Stāsts aiz manēžas sienām

Augsta līmeņa vieglatlētika paredz pareizu tehnikas izvēli, orientējoties uz rezultātu sasnieģšanu. Ziemā Rīgas Nacionālās Sporta manēžas telpu gaisa temperatūra krītas un skrejceļa garums neatbilst IAAF standartiem. Tomēr pirms vairāk nekā 50 gadiem tajā dzima līderi, nodrošinot vārdu Latvijas valstij, un Rīgas Sporta manēžas izpilddirektora vietnieks Voldemārs Celms atklāj, kādas izmaiņas un panākumus slēpj godam nokalpojušās manēžas sienas.

Sprints, augstlēkšana, lodes grūšana, šķēpa mešana – vieglatlētu paaudze mainās, bet sporta piramīdas pamati paliek tie paši. Un Rīga ir galvaspilsēta, kur pretēji reģioniem joprojām nav apstākļiem atbilstoša vieglatlētikas stadiona un manēžas. Taču pirms 60. gadiem, kad vieglatlētikas dzīve Latvijā ritēja savu gaitu, ziemā sacensības vēl joprojām tika rīkotas brīvā dabā – bija nepieciešamas jaunas telpas. Lai arī valodnieki apgalvo, ka vārds “manēža” vairāk saistās ar zirgu sportu, 1965. gadā tika izstrādāts Viktora Mellenberga un Edvīna Ābula jaunās Rīgas Sporta manēžas projekts. Tolaik Maskavas ielas modernā sporta halle ar 150 m garu skrejceļu vieglatlētiem un iespējām spēlēt arī sporta spēles uz ilgu laiku iekrita sportistu sirdīs. Ar entuziasmu, ar ievērojami plašāku sacensību kalendāru jau 12. oktobrī jauno sporta manēžu atklāja ar pirmajām sacensībām tajā, taču panākumu laiks sākās, kad par Latvijas sprinta līderi kļuva Juris Silovs.

Sporta manēžas panākumu laiks sākās, kad par Latvijas sprinta līderi kļuva Juris Silovs

Līdz ar atklāšanu jauni rekordi

1971. gada ziemā pirmo reizi norisinājās Latvijas čempionāts telpās, un Silovs bija ātrākais, noskrienot 50 m mini sprintu – 5,7 sekundes. Sadarbība ar vienu no trim tā laika labākajiem treneriem Imantu Liepiņu nesa izcilus panākumus – divkārtēju olimpisko godalgu medaļu. Arī Maskavas pasaules studentu universiādes 4x100 m skrējienā, finišējot ar laiku – 10,37 sek, ko tikai pēc 24 gadiem pasaules čempionātā Grieķijā kāds cits Latvijas sprinta “tīrradnis” no Latgales Sergejs Inšakovs veica ātrāk nekā Silovs – 10,28 sek. Iepriekš tikai 1968. gada četru manēžu turneju sacensības Latvijas valsts bija svinējusi trīs uzvaras, kad vienu no tām guva Helēna Ringa, pārsniedzot savu rekordu un tālumā aizlecot 6,27m, kas bija arī vēl nepiedzīvots manēžas rekords.

“Bet mūsdienu  vieglatlēts, piemēram, šķēpmetējs – kas viņš ir dzīvē? Medaļu izcīni, iegravē kaut ko tajā, un ar to viss beidzas. Nav kā futbolisti vai basketbolisti, kas pelna tūkstošus. Tāpēc arī valsts un pašvaldību vīri tur negozējas, jo slavu neredz. Jāiet uz atklātu hokeja maču – tur visa Latvija redz,” smejās Rīgas Sporta manēžas izpilddirektora vietnieks Voldemārs Celms. Pats vīrietis iepriekš gan darbojies Rīgas Sporta komitejā un dibinājis Rīgas velomaratonu, kurā ik gadu piedalās vairāk nekā 3500 braucēju. Taču arī manēžas sienas noslēpumi viņam ir zināmi jau kopš 1995. gada 2. janvāra, kad toreizējais direktors izteica piedāvājumu ieņemt amatu.

Ēku par reklāmu nepataisīsi

Celms atzīst, ka pirms tam, 1971. gadā, Latvijā bija tikai trīs sporta bāzes, kurās vieglatlēti varēja vairāk vai mazāk mērķtiecīgi trenēties arī bargajos ziemas apstākļos: Rīgas Sporta manēža, Vieglatlētu treniņiem piemērotā ASK stadionu šautuve un sporta manēža Pļaviņu HES celtnieku pilsētiņā Stučkā. Un, lai arī galvenās sacensības vienmēr notika Rīgas Sporta manēžā, skrējēji jau tad izvirzīja sūdzības, ka neparasti īsais, tikai 150 m, skrejceļš bez pacēlumiem gala virāžās traumējot kājas. Arī 50 m sprintu varēja skriet tikai pa vienu malu. Vieglatlēti trenējas visu gadu, bet atlētam, kas atbraucis uz Rīgu, ir jāmeklē alternatīvas – liela bēda ar atbilstošu celiņa garumu. Nācās apjaust sporta būves trūkumus un nepilnības. “Vieglatlētika jau ir tāda, ka reklāmu neuztaisīsi. Vēl nesen manēžā bija ļoti vecas tualetes, tādas, kādas nekur citur Latvijā vairs nav – caurums grīdā. Tās gan tika sataisītas, un šogad manēža tiks aprīkota arī ar dušām un ģērbtuvēm gan puišiem, gan meitenēm,” informē Celms.

Lai arī šobrīd uzklātais sintētiskais segums un ar atbilstoši IAAF prasībām uzstādītais sporta inventārs nodrošina labus apstākļus treniņiem un sacensībām vieglatlētikā, noteikumi neļauj rīkot nacionālā līmeņa čempionātus. Protams, 1980. gadā, pēc pirmās modernizācijas, nu jau 160 m garais skrejceliņš bijis klāts ar modernu gumijotu segumu, ko papildināja ar paceltām virāžām manēžas galos. Sprinteristi un barjeristi startēja galvenās ieejas foajē, pārējot uz standarta distanci – 60 m, kamēr horizontālās lēkšanas un kārtslēkšanas norisinājās arēnas vidū paralēli skrejceliņiem. Taču manēžas rādiuss ir šaurs. “Tas nav labi veselībai, kad standarta skrejceļa garumam ir jābūt 200 m, bet realitātē – 160 m. Lai dabūtu to rādiusu lielāku, tad tribīnes jājauc nost, bet tas netiks darīts,” skaidro Celms.

Ceļš uz neatkarību

Ir jārod sevī motivācija, lai skrietu un kļūtu stiprāks, un tieši renovētajās manēžas telpas asajos līkumos Aivars Rumbenieks pamanījās nosoļot 10 km, uzstādot kļūdaini jaunu pasaule rekordu – 39:47,0. Iepriekš vācu soļotājs V. Hoijers bija šķērsojis finiša taisni minūti ātrāk. Brīdī, kad gaisā sāka virmot Atmodas skurbinošās vēsmas un pāri visam bija vēlēšanās atgūt neatkarību, šķita, ka PSRS politiskā vadība piespiedīs nacionālo olimpisko komiteju atteikties no līdzdalības Losandželos olimpiskajās spēlēs. Bet tas netraucēja Latvijas vieglatlētiem joprojām nopietni gatavoties startam viņpus okeāna un ne tikai. Un 1984. gada sezonas pirmajos startos spilgti izpaudās kādas jaunas skrējējas – Marinas Krivošeinas – talants. Uzstādot jaunu Latvijas rekordu manēžas telpās, tobrīd arī labāku par PSRS rekordu jaunietēm, 60 m sprintu, Latvijas jaunatnes čempionātā, viņa veica 7,1 sek. Protams, uzvara pār uzvaru, taču nemazāk nozīmīga bija sporta sabiedrības vēlme kļūt neatkarīgai.

Pakāpeniski kļuva acīmredzams – paliek arvien mazāk labāko. Daudzi Latvijas vieglatlēti vairs netika aicināti PSRS izlasē. Arī manēžas apmeklējuma skaits saruka

Pakāpeniski kļuva acīmredzams – paliek arvien mazāk labāko. Daudzi Latvijas vieglatlēti vairs netika aicināti PSRS izlasē. Arī manēžas apmeklējuma skaits saruka. Oficiāli vēl nepastāvēja Latvijas Republika, taču bija skaidrs, ka radikāls pārmaiņas skars arī sportu. 1991. gadā daudzo valstisko objektu apsardzē iesaistījās arī labākie vieglatlēti – Jānis Bojārs, Andris Keišs u.c. Un pirmajām ziemas sezonas sacensībām Rīgas Sporta manēžā bija jānotiek tieši barikāžu trauksmainākajās dienās. Tika nolemts, ka Latvijas vieglatlēti turpmāk vairs organizēti nepiedalīsies PSRS izlases sacensībās, arī čempionātos. Sākās aktīva dalība starptautiskajās sacensībās Eiropas stadionos, un  1991.gada 18.septembrī Latvijas Olimpiskā komiteja tika atjaunota Starptautiskās Olimpiskās komitejas sastāvā. Ceļš uz startu olimpiskajā Barselonā bija atklāts. Latvijai bija jāveido savs vārds, un manēža to vairs nevarēja nodrošināt.

No sporta līdz kultūrai

Pēc 22 gadu ekspluatācijas un pāris kosmētiskiem remontiem, skaidrs, ka skrējējus vairs neapmierināja manēžas asās virāžas. Standarta 200 m garo celiņu manēžas  jau bija pieejamas abām kaimiņvalstīm. Latvijas sporta sabiedrība dzīvoja pārmaiņu gaidās, un līdz ideālam vēl ir kur augt. Savukārt lielo burtu savītais uzraksts uz ēkas vēsta par sportu, mieru un draudzību. Protams, sports vairs nenes tik lielu ieguldījumu kā kādreiz, tomēr to nosedz kultūras pasākumi. “Par Dieva dāvanu noteikti var uzskatīt 2015. gada Deivida Lorensa ceļojošo izstādi “Titāniks”, kas norisinājās visu vasaru. Tas bija precīzi tāds kā dzīvē, tikai, protams, mērogs mazāks,” atceras izpilddirektora vietnieks, “un mazāk nekā mēneša laikā sporta manēžas stadions tika pārvērsts par pagātnes kuģi, kurā liela daļa materiālu ļāva iepazīties arī ar vēsturnieku atklātajiem faktiem par tā traģisko bojāeju.”

Rīgā ir aptuveni 700 vieglatlētu, attiecīgi arī manēžā ir izbūvētas vairākas treniņu zāles – vieglatlētikai paredzētiem treniņiem, frisbijam, modernajai pieccīņai.

Kādreiz manēžas telpas varēja ietilpināt 2500 skatītājus – vienīgā vieta Rīgā, kur ne tikai notika neskaitāmi koncerti, bet arī uzstājās Alla Pugačova un citi mākslinieki. Jaunā paaudze rīkoja dievkalpojumus sadarbībā ar “Kraukļa fondu”, rūpējoties gan par cilvēku garīgajām, gan materiālajām vajadzībām – tas manēžu praktiski uzturēja. Ir jāiegulda daudz miljoni, lai uztaisītu visu no jauna, ja pat, ziemā, tērējot 12 000 eiro apkurei, var sasniegt tikai +17 grādu robežu.

Vairs nekādu lielu līdzekļu

Rīgā ir aptuveni 700 vieglatlētu, attiecīgi arī manēžā ir izbūvētas vairākas treniņu zāles – vieglatlētikai paredzētiem treniņiem, frisbijam, modernajai pieccīņai. Manēža ir uzņēmusi vismaz 15 valstu sportistus – aptuveni 940 dalībniekus vienā reizē. Neizpaliek arī iespēja rīkot sacensības vieglatlētikā, boksā, cīņas sporta veidos, novusā u.c. Ir bijis arī Pasaules čempionāts senioriem brīvajā un klasiskajā cīņā, Eiropas čempionāts novusā, taču pamatā Latvijas Republikas čempionātus rīko Kuldīgā, kas daudziem lokācijas dēļ ir neizdevīgi. “Pēc plkst. 14.00 sākas treniņu grafiki, nāk organizācijas, pašvaldības policija kārtot normatīvus, cietumapsargi, iekšlietu pārbaude. Savukārt jau pēc plkst. 20.00 var nākt arī dažādas sporta biedrības, kas ziemā gatavojas jaunajai sezonai,” norāda Celms. Taču ēka savu laiku jau ir godam nodzīvojusi. “Kamēr neuzcēla Kuldīgas novada Sporta kompleksa vieglatlētikas manēžu, nebija kur citur skriet – visi nāca uz šejieni. Tagad ir skaidri pateikts, ka netiks ieguldīti lieli līdzekļi, ja zināms, ka pēc kaut kāda noteikta laika ēku nojauks. Pēc trijiem gadiem būs jaunā manēža, un Ušakova ļaudis braukā apkārt pa tuvo Eiropu, skatās kur ko var paņemt,” atklāj izpilddirektora vietnieks. Bet pagaidām manēžas sienas glabā ātruma paliekas.

Autores: Marina Latiševa, Danu Popovu un Rebeku Rimšu

Foto: Ģirts Ozoliņš