Soli pa solim līdz Indijai

Bruno Bulders ir puisis, kurš vienkārši paņēma un aizgāja. Ar kājām un stopiem viņš šķērsoja četrpadsmit valstis, un pēc vienpadsmit pavadītajiem mēnešiem ceļā viņa piedzīvojums izskanēja Indijas troksnī un spilgtajās krāsās. Bruno savu ceļu sāka 2024.gada 6.jūlijā, bet ideja par to radās divus gadus iepriekš, un visi pārējie par viņa piedzīvojumu uzzināja tikai šī gada maijā no vienas mazas Instagram publikācijas. Satiekot Bruno, gribas smaidīt, no viņa izstaro kluss pozitīvisms un pārliecība, kas nelec acīs, bet liek justies labi. Viņš stāsta par saviem piedzīvojumiem ar smaidu, kas nekad neliekas lielīšanās, bet atklāj dzīves pieredzi un vienkāršu inteliģenci. Klausoties viņa stāstos, šķiet, ka ar vienu rakstu būs par maz, jo katrs posms atver nākamo un detaļas nejauši savijas ar lieliem lēmumiem. Tomēr ir vērts sākt ar pamatu, ar to brīdi, kad viņš nolēma doties prom, un ar izvēlēm, kas šo ceļu padarīja par viņa paša veidotu karti.

Zane Slasporte, Studentu medijs Skaļāk

Sākums garāžā

Vai esat kādreiz nonākuši brīdī, kad viens posms dzīvē ir beidzies, bet nākotne šķiet pilnīgi nezināma? Tā jutās arī Bruno, kad pabeidza vidusskolu un aizgāja no profesionālā sporta. "Ideja man ienāca galvā, man pat šķiet, vai nu uz 11. klases beigām vai 12. klases sākumā, tuvojoties vidusskolas beigām," viņš atceras, "Es tieši tad biju aizgājis no boksa, ar ko biju nodarbojies diezgan nopietnā līmenī. Pēkšņi bija tāds: Ko tagad? Man nebija ne jausmas, ko vispār vēlos darīt, bija pilnīga tukšuma sajūta.” Šajā neziņas periodā, sēžot garāžā un pasīvi skrollējot (no angļu val. scroll - ritināt, meklēt sociālajos medijos) YouTube, Bruno uzdūrās video, kas, viņam tobrīd nenojaušot, mainīja viņa dzīvi.

Pirmā iedvesma nāca no TED Talks par autostopiem, taču galīgo apstiprinājumu ideja ieguva, noskatoties kāda jauna puiša dokumentālo filmu par pasaules apceļošanu. Vērojot stāstus un iepazītos cilvēkus, Bruno sajuta tīru piedzīvojumu garu. Svarīgākais atklājums bija cik tomēr pieejama ir ceļošana. Lielākā daļa cilvēku atliek sapņus finansiālu apsvērumu dēļ, bet Bruno saprata, ka tas nav šķērslis, jo "tas viss šķita tik pieejams un reāls!" Atliek vien aiziet, nostāties ceļa malā un pacelt īkšķi. Kā arī naudu var ietaupīt, guļot teltī vai pie vietējiem. Šajā brīdī viņa šaubas izgaisa un prātā ieslēdzās spuldzīte. Tā bija iekšēja balss, kas paziņoja: “Tev šis ir jādara, bez variantiem." Mērķis tika iededzināts prātā un palika nemainīgs divus gadus, kuru laikā viņš pabeidza vidusskolu, paspēja dienēt armijā, kurā iekrāja naudu ceļojumam, un nedaudz arī atpūsties. "Tas pat nebija apšaubāmi. Tā man tā ideja radās un nekur nepazuda.", nosaka Bruno.

Gatavošanās ceļam un ģimenes reakcija

Tuvo cilvēku reakcijas uz Bruno ieceri bija kā neliels emocionāls ceļojums pats par sevi. Tētis tikai pamāja ar galvu un īsi noteica, lai dara, ko grib, it kā viņa dēla plāns aizstopēt līdz Indijai būtu tikpat pašsaprotams kā aiziet uz veikalu. Mamma sākumā arī šķita mierīga un atbalstoša, līdz pēdējam brīdim, kad jāsāk meklēt soma un tajā likt viss nepieciešamais, viņa pēkšņi paziņo: “Tu nekur nedosies.” Izrādās mamma klusībā cerējusi, ka dēls šo ideju ar laiku atmetīs un pats izlems to tomēr nedarīt. Brāļi un māsas teica, ka viņa pietrūks, draugi apskāva un novēlēja veiksmi, bet vecvecāki pie galda mēģināja pēdējo reizi atturēt, saucot ceļošanu vienam pašam par pārāk bīstamu. Bruno tikai smaidīja. Viņš zināja, lēmums jau sen pieņemts, un nekas to vairs nespēs mainīt. Kamēr vairumam ceļojums prātā sāktos ar dažādiem sarakstiem un maršrutiem, kurus jāsaplāno. Bruno gatavošanās ceļam bija tikpat brīva kā pats ceļojums. Viņš palasīja HitchWiki (tā ir kā Wikipedia, tikai priekš stopētājiem), paskatījās pāris dokumentālās filmas un uzķēra dažus knifiņus no citiem ceļotājiem, bet nekādas plānošanas kladītēs nebija. “To kladīti nekad nesāku,” viņš nosmej.

Maršruts uz Indiju radās vairāk sajūtās nekā kartēs, no spontānas domas vien. Arī ekipējumu viņš sakrāmēja burtiski nedēļu pirms izbraukšanas un steigā salika Decathlon somā, kas piepildīta ar ieteikumiem no veikala darbiniekiem. Bieži vien viņš par nākamo valsti sāka domāt tikai pāris dienas pirms robežas, reizēm pat tikai tajā pašā dienā. “Man bija tāds: tuvojas robeža, jāpačeko, kas tā vispār par valsti.”, atklāj Bruno. Tieši šī nezināšana viņu vilināja visvairāk. Iebraukt vietā bez priekšstata, nezināt valodu, noteikumus un ļaut, lai pati vieta izdara pirmo soli pretī.

Maršruts uz Indiju radās vairāk sajūtās nekā kartēs, no spontānas domas vien. Arī ekipējumu Bruno sakrāmēja burtiski nedēļu pirms izbraukšanas. 

Stopēšanas pamācība

Bruno ir aizceļojis uz Indiju ar stopiem, tādēļ nekaunos viņu nosaukt par stopēšanas ekspertu, kam pats, nu jau pēc ceļojuma, piekrīt. Ja kādam ir nepieciešams nokļūt no punkta A līdz punktam B, šeit daži ieteikumi no Bruno, lai ceļš iznāktu vieglāks.  “Tas patiesībā ir ļoti vienkārši, tāpēc man šķiet, ka tas ir fantastisks veids, kā ceļot.”, viņš skaidro. Pirmais noteikums esot vieta. Nevis jebkura, bet tāda, kur auto tevi var redzēt, novērtēt un droši apstāties. Bruno skaidro, ka “cilvēkam ir pāris sekundes, lai izdomātu, vai viņš tevi paņems. Tāpēc vajag garāku strēmeli, lai viņš paspēj saprast, kas esi.” Otrais noteikums ir tu pats. Ceļotāja izskats, atklātas rokas un redzama soma nevis noslēpta. “Ja izskaties pēc džeka, kas slēpj kaut ko kabatā, diez vai kāds paņems,” viņš nosmej. Krāsaini krekli arī strādājot labi: “Tu gribi izskatīties pēc jauka, priecīga cilvēka. Nevis pēc tāda, kas ir melnā ādas jakā ar ķēdēm un skatās tā, it kā gribētu kādu nogalināt.” Trešais noteikums ir smaids. Vienkāršs, bet spēcīgs. Bruno uzsver: “Vienmēr smaidi, un skaties šoferim acīs. Katram.” Pārsvarā viņu paņēmuši pāris minūšu laikā, bet ir bijušas dažas reizes, kad jāgaida trīs, četras stundas. “Stāvu trīs stundas un smaidu līdz ausīm. Man nav iemesla smaidīt, bet prāts domā: “Ā, laikam viss kārtībā.” Fiziski smaidot, tu paliec pozitīvāks. Tas strādā.” Drošībai ir savi likumi, un tie nav sarežģīti. Vienkārši jādomā ar galvu. “Parasti saka, ka nevajag spriest par grāmatu pēc tās vāka, bet reizēm vajag,” Bruno saka atklāti.

Dažreiz iekāpšana mašīnā prasa ātru intuīciju, ja sejā vai balsī kaut kas skan šķībi, labāk stāvēt vēl pusstundu un gaidīt kādu citu, kas būs gatavs paķert sev līdzi. “Ir bijušas reizes, kad neiekāpu, jo likās, ka tur nav kas kārtībā. Tādas reizes uz vienas rokas varu saskaitīt. Bet pārsvarā viss ir bijis okei.” viņš stāsta pārliecināti, pat ja pats stāstītais dažkārt izklausās biedējoši. Bruno atzīst, ka viņš ir ļoti uzticīgs pasaulei un cilvēkiem, tādēļ neuzskatīja šādu ceļošanu par bīstamu. Kā arī bieži vien tas, ko mēs ikdienā redzam dažādas formas medijos ne vienmēr var būt patiess. “Redzi, filmas un visādi video ļoti izkropļo pasaules realitāti.” Bruno atbild, kad atgādinu par kriminālo žanru grāmatās un filmās.

Ja izskaties pēc džeka, kas slēpj kaut ko kabatā, diez vai kāds paņems. Stopējot tu gribi izskatīties pēc jauka, priecīga cilvēka. Nevis pēc tāda, kas ir melnā ādas jakā ar ķēdēm un skatās tā, it kā gribētu kādu nogalināt.

Grūtības

Lai arī ceļojums ir iedvesmojošs, nekas nenotiek ideāli, un Bruno saskārās ar nopietnām grūtībām. Zemākais punkts nebija vientulība vai kultūršoks, bet ķermenis, kas sāka protestēt. “Man jau pirms ceļojuma bija sākušās ceļu problēmas no armijas,” viņš stāsta. Smagā soma, pārgājieni un tūkstošiem kilometru darīja savu. “Vakarā gulēju gultā, un man viņi dega tik traki, ka gribējās raudāt.” Bet atgriešanās nebija variants. “Nu, nē, es došos līdz galam,” viņš sev atkārtoja, meklējot veidus, kā samazināt slodzi, vairāk pārvietojoties ar stopiem vai samazinot iešanas ilgumu. Kad jautāju, vai kādā brīdī viņš gribēja pamest visu un doties mājās, Bruno nevilcinoties atbild: “Nē. Man drīzāk bija tāds: negribu braukt mājās vairs nekad.” Grūtības bija dažādas, piemēram, problēmas ar vīzām uz Indiju caur Irānu, kas pagarināja ceļojumu par dažiem mēnešiem. “Sev biju pateicis: man vienalga. Tos papīrus iegūšu jebkā, atpakaļ nebraukšu,” viņš stāsta.

Vienīgais brīdis, kad viņam ienāca prātā doma par padošanos, bija pašā sākumā, viņš stāsta: “Tas bija burtiski pirmajā nedēļā, uz kādām piecām minūtēm.” Bruno bija Slovākijā, smaga soma uz muguras, debesīs briest vētra un vēl pie ezera jāatrod vieta teltij, “Skatos apkārt, tur neviena nav, un saprotu, esmu Slovākijā, esmu ceļojumā... un sev esmu pateicis, ka tagad došos gada ceļojumā līdz Indijai.” Tajā brīdī viņu piemeklēja īsa panika: “Pagaidi, šis varētu būt nedaudz vientuļi, ne?” , viņš pats pie sevis noteica, taču pēc neilga brīža šīs domas pazuda.

Ceļabiedri un neizjustā vientulība

Bruno nekad nejutās īsti viens. “Vienmēr esmu ar cilvēkiem,” viņš saka. Sarunas ar šoferiem, garāmgājējiem vai hosteļa iemītniekiem bieži pārauga draudzībā. “No ceļojuma ieguvu tik labus draugus, ar kuriem joprojām sarakstos. Tu sāc sarunu ar kādu, beigās nodzīvo ar viņu divas nedēļas, un kļūstat par labākajiem draugiem.” Vientulību viņš neizjuta: “Ja esi atvērts, runājies un centies iepazīties ar cilvēkiem, tad draugus vari atrast jebkur pasaulē.” Ceļā viņš satika cilvēkus, kuri kļuva par svarīgu daļu no stāsta, bet kuras no šīm daudzajām personām palika atmiņā visvairāk. “Es tā nevaru teikt, kurš ir mīļākais,” viņš smejas, tomēr nosauc trīs: Emberu no Turcijas, ar kuru nedēļu stopēja cauri valstij; holandieti, kuru satika Irānas hostelī un ar kuru kopā aizstopēja līdz Persijas līcim; un otru holandieti, kurš pievienojās Armēnijā. “Ar viņiem riktīgi saskanēja“, atkIāj Bruno. Irāna vispār kļuva par vietu, kas pārsteidza visvairāk. “Persiešus nevar novērtēt par zemu,” viņš saka. Viens no draugiem, ko tur ieguva, runāja perfektā amerikāņu angļu valodā, kaut nekad nebija izbraucis no valsts. Bruno atklāj, “ja nezinātu, ka viņš ir Irānis, domātu, ka tas ir rietumnieks.” Un, protams, nekur neizzūd telefons, kas palīdz uzturēt kontaktu ar tuvajiem. Šī, mūsdienu digitālā laikmeta, priekšrocība padarīja pasauli mazāku, bet labā nozīmē.

Bīstamās situācijas

Lai arī Bruno daudz runā par to, cik tomēr droši viņš ir juties, ka šo bīstamo pasauli mūsu galvās rada filmas un seriāli, ir jāpaskatās uz dažādām situācijām vēlreiz, lai saprastu, ka tomēr viss tik labi varēja arī neizvērsties. Kā pats Bruno saka, viņš ir veiksminieks, jo visu savu ceļojumu ir pabijis daudzās bīstamās situācijās, kurām rezultāts tomēr bija labs.Viena no šādām situācijām notika Irānā, kādā pilsētiņā, kur nebija ne viesnīcu, ne hosteļu. Vietējais šoferis, kas viņus bija atvedis, brīdināja: “Ar telti jūs arī nevarat palikt, jo te ir bīstami.” Vienīgais variants bija policijas iecirknis, kas izskatījās pēc militāras bāzes. “Tur milzīgs dzelzs žogs, dzeloņdrātis. Domāju: fuck (no angļu val. – bāc)." Kad piebrauca policijas džips ar sarkanzilām gaismām un viņus bez paskaidrojuma ieveda iekšā, situācija šķita vēl nepatīkamāka. Bet aiz aizslēgtajām durvīm, pēc kāda laiciņa, viss izšķīda siltā pretstatā: “Viņi nekad nebija redzējuši ārzemniekus!”, Bruno atklāj. Policisti ar ieročiem rokās piedāvāja tēju, smaidīja un izrādīja ziņkārību.

Ceļi bija slēgti protestu un mafijas uzbrukumu dēļ, pārtikas nebija, un Bruno pāris dienu dzīvoja uz maizes un ūdens.

Pakistānā viņa ceļš kļuva vēl neparastāks. Lai nokļūtu uz Indiju, Bruno izvēlējās nevis drošo, garāko dienvidu maršrutu, bet gan īsāko ceļu, kas ved cauri teroristu reģionam, pajautājot kāpēc šāda traka izvēle Bruno atbild, ka: “Zini kā? Ja tiktu cauri teroristu reģionam sveiks un vesels, tas būtu baigais stāsts.” Šādās vietās tiek nodrošināts transports, kas ceļotājus nogādā tālākā pilsētā sveikus un veselus, parasti, policijas iecirkņos jāuzturas trīs dienas un tad ar autobusu visi tiek nogādāti galā, bet trīs plānoto dienu vietā viņš policijas iecirknī iesprūda uz divām nedēļām, un tas atradās blakus bēgļu nometnei. Ceļi bija slēgti protestu un mafijas uzbrukumu dēļ, pārtikas nebija, un viņš pāris dienu dzīvoja uz maizes un ūdens. “Es domāju: labi, te pārbaudīšu, kā garīgi izturētu, ja tiešām būtu ieslodzīts,” viņš saka. Lai nepazaudētu galvu, viņš mazā 15 x 15 metru pagalmā nogāja septiņus kilometrus dienā. Kad beidzot atskanēja kārtējais solījums, ka būs autobuss, Bruno tam neticēja līdz brīdim, kad policisti sāka kliegt, ka tas tiešām ir atbraucis. Militarizētā autobusā viņam, lietuvietim un ķīnietim, ar ko viņš kopā bija iestrēdzis šajā vietā, bija atstātas trīs vietas, un tieši tajās dienās drošības dienesti brīdināja par plānotiem uzbrukumiem reģionā. “Super piedzīvojums,” viņš pasmaida, lai gan briesmas bija pavisam reālas, un no veiksmīga stāsta tas varēja pārvērsties par bēdīgu ziņu virsrakstu.

Kosmopolītisma sajūta

Šādas pieredzes un piedzīvojumi maina cilvēku, Bruno gan nezina, kā viņš tieši ir mainījies, bet svarīgākais, ko viņš uzsver ir kosmopolītisma sajūta. Tas ir tas, kas viņā palicis visilgāk: “Es mīlu Latviju, agrāk arī teiktu, ka biju nežēlīgi spēcīgs patriots, gan jau visticamāk, ka vēl esmu, bet tagad man liekas smieklīga tā ideja par nošķiršanām: mēs un viņi.” Viņš saka, ka māju sajūta viņam ir pārvērtusies: “Manas mājas ir tur, kur atrodos.” Vēl viena svarīga atziņa, ko viņš kā jaunietis apzinājās: “Ja varu puspasauli ar kājām izstaigāt viens pats, tad, kaut cik varu par sevi parūpēties. Būs jau labi.” Varbūt nav nepieciešams apstaigāt puspasauli, bet katram savā dzīvē nepieciešams  apzināties un saprast, ka viss beigu beigās būs labi.

Manas mājas ir tur, kur atrodos.

Kad viss piedzīvotais – klusums un nogurums, draudzības un policijas pagalmi, dīvainās nejaušības un laimīgās sakritības – ir izstāstīts, paliek viens jautājums: ko ar to visu lai iesāk citi? Viņš pasmaida par manu ideju, ka tagad visiem būtu jāmetas ar stopiem līdz Indijai. “Jā, rītdien visi pērciet somas!” viņš nosmej, bet tūlīt piebilst, ka ceļojuma jēga nesākas izvēlētajā maršrutā. “Tev nav jābrauc uz Indiju. Tu vari divas dienas aizbraukt uz Latgali vai Kurzemi. Arī Latvijā ir skaistas vietas,” Bruno atgādina. Svarīgākais esot nevis attālums, bet gatavība izkāpt no sava burbuļa. Atteikties no mazliet komforta, padomāt radošāk, sameklēt lētākus risinājumus. “Ceļošana var būt daudz lētāka, nekā šķiet,” viņš saka. “Un tā paver prātu!” Viņa atziņa pēc garā pavadītā ceļa ir tāda, ka pasaule vienmēr atveras tiem, kas paši tai sper soli pretī.