Varbūt visu nevajag zināt
„Man vairs nav bail no riskiem, no nāves, un diskomfortā slēpjas mans komforts,” par savu cīņu ar ādas vēzi stāsta horeogrāfe, deju studijas PRO-X vadītāja un deju pasniedzēja Ieva Biteniece.
Elizabete Rublāne, Studentu medijs Skaļāk
Foto: Elizabete Rublāne
Ievas stāsts sākās agrā bērnībā. Kopš sešu gadu vecuma viņa apmeklēja solāriju. „Tie bija deviņdesmitie gadi. Neviens vēl neapjauta, kādu ļaunumu tas var nodarīt,” stāsta Ieva. Gadiem ejot, Ievai uz ķermeņa sāka parādīties arvien vairāk un izteiktākas dzimumzīmes. 18 gadu vecumā kādā ballītē nejauši satikts austrāliešu ārsts ieteicis tās pārbaudīt. „Es, protams, to neuztvēru nopietni, līdz brīdim, kad man katru gadu parādījās pat 100 jaunu dzimumzīmju,” atklāj sieviete.
Tā bija parasta darbadiena uz prāmja Tallink, kur viņa strādāja kā horeogrāfe un veidoja deju uzvedumus. Bija pieci vakarā, prāmis bija tikko izbraucis no ostas, kad atskanēja telefona zvans. Zvanīja ārsts, pie kura pirms pāris nedēļām Ieva bija veikusi dzimumzīmju pārbaudi un operāciju. Ārsts jautājis, vai Ieva tuvākajā laikā var atnākt uz vizīti. “Kad pateicu, ka atgriežos Latvijā tikai pēc trim dienām, viņš atklāja, ka man ir ādas vēzis, un man steidzami vajadzētu pie viņa ierasties,” telefona sarunu atceras Ieva. “Uz prāmja vienīgie, ko pazinu, bija mani dejotāji, kas visu ceļojuma laiku domāja, ka es viņus ienīstu,” Ieva ar kolēģiem par saņemto ziņu nerunāja, viņa nesaprata, ko domāt, kā par to runāt, kā pateikt tuviniekiem un kā tālāk izvērtīsies dzīve.
Pēc atgriešanās sekoja neskaitāmas pārbaudes un ārsta apmeklējumi, kur atkal un atkal atskanējuši šie divi vārdi: ādas vēzis.
„2018. gads bija sliktākais un reizē arī labākais gads manā mūžā. Tas lika man saprast, ka es vairs nedrīkstu stāvēt uz vietas. Jāpiepilda visi sapņi, kamēr man ir dota tāda iespēja,” stāsta sieviete. Pirmais, ko viņa izlēma, bija doties uz Ameriku - vienatnē un vairāku mēnešu garumā. Viņa iesēdusies lidmašīnā un, nevienam neko nepasakot, aizbraukusi. „Sapratu, ka man ir jāsāk dzīvot sev. Jābūt egoistiskākai.” Tas bija laiks, kad daudzi tā laika draugi novērsās un aizgāja no Ievas dzīves. Ģimenei Ieva par slimību pateikusi tikai pēc vairākām nedēļām. „Nezināju, kā to izdarīt. Tas bija emocionāli grūti, negribēju, ka kāds mani žēlo. Es jutos vesela un izskatījos vesela. Vismaz man tā šķita.” Mamma bijusi viens no pēdējiem tuviniekiem, kam sieviete pastāstījusi par slimību. „Negribēju, ka viņa pārdzīvo. Zināju, ka mamma padomās pašu sliktāko un visu pārspīlēs,” atceras Ieva.
Ieva uzskata, ka nevis pati slimība, bet notikumu virkne pirms un pēc tās iemācījusi vairāk rūpēties par garīgo veselību. „Kādreiz biju dzelzs lēdija, tagad esmu kļuvusi emocionālāka. Esmu mierīgāka. Vairāk jūtu līdzi citiem,” stāsta Ieva. Daudzi paziņas uzskatījuši, ka Ieva tēlo un tādā veidā mēģina pievērst sev uzmanību, taču visgrūtāk bijis tikt galā ar lielo neziņu. “Esmu perfekcioniste, un visam vienmēr jābūt savās vietās. Man patīk plānot”, atzīst Ieva un piebilst, ka neziņa viņai iemācījusi to, ka varbūt visu nevajag zināt.
