Trīscīņas sonāte

Luīzas ceļš sporta pasaulē aizsākās, kad viņa vēl nodarbojās ar mūziku. Šo šķietami riskanto izmaiņu rezultātā sports tagad kļuvis par viņas sirds aicinājumu, un vienmēr atgādinās, cik būtiski ir klausīties sevī un uzdrošināties veikt pārmaiņas dzīvē.

Alise Sējāne, Studentu medijs Skaļāk

Foto no personīgā arhīva

Luīza Īva Straume tikai ceturto gadu nodarbojas ar sportu, bet jau 21 gada vecumā ir trenere un sportiste. Ceļš, kā viņa nonāca līdz lēmumam sportot, ir bijis grūts un ilgs, un nācās saskarties arī ar nepatīkamām situācijām, ko radīja apkārtējo cilvēku reakcija un aizspriedumi. “Bija tas mirklis, kad treneris vienkārši sāka zviegt pa visu zāli tādiem gardiem smiekliem. Es nobālēju. Šo apkaunojumu mūžam atcerēšos,” stāsta Luīza par pirmo reizi sporta zālē, kad treneris iesmēja par viņas vēlmi uzkačāt sešpaku.

Savu pirmo reizi sporta zālē Luīza raksturo kā biedējošu: “Man bija tik ļoti liela nepārliecinātība par sevi, ka es gāju kopā ar draudzeni.” Bet, lai gan sākums vecajā trenežieru zālē rozā legingos nešķita daudzsološs, viņa juta, ka pati vēlas būt trenere un sportiste. Uzdrīkstēšanās klausīt savai sirdij nevis apkārtējo izteikumiem palīdzēja Luīzai nonākt uz īstā ceļa.

Meklējot savu nišu sportā, Luīza saprata, ka vēlas saistīt savu dzīvi ar spēka trīscīņu. Viņa ilgi mēģināja saprast, kā būs ieguldīt tik daudz laika un naudas pilnīgi jaunā lietā, turklāt neviens to uzreiz tā neredzēs un nenovērtēs.

Tikai tajā brīdī, kad Luīza sāka uzstādīt pirmos rezultātus, apkārtējie saprata, ka pārmaiņas ir bijušas tā vērtas.

“Tagad zālē es jūtos drastiski savādāk,” Luīza salīdzina. Ja kādreiz viņai gribējies pazust no turienes, tad tagad Luīza turp iet ar prieku, klāt nāk cilvēki, kas vēlas aprunāties vai kopā uztaisīt bildes, un viņu tas tikai iepriecina. “Tā ir mana vide, es esmu saaugusi ar to kopā,” viņa smejas.

Pauerliftings (powerlifting) jeb spēka trīscīņa ir Luīzas kaislība, tomēr celt smagumus un parādīt savu spēku nav vienīgais, ko viņa labprāt dara. Mūzika Luīzas sirdī ir jau kopš pašas bērnības. Lai gan dzīve mūzikas skolā bijusi diezgan ierobežota, un nav bijis zināšanu par to, ko citu dzīvē vēl iespējams darīt, varētu teikt, ka mūzikas skola bija pirmais solis sportā. Nespēja mācīties un uzstāties koncertos aizveda Luīzu uz sporta zāli.

“Viss aizsākās tad, kad es biju pārdegusi no mūzikas, nespēju vairs normāli pamācīties un nervi bija vienkārši čupā no lielās slodzes,” stāsta Luīza. Vijoles un klavieru spēlēšana, komponēšana un uzstāšanās trīcošām, nosvīdušām rokām uz skatuves ilgi bija Luīzas ikdiena, un viņai šķiet muļķīgi izmest padsmit savas dzīves gadus ārā, tāpēc iegūtās zināšanas mūzikas skolā Luīza tagad labprāt nodod citiem, pasniedzot klavierspēles privātstundas. “Man gribējās, lai tas nenormālais darbs ir bijis tā vērts, lai tas pārvēršas naudā un ir kaut kam derīgs,” saka Luīza.

Vijoles spēlēšanas gan Luīzai nepietrūkst. Instruments stāv malā nolikts jau četrus gadus, taču viņa atzīst, ka kādreiz labprāt paņemtu instrumentu rokās. “Nav žēl, ka nespēlēju, ir žēl, ka es aizmirstu tās sajūtas,” atzīst Luīza.

Savā darbā Luīza kā lielu bonusu uzskata palīdzēšanu citiem cilvēkiem – iemācīt un motivēt sasniegt kādu mērķi. Turklāt viņai patīk dažādā ikdiena - treniņi ārā, iekšā, attālināti, ar klientu individuāli vai vairākiem grupā un pa vidu tam visam klavieru privātstundas.