Redaktore Ivonna Plaude par savu aicinājuma profesiju

Neatkarīgo Tukuma Ziņu galvenā redaktore Ivonna Plaude laikrakstā strādā jau kopš pirmās tā iznākšanas dienas. Ar Ivonnu tikos, lai runātu par redaktora darba specifiku reģionālā presē, kā arī par to, cik mūsdienās svarīgs ir stāsts un vizualizācija.

Kā viss sākās, kā kļuvāt par redaktori?

Sākās nejaušības pēc. Tas bija 1995.gadā. Acīmredzot, bija nobriedusi politiskā situācija valstī, jo veidojās vairāki laikraksti, situācija bija tāda, ka lielākoties pašvaldībās bija pārreģistrēti vai privatizēti, vai kā citādas formas ieguvuši laikraksti, kas darbojās jau padomju laikā. Darba kolektīvi, redaktori, direktori tos mēģināja privatizēt. Mainījās laikrakstu stils. Reģionālā laikrakstā tendence bija tāda kā no padomju laika mantota – visi laikraksti bija propagandas orgāni. Žurnālistus audzināja par kārtīgiem propagandistiem, nevis žurnālistiem rietumu demokrātijas izpratnē. Līdz ar to bija diezgan daudz saturisku un arī ētiskas dabas noteiktu pretrunu. Bija sabiedrības pretrunas ar laikraksta balsi, vēstījumu, ko laikraksts sniedza. Tā tas bija arī Tukumā – viens laikraksts, kas iznācis visus padomju gadus. Un paši darbinieki to privatizējuši. Uzstādījums bija viens – ir viens redakcijas viedoklis, kas ir strikti jāuzklausa. Viedokļu daudzveidību varēja stipri vien apšaubīt. Reģionos sistēma bija īpaši spilgta. Ja nav viedokļu daudzveidības, tad medijs nepilda funkcijas demokrātiskā sabiedrība, tāpēc bija vajadzīga vēl kāda avīze. Protams, ka bija arī politiskās intereses. Līdz ar to toreizējais domes priekšsēdētājs Ēriks Zunda, dome un cilvēki, kas tur aktīvi darbojās, vietējie politiķi, arī uzņēmēji bija ieinteresēti, ka vajadzētu savu ruporu. Bet tā izpratne par demokrātisko presi bija tāda pati  kā padomju laikā – tas ir mūsu rupors, mūsu viedokļu paudējs. Par redakcionālo neatkarību kādu mirkli varēja domāt, bet pēc tam nē. Tika dibināts jauns laikraksts.

Tajā laikā ar trešo bērnu biju dekrēta atvaļinājumā. Piezvanīja Agris Jansons, viņš bija atbildīgais sekretārs jaundibinātajam laikrakstam, tas bija 1995. gada februāris – ar domu, ka izdos laikrakstu. Beigsies mans dekrēts un es tur tieku pieaicināta par korektori, par to, ka es vienkārši labošu tekstu, jo rakstīt raksta, bet gramatiski un stilistiski nepareizi. Mani vajadzēšot divreiz nedēļā pa divām stundām. Atceros, ka raudādama nācu pa Pasta ielas kalnu augšā ar domu, ka es nolieku savas vieglās dienas – sapratu, ka man jau daudz bērnu, daudz gadu, ka man tagad ir vēl viena slodze papildus klāt. Līdzekļus vajadzēja ģimenei un, protams, es tam piekritu, bet bija sajūta, ka noteikti būs smagi. Sākām astoņi cilvēki. Biju literārais redaktors sākumā, kas pēc būtības ir tekstu labotājs – redaktors kā rediģētājs, nevis kā satura politikas noteicējs vai veidotājs.

Ātri noskaidrojās, ka savāktais kolektīvs žurnālistikā ir iesācēji un kuriem par žurnālistiku nav ne mazākā priekšstata, pat par rakstīšanu. Atceros, ka mūsu talantīgākais žurnālists, faktiski viņš nebija žurnālists, Vents Dubrovskis pirmo reizi aizgāja uz domes sēdi un atnāca atpakaļ ar lugu, nevis ar aprakstu vai izvērtējumu, vai pārspriedumu. Es nezināju, ko ar to darīt. Problēma, ka žurnālists vienkārši nav uzrakstījis. Ir astoņas lapaspuses un tās ir jānodod.

Uzņēmēji, kas bija iesaistījušies šajā laikrakstā, bija izdomājuši, ka tas ir tāds kapeiku vērtas lapiņas izdošana – viņi neapzinājās, cik laikietilpīgi un finansiāli ietilpīgs tas ir projekts. Spriedzi neizturēja redaktors. Augustā mūs sasauca kopā un ar nosacījumu – vai nu es pārņemu šo laikrakstu gan kā izpilddirektore, gan kā redaktore vai avīzi arī taisa ciet. Kolektīvam tas bija svarīgi, jo pieci cilvēki paliktu bez darba. 1995. gadā sāku strādāt laikrakstā kā Tukuma Ziņu redaktore.

Kādi ir redaktora darba mīnusi?

Viss man patīk, ir brīnišķīgs darbs un šī ir aicinājuma profesija. Ir skaidrs, kādai ir jābūt labai žurnālistikai, kādam ir jābūt labam medijam. Mums ir ne tikai priekšstati, bet šobrīd ir arī pietiekami daudz zināšanu, bet mums nav resursu un nav labu tradīciju. To mēs redzam gan sabiedriskajos, gan reģionālajos, gan lielajos medijos. Vide man nepatīk, kādā šobrīd darbojas mediji. Mēs nevaram ielekt tajā vilcienā, lai būtu uzlabojumi. Mediji ir paši par sevi, viņi sakārtojās pamazām, bet esam nokavējuši svarīgo laiku, lai sabiedrībai tiešām būtu vajadzīgais demokrātijas instruments. Šī nosacītība, kāda ir apkārtējā vidē, arī ir  lielākais mīnus. Vajadzība pēc medijiem un pēc vārda brīvības, pēc godprātības ir ārkārtīgi liela. Atbildīgi ir mediji.

Mēs, žurnālistu asociācijā, uzskatām, ka tā ir mūsu mediju telpas profesionāļu “zelts”. Visā Latvijā 116 cilvēki - žurnālisti, redaktori un akadēmiskie spēki. 116 cilvēki tagad Latvijā mainīs visu uz labu? Visus izglītos? Atiecīgi ne tikai cilvēciskā resursa trūkst, bet trūkst visu resursu, arī naudas, jo sabiedrība nav gatava maksāt. Mēs esam iemācījušies ģenerēt naudu uz pieprasītu jautājumu risināšanu. Tā ir tā lielākā problēma, ka sabiedrībai ir ārkārtīgi augstas vajadzības, bet neviens par to nav gatavs maksāt. Man liekas, ka tā ir postpadomju ietekme.

Žurnālistika bez īsta stāsta nepastāv

Kam visvairāk jāpievērš uzmanība, rediģējot rakstus?

Šobrīd ir divi uzstādījumi. Tas arī saistīts ar tiem pašiem resursiem. Ideāls žurnālists ir tāds, kas prot “uzrakt” faktus, prot viņus izmantot, atrast viedokļus, viņš zina, kur “jārok”, kam jājautā, kas zina visu šo kārtību, kādā raksts ir jāuzraksta, bet viņam pietrūkst stāsta prasmes. Nepietiek, ka tu esi izcils žurnālists. Mēs zinām daudzus šādus piemērus. Izcilie “racēji” Re:Baltica – stāsta tur nav. Profesionāļu vidū mēs to novērtēsim, bet tas nav lasāms. Žurnālistika bez īsta stāsta nepastāv. Tā nav literatūra, bet bez stāsta nevar. No Aristoteļa laikiem tas, ka bez tās katarses, ka ir kaut kāda līdzjušana, līdzpārdzīvojums, lai tu ievilktu to cilvēku. Iznāk, ka medijs ar savu visgudrību un savu spēju “rakt” un atklāt stāv šeit, bet sabiedrība citur, bet nav tā tilta, jo nav valodas un stāsta. Tas ir viens, ka žurnālisti nav šādi apmācīti. Profesionāli stāstu viņi neprot izstāstīt pat tad, ja viņi ir labi mācīti žurnālisti. Mums pietrūkst talantīgu žurnālistu, un tas atkal ir stāsts par resursiem. Mēs esam maza valsts, mums pietrūkst talantīgu žurnālistu un pietrūkst līdzekļu, lai talantīgus žurnālistus izaudzinātu vai viņiem samaksātu. Beigās ar to visu ir jātiek galā redaktoram, jo man tas raksts ir jāsagatavo. Agrāk jutos it kā es būtu viens žurnālists. Redaktoram būtu tikai jāizlasa, jāveic atsevišķi uzlabojumi vai jāatbild uz kādiem jautājumiem, kas rodas. Tas darba apjoms ir daudz lielāks, nekā redaktoram pēc būtības būtu jābūt. Redaktoram ir jāzina valsts politika, jābūt kontaktiem, jākomunicē ar sabiedrību un vēl ir jālabo raksti. Par daudz to pienākumu. Es ticu, ja cilvēks māk rakstīt un viņam ir interese un vēlēšanās, var izaudzināt jebkuru, jo žurnālistika tomēr ir profesija – treniņš. Kā mūzikā, jebkurš cilvēks var dziedāt, viņam varbūt nav uztrenēta dzirde, bet viņš dziedās. Tieši tā pat trenējoties, rakstot un strādājot, šajā darbā var uztrenēties un iemācīties, bet tam vajag laiku. Ikdienā laika nav.

Žurnālistam nekas neparko nav jāzina, bet viņam ir jāprot uzdot īstajam cilvēkam pareizos jautājumus

Kā izvērtējat, kuram žurnālistam dot konkrēto tēmu, par ko rakstīt?

Ir amerikāņu teiciens – žurnālistam nekas neparko nav jāzina, bet viņam ir jāprot uzdot īstajam cilvēkam pareizos jautājumus. Visi tie, kas sāka strādāt mūsu avīzē, bija savas jomas speciālisti un zinātāji. Rūta Fjodorova, piemēram, bija lauksaimniecības jomā, zināja par laukiem, par agronomiju. Vents Dubrovskis bija mākslinieks ar interesi par dabas aizsardzību. Tagad tas vairs nav iespējams – visiem jāraksta par visu. Mēs esam tik maz, ka formāli esam sadalījušies par novadiem, atbilstoši reģionam. Katrs raksta par savu. Tad vēl plus ir klāt tēmas. Labāk ir tad, ja žurnālists ir piesaistīts tēmai, piemēram, par medicīnu viens, par praktiskām lietām cits, par dabas aizsardzību cits. Šobrīd tā neizdodas. Tas ir grūti, bet būtu labāk, ka tā būtu. Mums visgrūtākais žanrs ir redakcijas sleja, kas patiesībā ir pārspriedumu eseja. Tā ir neiespējamā misija. Lai piespiestu rakstīt, par to maksājam dubultu un pat trīskāršu honorāru. Brīvprātīgi piespiedu kārtā tie, kas ir spējīgi – tiem ir jāraksta obligāti rindas kārtībā (smejas), bet mēs cenšamies par to vienoties. Ir bijuši gadījumi, kad kļūdas pēc neko nenopublicē.

Vai tādos gadījumos ir “rakstu bankas” jeb raksti, ko paņemt vietā?

Šobrīd ir liels apjoms laikrakstam un resursu ir maz. Ir maz uzkrājuma, bet es sevi vienmēr paturu prātā, ka man materiāli ir, pati esmu rakstu banka. Mēs veidojam rakstu seriālus. Tāds ir Tirgus ceļojums, kurā mēs atgriežamies otrreiz ar domu, ka ejam otrreiz pa konkrētām pilsētas ielām pēc kārtas. Ir vēsturiskais apskats, kam ir trīskārša loma, jo tad, kas sākām, bija interese. Lai iepazīstinātu, kas te pilsētā ir, kas notiek, kur un ko var dabūt. Tā kā lielākā daļa mūsu lasītāju ir gados veci cilvēki, tas bija viņu vēlmei, atsaucoties viņu aicinājumam. 2000. gadā mēs sākām, tad vienu loku izgājām un šis ir kā atgriešanās pēc 17 gadiem vēlreiz. Tā ir trīskāršā vēsture – tas, kas bija pavisam vecs, tad tas, kas bija pirms 17 gadiem un tagad ir Toreiz, toreiz un tagad. Var ielikt trīs bildes par vietu, kā pilsēta mainās. Otrs seriāls ir Paldies simtgadei. Man vienmēr ir gribējies kontekstu redzēt – valsts, pasaule, Tukums un apkārtne, periodika un bildes. Tad, kas mēs uzsākām, redzēju, ka Delfi kaut ko līdzīgu dara, tagad Ir to dara. Gads pēc gada, kā tas izskatās, kā mēs tajā visā kontekstā izskatāmies. Tas ir tāds, ko var pavilkt garāk. Sākumā es biju domājusi vienu lapas pusi, bet, zinot, ka esmu garrakstītāja un atrodu ko interesantu, tagad jau ir vairāk. Agrāk vēl bija pielikumi, pamazām vācām materiālus, piemēram, medicīnai, kāda intervija ar speciālistu, bet šobrīd aktualitāšu ir daudz. Vai mums ir ko rakstīt? Tāda jautājuma nav. Mēs nevaram paspēt, jo pirmdienā, piemēram, ir 20 lapaspuses, sanāk, ka katram cilvēkam kādas 30 slejas jāuzraksta vienā dienā. Tāds ir darba ritms, kas rada laika un cilvēku trūkumu.

Kādas idejas visbiežāk saņemat no žurnālistiem?

Mums vēl joprojām ir redkolēģijas sēdes. Ir tradicionālā plānošana. Plānojot mēs ievērojam struktūru, lai vieglāk, lai būtu secība un nebūtu daudz laika jātērē. Ir noteiktas lapaspuses un tas nosaka, ko mēs liekam. Uzklausu visus priekšlikumus. Piemēram, ir trešā lapaspuse – kas svarīgs visiem, reģioniem, kas noderīgs cilvēkiem, valstiskas ziņas, citāts, pasaules ziņas, jaunumu analīze vai viedokļi. Tagad ir pielikums Aka, kur jābūt intervijai ar cilvēku. Plānoju uz priekšu, ja kāds jau uzrakstījis divas garās intervijas, tad uzdodu sagatavot citam.

Neatļaujos nekvalitatīvus darbus publicēt un
sev nodarīt pāri

Bet vai nav bijis tā, ka žurnālists sagatavo materiālu, interviju, bet saprotat, ka tas neder?

Ir bijis, ka redzu, ka vienkārši nevar to publicēt, ka tas var apdraudēt cilvēkus. Ir bijis, ja ļoti pie materiāla piestrādāju un publicē, tad tas ir maziņš rakstiņš. Neatļaujos nekvalitatīvus darbus publicēt un sev nodarīt pāri. Ir raksti bijuši, kurus vienkārši nepublicē. Divreiz bijis ar manām intervijām tā, jo intervējamais ir pieprasījis, lai to nepublicē. Abas bija milzīgas intervijas, kurām biju veltījusi mēnešiem laiku, saskaņojusi. Viens pieprasīja, jo viņam nepatīk, kā viņš izskatās pēc sarunas. Otrā gadījumā konstatēju, ka intervējamais atļaujas apmelot cilvēkus un saka klajus melus.

Krāsainas avīzes cilvēki uztver kā svētkus

Cik liela loma pie raksta mūsdienās ir fotogrāfijai, jo tad lasītājs vairāk uztver informāciju vizuāli?

Domāju, ka ne pati fotogrāfija ir svarīga un esmu pat neapmierināta ar laikraksta  vizuālo izskatu, bet mūsu lasītājs ir konservatīvs. Pirms ko maini, tas jāapdomā. Šķiet, ka konservatīvais lasītājs teiks, nevar pierast, lai gan avīze izskatās labāk. Ja policijas ziņas pēkšņi būs pēdējā lappusē, lasītāji būs izmisuši. Varbūt man tā šķiet, bet medija veids nosaka konservatīvismu. Protams, attēlam ir ārkārtīgi liela loma, ir jābūt arī vizualizācijai: izgrieztie attēli, tabulas. Reģionālo laikrakstu būtība ir tā, ka katrs grib sevi ieraudzīt laikraksta bildē – tas sestais pleķis rindā ar naglas galviņu esmu es. Tā ir mūsu specifika. Apzinos, ka dizainiski tas izskatās slikti, bet mēs tik un tā liekam lielās grupu bildes.

Krāsainas avīzes cilvēki uztver kā svētkus, bet mums ir tikai viena kārtīga tipogrāfija, kas avīzi drukāt, bet tipogrāfiskā kvalitāte ir zema. Avīzei nav izstrādāts konkrēts dizains, kur noteikti vajadzētu piestrādāt.

Autore: Rebeka Rimša