Pie Dieva es iešu ar abām kājām

Ir pagājuši pieci gadi, kopš vecmammas Zentas nāves. Pēdējo reizi mēs tikāmies divus vai trīs mēnešus pirms viņas nāves. Godīgi sakot, es ar katru gadu sāku aizmirst, kāda bija viņas balss. Toties es ļoti labi atceros mūsu pēdējo tikšanās reizi.

Foto no personīgā arhīva

Ārija Bērziņa, Studentu medijs Skaļāk

Pirms savas nāves viņa kādu laiku dzīvoja pansionātā. Tas atradās netālu no mūsu mājām, tāpēc ar ģimeni mēdzām viņu apciemot. Tā bija saulaina vasaras diena. Mēs atbraucām uz pansionātu “Rožlejas”. Ēka un apkārtne bija sakopta. Viņa dzīvoja otrajā stāvā, istaba atradās kreisajā pusē no kāpnēm. Atceros, ka istaba bija sakopta, žalūzijas atvērtas un skaļi skanēja radio, Zenta sēdēja uz gultas apmales. Viņai ap galvu bija aptīts lakatiņš. Īstenībā es neatminos nevienu dienu, kad redzētu Zentu bez galvassegas. Istabas biedrene, mūs pamanot, ātri izskrēja ārā. Omīte vēl nepaspēja iziet, Zenta bubinot ātri cēlās un slēdza ārā radio. Kā viņa teica, tas vienmēr esot pārāk skaļš. Tad jau omīte nāca atpakaļ un atkal grieza radio skaļāk. Tajā brīdī es smējos par to, cik tas ir bērnišķīgi un jauki. Tomēr Zentu es atceros kā kašķīgu vecmammu, viņai vienmēr bija savs viedoklis. Manai mammai Zenta asociējas ar Petrelas kundzi no “Emīla nedarbiem” - tikpat sirsnīga un stingra. Mans tētis (Zentas dēls) saka, ka tas kašķīgums laikam jau ar gadiem visiem nāk.

Ir pagājuši pieci gadi, kopš vecmammas Zentas nāves. Pēdējo reizi mēs tikāmies divus vai trīs mēnešus pirms viņas nāves. Godīgi sakot, es ar katru gadu sāku aizmirst, kāda bija viņas balss. Toties es ļoti labi atceros mūsu pēdējo tikšanās reizi.

Kad Zentai bija 12 gadi, viņu 25. martā kopā ar ģimeni deportēja uz Sibīriju. Tas bija 1949. gads. Atbrauca pie viņas ģimenes, savāca un aizveda prom. Sibīrijā viņa dzīvoja desmit gadus. Tētis stāstīja, ka viņa tur mācījās skolā, pabeidza septiņas vai astoņas klases, un tad sāka strādāt. Mans tētis stāstīja kā viņa tur vāca ciedru riekstus. Tēta vecmamma (Zentas mamma) tur ganīja rukšus, vectēvs buļļus. Kad Zentai bija 22 gadi, viņa atgriezās atpakaļ mājās uz Latgali, Steķiem.

Foto no personīgā arhīva. Zenta stāv otrajā rindā pa labi

Pirmie gadi Latvijā bija grūti, kamēr iedzīvojās. Pēc kāda laika viņa jau lēnām sāka iekopt dārzu, lai būtu, ko ēst. Pēc atgriešanās Zenta sāka jaunu dzīvi, sāka celt māju, būvējot to no pēdējām kapeikām. Pēc kāda laika dzīvē parādījās nauda un ēdiens, bet bailes par nākotni un atmiņas par Sibīriju Zentu neatlaida. Mana mamma stāstīja, ka Zentai bija manāma skaudība - tas laikam bija saistīts ar viņas bērnību un Sibīriju. Kad vecmamma atbrauca atpakaļ un Latviju, viņa redzēja to netaisnību. Viņa pamanīja, ka tas, ko ģimenei atņēma padomju vara, citiem tas ir.  Kad Zentai sākās problēmas ar veselību, viņa 2007. gadā aizbrauca prom no Steķiem un sāka dzīvot pie manas krustmātes, Lilitas, (Zentas meitas) Salaspilī.

Foto no personīgā arhīva. Zenta savās kāzās ar Jāni

Es visu savu dzīvi dzīvoju Līvānos, tāpēc vecmammu ļoti reti redzēju, pēc iespējas biežāk centos ar viņu sazināties. Kad es zvanīju Zentai, lai uzzinātu, kā viņai iet, sarunas laikā bieži tika pacelts temats par Sibīriju. Tagad ir grūti atcerēties viņas izteicienus, bet bieži vien tie bija saistīti ar naidu pret Staļinu. Kad man bija kādi 14 vai 15 gadi, sazvanīties ar katru reizi kļuva arvien grūtāk. Pa telefonu viņa vienmēr man mācīja, kā vajag dzīvot, kā ir pareizi. Tajos brīžos man negribējās klausīties viņas padomos, tad man tas nelikās tik svarīgi. Es biju pusaudzis, man gribējās izklaidēties un pavadīt laiku ar draugiem nevis klausīties sarunās par to, cik viss ir slikti. Es vienmēr gribēju, lai saruna ātrāk beigtos. Tagad es to nožēloju.

Foto no personīgā arhīva. Es 15 gadu vecumā.

Es biju pusaudzis, man gribējās izklaidēties un pavadīt laiku ar draugiem nevis klausīties sarunās par to, cik viss ir slikti. Es vienmēr gribēju, lai saruna ātrāk beigtos. Tagad es to nožēloju.

Zentas bērēs es redzēju, cik ļoti manai krustmātei bija grūti. Viņa daudz raudāja. Nesen es ar viņu sazinājos, lai uzzinātu, kāda bija Zenta kā māte. Sarunas laikā krustmāte stāstīja: “Nu, viņa bija ļoti kontrolējoša. Viņa arī neuzticējās cilvēkiem, laikam to ir ietekmējis karš. Viņai bija savs dzīves redzējums, tāpēc bija diezgan grūti, viņa nepieņēma, ka var būt savādāk, ka tu vari justies laimīgs, arī savu dzīvi dzīvojot, viņa to nesaprata. Viņa domāja, ka ir jādzīvo savādāk.” Sarunā ar manu tēti un krustmāti viņi abi minēja, ka Zenta ļoti daudz strādāja.

Karš un deportācija Zentas dzīvē ir atstājis lielu nospiedumu. Ikdienas dzīvē vecmamma ļoti taupīja naudu. Viņa uzskatīja, ka ir daudz jāstrādā, lai dzīvē viss būtu. Zenta bija aizmirsusi par mīlestību pret bērniem. Viņa mīlestību uztvēra pavisam citādāk. Savu mīlestību pret bērniem viņa neizrādīja tā, kā to gribētos. Taču manam tētim un krustmātei bērnībā nekā nepietrūka - bija ko paēst, bērniem bija drēbes un pats galvenais –  viņi bija drošībā.

Pirms Zentas nāves krustmāte paspēja viņu apciemot. Krustmāte ļoti labi atceras to dienu: “Tas bija tik labi, ka es varēju atbraukt. Es viņai toreiz pateicu, ka viņu ļoti mīlu, par visu paprasīju piedošanu. Es vienkārši turēju viņas roku, un man negribējās braukt prom. Pēc sarunas teicu, ka braukšu mājās. Un viņa man atbild: “Tu ar riteni atbrauci?” Es saku: “Nē, mam, es ar mašīnu”. Un tad, ejot prom, viņa man saka: “Nu, dzīvo laimīga”. Tie īstenībā bija pēdējie vārdi, ko viņa man pateica, Ārij.”

Es vienkārši turēju viņas roku, un man negribējās braukt prom. Pēc sarunas teicu, ka braukšu mājās. Un viņa man atbild: “Tu ar riteni atbrauci?” Es saku: “Nē, mam, es ar mašīnu”. Un tad, ejot prom, viņa man saka: “Nu, dzīvo laimīga”. Tie īstenībā bija pēdējie vārdi, ko viņa man pateica, Ārij.”

Mans tētis, Aivars, Zentas bērēs bija ļoti kluss, viņš neraudāja. Vismaz es to neredzēju. Varbūt viņš to slēpa. Uz jautājumu “Ar ko tev asociējas mamma?” viņš atbild: “Mani mamma vienmēr lika pie darba. Laukos vajadzēja strādāt, jau no mazotnes - dārzu ravēt, gotiņas barot, kaut kā tā. Kad no skolas atnācām, vajadzēja palīdzēt aiznest gotiņām sienu. Savs piens bija, nevajadzēja pirkt veikalā. Mamma bija rūpīga. Viņa rūpējās, lai viss būtu, jo laikam baidījās, ka būs kā Sibīrijā, kad pirmo laiku nebija ko ēst.”

Tomēr manai mammai, Natašai, Zenta asociējas ar metāla “Piena lāses” konfekšu kasti – tādu kā atmiņu kasti, kur stāv atpazīstamas Zentas mantas. Savukārt, ja es aizdomājos par savu vecmammu, uzreiz atceros viņas asos izteicienus, tieši to sajūtu, kad es ar viņu runāju. Tā nav aprakstāma. Mana mamma stāstīja, ka, atceroties Zentu viņa redz viņas smaidu un smieklus: “Kad tavās kristībās, kāds baigi pajokojās un viņa smējās. Viņa bija tik skaista. Atceros, kā es uz viņu skatījos un redzēju, ka viņa bija laimīga. Viņa visu šo pasākumu bija organizējusi pati, viņa noteica, ka kristības notiks tieši Rudzātos un arī mācītāju sarunāja. Tajā brīdī viņa tik ļoti sirsnīgi smaidīja un skaļi smējās.” Šobrīd es nevaru atcerēties nevienu brīdi, kad Zenta smējās. Ar laiku manas atmiņas par viņu sāk izzust. Lēnām viņas izskats un balss pazūd.

Aizverot acis un iedomājoties par Zentu, es redzu viņas sirmos matus, violeto lakatiņu un sarkano džemperi. Godīgi sakot, es pat nezinu un neatceros, kādā krāsā bija viņas acis. Atbraucot pie vecmammas ciemos uz Salaspili, viņa pirms miega vienmēr lasīja Bībeli. Viņa bija ļoti ticīga. Atceros, kā Zenta gribēja, lai es arī iemācītos skaitīt pātarus, bet es to negribēju. Arī mūsu telefona sarunās viņa vienmēr man lika aiziet uz baznīcu. Mana māsīca (krustmātes meita un Zentas mazmeita) vienmēr man pārmeta par to, ka es neceļu vecmammai klausuli.

Aizverot acis un iedomājoties par Zentu, es redzu viņas sirmos matus, violeto lakatiņu un sarkano džemperi. Godīgi sakot, es pat nezinu un neatceros, kādā krāsā bija viņas acis.

Manai vecmammai bija problēmas ar veselību. Viņa jau vairākus gadus slimoja. Sākumā viņai uz kājām bija ekzēma, vēlāk jau ārsti diagnosticēja gangrēnu. Ārsti piedāvāja amputēt abas kājas. Ja viņa to būtu izdarījusi, nodzīvotu ilgāk. Ārsti teica, ka viņas sirds veselība bija kā kareivim. Tomēr viņa kategoriski atteicās. Zenta teica: ”Pie Dieva es iešu ar abām kājām”. Varbūt viņa vienkārši piekusa no slimošanas, piekusa no vientulības?

Vēlāk viņa nonāca Līvānu slimnīcā. Mana ģimene viņu bieži apciemoja. Atceros, kā man teica, lai es aizeju pie viņas. Es negribēju. Es īstenībā pat nezinu, vai man ir jājūtas par to kaut kā nepareizi. Man tik ļoti negribējās, man bija bail redzēt to, kā viņa guļ un aiz sāpēm skaļi kliedz. Man arī nelikās, ka viņa drīz nomirs. Kad Zenta gulēja slimnīcā, viņa man nezvanīja. Pirms viņas nāves manai mammai, tētim un krustmātei sanāca no viņas atvadīties. Es neatvadījos. Interesanti, kādi būtu viņas pēdējie vārdi man? Vai ir kaut kas, ko viņa man gribēja pateikt? To es nezinu.

Vēlāk viņa nonāca Līvānu slimnīcā. Mana ģimene viņu bieži apciemoja. Atceros, kā man teica, lai es aizeju pie viņas. Es negribēju.

Zentas bērēs es neraudāju.