Viss ir galvā! Pasaules taku olimpiādes pieredze

Žanna Vanaga piedalījusies pasaules taku skriešanas olimpiādē, pārvarot robežas, kas izveidotas galvā. “Dzīvē nav nekas nesasniedzams,” atzīst sportiste, viņasprāt, sports norūda cilvēku ne tikai fiziski, bet arī mentāli.

Evelīna Meļņika, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Privātais arhīvs

Ir pavēss rīts Itālijā. Nedēļas garumā pilsēta svin svētkus par godu šim notikumam. Tā ir izdekorēta ar skaistām kontrolpunktu ieskriešanas arkām, visapkārt plīvo karogi. Skrējēji un pilsētas viesi pulcējas prestižākajās pasaules skriešanas sacensībās Ultra Trail Mon-Blanc (UTMB). Privātuzņēmuma īpašniece Žanna Vanaga pēdējo piecpadsmit gadu laikā savā ikdienā atrod laiku gūt pacilājošu sajūtu skrienot. Viņa ir simtu viena kilometra sākumpunktā ar četrus kilogramus smagu somu uz pleciem.

Skan pasākuma himna, un viņu pārņem emocijas, uzmetas zosāda, atskan starta signāls. Viņa dodas trasē kopā ar citiem 2000 skrējējiem, tostarp pasaules līmeņa sportistiem. Līdz ar pirmajiem metriem augšup, kļūst arvien siltāk. Ceļš aizsākas ar skrējienu pa Itālijas pilsētu Kormajēra (Courmayeur), turpinās Šveicē, kur norit garākais trases posms, līdz visbeidzot kalnu pārejas skrējiens noslēdzas Francijas pilsētā Šamonji (Chamnoix).

Līdz ar krēslas iestāšanos, koordinācijas prasmes zūd un skrējējai ir nogurums. Skriešana pāriet soļos. Lai gan it visur trases marķējums ir redzams, arvien vairāk pieaug iespēja nejauši paklupt aiz kādas saknes. Sportiste nevienu brīdi nebija apsvērusi domu par izstāšanos, viņa atzīst: “Jā, man bija grūti. Kāpt kalnā bija grūti – es biju nogurusi, bet tas dzinulis bija – ja es esmu atbraukusi, esmu iztērējusi zināmu naudas summu, mani gaida ģimene, man Latvijā ir draugi, kuri gaida manu finišu, visa Cēsu skriešanas komūna - es nedrīkstu viņus pievilt. Tas viss deva papildus stimulu. Sajūta ir fantastiska.”

Skrienot šo taku skrējienu, Žanna baudīja ikkatru brīdi, ko viņai bija ļauts piedzīvot. Kā viņa atminas:

“Šveicē vienā kontrolpunktā paņēmu sieru, sēdēju un domāju: ”Ooo, es esmu Šveicē un ēdu Šveices sieru, nu, smalki.”

Laiks rit, skrējiens turpinās un ir jāiekļaujas nākamajā kontrolpunkta atzīmē. Vēl pēdējais tehniskais noskrējiens meža takās un ceļš ieved pilsētā. Tālumā redzama ēka, kas liecina par sacensību finiša līniju, taču priekšā vēl pēdējais līkums. Visapkārt skan cilvēku aplausi, uzslavas un gaviles. Adrenalīna līmenis ir augsts, sportistei uzplaucis pārdabisks spēks un skrējiens vedas tik veikli, ka prāts bremzē ķermeni – “Pag, pag, neskrien tik ātri, vajag izbaudīt!”.

Žannu aizvien piedzīvotās emocijas ceļ metru virs zemes: “Tā ir tā foršā pieredze un neaizmirstamais, kas bagātina, kas apstiprina to, ka dzīvē nav nekas nesasniedzams, daudz robežu rodas galvā. Liekas, nē, es nevarēšu noskriet četrdesmit divus kilometrus. Tas bija pirms pieciem gadiem. Nu, lūdzu, tagad esmu noskrējusi simtu vienu kilometru un zinu, ka, ja vajadzētu – noskrietu vēl vairāk," atzīst Žanna.