"Atomiskie ieradumi" – skābeklis izaugsmei

Katram no mums noteikti ir bijušas dienas vai pat ilgstošs periods dzīvē, kad nevaram saspuroties izdarīt to, kas mums nāktu par labu, un mēs zinām, ka, ja to izdarītu, justos daudz labāk, bet tāpat nevaram saņemties. Tas ir kā apburtais loks – jūtamies slikti, jo neko nedarām, bet neko nedarām, jo jūtamies slikti. Kāpēc mums ir tik grūti izkāpt no savas komforta zonas un iet skriet, iemācīties spēlēt klavieres vai vienkārši darīt to, no kā tik ļoti baidāmies? Un kā to mainīt?

Agnija Reiniece, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Agnija Reiniece

Ziedonis saka – tādas lielas laimes nemaz nav. Ir tikai tādas mazas laimītes. Šo citātu var pielīdzināt arī Džeimsa Klīra „Atomiskajiem ieradumiem” (James Clear, Atomic Habits) – tādu lielu ieradumu jau nav, ir tikai sīkas izmaiņas, kas noved pie ievērojamiem rezultātiem. Grāmata visā pasaulē ir pārdota 10 miljonos eksemplāru un ierindojusies New York Times 1. vietā. Klīrs izmanto ļoti vienkāršus, bet spilgtus piemērus un vieglu, vijīgu valodu, lai izvestu lasītāju cauri ieradumu spēkam.

Lasīju šo grāmatu februārī, periodā, kad vismaz man liekas, ka dzīvi var iepauzēt – ielīst ziemas guļā kā lācis. Neko nedarīt, nekur neiet, jo ir auksts un tumšs, un nomācošs laiks. Kaut ko gaidīju. Pavasari? Sauli? Pareizo garastāvokli vai motivāciju? Nezinu. Gaidīju. Bet nekas jau nenotika. Pasaule turpināja kūsāt, tikai es ar tādām dumjām gaidām turpināju snaust. Mani ieradumi nebija ne gluži slikti, ne arī labi. Es tiem, godīgi sakot, vispār nepievērsu īpašu uzmanību. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas, beidzot saprotu, kā mani ieradumi maina to, kā jūtos, domāju un rīkojos.

Ja tā meitene internetā tā var, kāpēc lai es nevarētu? Sāc darīt visu to pašu, bet pēc laika apnīk un atgriezies ierastajā

Mēs jau visi zinām, ko mums vajadzētu darīt. Nav arī tā, ka es iepriekš nebūtu dzirdējusi visus šos teju vai klišejiskos padomus – dzer ūdeni, vingro, ēd veselīgāk un tā tālāk. Internets ir pārpludināts ar „iedvesmām”, kuras vajā ik uz soļa. Cilvēki dalās ar savu produktīvo rutīnu un tu, ieritinājies zem segas, šķirsti šos video vienu pēc otra, nereti salīdzinot šos cilvēkus ar sevi. Varbūt kāds uzrunā īpaši un tad uznāk motivācija darīt tāpat. Ja tā meitene internetā tā var, kāpēc lai es nevarētu? Sāc darīt visu to pašu, bet pēc laika apnīk un atgriezies ierastajā. „Mēs šo to izmainām, bet rezultāti nekad nav tūlītēji, tādēļ atgriežamies pie iepriekšējiem ieradumiem”, raksta Džeims Klīrs.

Kad šķiet, ka nekas nepalīdz, es pavēroju akmeņkali, kurš atkal un atkal dauza akmeni, varbūt pat simtreiz, neredzot tajā ne plaisiņu

Tas ir cilvēka dabā gribēt tūlītējus rezultātus. Ja neredzam progresu pēc mēneša, apnīk darīt, jo liekas, ka nav jēgas. Man tā bija ar vingrošanu. Sāku staipīties katru dienu, baigā motivācija, apņēmība, gribasspēks. Vienā dienā saprotu, ka vairs negribu. Pazuda mana motivācija. Kāda jēga? Ārā apmācies, un vispār velk uz to, ka varētu aiziet pagulēt. Atkal atmetu. Pēc mēneša atkārtoti uznāca motivācija vingrot. Tikpat ātri tā pazibēja. Liekas tik elementāri – tu taču zini, ka vingrot ir labi. Tikpat labi tu zini, ka pēc tam jutīsies uzlādēts, bet… nekā. Džeims „Atomiskajos ieradumos” min, ka panākumi ir ikdienas ieradumu augļi, nevis reizi dzīvē piedzīvojamas pārvērtības.

Tu dabū to, ko atkārto, tomēr cilvēki izdara dažas sīkas izmaiņas, nespēj saskatīt taustāmu rezultātu un izlemj apstāties. Īpaši grāmatā man patika Džeikoba Rīsa citāts „Kad šķiet, ka nekas nepalīdz, es pavēroju akmeņkali, kurš atkal un atkal dauza akmeni, varbūt pat simtreiz, neredzot tajā ne plaisiņu. Bet pie 101. sitiena tas sadalīsies uz pusēm, un es zinu, ka to nepaveic pēdējais sitiens – to paveic viss, kas bija pirms tam.”

Tu dabū to, ko atkārto

Liekas tik vilinoši domāt, ka es varētu izdarīt kaut ko vienu vienīgu reizi, un rezultāti saglabāsies uz dzīvi. Šeit es, protams, nedomāju tetovējumus vai plastisko operāciju, vai svilstošo nožēlu, kad pēc trešās vīna glāzes izdomā uzrakstīt bijušajam draugam, bet kaut vai to pašu ūdens dzeršanu – ja es varētu vienu dienu dzert divus litrus un uz visu atlikušo dzīvi priecāties par pietiekamu ūdens daudzumu organismā. Nu vai tad tas nebūtu lieliski? Tā gan par laimi dzīve nestrādā. Ja gribi labus rezultātus katru dienu, katru dienu arī jāveic sīkie ieradumi, kas palīdzēs saglabāt šos rezultātus.

Labi ieradumi padara laiku par tavu sabiedroto, slikti ieradumi padara laiku par tavu ienaidnieku

Cilvēki pārāk koncentrējas uz galveno mērķi un aizmirst par pašu procesu, par mazajiem soļiem, kas ejami. Un, kad mērķis sasniegts… bingo! Uzvara! Es to paveicu, tāds taču bija plāns, tagad es beidzot varu beigt darīt. Vairāk mums vajadzētu koncentrēties tieši uz procesa soļiem – mēģināt padarīt tos patīkamus. „Labi ieradumi padara laiku par tavu sabiedroto, slikti ieradumi padara laiku par tavu ienaidnieku”. Ja mēs izbaudām pašu procesu, tad tupināsim darbību arī pēc mērķa sasniegšanas. Piemēram, ja mērķis ir spēt noskriet 5 kilometrus, tad pēc mērķa sasniegšanas tik un tā turpināsim skriet, jo procesa gaitā iemīlēsim pašu skriešanu.

Pievilcīgs man likās grāmatā aprakstītais divu minūšu likums, proti, „kad tu sāc jaunu ieradumu, tā veikšanai vajadzētu aizņemt ne vairāk kā divas minūtes „salocīt tīrās drēbes kļūst par salocīt vienu zeķu pāri” vai „katru vakaru lasīt kļūst par izlasīt vienu lapaspusi”. Ikviens to var izdarīt. Tas ir viegli. Tavs mērķis var būt noskriet maratonu, bet tavs ievada ieradums ir uzvilkt skriešanas apavus. Un tikai tad šo ieradumu var uzlabot.”

Ja plauktā būs vajadzīgie trauki un piederumi, iespēja, ka saņemsies izvārīt makaronus mājās, nevis pasūtīsi kaut ko no superīgā Boltiņa, būs lielāka.

Un te mēs nonākam pie motivācijas trūkuma. Mēs sākam darīt un uzņemamies par daudz. Gribas visu reizē, gribas būt labam jau sākumā. Bet, nu, piebremzē, draugs! Autors raksta „Ir būtiski padarīt ieradumus tik vieglus, ka tu tos izpildīsi arī tad, kad nebūs noskaņojuma. Ja padarīsi tos ērtākus, ir lielāka iespēja, ka pie tiem noturēsies.” Kā piemēru var minēt gatavošanu – ja plauktā būs vajadzīgie trauki un piederumi, iespēja, ka saņemsies izvārīt makaronus mājās, nevis pasūtīsi kaut ko no superīgā Boltiņa, būs lielāka.

Pirmā kļūda nekad nav tā, kas visu izbojā

Protams, pienāks brīdis, ka nelīdzēs ne motivācija, ne disciplīna, ne Džeims Klīrs ar savu grāmatu, ne arī apsolīts deserts. Vienkārši nepacelsies rokas, lai kādā dienā, piemēram, aizietu uz sporta zāli, lai arī biji nosolījies iet katru dienu. Un tas ir saprotami un normāli. Džeims raksta „Pirmā kļūda nekad nav tā, kas visu izbojā. To izdara atkārota kļūdu spirāle, kas tai seko. Izlaist vienreiz ir nejaušība. Izlaist divreiz – tas ir jauna ieraduma sākums”. Svarīgi ir atgūties un atkal no jauna saņemties. Kaut vai aiziet uz to sporta zāli, pat ja ļoti, ļoti negribas un pabūt tur piecas minūtes. Jā, tas nav gluži pilnvērtīgs treniņš, tā maigi izsakoties, bet tas ir labāk nekā padoties pavisam. „Būtiskākais ne vienmēr ir tas, kas notiek treniņā. Būtiskākais ir būt cilvēkam, kurš neizlaiž treniņus”.

Mēs esam mūsu ieradumi. Sīkākās izmaiņas ikdienā var pilnībā mainīt mūs kā cilvēkus.

Izveidot labus ieradumus var likties ļoti vienkārši. Sākumā jāsaprot, kas būs šie labie ieradumi un tad jāmēģina pie tiem turēties. Piemēram, lasīt vai skriet, vai gatavot. Bet patiesībā tos noturēt ir daudz grūtāk. Vilinošāk liekas izlaist treniņu, tad izlaist nākamo, un tad pārstāt trenēties pavisam. Jo neviens par to sliktu atzīmi neieliks. Mani ieradumi veido mani kā cilvēku. Arī paši mazākie, atomiskākie ieradumi parāda, kāds cilvēks es esmu. Vai es esmu cilvēks, kurš saklāj no rītiem gultu? Vai esmu cilvēks, kurš pasaka paldies pārdevējai? Vai esmu cilvēks, kurš turpinās vingrot, pat ja negribas? Mēs esam mūsu ieradumi. Sīkākās izmaiņas ikdienā var pilnībā mainīt mūs kā cilvēkus.

Nav vienas formulas „labiem” ieradumiem

Katra mazā lietiņa sasummējas un rezultātā mēs mēdzam kādu saukt par slinku, vai par pieklājīgu, par apņēmīgu un tā tālāk. Neteiktu, ka „Atomiskie ieradumi” ļoti mainīja manu dzīvi. Bet tā noteikti bija grāmata, kas man lika paraudzīties uz dzīvi savādāk. Es pārstāju kaut ko maģiski gaidīt. Pārstāju domāt, ka ziema ir laiks, kad var snaust un neko nedarīt. Apņēmīgāk turējos pie saviem ieradumiem, jo beidzot izpratu spēku, kas tiem piemīt.

Ja paši nesāksim kaut vai ar vienas lapaspuses izlasīšanu, mūsu dzīvē nekas nekad nemainīsies. Nav vienas formulas „labiem” ieradumiem. Kādam tie būs visizplatītākie – vingrošana, veselīga ēšana, grāmatu lasīšana. Kādam citam tā būs regulāra filmu skatīšanās vai biežākas sarunas ar līdzcilvēkiem. Viss atkarīgs no paša cilvēka perspektīvas. Tieši tāpēc nav vērts pavadīt vairākas stundas, skatoties uz vienu produktivitātes moduli, ko redzam internetā. Nav viena pareizā moduļa. Grāmata ir tik vienkārši uzrakstīta, ar tik saprotamiem un ikdienā atrodamiem piemēriem… Nekas tajā nav pārsteidzošs, nekas šokējošs. Vienkārši cilvēcīga grāmata. Par mums.

Rakstā izmantoti citāti un idejas no Džeimsa Klīra (James Clear) 2020. gadā publicētās grāmatas „Atomiskie ieradumi” (Atomic habits)