Uz nāves kafejnīcu
Kas ir nāves kafejnīcas? Nē, tās nav vietas, kur tu kā Maķītī pēc garas nakts vari pasūtīt: ‘Man lūdzu vienu nāvi’. Kādam tev atbildot apakaļ ‘uz līdzņemšanu?’. Tā ir vieta, kur mierīgā gaisotnē vari parunāt par to, kas notiek ar tavu ķermeni pēc nāves un uzzināt par savām iespējām tikt apglabātam. Varbūt tas nav visiem, bet, ja tev ir dabīga ziņkārība par cilvēku un tā procesiem – būtu interesanta pieredze. Galvenokārt, kas jauns, ko pastāstīt saviem draugiem. Bet nopietni, tam visam, kas tiek rakstīts, ir jēga.
Diāna Juhņēviča, Studentu medijs Skaļāk
2023. gada martā Latvijā tika organizēts pirmais Latvijas diskusijas forums: "Tiesības uz cieņpilnu nāvi", kura rīkotājs bija sabiedriskā labuma organizācija "Hospiss LV". Forums informēja ieinteresētos cilvēkus par hospisa aprūpes nozīmi, ļaujot interesentiem dzirdzēt personīgos stāstus, uzzināt par dažādiem cilvēktiesību, medicīniskajiem un tiesiskajiem aspektiem, kas skar mūsu, jā, manas un tavas dzīves beigas.
Nāves pozitīvisma kustība nāk no ASV, kur to 2011. gadā popularizēja YouTube personība, dažādu grāmata autore un apbēdīšanas darbiniece Keitlina Dotija, kas 2011. gadā nodibināja organizāciju "The Order of the Good Death". Šī organizācija iestājas par dažāda veida ekoloģiskiem apbedījumiem, cilvēka mirstības aptveršanu, vienlaikus veidojot izglītojošu materiālu par nāves pozitīvisma kustību. Organizācijas galvenais mērķis ir panākt, lai cilvēki ieskatās savās bailēs no nāves un pieņem, ka tā ir dabīga daļa no dzīves, bet nāves trauksme un izvairīšanās no runāšanas mūsdienu kultūrā nav normāla, pieminot, ka nāves diskutēšana publiskajā telpā ir katras veselīgas sabiedrības stūrakmens. Jāpiemin, ka nāves pozitīvisma kustība nenozīmē, ka tu esi laimīgs par miršanu vai kāda cilvēka nāvi. Šī nāves pozitīvisma kustība ir tikai nesen sākusi ielauzties mūsu noslēgtajā sabiedrībā, kas nobāl no bailēm, dzirdot vārdu nāve. Jūs ziniet vismaz vienu tādu personu? Varbūt tā persona esiet Jūs. Tāpēc kā katrs ziņkārīgs pētnieks, es izdomāju apskatīties, ko tad latvieši īsti domā par nāvi un miršanu. Specifiski, kāds ir to priekšstats par nāves tēlu un kā tie mēdz komunicēt par nāvi un no apkopotās informācijas izveidojot fotomontāžu darbus, kuri parāda intervēto cilvēku priekšstatus vizuāli skatāmā darbā. Zinu, ka informāciju ir patīkamāk uzņemt vizuālā, nevis tekstuālā formātā.
Pētījuma laikā atklājās, ka latviešiem patiešām ir dažādi priekšstati par nāves tēlu, kurus ietekmējuši to reliģiskie vai filozofiskie uzskati. Piemēram, lielākā daļa no intervētajiem jauniešiem vecumā no 20 līdz 23 gadu vecumam ticēja augstākiem spēkiem, lai arī nepieskaitīja sevi noteiktai reliģijai. Šo jaunieši priekšstats par nāves tēlu bija: būtne ar baltu palagu un melnām acīm; kosmoss un tā tukšuma sajūta; mātei līdzīgs tēls, kas ar līdzcietību un siltumu paņem tevi azotē; algots darbinieks, kurš tikai dara savu darbu; sieviete piepīpētā džeza klubā, kura ar mirušo sarunājas kā ar vecu paziņu. Starp jauniešiem arī bija persona, kura pilnībā nekam neticēja iedomājoties nāves tēlu kā savus aizgājušos radiniekus.
Starp vecākiem pieaugušajiem vēl joprojām dominēja ticība augstākam spēkam, kuru tie nespēja izskaidrot, taču arī to priekšstati par nāvi atšķīrās no jau iepriekš minētajiem. Intervētais vīrietis, kuram ir 53 gadi, iedomājās nāves tēlu līdzīgu savā dzejolī aprakstītajam: kaulainu, ar izkapti un baltu tērpu. Kamēr 30 gadus vecas sievietes priekšstatu par nāves tēlu bija iespaidojis Terija Prečeta fantāzijas romāns "Mort", kur nāve netika aprakstīta ļaunā veidā, bet cilvēcīgā veidā, nāves tēlam esot skeletam, kas sagaida mirušo cilvēku un izpilda tā pēdējo vēlēšanos. Cilvēkiem vispār ir bail no vientulības. Tāpēc šāda nāves tēla apraksts rada mierīgāku nostāju par nāvi un to, kas varētu tos sagaidīt. Izrādās, ka šim romāna nāves tēlam arī ļoti patīk rūpēties par kaķu dvēselēm. Vai tas nav kaut mazliet piemīlīgi?
Pētījuma laikā man arī izdevās nointervēt divus seniorus. Atklāti runājot – tas bija grūti atrast vecāka gadu gājuma latviešus, kuri vēlētos diskutēt par nāvi un miršanu. Varbūt tāpēc, ka tie izjūt nāvi salīdzinoši tuvāk nekā jaunieši. Bet interesantākā informācija tieši par šiem diviem senioriem bija viņu nepiederība kādai reliģijai. Šiem 78. gadus vecjiem senioriem neeksistēja mistisks nāves tēls, kā tas eksistēja jaunākiem cilvēkiem. Abi bija strikti esamības, loģisku izskaidrojumu un dabas procesu piekritēji. Kaut gan intervētā seniore īsi pateica, ka tic ne tikai dabas spēkam, bet arī visuma spēkam, ka tās ir debesis, uz kurām ir patīkami skatīties, it īpaši tad, kad ir saulaina diena. Kuram gan no mums nepatīk skatīties uz debesīm?
Viens no negaidītākiem pavērsieniem pētījuma laikā bija tas, ka cilvēka vecums vai reliģiskie un filozofiskie uzskati pilnībā neietekmēja cilvēka attieksmi pret nāves temata diskutēšanu privātā vai publiskā telpā. Atklājās, ka pat cilvēki, kuri savā ikdienā izmanto tiešo valodu, kad runā par nāvi – nevēlas redzēt medijos saturu tiešā valodā par to, dodot priekšroku maigākai valodai un izteicieniem kā ‘aiziet viņsaulē’. Viņi izvēlas savā ikdienā par nāvi nekomunicēt, neredzot iemeslu komunikācijai par to vai arī tam esot pārāk neērtam un skumjam tematam, lai par to tik vienkārši runātu. Bet bija arī savādāki atradumi. Piemēram tas, ka paaudze Z un maziet vecāki cilvēki mīl jokot par nāvi savu kolēģu vai draugu lokā. Savā leksiskā izmantojot vārdus kā: nosprāgt, nobeigties, atstiept pedāļus, pakārties, iet nomirt utt. Tomēr kategoriski izvairoties par to jokot svešu cilvēku klātbūtnē, jo baidās par to, ka komunikācija varētu nobrukt un viņus atstumtu.
Esmu aprakstījusi jau vairāku cilvēku priekšstatus par nāvi, bet nezinu vēl jūsējo. Kāds ir jūsu priekšstats par nāves tēlu? Vai jūs vēlaties ar to padalīties?
Saite uz fotomontāžas darbiem: https://dianajuhnevica.cargo.site/Perceptions-of-the-image-…
Fotomontāžu darbus veidojusi Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas "Multimediju komunikācija" studente Diāna Juhņēviča, izstrādājot bakalaura darbu “Radošais darbs – fotomontāžu izveide par Latvijas sabiedrības priekšstatiem par nāvi un miršanu”.
