Pieaugušie varētu būt nedaudz pazuduši bērni

Šīs mākslinieces grāmatas, iespējams, atrodas jūsu plauktā, pat jums to neapzinoties. Viviannas Marias Staņislavskas darbu sarakstā ir tādas bērnu grāmatas kā Skaļā klase un Sunāns breiveibā, komiksi un pastkartītes, un pat Euro Femmes izstāde par pornogrāfiju un patiesību par tās sižetiem. Vivianna ar jautru prātu un vieglu roku attēlo pasauli, kurā mēs dzīvojam, smejamies un raudam. Kā viena no populārākajām latviešu ilustratorēm, viņa ir absolvējusi divas prestižākās mākslas izglītības iestādēm Latvijā - gan Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolu, gan Latvijas Mākslas akadēmiju.

Estere Linde un Patrīcija Samoška, Studentu medijs Skaļāk

Kādā intervijā minējāt, ka sevi uzskatāt galvenokārt par ilustratori - kā jūs nonācāt pie šī secinājuma?

Skolu pabeidzu kā animators. No sākuma likās, ka tiešām gribu būt animators. Iestājos grafiķos ar domu, ka izveidošu noteiktāku stilu savam zīmējumam, lai varētu režisēt savas animācijas filmas, bet kad nedaudz pastrādāju šajā jomā, sapratu, ka tas ir ārkārtīgi sarežģīts komandas darbs. Strādājot nespēju pielāgoties citu cilvēku rokrakstam. Sapratu, ka animācija laikam nav mans. Bet, tā kā jau biju sākusi to procesu, nonācu līdz ilustrācijai. Ilustrācija patiesībā ir fantastisks medijs, kas ir starp animāciju, stāstniecību un grāmatu. Pie ilustrācijas pieskaitu arī komiksus. Tas ir starpmedijs starp visu. Varu stāstu pastāstīt lasītājam, varu vizuāli attēlot to, ko vēlos parādīt.

Tajā pašā intervijā minējāt, ka jums patīk eksperimentēt ar dažādām tehnikām. Vai joprojām eksperimentējat?

Jā, labprāt eksperimentēju. Šobrīd strādāju pie grāmatas, kurā iemēģināšu roku pasteļu mākslā. Katrā grāmatā mēģinu sevi kaut kā izaicināt. Piemēram, ierobežojot sevi ar krāsām, kā to darīju grāmatās Skaļā klase un Pūliņu kūleņi, kurā izlēmu strādāt tikai ar divām krāsām. Grāmatā Korras pasaules strādāju tikai un vienīgi ar akvareli. Lai arī bija mazās detaļas, kuras varēju attēlot ar zīmuli, ietiepīgi paliku pie akvareļa. To joprojām daru ar vislielāko prieku.

Kurš no šiem eksperimentiem bijis visizaicinošākais?

Katrā tehnikā varu strādāt ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem. Piemēram, akvarelis ir ārkārtīgi sarežģīts, bet to var padarīt vienkāršu ar stilizētiem tēliem. Korras pasaules gadījumā vajadzēja attēlot zinātniski pareizas ilustrācijas, mēģināt panākt gaiši-tumšās attiecības, kas ir saskatāmas vidē un panākt sajūtu, ka konkrētā vide ir Eiropā vai Āfrikā.

Korras pasaules bija viens no projektiem, kur visvairāk nomocījos, jo neizmantoju ne datora, ne cita veida korekcijas. Zīmēju uz papīra, un, ja kaut kas nesanāca, bija jāpārtaisa visa ilustrācija. Sarežģītākais nav tehnika, bet gan panākt to, ko rezultātā vēlos redzēt. Ja tas ir kaut kas reālistisks un pareizs, tad man tas sagādā lielākas grūtības nekā stilizēti zīmējumi.

Kā varētu raksturot šo mākslas stilu? Dažkārt cilvēki interpretē darbus ļoti dažādi.

Par to nekad neesmu domājusi. Man vieglāk būtu aprakstīt savus komiksus. Tos raksturo sarežģītība kopskatā, bet vienkāršība detaļās. Nedaudz gaisīgums un bezgaumīgs humors. Tur ir totāla brīvība, jo tie ir mani personīgie darbi.

Ilustrācijās ļoti bieži pielāgojos tam, ko autors vai izdevējs vēlas. Līdz ar to dažreiz gadās nedaudz atteikties no tā, ko es sauktu par savu stilu. Esmu dzirdējusi, kā citi interpretē manus darbus. Tie esot viscaur gaisīgi un viegli. Nevēlos tam pilnībā piekrist, bet varbūt daļa taisnības tur ir, jo līnijas pārsvarā ir vienkāršas.

Pieminējāt, ka jūsu stilam piemīt bezgaumīgs humors. Kā tas izpaužas?

Mēģinu komiksos būtu maksimāli autentiska, un man ārkārtīgi patīk visu veidu tā sauktie tēva joki [no angļu val. Dad jokes] un melnais humors. Ja to vēl saliek kopā, tad iznāk kaut kas tāds, par ko nevar saprast - smieties vai raudāt. Gribētos teikt, ka manus komiksus vieno muļķīgs humors. Vienā komiksā man ļoti patika pasmieties par to, cik cilvēki ir egocentriski, pasmieties nedaudz par introvertiem, kas patiesībā dziļi sirdī slēpj depresiju. Tas nav ļoti smieklīgi, bet, kamēr pie tā strādāju, visu izlaižu caur sevi un mēģinu to visu pasniegt ar vieglumu, līdz ar to rodas iespaids par muļķīgu humoru.

Gribētos teikt, ka manus komiksus vieno muļķīgs humors.

Tad kas ir gaumīgs humors?

Laikam tas, ko parastie cilvēki saprot. Tad rodas jautājums, kas ir parastie cilvēki?

Kurš no saviem darbiem jums ir īpaši mīļš?

Domāju, ka gandrīz katram māksliniekam vismīļākais ir pirmais darbs. Man pirmais ilustrācijas darbs bija Skaļā klase, autore ir Ieva Samauska. Mums bija fantastiska sadarbība. Man tajā brīdī likās, ja grāmatu ilustrācija ir tik jautra, tad tas tiešām ir tas, ar ko vēlos nodarboties atlikušo dzīvi.

Mums ar Ievu izveidojies ļoti labs kontakts. Viņa iesūtīja dzeju, man bija jāizdomā, kā šos stāstus salikt kopā ilustrācijās. Grāmata ir par to, cik grūti ir būt pamatskolniekam, un it īpaši tajā brīdī, kad vēl sākas pubertāte. Sūtot skices, beigu beigās nonācām pie tā, ka Skaļā klase būs izdomāta klase ar izdomātiem skolēniem, kur katram ir cits dzīves stāsts, citi dzīves apstākļi. Tad varēja ļoti viegli šos dzejoļus katram skolēnam pielikt klāt. Dzejolis ir par to, ko šis skolēns pats ļoti dziļi jūt. Tā bija ne tikai pirmā grāmata, bet arī pirmais izaicinājums sev. Vai varu uzzīmēt ilustrācijas tikai divās krāsās? Izvēlējos tieši sarkano un zilo.

Ļoti priecājos, ka pēc tam grāmatu ļoti labi novērtēja gan Latvijā, gan ārzemēs. Tā ir tulkota divās valodās - angļu un igauņu. Tas ir tāds projekts, kas nāca viegli, interesanti, patīkami, viscaur aizraujoši. Rezultāts arī tam visam bija ļoti veiksmīgs! Ten out of ten! [no angļu val. Desmit no desmit!].

Vai ir bijis darbs, ar kuru nelepojaties vai esat vīlusies?

Man liekas, ka katram māksliniekam ir tādi darbi. Ir bijuši darbi, kurus esmu ļoti sasteigusi īsā termiņa dēļ vai laika trūkuma dēļ neesmu dubultā pārbaudījusi un pieļāvusi kļūdas drukā. Tie ir sīkumi, ko varbūt lasītājs nepamanīs, bet man tie paliek kā tāds maziņš traipiņš - nevaru beigt par tiem domāt.

Vai jūs bērnībā arī bijāt intuitīvs cilvēks, vai intuīcija attīstījās dzīves laikā?

Gribētos domāt, ka bērnībā biju intuitīvāka nekā tagad. Noteikti savām izvēlēm uzticējos vairāk. Piemēram, bērnībā biju ārkārtīgi apsēsta ar putniem. Jebkas, kas bija saistīts ar tiem, man bija vajadzīgs. Bērnībā bija daudz vieglāk saprast, kas ir tieši tas, kas patīk, jo nebija bailes no tā, ka kāds tevi vērtēs. Bērnībā noteikti nebija kauna izjūtas, līdz ar to ir mazdrusciņ vieglāk eksistēt, jo cilvēks ir autentiskāks un godīgāks pret sevi un savām vēlmēm. Mēģinu to atgūt, jo, zīmējot ilustrācijas bērniem, visvieglāk uzzīmēt kaut ko, kas ir saprotams, patiess, kas ir viņu valodā, bet kas nav naivs vai bērnišķīgs. Patiess tieši viņu skatījumā, nevis pieaugušo skatījumā.

Zīmējot ilustrācijas bērniem, visvieglāk uzzīmēt kaut ko, kas ir saprotams, patiess, kas ir viņu valodā, bet kas nav naivs vai bērnišķīgs. Patiess tieši viņu skatījumā, nevis pieaugušo skatījumā.

Ir teiciens, ka pieaugušie ir vienkārši pieauguši bērni. Vai jūs tam piekristu?

Man liekas, ka jā. Pieaugušie varētu būt nedaudz pazuduši bērni. Pieaugušie pavisam noteikti ir cilvēki, kuri ir aizmirsuši, ka viņi ir bijuši bērni. Skolā daudzi pieaugušie, kas strādā ar vidusskolēniem, ir aizmirsuši, ka viņi arī ir bijuši vidusskolā. Liekas, ka pasaule būtu daudz jaukāka un draudzīgāka, ja pieaugušie cilvēki mēģinātu saglabāt sevī tās sajūtas, atmiņas, pārdzīvojumus un to, cik tie bija intensīvi vai svarīgi.

Pieaugušie varētu būt nedaudz pazuduši bērni. Pieaugušie pavisam noteikti ir cilvēki, kuri ir aizmirsuši, ka viņi ir bijuši bērni.

Kā top jaunas grāmatas ilustrācija?

Darba process pašā sākumā ir vienāds - vispirms diezgan ātri izlasu grāmatu, tad to nolieku malā uz kādu laiku. Pāris dienas par to domāju, un tad pārlasu vēlreiz, bet jau ar sīkumiem. Tad sāku skicēt. Ja kaut kur ir aprakstīts tēls, to uzreiz uzskicēju. Ja ir kādi priekšmeti, piemēram, sarkanā krūze, to uzreiz arī kaut kur sāniņā uzzīmēju, un tādā veidā savācu būtiskākās detaļas manuskripta sānos. Tālāk jau strādāju pie skicēm grāmatai. Mani ļoti tracina, kad iedod manuskriptu un saka, ka rītdien jau vajag pirmās skices. Tas mani ārkārtīgi uztrauc, jo man vajag vismaz pāris dienas, kad varu par to domāt.

Ekrānšāviņš no mākslinieces Instagram profila

Vai jūsu darbi ir bijuši smagi kritizēti vai pat apsaukāti?

Kas tikai nav bijis! Pirms dažiem gadiem diezgan aizrāvos ar feministisko mākslu. Zinot Latvijas sabiedrību, uzreiz skaidrs, kāda varētu būt atsaucība. Katru reizi, kad izveidoju kādu darbu feminisma mākslas stilā, vienmēr būs komentāri par to. Ja ir izstāžu atklāšanas, vienmēr būs kāds komentārs, piemēram: "Paskatieties uz to čirkaino!" Ir bijuši darbi, kuri radījuši diskusijas un cilvēki nāk runāties, arī daudzus gadus vēlāk.

Mētra Saberova mani bija uzaicinājusi piedalīties izstādē Euro Femmes. Tur tika pieaicinātas dažādas mākslinieces gan no Latvijas, gan no Anglijas, bija arī viena no Šveices. Sākumā domājām, ka katra veidosim par kādu citu tēmu feminismā, bet beigu beigās mums viss aizgāja līdz erotikai, un mēs visas savos darbos vairāk vai mazāk runājām par pievilcību.

Nolēmu pievērsties pornogrāfijas tēmai un pētīt, kādi ir stereotipi, cik sliktus stereotipus veido bez maksas pieejamā pornogrāfija. Izveidoju darbu, kuru varēja apskatīt gan ar, gan bez brillēm. Uzvelkot sarkanas brilles, attēls nomainās uz manis interpretēto patiesību zem šī sižeta, darbības vai notikuma.

Protams, bija ārkārtīgi daudz komentāru. Dzirdēju, kā cilvēks sūdzas, ka ir pretīgi iet uz izstādi, jo tur ir pornogrāfiska rakstura attēli. Vienlaikus dzirdu, kā cilvēki savā starpā sarunājas: "Redzēji tur to vienu darbu? Man ar bijušo tā ir bijis! Izrādās, tas nāk no pornogrāfijas!" Tas veidoja atklātu, savā ziņā nepatīkamu dialogu starp mani, manu darbu un skatītājiem. Tas kaut ko risina, un tieši to vēlējos ar darbu panākt.

Kāpēc tieši par pornogrāfiju, zinot to, ka Latvijas sabiedrība ir ļoti konservatīva, it īpaši runājot par seksu?

Tieši tāpēc! Latvieši ir konservatīvi, bet tajā pat laikā arī daudz patērē pornogrāfiju. Neviens par to nerunā. Vēlējos uzsākt sarunu sabiedriskajā telpā par to, ka kaut kas nav kārtībā. Mana paaudze ir tā, kura diezgan ātri sāka lietot internetu. Tagad dažas lietas mainās erotisko mediju patērēšanā. Tas vairs nav tas, ar ko uzauga mani vienaudži. Cik atceros, mana paaudze tolaik vispār par seksu kā tādu nerunāja. Lielākā daļa izglītojās tieši internetā.

Vai kāda darba laikā ir bijuši arī psiholoģiski grūti brīži?

Jā, visu laiku ir. Man vienu brīdi ļoti patika teiciens - māksla nav darbs, māksla ir dzīvesstils. Tagad šo teicienu ciest nevaru, jo diemžēl tā ir taisnība. Mākslinieki ir vizuāli cilvēki. Visu laiku mums ir acis vaļā un galva strādā bez pārtraukuma.

Nav iespējams tā pa īstam atpūsties. Līdz ar to izaicinoši, emocionāli grūti brīži ir principā visu laiku. Reizēm domāju, vai vispār esmu tur, kur gribu būt, apšaubu visas dzīves izvēles, bet beigu beigās viss ir kārtībā.

Runā, ka kļuvāt par skolotāju Rīgas mākslas un mediju tehnikumā. Vai jūs esat šobrīd skolotāja?

Esmu jau piekto gadu skolotāja šīs skolas animācijas nodaļā. Patiesībā man ļoti patīk strādāt ar jauniešiem. Man tas tiešām sagādā lielu prieku. It īpaši tajos brīžos, kad varu kaut ko ieteikt, palīdzēt, vai vienkārši celt pašapziņu. Man liekas, tas ir tas patīkamākais un izaicinošākais - kā komunicēt, kā būt līdzās grūtos brīžos, skolēniem ir ikdienišķas vajadzības. Ja skolēns nav paēdis, kā tas ietekmē mākslu? Ja laicīgi uzķeru, ka kāds nav paēdis, es viņus sūtu uz veikalu pakaļ piciņai, un tad nākt atpakaļ. Tad parasti darbs padodas, viss ir kārtībā, nav vairāk izmisums par to, ka nezina, kā atvērt Photoshop.

Man patīk dalīties ar savām zināšanām un pabrīdināt par kļūdām, kuras esmu pieļāvusi.

Kādi ir jūsu uzskati par mākslīgā intelekta lietošanu mākslas sfērā?

Esmu viens no tiem māksliniekiem, kurš ne pārāk atbalsta mākslīgo intelektu tieši mākslā. Domāju, ka cilvēks ir spējīgs uz kaut ko daudz foršāku pat tad, ja tas nav tik spīdīgs, perfekts kā tas, ko mākslīgais intelekts uzģenerē. Darbam ir jābūt patiesam. Cilvēks patērē daudzreiz mazāk elektrības un enerģijas vienam darbam nekā mākslīgais intelekts, bet tas tā, runājot par ekoloģisku vidi.

Vai mākslīgais intelekts varētu iznīcināt mākslu kā karjeru?

Vienmēr būs cilvēki, kas gribēs savu darbu vienkāršot un padarīt daudz efektīvāku, upurējot savu autentiskumu, un tā nav lieta, pret ko varētu cīnīties. Tā ir vienkārši sabiedrība, cilvēks pats, cilvēka prioritātes un principi. Ļoti ceru, ka tas neatņems visu mākslinieku darbus. Šķiet, ka tas bija Hasbro vai Mattel, kas atlaida visus māksliniekus un pieņēma darbā retušētājus, jo viņiem uzģenerēt ar mākslīgo intelektu konkrētu attēlu un pēc tam pieretušēt ir ekonomiski daudz izdevīgāk nekā uzturēt grafisko dizaineru nodaļu. Tas skumdina, bet jāsaprot, ka tie ir uzņēmumi, kas domā tikai par peļņu. Tai pat laikā ir mākslinieki, kas mākslīgo intelektu lieto kā noderīgu rīku, lai uzģenerētu idejas logotipam, tad parāda klientam, klients izvēlas aptuveno virzienu, un tad uz tā bāzes mākslinieks strādā tālāk. Šādā ziņā tas māksliniekam palīdz ātrāk saprast, ko klients vēlas. Mākslīgais intelekts tāpat pagaidām vēl nevar ar otām uz audekla strādāt, tā ka gleznotāji vēl kādu laiku ir drošībā. Bet tas ir ne tikai mākslā, arī mūzikā. Man liekas, mākslīgais intelekts vēl nav pilnīgs. Tas ir tikai sākuma sākums, redzēsim, kur tas mūs aizvedīs. Ļoti ceru, ka cilvēki sapratīs, ka mūsu būtība ir radīt un izpausties.

Kā redzat Latvijas mākslas nākotni, un kā tā varētu attīstīties?

Es neredzu Latvijā mākslas nākotni. Nē, jokojos! Ļoti bezgaumīgs joks! Man ir grūti paredzēt, kā tā varētu iet uz priekšu un attīstīties. Ja runa ir tieši par ilustrāciju, liekas, ka tās līmenis pēdējos gadus Latvijā ir ļoti audzis. Gan, pateicoties tam, ka Mākslas akadēmijā Rūta Briede pasniedz ilustrāciju, un tas ir ļoti daudzus iedvesmojis, izveidojis tiešām spēcīgu, bet veselīgu konkurenci. Nedaudz mainās uzskati, jo kādu laiku iepriekš ilustratoru neuzskatīja par nopietnu mākslinieku. Ilustrācija ir kaut kas starp mākslu un dizainu. Arī komiksi šobrīd Latvijā diezgan strauji attīstās. Lasīt komiksus kļūst vairāk populāri. Atceros, manos pusaudžu laikos cilvēku, kas lasīja komiksus, sauca par nūģi un nestilīgu. Tagad lasīt komiksus ir norma.

Ir grūti paredzēt, kas notiks Latvijā tālāk, bet cenšos saglabāt optimismu. Domāju, ka vismaz komiksos un ilustrācijā līmenis Latvijā noteikti varētu augt un sasniegt jaunus līmeņus. Jau tagad ārzemju izdevēji ar lielu interesi skatās uz Latvijas ilustratoriem un grāmatām, jo latvieši Boloņas mākslas tirgū diezgan normāli konkurē ar citu valstu izdevējiem. It īpaši uz mūsu iedzīvotāju skaita fona tas ir tiešām labs sasniegums.

Mākslas izglītības iestādēs vienmēr ir liela konkurence un darba apjoms. Ko jūs kā Latvijas Mākslas akadēmijas absolvente varat ieteikt studentiem?

Vienkārši tajos studiju gados būt kā švammei un uzsūkt maksimāli daudz, cik vien var. Veidot kontaktus jau laicīgi! Ja gribas strādāt mākslās, jau laicīgi sevi pamazām pieteikt, piemēram, piedāvāt kādu mazu darbiņu, ilustrāciju kādam ne tik populāram žurnālam Latvijā.

Kādi ir jūsu ieguvumi vai vērtīgās personīgās pieredzes no studiju laika?

Tieši tajā laikā paralēli studijām diezgan daudz strādāju pie grāmatiņām, ilustrācijām, maziem projektiņiem.

Pirmā lieta - nesākt darbu, kamēr nav parakstīts līgums, vai arī nav parakstīta kaut kāda vienošanās, vai arī vismaz e-pastā apstiprinājums par samaksu vai projekta īstenošanu. Tā bija viena no vērtīgākajām pieredzēm, jo paralēli studijām man kāds palūdza ilustrēt grāmatu, un piekritu tam. Man visu atsūtīja, sazīmēju, saliku maketā, nolēmu vēl uztaisīt klāt vāku, jo ir tik liels entuziasms. Beigu beigās grāmata tiek nopublicēta, nodrukāta, un kā samaksu saņemu divus grāmatas eksemplārus. Grāmatas izdevējs apgalvoja, ka par samaksu neesam neko runājuši, ka nekas tamlīdzīgs nav dokumentēts un neskaitās. Visādas šādas situācijas ir tās, no kurām vienkārši sanāk mācīties.

Studijas man iemācīja, kā vieglāk komunicēt gan ar kursabiedriem, gan vispār ar cilvēkiem akadēmijā, gan ar pasniedzējiem. Svarīgi ir tiešām ieklausīties, ko pasniedzēji saka. Pēc tam var izvērtēt, vai tas ir noderīgs, vai tās zināšanas pēc tam tiek vai netiek izmantotas. Protams, Erasmus! Tas ļoti daudz ko deva un tiešām daudz ko dzīvē mainīja.

Un ko jūs novēlētu nākotnes studentiem un cilvēkiem, kuri vēl nav iestājušies universitātēs?

Veiksmi! Būt īstajā vietā īstajā laikā. Jebkurš var piestrādāt pie saviem darbiem, pie sava stila, jebkurš var izlasīt vairāk grāmatas, lai tas kaut kā noderētu iestājeksāmenos, bet veiksmi - to nevar iemācīties. Tas ir pilnīgi neticami, cik daudzas lietas notiek vienkārši tāpēc, ka kaut kur esi pareizajā vietā, pareizajā laikā.

Vai ir kādi jaunumi, ko mēs varētu drīzumā no jums sagaidīt?

Ar autori Lauru Melni strādāsim pie Sunāns breiveibā otrās daļas. Ir paveicies, ka uzvarējām rezidences konkursā. Novembrī abas uz 12 dienām brauksim uz Siguldu. 12 dienas bez pārtraukuma strādāsim pie Sunāna.