daudz 80. gadu mūzikas un apģērbu), bet otra – tagadnē (iPhone, mūsdienu popkultūras atsauces).”³ Uzreiz bija skaidrs, ka šis motīvs speciāli piemeklēts, lai parādītu domāšanas veidu, kas sabiedrībā valda par seksu. Un taisnība – šajā ziņā mēs visnotaļ esam iestrēguši 80. gados. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai pie mums tik atklāti un brīvi runātu par seksu. Vien jāsaka, ka man šis stils nedaudz atgādināja arī 2016. gada Netflix hitu „Stranger Things”. Protams, neiztikt bez tā laika mūzikas, kas noteikti nav visu gaumē, bet man gan bija pa prātam – es pat teiktu, ka „Sex Education” var lepoties ar vienu no labākajiem skaņu celiņiem. Tas pats attiecas arī uz aktieriem. Otisa atveidotāju Baterfīldu atpazīsi no tādām filmām kā „Miss Peregrine's Home for Peculiar Children”, „The Boy in the Striped Pajamas” un „Hugo”, savukārt Džiliana Andersone seriālā „The Crown” atveidoja Mārgaritu Tečeri. Interesanti, ka Meivas atveidotāju Emmu Makiju daudzi jauc ar aktrisi Margotu Robiju, lai gan nekad neesmu saskatījusi tik lielu līdzību starp abām. Vadoties pēc IMDb⁴ datiem, seriāls ieguvis 17 dažādas balvas, bet kopumā ticis nominēts 66 balvām.

Publicitātes foto

Seriāls „Sex Education” sniedz spēcīgu vēstījumu par ķermeņa pozitivitāti, sevis izzināšanu un pieņemšanu, vienlaikus kļūstot par LGBTQ+ kopienas aizbildni un drošu telpu tiem, kuri ir apkukuši vai jūtas nepieņemti. Tas nav tikai seriāls – tas ir protests. „Sex Education” iestājas pret visu, ko sabiedrība ir pieņēmusi kā normālu, tas skaļi runā par dabiskām lietām, kuras esam pieraduši noklusēt un apspiest. Kā redzam seriālā, visiem ir problēmas, vai viņi ir gatavi to atzīt, vai nē. Un noklusēšana tās nepadarīs par nebijušām. Šī ir skaista vēsts, kas triumfē pār izpildījumu (lai gan kopumā arī tam nav ne vainas), tādēļ seriālam dodu deviņas no desmit zvaigznītēm.

Tas nav tikai seriāls – tas ir protests. „Sex Education” iestājas pret visu, ko sabiedrība ir pieņēmusi kā normālu, tas skaļi runā par dabiskām lietām, kuras esam pieraduši noklusēt un apspiest.

Veroties ekrānā, mēs redzam šo ideālo pasauli, kurā visi ir atvērti un pieņemoši attiecībā pret dzimumu, seksualitāti, reliģiju, rasi un invaliditāti, bet realitātē to diemžēl nenākas novērot bieži. Atliek vien cerēt, ka kādreiz tieši to sabiedrība definēs kā normālu. Tikmēr nākamajā reizē parunāsim par seriālu, kura recenzēšanu esmu vairākkārt atlikusi – „Dahmer – Monster: The Jeffrey Dahmer Story”.

Tas nav seriāls, tas ir protests. „Sex Education”

Jaunākais saturs