Sajūta bija – nav labi, riktīgi nav labi

Aleksas pirmā īstā mīlestība nav ne pirmā, ne otrā un pat ne sešpadsmitā romantiskā. Tā ir storge, kas ir vecāku mīlestība pret bērniem un otrādi.

Renalds Beļaks, Studentu medijs Skaļāk

^{Foto: Renalds Beļaks}

Kā min stāsta varone – viņai ir ļoti paveicies. Uzaugusi ģimenē ar abiem vecākiem un līdz pat divdesmit divu gadu vecumam izbaudījusi viņu uzmanību. Viņai ir 24, un viņa vēlas runāt par savu mammu. Kamēr Aleksas tētis vienmēr ir strādājis pilnas slodzes darbu, mamma karjeru atlika malā un pilnībā pievērsās meitai. "Es, manuprāt, biju diezgan izlutināts bērns," stāsta Aleksa. "Ar mani spēlējās, mēs gājām ārā, runājāmies, mamma man pina matus, un es dabūju visu, ko gribēju. Man ģimene nebija bagāta, un, es arī atceros, ka nevarēju ieiet veikalā un dabūt visu, bet man vienmēr bija ļoti pārdomātas dāvanas. Uz dzimšanas dienām man bija visādi saldumi."

Visspilgtāk no bērnības Aleksa atceras veidu, kā mamma izrādīja savu mīlestību. Kad viņa sāka mācīties pirmajā klasē, meitenei bija zils penālis ar vienradžu ilustrējumiem. Šis penālis ne vien bija pieskaņots somai, bet arī bija milzīgs kā grāmata. Kā atceras pati Aleksa: “Tajā pašu velnu var iebāzt un vēl mazliet!” Penālī bija kabatiņa, kurā iespējams aizbāzt lapiņas. Viņas mamma katru rītu vai vakaru tur ielika kādu mazu, mīļu zīmīti, kartiņu vai lapiņu. Vesela gada garumā ik rītu Aleksa skolā attaisīja penāli, un tur bija kaut kas jauns. Visiem klasesbiedriem bija ļoti liela interese. Viņi nāca skatīties, ko gan Aleksas mamma ir ielikusi šodien. Tolaik viņai mammas rīcība šķita pašsaprotama, tomēr tikai tagad viņa to novērtē.

Aleksa atminas, kad bija mazāka, abas pirka saldējumu lielos spaiņos un ēda to ar karotēm. Parasti Aleksa mēģināja apēst saldējumu “mammas pusē”, jo tur šķita garšīgāk, kas reizēm beidzās ar saldējuma un karošu mētāšanu.

Tīņu gadi iezīmējās ar konfliktu sākšanos. Visvairāk ar mammu. Aleksai šķita, ka mamma viņu nevar ciest, bet tagad saprot, ka konfliktu cēlonis bija viņu līdzība raksturos un domāšanas veidā. Parasti viss beidzās ar mammas raudāšanu un Aleksas došanos uz istabu mētāt lietas pa gaisu. Studiju gados viņa bieži devās uz mājām Līgatnē pie vecākiem. Lai gan Aleksa juta, ka ikkreiz, kad viņa atbrauc mājās, mammai tie ir kā svētki, viņa pēc medicīnas studijām nedēļas garumā vēlējās ne par ko nedomāt, nerunāt un “atslēgt smadzeni”. Nodarbe, kas ģimenē bija kļuvusi par tradīciju, ir filmu skatīšanās vakaros. Mamma ar meitu devās uz tuvējo “Lata” veikalu. Abām vienmēr bija ļoti maz naudas, jo mamma strādāja uz pusslodzi par auklīti un Aleksa tikai studēja, tomēr filmu vakaram iegādājās gan čipsus, gan vīnu, gan mammas mīļāko dzērienu – kolu. Aleksa atminas, kad bija mazāka, abas pirka saldējumu lielos spaiņos un ēda to ar karotēm. Parasti Aleksa mēģināja apēst saldējumu “mammas pusē”, jo tur šķita garšīgāk, kas reizēm beidzās ar saldējuma un karošu mētāšanu. "Atceros, vienreiz sāku raudāt, jo man matos bija saldējums. Man bija ļoti gari mati toreiz, tas bija tik sad (no angļu val. bēdīgi), domāju, ka man viņi nekad neizmazgāsies."

Ir pagājuši divi gadi, kopš Aleksa par savu mammu runā pagātnes formā. Mammu piemeklēja neizskaidrojamas sāpes vēdera apvidū. Viņa apmeklēja gan ģimenes ārstu, gan veica rentgenu, gan notika izmeklējumi Cēsu slimnīcā. Bija plānota žultspūšļa operācija, tomēr operācijas dienā ārste-rezidente nolēma veikt datortomogrāfiju, kurā atklājās mistiski veidojumi. Operāciju atcēla. "Atceros to, ka sēžu, ārsts neko nesaka, bet man tik aukstas tirpas pārskrien, kā gut feeling (no angļu val. nojauta) – nav labi, riktīgi nav labi."

Mammai izrādījās krūts vēzis trešajā stadijā, kas bija metastazējis. Aleksa vēljoprojām nespēj sev piedod, ka neredzēja sarkanos karogus mammas stāvoklī laicīgāk, jo bija pārāk aizņemta ar savas privātās dzīves problēmām. Bija par vēlu, un ķīmijterapija tikai palīdzēja radīt stāvokļa uzlabošanās ilūziju. Visspilgtāk viņa atceras brīdi, kad mamma guļ istabā, un viņa ar tēti stāv virtuvē un runā par to, ko darīt tālāk. Jāiet uz kapiem meklēt vieta cilvēkam, kurš vēl ir dzīvs, jāmeklē apbedīšanas birojs, jāpasaka radiem. Aleksas mamma nomira savās mājās, Līgatnē. Liktenīgajā dienā līdzās bija vīrs.

Bija par vēlu, un ķīmijterapija tikai palīdzēja radīt stāvokļa uzlabošanās ilūziju. Visspilgtāk Aleksa atceras brīdi, kad mamma guļ istabā, un viņa ar tēti stāv virtuvē un runā par to, ko darīt tālāk.

"Visu laiku domāju par to ka mana mamma nekad neredzēs savus mazbērnus un viņa nebūs manās kāzās, un visas pārējās lietas," stāsta Aleksa. Viņa piebilst: "Ja man būtu jāmaina beigas – es to izdarītu, bet, ja man būtu jāmaina viss – es to nedarītu."