Skip to main content

Šīs bīstamās ūdens spēles

raksti

“Nē, bāc, es ar šito džeku labāk nē!” Raimonds Dombrovskis uzskata, ka tā par viņu varētu domāt citi cilvēki, kuri neatbalsta viņa idejas. Raimonds brauc pa bīstamām upēm, spontāni iegādājas īpašumu, kuru pārvērš apjomīgā distanču slēpošanas trasē, vēlas uzrakstīt memuārus un iegādāties bibliotēku. Tā ir tikai daļa no viņa radikālajām idejām.

Krista Kundrate, Studentu medijs Skaļāk

269603196_4649565081792104_823830464924058810_n.jpg

Foto no Vanagkalna FB lapas

Ierodoties pie Raimonda Dombrovska Vanagkalnā, sastapu viņu zāģējot malku. Kā arī vēlāk viņš pats atzīst - viena no viņa dzīves atziņām ir: “Mēs esam tomēr radīti, lai strādātu!” Vanagkalnā ziemas laikā šeit ir iekārtota distanču slēpošanas trase, kas ir ap 30 km gara, un ir viena no garākajām šajā apkārtnē, katru dienu spējot uzņemt ap 150 cilvēku. Šo vietu viņi ar dzīvesbiedri nopirkuši nejauši, pat negribīgi, “Sākumā doma bija kaut kādas lielas upes krastā, pa glauno gribējās”, bet Raimonds atzīst, ka tas noteikti nebūtu bijis tik labi kā šeit – Vanagkalnā, apmēram 100 metru augstāk par Jaunpiebalgu. Ceļojumā pa ASV, Kanādā, laivojot pa upi Jukonu, Raimonds pēkšņi izlēmis nopirkt īpašumu. Zvanījis tā brīža Vanagkalna īpašniecei un teicis: “Naudas man nav, bet es pēc pusotra mēneša būšu Latvijā, ja tāds īpašums vēl ir, nevienam nepārdod, es viņu pērku!” Par šo pārsteidzīgo lēmumu Raimonds saka: “Saproti ir tādas lietas, kad tu dzīvo ilgāk, tu nevari izskaidrot, tev pielec tas viss un tu saki: “Šis ir jādara, tur nav jautājumu!” Tagad, šeit ik gadu Raimonds organizē arī slēpošanas festivālu, kas kopš 2011. gada norisinās dažādās formās – slēpošana, skriešana, nūjošana, atkarībā no laika apstākļiem, - to plānots attīstīt un paildzināt līdz divām dienām.

Paralēli tam Raimonds vada laivu braucienus pa dažādām upēm, kas nereti ir bīstamas. Tomēr viņi paši šos apstākļus neuzskata par bīstamiem, "Tā no malas izskatās, bet tas dod interesantumu, jo ir jādomā, ko darīt".

“Tas mazbišķiņ ir stereotips, ka tie apstākļi ir bīstami. Tur ir pieredze, kas nāk līdzi un mēs zinām, ko mēs darām. Viss dzīvē var būt bīstams.”

Par ekstremālāko Raimonds uzskata ekspedīciju pa upi Ziemeļamerikā – Stikine par ko var noskatīties arī filmu “Stuck in Stikine”, tur nācās pārvarēt aukstumu un iesprūšanu upē, jo tā sāka aizsalt. Samērā bīstama izrādījusies arī nesen notikusī ekspedīcija Somijas ziemeļos. Braucot nācies glābt klientu vairākas reizes. “Viņš līdz vidum ir paralizēts un tikai ar rokām var kustēties. Viņam drošība ir laiva, bet viņš nesaprot, ka tā laiva nav droša. No laivas ir jātiek ārā. Tad viņš nāk lejā pa upi un mēs viņu noķeram, bet netiekam pie viņa klāt, nu mēs tiekam, bet tas pulkstenis tikšķ. Tev ir jātiek malā un jātiek pie viņa, bet tas ir ļoti sarežģīti, jo viņš visu to laiku ir zem ūdens.”

Par savu pirmo dzīvības un nāves situāciju Raimonds atzīst braucienu pa mazo, nevainīgo upīti Sloceni, kad bijis jaunietis vecumā ap 15-16 gadiem un braucis kopā ar vēl pāris puišiem. “Nav ne jausmas, kā mēs vispār nolēmām pa viņu braukt. Puišeļi!” Raimonds stāsta: “Tur bija tāda slūža, ūdenskritums, un tad pārgalvībā bija doma, ka ir jānobrauc pa to lejā. Tas viss beidzās ļoti slikti.” Raimonds esot apgāzies: “Ūdens ierauj tevi iekšā tādā dziļumiņā, telpā, un tur ir ļoti interesanti. Tur ir kluss, apakšā ir pat ļoti kluss īstenībā. Ūdens tur apstājas, bet tas nenozīmē, ka tu tiec ārā.” Pēc šī gadījuma bija pārdomas un viņš sācis interesēties par faktiem un inventāru, par savām spējām šajā jomā. “Tas nepārtrauca vēlmi braukt ar laivām. Nav tāda jautājuma, kāpēc es braucu.”

“Kaut kas jāatstāj aiz sevis!” ir Raimonda dzīves moto, ko viņš arī cītīgi īsteno.

Raimonds līdzdarbojas filmu tapšanā, kurās atspoguļojas ekspedīcijās un ceļojumos piedzīvotais. “Es gribētu cilvēkiem izstāstīt par citiem cilvēkiem, par citām tautām. Kā cilvēki dzīvo, viņi ir ļoti nezināmi vai ignorēti”. Raimonds vienmēr saka jā, ja cilvēkiem ir svarīgi ar viņu runāt, uzzināt, ko jaunu un tikt motivētiem. Ja runa ir par bērnu izklaidēšanu pie ugunskura un maksu par to, Raimonds saka: “Man ir trīs cenas – viena ir par velti, otra ir "Tu pats vari izdomāt, cik maksāt" un trešā - "Ja neiet cauri šitie divi varianti, tad būs ļoti, ļoti dārgi.”

Izejot ārā no patīkamā, siltā, ar dažādiem priekšmetiem no ceļojumiem pilnā namiņa, mani pārņem patiess prieks, ka eksistē cilvēki, kuri dara un par to nešaubās. Vieta, kura varēja tikt aizmirsta un palikt pavisam nezināma, ir kļuvusi par ievērības cienīgu un cilvēks, kas to ir paveicis, nebeidz mudināt citus uz bezbailību, drosmi un uzdrīkstēšanos, braucot ar viņiem ceļojumos un laivu braucienos, kā arī vienkārši ar viņiem aprunājoties.