Tīršķirnes mīlulis, tikai bez dokumentiem

Mājdzīvnieku pavairošana Latvijā netiek kontrolēta – mūsu valstī nav neviena normatīvā akta, kas regulētu šo uzņēmējdarbību. Nelegālo pavairotāju ir daudz, un viņu darbību nekontrolē neviena valsts institūcija. Patversmes ir pārpildītas ar pamestiem un nevajadzīgiem dzīvniekiem, bet pavairotāji turpina sapārot kaķus un suņus bez dokumentiem par lielu naudu un pārdot tos kā šķirnes dzīvniekus.

Jūlija Bite, pētnieciskās žurnālistikas žurnāls Inquisitio

Žurnāla pilnā versija pieejama šeit! Inquisitio Nr.7 rakstu autori ir RSU studiju programmas “Žurnālistika” studenti –Jūlija Bite, Mārcis Egle, Monta Kaiva Konovalova, Samanta Peipiņa, Karmena Stepanova, Sanija Svipsta, Martina Vaivode.

Ko nosaka likums

Dzīvnieku aizsardzības likumā noteikts:

“Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.”

Ētiskais pienākums – un viss? Cik daudz noziegumu, kas saistīti ar šādu ētisko un morālo pienākumu nepildīšanu, paliek nesodīti? Būtībā šī attieksme un sapratne, par kurām minēts Dzīvnieku aizsardzības likumā, ir un paliek uz katra cilvēka sirdsapziņas.

Šis ir vienīgais likums mūsu valstī, kurā norādīts, kā jāizturas pret dzīvniekiem. Ir noteiktas dzīvnieku labturības prasības, par kuru pārkāpšanu tiek piemēroti sodi – naudas sodi ar vai bez dzīvnieku konfiskācijas, bet tas notiek tikai tad, ja pārkāpuma vai pat nozieguma izskatīšanā tiek iesaistīta policija.

Zemkopības ministrijas portāls vēsta, ka “Saņemot informāciju par dzīvnieku labturības prasību pārkāpumiem vai cietsirdīgu attieksmi pret dzīvniekiem, Pārtikas un veterinārais dienests veic dzīvnieku turēšanas apstākļu kontroli jebkurā to turēšanas vietā (sadarbībā ar tiesībsargājošām institūcijām un sabiedriskām dzīvnieku aizsardzības organizācijām).”

Kaķis gaida ciemos draudzeni

Sludinājumu portāls ss.com ir pilns ar sludinājumiem, kuros tiek pārdoti šķirnes dzīvnieki. Spriežot pēc portālā izvietotajiem sludinājumiem, iezīmējas situācija, ka bez dokumentiem daudz biežāk pārdod šķirnes kaķēnus nekā šķirnes kucēnus. Gandrīz visos suņu pārdošanas sludinājumos tiek norādīts, ka kucēni ir ar ciltsrakstiem. To var redzēt arī pēc cenas: dzīvniekiem bez dokumentiem cena parasti ir no 70 līdz 200 eiro, savukārt četrkājainie draugi ar ciltsrakstiem maksā krietni dārgāk (atkarībā no šķirnes) – no aptuveni 350 līdz pat 2500 eiro (suņi) un no aptuveni 300 līdz pat 1212 eiro (kaķi).

Portālā ss.com ir pat atsevišķa sadaļa “Sapārošana”, kur šķirnes kaķiem un suņiem tiek meklētas “līgavas” un “līgavaiņi” pēcnācēju radīšanai un, protams, tālākai pārdošanai. Daudziem tas ir īsts peļņas gūšanas veids, un, spriežot pēc naudas summām, par kurām dzīvnieki tiek pārdoti, peļņa nav tā mazākā. Daudzi pārdod kaķēnus un kucēnus bez dokumentiem. Tas nozīmē, ka šie uzņēmēji darbojas nelikumīgi un attīsta ēnu ekonomiku.

Lūk, sludinājums no “Sapārošanas” sadaļas:

Eksperiments "Kaķene meklē līgavaini"

Veidojot šo rakstu, tika veikts eksperiments, lai noskaidrotu, kā tad notiek sapārošanas process. Atsaucoties uz vairākiem sludinājumiem, zvanīju cilvēkiem, kuri piedāvā savu kaķu “pakalpojumus” pēcnācēju radīšanai, un tiem, kuri pārdod “šķirnes” kaķēnus par aizdomīgi zemām cenām. Uzdevos par viņu potenciālo klienti un mēģināju noskaidrot, kā notiek divu nepazīstamu šķirnes kaķu sapārošana, kas tam ir nepieciešams un vai tas ir iespējams, ja manai izdomātajai kaķenei nav dokumentu. Vēlējos uzzināt arī to, vai kaķēnu pārdošanas sludinājumos mājdzīvniekiem, dēvētiem par šķirnes dzīvniekiem, ir ciltsraksti.

Atsaucoties uz sludinājumu, zvanīju runča īpašniecei un teicu, ka manai kaķenei sācies meklēšanās laiks. Pirmais jautājums, ko viņa man uzdeva, bija par manas kaķenes vecumu un to, vai viņa jau ir dzemdējusi. Tika arī jautāts, vai viņa bijusi ar runci. Sniedzu informāciju, ka tā ir pirmā pieredze, un vaicāju, kā tad tas notiek.

Pēc tam norisinājās šāds dialogs.

S. (Saimniece): Jūs atvediet kaķeni pie mums. Ja viņa iepriekš nekad nav bijusi ar runci – tas maksā 50 eiro, bet apaugļot kaķeni (krievu val. – покрыть кошку) maksā vēl 50 eiro. Kad kaķenei sākas šī murrāšana, jums uzreiz viņa ir jāatved, jo kaķenei nav pieredzes un viņa pirmās dienas sēž un slēpjas. Kaķu pārošanās notiek trešajā vai piektajā dienā. Pēc tam kaķene nomierināsies uz aptuveni vienu vai divām nedēļām, un, kad viņa atkal sāks klaigāt, jūs viņu vēlreiz atvedīsiet, un tad kaķis viņu apaugļo (krievu val. – покрывает). Tāpēc cena ir divkārša. Ja kaķene ir ar pieredzi, tad runcim nekādu īpašu centienu nevajag – nodzied serenādes, un gatavs. Bet, ja kaķenei pieredzes nav – runcis staigā viņai apkārt, viņi neēd un nedzer visu šo laiku, dažreiz pat uz tualeti neiet, neguļ. Tā ir ļoti liela slodze.

J.: Vai tas nekas, ka manai kaķenei nav dokumentu? Viņa ir šķirnes kaķene, vienīgais, ka pirku bez dokumentiem.

S.: Tas nekas. Mums dokumenti ir, bet mēs tos neizmantojam, uz izstādēm neejam. Es kaķi ņēmu priekš sevis – viņš ir mūsu ģimenes loceklis, un šis ģimenes loceklis pats sev pelna iztiku. Cik dienas jums jau kaķene kliedz?

J.: Otro dienu.

S.: Tad šoreiz nesanāk. Lai viņa izkliedzas, tad pēc nedēļas vai divām aicinām jūs ciemos, bet man jāzina, vai jūs jāpieraksta. Mēnesī viņš apaugļo tikai divas kaķenes, un pieraksts jau ir pilns. Mums ir vienīgais kaķis Rīgā, atvests no Lietuvas, visas audzētavas tika slēgtas, bija “asiņu deģenerācija”. Mums kaķis ir ar pieredzi, sanāk 2–4 kaķēni metienā.

Kaķim “pilns pieraksts”, un viņš pats sev pelna iztiku: no 50 līdz 100 eiro par vizīti, divas vizītes mēnesī. Savukārt es varētu vest savas eksotiskās īsspalvainās kaķenes pie viņa divreiz mēnesī un pelnīt labu naudu – katrs no mums būtu ieguvējs, un, visdrīzāk, neviens no mums nodokļus nemaksātu, jo neviens šo procesu nekontrolē.

Katrā metienā 2–4 kaķēni, kaķis “strādā” divreiz mēnesī, divpadsmit mēnešus gadā. No šī viena eksotiskā kaķa gadā sanāk 48 līdz 96 nelegāli dzimušie un pārdotie kaķēni bez jebkādiem dokumentiem (ciltsrakstiem). Viens eksotiskais īsspalvainais kaķēns bez dokumentiem, pēc ss.com informācijas, maksā vismaz 150 eiro.

Ar nākamā kaķa īpašnieci saruna ir nopietnāka.

S.: Jums ir obligāti jāved kaķene viņas trešajā meklēšanās reizē. Viņai obligāti jābūt vakcinētai un bez veselības problēmām, kā arī nagiem jābūt apgrieztiem.

J.: Labi. Vienīgais, ka manai kaķenei nav dokumentu. Tas nekas?

S.: Kāpēc Jums nav dokumentu? Dokumentiem ir jābūt!

"Donas sfinksas. Lēti!"

Piezvanot vēl diviem kaķu īpašniekiem, kuri pēc sludinājuma pārdod šķirnes kaķēnus, un izliekoties par viņu piedāvājumā ieinteresētu personu, mēģināju noskaidrot, vai šiem “Donas sfinksiem” līdzi būs doti arī visi nepieciešamie dokumenti. Abu saimnieku kaķēni izrādījās bez dokumentiem.

Mazajiem sfinksiem tikai viens mēnesis. Saimniece stāsta, ka uz jaunajām mājām kaķēni varēs doties, kad būs vakcinēti, – pēc 2–3 nedēļām. Tātad kaķēni tiek atdoti citiem saimniekiem aptuveni divu mēnešu vecumā.

“Gados jauns kaķītis ar labu izcelsmi (no Lietuvas) aicina ciemos mīļas kaķenītes. Zvaniet, un sarunāsim par tikšanās nosacījumiem. Metienā var būt no 2 līdz 6 kaķēniem. Sapārošana ar kaķeni – 50 eiro.”

“Piedāvāju runci sapārošanai. Kaķenei jābūt veselai, vakcinētai un ar apgrieztiem nagiem. Cena pēc vienošanās.”

Uz jautājumu par dokumentiem un ciltsrakstiem saņemu kategorisku “nē”. Saimniecei esot savs runcis un sava kaķene mājās, abi “taisa” kaķēnus pārdošanai. Tomēr Ministru kabineta noteikumu Nr. 266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai” IV sadaļā noteikts, ka mājdzīvnieku atļauts nodot jaunajam īpašniekam “pēc 10 nedēļu vecuma sasniegšanas un vienu nedēļu pēc pēdējās vakcinācijas pret vīrusa izraisītām infekcijas slimībām vai pēc triju mēnešu vecuma sasniegšanas, ja dzīvnieks ir vakcinēts pret vīrusa izraisītām infekcijas slimībām un trakumsērgu, bet ne agrāk kā nedēļu pēc vakcinācijas”. Tātad – no 2,5 vai 3 mēnešu vecuma (atkarībā no vakcinācijas), turklāt kopā ar vakcinācijas apliecību vai mājdzīvnieka pasi (ja dzīvniekam ir implantēts mikročips).

Gadā - tikai viens metiens

Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) skaidroju, kurš un kādā veidā var nodarboties ar dzīvnieku pavairošanu un vai tas tomēr kaut kādā veidā tiek kontrolēts.

Gundars Simanovičs, PVD Rīgas pilsētas pārvaldes vadītāja vietnieks:

“Ar dzīvnieku pavairošanu ir tā, ka katram klubam Lauksaimniecības datu centrā ir jāreģistrē dzīvnieku audzētāji, un ir jāreģistrē tas klubs, kas nodarbojas ar konkrētas mājdzīvnieka šķirnes audzēšanu. Dzīvnieku pavairošana tiešā veidā netiek kontrolēta, tā tiek kontrolēta tikai tad, ja saņemta sūdzība par labturības kārtības pārkāpumiem.”

Tas nozīmē, ka ikviens var nopirkt šķirnes dzīvniekus un pārdot viņu pēcnācējus?

G. S.: Jā, tieši tā. Ja dzīvniekam ir šķirni apliecinoši dokumenti – protams, bet pats uz savu galvu viņš to nevar izveidot. Ja viņš vēlas nodarboties ar šķirnes dzīvnieku pavairošanu, tad viņam ir attiecīgi jāievēro visi tie nosacījumi, kas attiecas uz šķirnes dzīvnieku audzēšanu un pavairošanu. Un arī novērtēšanu, vai varēs saņemt attiecīgās izcelsmes šķirnes dokumentus.

Kas notiek, ja šo dokumentu nav?

G. S.: Ja dzīvniekus pavairo bez dokumentiem, tad ir jāievēro likums, ka gadā var būt tikai viens metiens. Tas noteikts normatīvajos aktos.

(Fakta pārbaude. MK noteikumu Nr. 266 VI daļā, 33.1 un 33.14. punktā noteikts: “Mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks, kas pavairo tam piederošos suņus, kaķus vai mājas (istabas) seskus un atsavina to pēcnācējus: (..) nodrošina, ka sunim, kaķim un mājas (istabas) seskam gada laikā nav vairāk kā viens mazuļu metiens un mājas (istabas) dzīvnieku un tā pēcnācējus tur atbilstoši labturības prasībām.”)

Kurš kontrolē, ja dzīvniekam ir vairāki metieni gadā?

G. S.: Neviens! Ja saimnieks nav nevienas kinoloģiskās federācijas vai šķirnes asociācijas pārstāvis, tad diemžēl nav neviena, kas to izkontrolē.

Kas notiek, ja pavairotāji pārkāpj labturības noteikumus?

G. S.: Ja PVD saņem šādu informāciju, tad attiecīgi PVD inspektori brauc pārbaudīt šo informāciju. Ja sūtījums nav saņemts, tad mums nav pamata braukt pārbaudīt, un tam arī nepietiek resursu.

Kā rīkoties, ja novēro dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpumus?

Dzīvnieku policijas tīmekļa vietnē ir ieteikumi, kā šādā situācijā jārīkojas:

“Konstatēt labturības pārkāpumu var tikai atbildīgās iestādes pārstāvis – Pārtikas un veterinārā dienesta inspektors. Ja dzīvnieks vai dzīvnieki izskatās acīmredzami nomocīti, slimi, nobadināti u. tml., nekavējoties ziņo Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgās teritoriālās struktūrvienības pārvaldei. Ziņot var gan telefoniski, gan elektroniski uz norādīto e-pastu, gan rakstiski iesnieguma formā.

Ja ir aizdomas par dzīvnieka labturības pārkāpumu, kā arī ja esi iepazinies ar dzīvnieka turēšanas labturības minimumu un saskati iespējamus pārkāpumus, bet dzīvniekam nav steidzami vajadzīga palīdzība, ievēro šādu secību:

informē dzīvnieka īpašnieku, ka dzīvnieks tiek turēts neatbilstoši tā turēšanas apstākļiem un no tā, iespējams, cieš;

ja dzīvnieka īpašnieks nereaģē uz augstākminēto vai arī atsakās uzklausīt vai novērst pārkāpumu, lūdz padomu kādai dzīvnieku aizsardzības organizācijai;

ja arī tad situācija neatrisinās, ziņo PVD.”

Šķirnes dzīvnieks - tikai ar dokumentiem

Un tomēr – kā atšķirt šķirnes dzīvnieku no bezšķirnes dzīvnieka, ja viņiem nav šķirni apstiprinošu dokumentu? Ar ārējo izskatu vien nepietiek. Ministru kabineta noteikumu Nr. 10 III daļā, 18. punktā teikts, ka ciltsgrāmatu iespējams nokārtot, ja tīršķirnes dzīvnieka izcelsme ir zināma un izsekojama vismaz trijās paaudzēs. No tā izriet, ka mājdzīvniekiem, kuriem nav ciltsrakstu, šķirni noteikt nevar un, pārdodot dzīvnieku kā noteiktas šķirnes pārstāvi, pircējs tiek maldināts.

Iegādājoties mīluli, ir noteikti jānoformē pirkšanas un pārdošanas līgums. Tas ir nepieciešams, lai mājdzīvnieka iegāde būtu likumīga un pircēja patērētāja tiesības būtu aizsargātas. Turklāt Lauksaimniecības datu centra tīmekļa vietnē ir pieejama informācija par reģistrētajām šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijām.

Dokumenti nav veselības garantija

Nav noslēpums, ka katrai suņu vai kaķu šķirnei ir savas izplatītākās veselības problēmas. Pērkot noteiktas šķirnes mājdzīvnieku, ir jārēķinās, ka ir samērā liela varbūtība, ka dzīvniekam būs viņa šķirnei raksturīgas veselības problēmas.

Tika veiktas divas aptaujas, lai uzzinātu kaķu un suņu saimnieku attieksmi pret dzīvnieku pavairotājiem, kā arī to, vai šķirnes dzīvnieki ir vairāk pakļauti veselības problēmām. Lielākā daļa respondentu bija sievietes (97,7 %) vecumā no 26 līdz 35 gadiem (40,7 %). Aptaujās 36 jeb 20,9 % no 172 respondentiem atbildēja, ka viņiem ir šķirnes kaķis ar dokumentiem, bet 26 jeb 15,1 % atbildēja, ka viņiem ir šķirnes kaķis bez dokumentiem.

Kaķu un suņu īpašniekiem tika vaicāts, vai viņu mājdzīvniekiem ir nācies saskarties ar iedzimtām veselības problēmām. Uz jautājumu, vai šķirnes kaķim bez dokumentiem (gadījumā, ja tāds viņiem ir) ir bijušas kādas veselības problēmas, 121 cilvēks neatbildēja vispār, 40 cilvēki atbildēja, ka ne, bet pārējie minēja problēmas ar sirdi, kas īpaši raksturīgas skotu nokareno ausu šķirnes kaķiem, problēmas ar acī ieaugušu plakstiņu, nieru mazspēju, alerģiju no graudaugiem un nedzirdību.

Aptaujas dati rāda, ka dokumenti un ciltsraksti nevar garantēt dzīvnieka veselību un ar iedzimtām veselības problēmām saskaras gan mājdzīvnieki, kuriem nav dokumentu, gan mājdzīvnieki, kuriem ir ciltsraksti.

117 cilvēki no visiem 172 aptaujātajiem uz jautājumu, vai viņu šķirnes kaķim ar dokumentiem (gadījumā, ja tāds ir) ir iedzimtas veselības problēmas, neatbildēja. Divpadsmit saimnieku kaķiem iedzimtas veselības problēmas netika konstatētas, piecu kaķu īpašnieki atbildēja, ka viņu kaķim tādu nav, bet pārējie atzīmēja tādas savu mīluļu problēmas kā rahīts, ginekoloģiskas problēmas, gūžu displāzija, dilatācijas kardiomiopātija (sirds patoloģija), nepietiekams svars, problēmas ar kuņģi un locītavām, šauri acu kanāli, peritonīts, alerģija, urolitiāze, vāja imunitāte un anēmija.

Aptaujā par suņiem piedalījās 108 respondenti, no kuriem lielākā daļa bija sievietes (90,7 %) vecumā no 26 līdz 35 gadiem (32,4 %) un no 36 līdz 45 gadiem (31,5 %). Lielākā daļa – 76 cilvēki jeb 68,5 % no visiem respondentiem atbildēja, ka viņiem ir šķirnes suns ar dokumentiem, savukārt 22 jeb 20,4 % atzinās, ka viņiem ir šķirnes suns bez dokumentiem. Vēl 7 jeb 6,5 % respondentu pastāstīja, ka viņiem ir bezšķirnes suns no patversmes, savukārt 5 jeb 4,6 % atbildēja, ka viņiem ir bezšķirnes suns, izglābts no ielas.

Uz jautājumu, vai viņu šķirnes sunim bez dokumentiem (gadījumā, ja tāds ir) ir nācies saskarties ar iedzimtām veselības problēmām, 71 cilvēks no 108 aptaujātajiem izvēlējās neatbildēt, 23 cilvēki atbildēja, ka ne, bet pārējie minēja alerģiju, sirds defektu, autismu, brahicefāliju (īsa, apaļa galva) un parvovīrusu.No kopumā 108 respondentiem 50 atbildēja, ka viņu šķirnes sunim ar dokumentiem nav iedzimtu veselības problēmu. 35 suņu īpašnieki izvēlējās uz jautājumu neatbildēt, bet pārējie atzīmēja, ka dzīvniekam ir displāzija, alerģija, problēmas ar kuņģi, pleca iekaisums, plakstiņš ieaudzis acī, aizkuņģa dziedzera iekaisums, sirds defekts, problēmas ar locītavām, kriptorhisms (sēklinieka attīstības anomālija), katarakta, alerģija, aknu un ādas problēmas.

Aptaujas dati rāda, ka dokumenti un ciltsraksti nevar garantēt dzīvnieka veselību un ar iedzimtām veselības problēmām saskaras gan mājdzīvnieki, kuriem nav dokumentu, gan mājdzīvnieki, kuriem ir ciltsraksti. Visbiežāk respondenti minēja tādas savu mājdzīvnieku veselības problēmas kā sirds defekti, alerģija un displāzija.

Pieredzes stāsti

Aptaujas laikā cilvēki, kuriem nācās saskarties ar nelegāliem pavairotājiem, tika aicināti atsaukties un dalīties savā pieredzē. Tādu izrādījās daudz, un, lūk, daži no stāstiem.

Mila (vārds ir mainīts): “Viens notikums bija Jaunciemā. Dārzos, pasta kastēs, kas pārklātas ar biezu polietilēna plēvi, tika turēti 42 Kuriļu bobteili. Kaimiņi tur atbrauca reti, bet nejauši pamanīja. Kaķu ārstēšana bija ilga un smaga. Deviņus mēnešus saimniece tiesājās ar patversmi, ka tie bija labi apstākļi un dzīvnieki tika atņemti pretlikumīgi. Tiesas procesu viņa zaudēja.

Citai no dzīvokļa tika konfiscēti apmēram 60 špici, jorki [Jorkšīras terjeri] un čihuahua – arī šausmīgā stāvoklī. Saimniece netiesājās, tāpēc jau pēc diviem mēnešiem suņi bija pieejami adoptēšanai. Līdzīgas vietas ir vēl Dārziņos un Ropažos, kur pagrabā ir dzīvnieku līķi.”

Oksana: “Divreiz saskāros ar dzīvnieku pavairotājiem. Tās ir šausmas! Man ir divi suņi. Viens tika nopirkts pirms sešiem gadiem, šķirnes, bet bez ciltsrakstiem. Fiziskais un psiholoģiskais stāvoklis bija lielisks – nekādu patoloģiju. Suns ir dzīvs un vesels. Otrs, ar ciltsrakstiem, tika nopirkts pirms pusotra gada no “audzētāja”. Biju sašutusi pat suņu uzturēšanas apstākļiem šajā vietā. Kucēns bija šausmīgā veselības stāvoklī – actiņas iekaisušas, netīrs, ar šausmīgu smaku un parazītiem. Kad sunītei bija pusotrs gads, es nolēmu viņu sterilizēt. Sunīte nomira. Nosūtīju ekspertīzei – izrādījās, ka viņai bija iedzimta sirds slimība. Šobrīd man ir trīs mēnešus vecs kucēns ar ciltsrakstiem no “audzētājiem”. Kārtējo reizi es biju šokā par to, ko saņēmu par tādu summu. Mēs veselu nedēļu normalizējām viņa stāvokli. Tas ir briesmīgi – tas ir bizness, un šiem audzētājiem neinteresē nekas, izņemot naudu.

Kucēns bija šausmīgā veselības stāvoklī – actiņas iekaisušas, netīrs, ar šausmīgu smaku un parazītiem. Kad sunītei bija pusotrs gads, es nolēmu viņu sterilizēt. Sunīte nomira.

Es neteikšu, ka visi audzētāji ir tādi. Iespējams, ir godīgie, kas savus mīluļus tur labos apstākļos un dara to šķirnes uzlabošanai, nevis peļņas nolūkos. Bet tiem, ar kuriem saskāros es, būtu jāatņem suņu audzēšanas tiesības.”

Nadežda: “Agrāk nezināju, ka tie pavairotāji dzīvniekus tik ļaunprātīgi izmanto. Stāsts ir tāds, ka mēs nolēmām paņemt Kanādas sfinksu. Atradām ss.com portālā, cena bija vidēja, sazvanījāmies. Atbraucām, paņēmām šo kaķenīti – viņa likās tik maziņa, bet saimnieki teica, ka tas nekas, ka viņa ir pēdējā un visi pārējie mazuļi jau devušies uz jaunajām mājām. Es padomāju – nu labi, pēdējā, tad pēdējā… Kā pēc tam izrādījās – viņu mums atdeva krietni agrāk, nekā vajadzēja. Es vēl zvanīju audzētājai un prasīju: “Vai viņu vēl baroja mamma?!” Saņēmu atbildi, ka jā, un kas te tāds, par ko jābrīnās – viņi visus kaķēnus tādā vecumā pārdod. Nodomāju, labi, ko lai dara, nopirku kaķēnu pienu un izbaroju viņu.

Agrāk nezināju, ka tie pavairotāji dzīvniekus tik ļaunprātīgi izmanto.

Vēlāk viņai bez jebkāda iemesla sākās krampji. Veterinārajā klīnikā neko nevarēja teikt. Viņa slikti smaržoja – pēc urīna, ko arī teicu ārstam. Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņai vienkārši pamazām pārstāja strādāt nieres – ja kaķis smaržo pēc urīna, tas norāda uz nopietnām nieru problēmām. Veselības problēmu bija ļoti daudz: problēmas ģenētiskajā līmenī, aste un zods kļuva garozaini, kauls iznāca ārā no locītavas. Mēs bijām pierakstīti uz operāciju, bet diemžēl viņa nomira trīs dienu laikā. Es piezvanīju audzētājai un to visu pastāstīju – viņa teica, ka tā nevarot būt, ka es visu izdomāju. Kaķenītei bija tikai pieci mēneši.

Es vispār nesaprotu, kas ir to cilvēku galvās, kuri mēģina pavairot mājdzīvniekus bez ciltsrakstiem un viņus pārdot? Tas ir vai nu pilnīgs veselā saprāta trūkums, vai arī informācijas trūkums, vai kas cits. Grūti pateikt. Domāju, ka šeit vissvarīgākā ir vēlme nopelnīt naudu.

Toreiz mēs vienkārši atvērām ss.com. Man vajadzēja vairāk par šo uzzināt, vismaz apjautāties – tā bija mana neziņa, kas mani, protams, neattaisno, bet es biju domājusi, ka cilvēki ir godīgi, apzinīgi, ka viņi dzīvniekiem nenodarīs pāri – tie taču ir dzīvnieki, kā var ar viņiem tā apieties?”

Eksperta viedoklis: Veselība ir pirmais, par ko jārūpējas

Natālija Birjukova, Velsas korgiju pembroku audzētāja:

“Man šī ir sāpīga tēma. Mana audzētava ir oficiāli reģistrēta Starptautiskajā Kinoloģiskajā federācijā (Fédération Cynologique Internationale – FCI) un Latvijas Kinoloģiskajā federācijā (LKF). Vēlos piebilst, ka suns var būt ar alternatīvās organizācijas kluba (ne FCI) izsniegtiem ciltsrakstiem, bet šis klubs nepieprasa no audzētāja nekādas dzīvnieka fiziskās un psihiskās veselības pārbaudes, un ar suņu pavairošanu nodarbojas cilvēki, kuri ir tālu no kinoloģijas un kuriem nav nekādu zināšanu par ģenētiku. Sludinājumos bieži vien tiek pārdoti kucēni bez ciltsrakstiem, bet ar dokumentiem (piemēram, lolojumdzīvnieka pase vai līgums), tomēr dzīvnieka šķirni var apliecināt tikai ciltsraksti.

Veselība – tas ir pirmais, kam jāpievērš uzmanība. Atbildīgam audzētājam kucēnu iegūšana nav mērķis. Tikai tad viņam ir tiesības saukties par audzētāju. Viss, ko mēs tagad redzam, ka cilvēki sapāro suņus tikai tādēļ, lai iegūtu kucēnus, jo šķirne ir populāra un ar to var nopelnīt. Diemžēl agri vai vēlu tas noved pie šķirnes deģenerācijas šī vārda tiešajā nozīmē. Šķirnes popularitāte – tas ir arī šķirnes lāsts.

Atbildīgam audzētājam kucēnu iegūšana nav mērķis.

Lai izsniegtu pārošanas atļauju (bet bez pārošanas atļaujas nevienam kārtīgam klubam ciltsrakstus izsniegt nevajadzētu), klubam ir jāizvirza prasību saraksts. Tās ir jāievēro gan kucei, gan sunim, un, ja šīs prasības netiek pildītas, klubam ir tiesības pārošanu neatļaut. LKF klubi pastāvīgi izvirza stingrākas prasības, piemēram, mums ir obligāta acu pārbaude un obligāta psihes pārbaude, tā saucamais uzvedības tests. Alternatīvie klubi to vienkārši nedara. Es pārbaudu savus suņus, taisu vairākus ģenētiskus testus. Tas nav obligāts nosacījums, bet tas ir ļoti apsveicami un lielākā daļa LKF audzētāju to dara, jo tas ir nākotnes jautājums. Tagad LKF plāno ieviest ģenētiskās pases visiem suņiem. Protams, ir nepieciešami testi, un katrai šķirnei tie ir atšķirīgi, jo katrai šķirnei ir savas slimības. Bet ir alternatīvi klubi, kuriem vispār nav nekādu prasību, un tā ir liela problēma. Viņi sapāro visus pēc kārtas un nezina, kas slēpjas aiz konkrētā dzīvnieka vai viņa vecākiem. Šo klubu galvenais uzdevums ir iegādāties ražotāju ar FCI dokumentiem. Šo klubu biedri saprot, ka FCI viņus neviens nepieņems, tāpēc viņi pērk ražotāju citā valstī un pēc tam sludinājumos raksta, ka ražotājam ir FCI dokumenti, un klusē par to, kādi dokumenti būs kucēnam.

Starptautiskā Kinoloģiskā federācija apvieno visas nacionālās kinoloģiskās apvienības un klubus. Bet tikai vienai suņu organizācijai no valsts ir tiesības pievienoties FCI. Tur ciltsrakstiem ir ļoti stingras prasības. Es varu izsekot savu suņu ciltsrakstus līdz pat oficiālai šķirnes atzīšanai. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitāte ir valsts organizācija, jūs uzticaties tās diplomam, un jūsu potenciālais darba devējs tam uzticēsies, jo viņš zina, ka tā ir valsts universitāte. Un ir kursi, kurus jebkurš var izveidot. Tāpat arī šeit – ikviens var piereģistrēt klubu un nosaukt to par kinoloģisko klubu. Jebkurš kinoloģiskais klubs ir tikai sabiedriska organizācija – mums nav tiesību aktu, kas regulētu šo jautājumu. Un, lai pievienotos FCI, jums ir jābūt pierādījumam, ka ciltsraksti nav viltoti un tos var pārbaudīt.

Latvijā ir dažādas kinoloģiskās organizācijas – LKF, kas ir pilntiesīga FCI biedre, un alternatīvie klubi, kur jebkurš interesents var aiziet un reģistrēt sabiedrisko organizāciju, nosaucot to par klubu. Šo klubu ir ļoti daudz – tie parādās, tad pazūd, un to vietā rodas jauni. Tomēr kvalitāte ļoti atšķiras, un tas ir ļoti skumji. Es to redzu izstādēs un jūtos ļoti sarūgtināta, jo saprotu, cik daudz naudas cilvēki maksā par suņiem, bet kvalitāte ir ļoti zema. Tas viss ir ļoti skumji, jo saprotu, ka cilvēkiem tas ir bizness, ka viņi ar šiem suņiem pelna lielu naudu, bet par kvalitāti neatbild.

Ja runājam konkrēti par korgijiem, tad ir tāda lieta kā Velsas korgiju līga (Welsh Corgi League). Mums ir audzētāju ētikas kodekss, kurā ir aprakstīts, ko nozīmē būt atbildīgam audzētājam. LKF šeit ir ļoti svarīga loma, jo visi stingrākie noteikumi, kas saistīti ar suņu pavairošanu, nāk tieši no LKF. Piemēram, tas, ka kuce nevar dzemdēt biežāk kā reizi gadā, tas, ka nevar sapārot agrāk par noteiktu vecumu un vēlāk par noteiktu vecumu.

Kad es uz ielas satieku kucēnu un viņa saimnieki ar lepnumu man paziņo: “Kucēns ir no mūsu kuces astotā metiena!”, es jūtos ļoti sarūgtināta. Tas taču ir suns, tā ir dzīva būtne! Kā var likt viņai tik daudz dzemdēt?

Es būtu ļoti priecīga, ja pavairotāji mainītu savas domas un pievienotos audzētājiem. Runa nav par naudu – audzētājam ir cits mērķis. Protams, cilvēkiem, kuriem nauda ir galvenais dzīvē, šīs lietas ir ļoti grūti saprast, jo viņi domā, ka mērķis ir sapārot un pārdot. Nē, mērķis ir iegūt labus, kvalitatīvus, veselīgus pēcnācējus.”

Natālija atklāj, ka Velsas korgiju līgai ir savs ētikas kodekss, ko var attiecināt uz jebkuras šķirnes audzētavu, jo tajā iekļauti noteikumi un ieteikumi, kurus jāievēro katram cienīgam audzētājam.

Kā atšķirt audzētāju no pavairotāja

Audzētājs atdos mājdzīvnieku citam saimniekam vismaz 2,5 mēnešu vecumā, turklāt varēs uzrādīt šķirni apliecinošus dokumentus un vecāku obligātās veselības pārbaudes apliecinājumu, kā arī pārošanas atļauju. Profesionāls audzētājs atdos dzīvnieku tikai ar ciltsrakstiem (vai ar līgumu, kuru vēlāk var apmainīt pret ciltsrakstiem klubā), mikročipu un veterināro pasi, kurā atzīmētas veiktās vakcīnas. Mājdzīvnieks nodošanas brīdī ir arī attārpots. Audzētājs parasti ir komunikabls un atsaucīgs – viņš uzaicinās ciemos un parādīs vecākus un to, kādos apstākļos aug mazuļi. Turklāt viņš, visticamāk, arī painteresēsies par pircēju, lai novērtētu, cik viņš ir atbildīgs un vai viņam var atdot lolojumdzīvnieku.

Savukārt pavairotājs droši vien piedāvās atdot dzīvnieku, kad viņš vēl būs pārāk jauns (jaunāks par 10 mēnešu vecumu), jo jaundzimušā uzturēšana un kopšana atņem laiku un naudu. Viņš neaicinās pircēju mājās un apgalvos, ka ciltsraksti nav nepieciešami, ja nevēlaties apmeklēt izstādes (bet, protams, tos var dabūt par papildu samaksu un / vai pēc kāda laika). Nelegālais pavairotājs nevarēs uzrādīt šķirni apliecinošus dokumentus un vecāku obligātās veselības pārbaudes apliecinājumu, kā arī pārošanas atļauju.

Audzētājs noteikti ir:

- reģistrējis savu audzētavu;
- saņēmis apliecinošu dokumentu par dzīvnieka labturības prasību apmācību beigšanu (vai ir ar veterinārārsta, biologa vai kinologa izglītību);
- saņēmis veselības pārbaudes apliecinājumu un šķirnes apliecinošus dokumentus, kā arī pārošanas atļauju.

Pavairotāju bizness

Daudzi, vēloties iegādāties sev šķirnes četrkājaino draugu, izvēlas ietaupīt un paņem dzīvnieku, kuru piedāvā atdot lētāk dažādu iemeslu dēļ – ciltsrakstus jāpasūta, jo vēl nav gatavi; dzīvnieks piedzima negaidīti utt. Diemžēl tā viegli var iekļūt nelegālo pavairotāju slazdā, jo viņi pavairo mājdzīvniekus vienīgi peļņas gūšanai, neievērojot noteikumus, un aizvien paliek nesodīti.

Svarīgi atcerēties, ka ikvienai dzīvai būtnei ir tiesības uz laimīgu un veselīgu dzīvi, neņemot vērā tās izcelsmi, šķirni vai ciltsrakstus.

Dzīvnieka šķirni var apliecināt vienīgi oficiāli dokumenti – ciltsraksti; tas, ka lolojumdzīvnieka ārējais izskats ir līdzīgs kādai noteiktai šķirnei, vēl nenozīmē, ka viņš ir šīs šķirnes pārstāvis. Tas, ka dzīvnieks bez ciltsrakstiem izmaksās mazāk nekā ar dokumentiem, ir mīts: pērkot šķirnes mājdzīvnieku oficiāli, par ciltsrakstiem papildus nav jāmaksā.

Nopērkot mājdzīvnieku bez dokumentiem, jūs ne tikai atbalstāt negodīgo pavairotāju darbību, bet arī riskējat saņemt dzīvnieku, kam būs daudz dažādu slimību. Protams, dokumenti negarantē mājdzīvnieka veselību, bet, pērkot kaķi vai suni pie atbildīga audzētāja, var vismaz būt pārliecināts par to, kādos apstākļos dzīvnieks ir audzēts un kas ir viņa vecāki. Tas var būt rādītājs, kas nosaka, kāds dzīvnieks izaugs.

Svarīgi atcerēties, ka ikvienai dzīvai būtnei ir tiesības uz laimīgu un veselīgu dzīvi, neņemot vērā tās izcelsmi, šķirni vai ciltsrakstus.

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU Komunikācijas fakultātes dekāne prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Modris Brasliņš, vāka foto – Unsplash.com.