Viena no divsimts
19 gadus vecā Evelīna (vārds mainīts) gandrīz katru dienu pavada, domājot par to, kāpēc aizkrūtes dziedzera audzējs tika atklāts tieši viņai. Šī diagnoze ir izmainījusi ne tikai Evelīnas ierasto ikdienu, bet visu skatu uz dzīvi – viņa biežāk apciemo vecmammu, izbauda katru mirkli ar saviem draugiem un ģimeni.
Una Eglīte, Studentu medijs Skaļāk
Foto : Una Eglīte
2021. gada janvārī, kad Evelīnai bija tikai 18 gadi, sākās viņas cīņa ar ļaundabīgo Timos B1 audzēju. Mēnesi pirms Evelīna uzzināja savu diagnozi, viņa bija pārliecināta, ka biežais elpas trūkums ir viņas mazkustīgā un neveselīgā dzīvesveida dēļ, bet stipro svīšanu naktīs novēla uz biezo segu. Meitene spilgti atceras atgadījumu, kas lika aizdomāties, ka kaut kas nav labi. "Decembra vidū ar savu labāko draudzeni, viņas māsu un vīru devāmiem uz Alūksni pastaigāties. Ziniet, es kāpu pa kupenām un viņiem bija mani jāgaida, likās, ka no kauna un elpas trūkuma nomiršu. Tajā brīdī sajutos ļoti neērti, jo viss, ko es domāju pie sevis bija, ko viņi padomās par mani, jo draudzenes māsas vīrs ir sportists. Šķita, ka viņš domās, ka es esmu nesportiska, tizla meitene." Evelīna nolēma sākt sportot. Saprazdama, ka nekas nemainās, tieši otrādāk – paliek vēl grūtāk, viņa nolēma doties pie ārsta. Ceļā uz slimnīcu Evelīnas galvā bija tikai viena doma, ka sliktākais, ko viņai atklās, būs astma. Brīdī, kad daktere pēc rentgena uztaisīšanas viņai pajautāja: "Zaķīt, vai tev ģimenē ir kādam bijušas plaušu slimības," viņa saprata, ka viss ir daudz nopietnāk.
Par savu pilno diagnozi Evelīna uzzināja 2021. gada 5. janvārī, Rīgas plaušu un tuberkulozes slimnīcā. Slimnīcas istabā, kur viņa izvēlējas gultu pie loga, Evelīna viena un nobijusies gaidīja savus rezultātus. Pēc trīs nedēļām, sēžot ar mammu mašīnā, Evelīna skaļi lasīja savu diagnozi. Mirklī, kad viņa izlasīja vārdus “4A stadija”, mamma izplūda asarās, bet Evelīnas galvā šaudījās domas par to, ka nepaspēs pabeigt pat vidusskolu un ka nekas vairs nav glābjams.
Lasot Google visu iespējamo par šo audzēju, viņa uzzināja, ka to atklāj tikai 200 cilvēkiem visā pasaulē gada laikā, tas arī bija brīdis, kad pirmo reizi caur Evelīnas galvu izskrēja jautājums – “Kāpēc tieši es?”.
Savu pirmo ķīmijterapiju Evelīna atceras ar lielu nepatiku. Būdama mājās tikai divas dienas, Evelīna uzzināja, ka mamma jau ir sarunājusi uzsākt ķīmijterapiju, šo ziņu viņa uztvērusi negatīvi, jo tajā brīdī uzskatīja, ka mamma grib ātrāk no viņas atbrīvoties. Rīgas Onkoloģijas centrā viņa atkal izvēlas gultu pie loga, tikai šis viņai bija īpašāks, jo brīvajos brīžos caur to vēroja kaijas. Dienu pēc ierašanās slimnīcā pie Evelīnas atnāca medmāsas ar pieciem ķīmijas maisiem. Vislabāk viņa atceras maisu, kurš bija rozā krāsa un kuru medmāsas iesaukušas par frizierīti, jo tieši šīs ķīmijas dēļ krita ārā mati. Pirmā ķīmijterapija beidzās tikai ap deviņiem vakarā, kad Evelīna bija jau saņēmusi kopumā trīs litrus ķīmijas. Pirmo nakti viņa atceras kā briesmīgu murgu. Evelīna slikto dūšu salīdzina ar lielu alkohola daudzumu organismā, tikai esot bijis vēl sliktāk. Visu nakti nācās saukt medmāsas, spiežot SOS pogu. Ap četriem no rīta viņa nolēma uzrakstīt savam labākajam draugam, kurš viņai novērsa domas no tā, cik slikti viņai ir, un Evelīna beidzot aizmiga.
Jau pēc pirmās ķīmijterapijas viņai sāka krist ārā mati, bet pēc otrās tie bija izkrituši pavisam. Strauji pasliktinājās atmiņa, pieauga svars, tirpa kreisā roka un parādījās galvassāpes, no kurām pat nācās vemt. Ir vietas ķermenī, kuras viņa nejūt, tajā brīdī Evelīnai ir sajūta, ka pieskaras kam svešam, nevis sev. Evelīnas lielākais atbalsts bija un ir viņas ģimene, draugi un viņas trīs kaķi, kuri palīdz šajā dzīves posmā domāt pozitīvi. Īpaši Evelīna izcēla arī savu krievu valodas skolotāju, kura pat naktī viņai ir rakstījusi vēstules ar labiem vārdiem un vēlējumiem.
Šobrīd Evelīna ir pabeigusi vidusskolu un mācās Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē. Viņas sapnis ir strādāt onkoloģijas nozarē, jo Evelīna ir vēlējusies, ka arī viņai šajā posmā būtu atnācis kāds ārsts un teicis, ka viss būs labi, ka viņš arī tam visam ir gājis cauri. Evelīna vēlas, lai vienaudži, kuri arī cīnās ar šāda veida slimībām, nekautrējas rakstīt saviem draugiem, jo tie ir domāti, lai būtu blakus gan labos, gan grūtos brīžos. Evelīna noteikti iesaka arī apmeklēt psihologu, arī pati to ir darījusi, kad tikko uzzināja diagnozi.
Septembra vidū diemžēl Evelīna uzzināja, ka cīņa ar ļaundabīgo audzēju vēl nav beigusies, bet viņa ir optimisma pilna un tic, ka uzvarēs to un nākotnē, strādājot slimnīcā, varēs iedvesmot daudzus ar savu stāstu.
