Reliģiskās organizācijas, viedokļu līderi un noslēpuma plīvurs

“Kristus Pasaulei”, “Jaunā paaudze”, “Prieka vēsts” – tās ir tikai dažas no mūsdienās viegli sasniedzamām, ar [lielākajām] baznīcām nesaistītām reliģiskām organizācijām. Savstarpēji tuvi cilvēki, slēgtas kopienas, izolēšanās no pārējās sabiedrības un citas pazīmes atšķir šīs organizācijas no, teiksim, vienkāršas došanās uz baznīcu. Kā un kāpēc tās reklamē arī tīmekļa viedokļu līderi (influenceri)?

Karmena Stepanova, Studentu medijs Skaļāk

Žurnāla pilnā versija pieejama šeit!              Inquisitio Nr.7 rakstu autori ir RSU studiju programmas “Žurnālistika” studenti –Jūlija Bite, Mārcis Egle, Monta Kaiva Konovalova, Samanta Peipiņa, Karmena Stepanova, Sanija Svipsta, Martina Vaivode.

Par to, kas šajās organizācijās norisinās, vēstījuši vairāki mediji. “Aizliegtais paņēmiens” 2020. gada septembrī pētīja kristiešu draudzi “Kristus Pasaulei”, kurā “oficiāli ir tikai 47 locekļi, lai gan paši apgalvo, ka tādu ir vairāk nekā tūkstotis”, teikts raidījuma aprakstā LSM.LV. Raidījums ne tikai analizēja draudzes raksturu, brīžiem pat ļoti stingrās vērtības un nostādnes, bet arī atspoguļoja bijušo biedru viedokļus. Piemēram, kāda no draudzes biedrēm, paziņojot par aiziešanu, saņēmusi zvanu ar frāzi: “Tas ir lāsts, ja tu vispār iziesi ārā, nu tad tev ir kirdik .” Vēl draudzes locekļiem esot draudēts ar problēmām dzīvē un veselībā, pret cilvēkiem vēršot psiholoģisko teroru.

Portāla Tvnet žurnāliste Viktorija Puškele 2019. gada novembrī ar slēpto kameru apmeklēja vairākas reliģisko organizāciju tikšanās jeb dievkalpojumus, kuros notika “velna izdzīšana”, izskanēja aicinājumi klātesošajiem ziedot visus savus līdzekļus (jo tas uzlabos viņu finansiālo stāvokli), solījumi – “būt par kristieti ir stilīgi!”, “neesi viduvējība!” un citas uzrunas. Galvenais, lielākajā daļā portāla apskatīto organizāciju, protams, ir naudas iegūšana no ziedotājiem, jo “tā esot galvenā cilvēku ticības pārbaude”. 

Attēls ilustrācijai, Foto - Mor, flickr.com

Iesaistās tīmekļa viedokļu līderi 

Laikā, kad viss ir sasniedzams dažu klikšķu attālumā, arī šīs organizācijas veido un uztur savus kontus Instagram un Facebook – platformas draudzēm ļauj ērti apzināt atbalstītājus un piesaistīt jaunus biedrus. Vēl viens, mazāk apskatīts, veids ir viedokļu līderi, kuri šīs organizācijas apmeklē, par tām informāciju publicē savos Instagram kontos vai aicina uz draudzi, solot pretī, piemēram, bezmaksas plānotājus. Šāds piemērs jāpiemin saistībā ar radošo apvienību “Piparmētra”. Noteikumi gaužām vienkārši – nāc uz “Prieka vēsts” jauniešu vakaru un iegūsti plānotāju nākamajam gadam bez maksas. Kā tas vērtējams, un vai tiešām viedokļu līderiem savos Instagram kontos vajadzētu ne tikai paust savu reliģisko nostāju, bet arī aicināt jaunus biedrus?

Reizēm pat nezinām, ka viedokļu līderis ir attiecīgās draudzes pārstāvis. To pamanām retu reizi, kad šis cilvēks izvēlējies apmeklēt kārtējo svētdienas pulcēšanos vai savos stāstos jūsmo par kādu draudzes publicētu video materiālu. Tas, kas šiem viedokļu līderiem ir kopīgs, ir pēkšņi, vērā ņemami panākumi profesionālajā dzīvē, kam varam sekot līdzi Instagram. Neatkarīgi no tā, kāds ir infuencera hobijs, viņš sasniedz lielas auditorijas, iespaidīgas sadarbības un, šķiet, ir uz īstā ceļa auditorijas uzrunāšanā. Arī avoti, ko uzrunāju šī raksta tapšanas laikā, atzina – nav šaubu, ka draudze finansiāli atbalsta tos savus biedrus, kuri vēlas uzsākt biznesu vai kā citādi “sākt ceļu pie cilvēkiem”.

Alise, kuru uzrunāju pētījuma tapšanas laikā, stāsta: “Kamēr viedokļu līderis nesāk uzbāzīgi rakstīt un aicināt uz draudzi, tas netraucē, jo saturu izvēlos pati, un šis cilvēks pats izvēlas, par ko runāt savā kontā.” Vēl kāda no respondentēm, kura izvēlējās saglabāt anonimitāti, komentē, ka “reliģiskas organizācijas reklāmas izraisa automātisku nepatiku, jo tādu tēmu kā reliģija sabiedrībā zināmiem cilvēkiem nevajadzētu tik publiski reklamēt”. Viņa arī nenoliedz, ka brīžiem influenceru izmantotā uzrunas forma šķiet vilinoša – uzsvari, vēstījums un runas veids ir ļoti piemērots tam, lai pasniegtu sekotājiem ideju par dalību kādā reliģiska rakstura organizācijā.

Lielākoties aptaujāto cilvēku vidū dominē viedoklis, ka katrs var izvēlēties, kādam saturam Instagram  sekot, kā to patērēt un cik ļoti vai ne ļoti no tā ietekmēties. 

Psihoterapijas un psihosomatiskās medicīnas ārste rezidente Madara Pumpure skaidro, ka cilvēkus šāda rakstura reliģiskajām organizācijām pievienoties mudina piedzīvota krīze, piemēram, tuvinieka nāve, smaga slimība, šķiršanās. “Visbiežāk cilvēku apzināts vai neapzināts mērķis ir gūt emocionālo atbalstu, kurš nereti trūcis krīzes situācijā vai dzīvē,” viņa saka. No psihoterapijas viedokļa raugoties, viedokļu līderu ietekme ir liela. “Lai gan uzticēšanās autoritātei, nevis faktiem dažos terapijas veidos tiek uzskatīta par domāšanas kļūdu, tā sastopama bieži,” atzīst M. Pumpure. Viņa uzsver, ka tas aktualizē izglītības jautājumu ne tikai skolā, bet arī ģimenē: “Kā vecāki stāsta par to, ka sveši cilvēki ko labprātīgi atdos bez maksas? Lielākoties, ja domājam, ka mums kas tiek dots par velti, mēs savu samaksu par to neredzam jeb neapzināmies.” Šādos gadījumos psihoterapeite aicina trenēt kritisko un analītisko domāšanu, “kas diemžēl tiem, kuri iesaistās aizdomīgās reliģiskās organizācijās, bieži vien ir maz attīstīta”.

Iesaista, uzklausa, manipulē?

Piemēram, Anna ir domājusi par kādas reliģiskas draudzes apmeklēšanu. Kā tas būtu – apmeklēt kādu no tās pasākumiem? Viņa atceras savu bērnību: “Kad biju maza, manas vecmāmiņas māsa bija “Prieka vēstī”. Mēs katru gadu apmeklējām Ziemassvētku eglīti, jo par brīvu deva dāvanas no ASV, taču to neuztvēru kā reliģisku biedrību.” Kas viņu pamudināja aizdomāties par pievienošanos šai vai citai organizācijai? Dzīves posms, kurā “viss juka un bruka, kamēr trīs draugu lokā esoši cilvēki no “Kristus Pasaulei” Facebook rakstīja, ka viņi, pateicoties šai organizācijai, ir glābti”. Gribot negribot cilvēks sāk aizdomāties, ka visas viņa problēmas būs atrisinātas, ja viņš pievienosies šai draudzei. Turklāt, ja šo glābiņu sludina draugi vai uzticams viedokļu līderis – kāpēc neticēt?

Taujāta, vai to var pielīdzināt atkarībai, psihoterapeite M. Pumpure stāsta, ka “visu reliģisko organizāciju pārstāvjus nevaram dēvēt par atkarīgiem, jo nevaram apgalvot, ka atkarības pazīmes ir visiem šajā organizācijā iesaistītajiem – katrai situācijai jāpieiet individuāli”. Viņa papildina, ka iespēja pielīdzināt atkarībai ir, jo nereti skar cilvēkus, kas vai nu ir bijuši no kaut kā atkarīgi, vai līdz galam savu atkarību nav izārstējuši. Vieni no biežāk sastopamiem piemēriem ir cilvēki, kuri šādās reliģiskās draudzēs ir pavadījuši savu bērnību vai pusaudžu gadus, bet tās jau sen vairs neapmeklē. Kā stāsta psihoterapeite, atgriešanās pie kādas reliģiskas kustības bieži saistās ar identitātes meklējumiem, emocionālajiem faktoriem un ģimenes apstākļiem. Ja mājās cilvēks netiek emocionāli sadzirdēts, ir vieglāk veicināt pusaudža iesaistīšanos kādā no šīm organizācijām.

Arī tie, kuri reliģiskās organizācijās pavadījuši savu bērnību vai pusaudžu gadus, labprāt dalās ar savu viedokli par piedzīvoto un iemesliem, kādēļ konkrētās organizācijas vairs neapmeklē. “Draudzi “Kristus Pasaulei” apmeklēju pusgadu, pēc tam sāku domāt, vai tas ir tas, ko savā dzīvē vēlos,” stāsta Tīna, kurai pārtraukt draudzes apmeklējumus palīdzēja draudzenes viedoklis. “Viss šķita tik forši un interesanti, taču pēc draudzē pavadītā pusgada ar mani sāka notikt dīvainas lietas,” atceras Tīna. Ik ceturtdienu jaunieši un citi draudzes locekļi devās uz “mājas grupiņām” Ogrē – sarunas par Dievu un viss, kas ar to saistīts, bija galvenie šo vakaru vadmotīvi. “Mājas grupiņas” savos video popularizē YouTube blogere un podkāsta autore Alise Gabriela, kura stāsta par savu ceļu pie Dieva, vada iepriekšminētās grupas un sniedz piemērus, kāds būtu vislabākais slavēšanas veids. Citi avoti min, ka draudzē “Kristus Pasaulei” darbojas arī tādi cilvēki, kas šajā vidē cenšas ievest tos, kuriem viņi simpatizē. Piemēram, puisis vēlas meiteni uzaicināt uz randiņu, viņa piekrīt, un puisis attopas kādas draudzes namā. Tie, starp citu, vairākām no draudzēm ir izkaisīti pa visu Latviju. Tas tā ir ne tikai “Kristus Pasaulei” gadījumā, bet arī “Prieka vēstī”. Tā veidojas aina ar ļoti labi nosegtu Latvijas karti, draudzes nami ir viegli sasniedzami un vienmēr atvērti jauniem dalībniekiem.

Iespējams, jaunam vai ilggadējam organizācijas dalībniekam rodas šaubas un jautājums: “Vai ar mani manipulē?” Ja organizācija prasa ziedojumus, kuru nedošanas gadījumā biedē, ka cilvēks nonāks ellē, nebūs svēts vai viņu piemeklēs nelaime, un cilvēkā cenšas sēt vainas apziņu, tā ir manipulācija. “Tā ir arī jebkura maģiska procesa solīšana pret ziedojumu – piemēram, mirušā tuvinieka atgriešana dzīvē,” stāsta psihoterapeite. Viņa uzsver, ka var notikt manipulācija arī ar veselību: “Ja tiek aizliegts lietot ārsta nozīmētos medikamentus, pieprasītas dzemdības bez mediķu iesaistes un citi ierobežojumi, kas kaitē indivīda un viņa tuvinieku veselībai, arī tā ir manipulācija.” Kā pasniegt reliģisku organizāciju, kā par to runāt – versiju ir pat ļoti daudz, tomēr svarīgākais, sekojot līdzi to reklāmām sociālajos tīklos un saņemot ziņas no it kā seniem paziņām, kas apvaicājas, kā tev klājas, ir atcerēties: prātu saglabāt vēsu un domāšanu – kritisku! 

“Jaunās paaudzes” dievkalpojums

KĀRĻA PIEREDZES STĀSTS

Laikā, kad parādījās vietne Draugiem.lv, piedraugoju vecos klasesbiedrus. Tur bija arī Viktorija, ar kuru kopā mācījāmies. Gudra, lasīja daudz grāmatu. Sāku aicināt uz kafejnīcām, tērzējām, līdz viņa uzaicināja mani uz dievkalpojumu. Visa mana iepriekšējā pieredze bija saistīta ar luterāņu baznīcu.

Pienāca liktenīgais rīts. Viņa zvanīja un teica, ka piebrauks un savāks mani. Viktorija atbrauca ar pirmo tās dienas pārsteigumu – pie stūres sēdēja viņas mīļotais vīrietis, par kura eksistenci līdz tam brīdim pat nenojautu. Nākamais pārsteigums un nelabu aizdomu pamats bija galapunkts, kas izskatījās pēc skolas un Kongresu nama krustojuma – “Jaunās paaudzes” dievkalpojums notika lielā zālē, kas bija iedalīta divās daļās. Domāju – atsēdēšu, un būs OK!

Kādā brīdī atskārtu, ka priekšā sēdošā sieviete sākusi runāt mēlēs. Viktorija sacīja, ka tas esot normāli. Pēcāk viņa vaicāja, vai nevēlos izsūdzēt grēkus. Viņai izdevās mani pierunāt, apgalvojot, ka ies kopā ar mani, tomēr pusceļā viņa mani atstāja un atgriezās savā vietā. Apsargs ar pārsteidzoši laipnu balsi iedrošināja turpināt ceļu līdz skatuvei. Jau tobrīd biju redzējis “Jaunās paaudzes” video, kuros cilvēki krīt transā un veļas nost no kājā m, tādēļ nostājos maksimāli stabilā stājā, lai mani nevarētu uzvarēt ar hipnotiskām sensorajām pārslodzēm un pēkšņiem galvas grūdieniem. Par laimi, nekas tāds nenotika, taču draudzes vadītājs Aleksejs Ļedjajevs turēja roku man uz galvas un bļāva uz sātanu, ka no tā brīž a vairs viņam nepiederu. Viss mierīgi, tomēr, tiklīdz dievkalpojums beidzās, vai mums ļāva iet atpakaļ vietās? Nē, mūs aizveda uz citām telpām, kur uzdeva dažādus jautājumus un lika aizpildīt anketu. Sasprindzināju savas smadzenes un izdomāju par sevi neinteresantu stāstu – neprecējies, bezdarbnieks, vienīgais hobijs – datorspēles. Perspektīvā tas varētu būt viņu mērķauditorijas upuris, jo viņi man nelika mieru vēl trīs četrus gadus – zvanīja, aicināja uz pasākumiem, svētkos nosūtīja kartītes. Privātuma normas viņi, manuprāt, nepārkāpa un beidza tērēt savu laiku, cenšoties mani uzrunāt. 

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU Komunikācijas fakultātes dekāne prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Modris Brasliņš, vāka foto – Unsplash.com.