Pētījums. Medijpratība sociālo tīklu platformās un drukātajos medijos

Kāpēc medijpratības jautājums mūsdienās ir tik svarīgs? Pēdējā laikā šis jautājums tiek uzdots aizvien biežāk - kā sabiedrības, cilvēku prasmi izmantot medijus, atlasīt un analizē informāciju, to kritiski izvērtējot. Bet ir daļa sabiedrības, kas nemaz tā līdz galam neizprot šā termina nozīmīgumu. Medijpratību visvieglāk definēt, kā sabiedrības, cilvēku prasmi izmantot medijus, atlasīt un analizē informāciju, to kritiski izvērtējot.

Medijpratība ļauj atpazīt un novērst tendenciozas informācijas izplatīšanos. Proti, cilvēks iemācās atšķirt, kas ir kvalitatīvs un uzticams mediju saturs. Mūsdienās šis jautājums kļūst aizvien svarīgāks, jo agrāk informācija pārsvarā tika iegūta no avīzēm. Šobrīd mediji ir mobilajās ierīcēs un cilvēkam ir visur līdzi, kas savā ziņā ietekmē arī veco mediju popularitāti.

Tāpat arī redzamās un iegūstamās informācija ir kļuvis daudzas reizes vairāk, kas cilvēkam liek piedomāt pie tā ko, kur un kādu informāciju viņš apstrādā. Uz jautājumiem atbild Dr. sc. comm. Didzis Bērziņš, LU SZF komunikācijas nodaļas bakalaura programmas direktors un docents, LU SPPI pētnieks.

- Kāda pēc jūsu domām ir šā brīža mediju auditorija? Kura sabiedrības daļa pievēršas nopietnākiem avotiem, ne tikai “TVNET” vai “DELFI”? Un varbūt kas ir tas avots, kas ir populārākais šobrīd?

- Man šķiet, ka “Delfiem” pēdējā laikā ir labi reitingi. Kopumā es domāju, ka tas nav slikts medijs, es tā automātiski neteiktu, ka “Delfus” lasīt ir daudz sliktāk nekā, piemēram, laikrakstus. Protams, ka šim medijam izteikti veidojas tās divas daļas, kur, no vienas puses, viņi piedāvā tādu padziļinātāku saturu, kur viens piemērs ir Domburs ar savām programmām, kas kopumā ir kvalitatīvs saturs. No otras puses, ir arī izklaidējošais, kas kritisku domāšanu īpaši neveicina. Bet arī laikrakstos šis tas līdzīgs parādās. Tā ka es teiktu, ka “Delfi” ir labs piemērs medijam, kas strauji uzlabojas.

Bet jautājums bija par to, kas tad īsti ir tā auditorija. Tādus pētījumus es šeit uz vietas pārliecinoši saukt neesmu gatavs, jo tādos gadījumos labāk  balstīties uz pētījumiem, nevis sajūtām. Bet sajūtu līmenī protams saku, ka process notiek, jo arī gados vecāki cilvēki, arī tie, kas sākotnēji apzināti vai neapzināti pretojās procesam, lēnām, bet arvien izteiktāk pāriet uz interneta platformām. Bet daudz ātrāk tas noteikti notiek gadījumā ar jaunieti, kurš nekad nav lasījis avīzi un uzreiz izvēlas izmantot internetu. Viņam nav jāveic pāreja no viena iemīļota medija vai formas  pie cita. Tāpēc pēc sajūtām es teiktu, ka interneta vidē noteikti vairāk dzīvo jaunieši. Bet šādi racionāli spriedumi bieži vien var būt arī neprecīzi un precīzu empīrisku datu man galvā nav.

- Ņemot vērā šo straujo interneta mediju vides attīstību, kā jums šķiet, vai neparadās tas, ka mediju saturs aizvien biežāk cenšas kaut kādā veidā ietekmēt sabiedrības uzskatus?

Medijpratība ļauj atpazīt un novērst tendenciozas informācijas izplatīšanos. Proti, cilvēks iemācās atšķirt, kas ir kvalitatīvs un uzticams mediju saturs.

- Es domāju, ka medijs vienmēr kaut kādā ziņa ir ietekmējis uzskatus, vai precīzāk – pavēstījis informāciju tā, kā tieši viņi redz pasauli. Vai tā ir kļuvis vairāk, ir grūti pateikt. Ja mēs domājam par sociālajiem tīkliem, kā medijiem, viņi jau sevi pamatā redz kā platformu, kurā viss kaut kas noteikt. Tiem varbūt pat formāli nav tāda izteikta uzstādījuma kaut ko ietekmēt. Ja mēs domājam par mediju, kā interneta portāli vai laikrakstu, tiem abiem noteikti ir kauts kāds ideoloģiskais skatījums. Tas ko Latvijā vienmēr saka, ka liela problēma ir tajā, ka daudziem medijiem nav skaidri definēta šī ideoloģiskā nostāja. Proti, viņi saka skaistus vārdus, tajā paša laikā ir aizdomas, ka viņu pamatprincipi nav noteiktas vērības, bet kaut kādu interešu aizstāvība, ko savukārt viņi protams publiski neatzīst. Nu tipiskais piemērs Neatkarīgā Rīta Avīze, kur viņi paši saka, ka viņiem ir noteiktas vērtības, kurām sekot.

Kardašjanas dibens viņiem nopelnīs vairāk klikšķu nekā vislabāk gribētais kvalitatīvais saturs. Viņi cenšas to balansēt. Daudzi to nedara, necenšas, dažiem ir tikai skaļie virsraksti un klikšķi

Tajā pašā laikā daudzi cilvēki t. sk. nozares eksperti saka, ka patiesībā viņi kalpo noteiktu cilvēku interesēm, tikai piesedzoties. Tā ka, cik tas ir mainījies, to varētu skatīties tā, ka mediju, kas uzrunā cilvēkus, noteikti ir daudz vairāk nekā kādreiz. Attiecīgi mēs varam pieņemt, ka viņiem, protams, daudz vairāk jācīnās par uzmanību. Tāpēc tiek veidoti skaļāki virsraksti, ar kuru palīdzību tie cenšas piesaistīt dažādas auditorijas. Tas pats “Delfu” piemērs ir labs, jo manuprāt, viņi piedāvā labu saturu, bet vienlaikus atzīst, ka reklāmdevējam ir svarīgi ‘klikšķi’. Un tas ko es esmu dzirdējis, ka viņi liek kvalitatīvos rakstus un redz sevi kā kvalitatīvu mediju, bet nevar noliegt to, ka, piedod, Kardašjanas dibens viņiem nopelnīs vairāk klikšķu nekā vislabāk gribētais kvalitatīvais saturs. Viņi cenšas to balansēt. Daudzi to nedara, necenšas, dažiem ir tikai skaļie virsraksti un klikšķi.

- Un ko jūs domājat par mediju īpašnieku faktoru, kā tas ietekmē medija profilu?

- Nu ja, redz, tas pats jautājums. Tad, kad vēl pa visam nesen laikrakstam Diena mainījās īpašnieki vai Latvijas Avīzei mainījās redakcijas politika un arī redaktors, kā arī nosacīti arī vīzija, ko viņi centās realizēt, mēs par to zinājām, mums par to pastāstīja, ja tas bija laikraksts, ko mēs visbiežāk lasījām. Mums bija daudz lielāka skaidrība, kas ir tā informācija, ko patērējam. Šobrīd mēs patērējam visvisādu informāciju. Visbiežākais “iegūglējam” pēc atslēgas vārdiem, bet nepārbaudām kas tad tā īsti ir par informāciju. Pavisam nesen mūsu fakultāte organizēja tādu medijpratības forumu un mēs bijām, protams, piespiedu kārtā aizdzinuši studentus ar domu, ka tas viņiem būs vērtīgi. Mani īstenībā pārsteidza.. Es prasīju, kas viņiem šķita tā interesantākā lieta un ļoti daudzi no studentiem, kas principā ir uzauguši interneta vidē, teica, ka viņi bija pārsteigti par to, ka daudzām viņu lietotajām platformām un rīkiem ir kaut kāds algoritms. Ka piemēram google.lv atrastā informācija nav vienkārši visbiežāk meklētā informācija. Vai ka youtube.com ir kaut kāds algoritms. Tas viņus ļoti izbrīnīja. Nu ka nav tā, ka es tagad ierakstu google.lv un saņēmu informāciju, ko cilvēki visvairāk ir meklējuši. Ka tur tomēr ir kaut kāda neredzamā daļa, struktūra apakšā. Tā kā šajā gadījumā mani pārsteidza tas, ka viņus tas pārsteidza... Ka viņi to visu daudz lietojot, noteikti daudz vairāk nekā es, to nav pamanījuši vai neviens viņiem to nav pateicis. Tāpēc tie visi jautājumi ir svarīgi un būs vēl svarīgāki, jo es domāju, ka visdrīzāk atpakaļ jau mēs neiesim, pie jebkādas regulācijas no augšas. Ka tagad dalīs licences vai vēl kaut ko, kā kādreiz ar televīziju. Joprojām būs pieejama visdažādākā informācija un vēl jo svarīgāk kļūs tas, ka ir jādomā, ko lasīt, ko ņemt vērā, ko neņem, kā salīdzināt, kā izvērtēt. Jo problēma jau ir tā, kas tas galīgi nav vienkārši, ka tas nav tā kā pārslēgt kanālu un redzēt, tas ir tas kanāls, tas cits. Respektīvi, ka ir daudz jautājumu pie katras patērētās informācijas vienības – kas ir avots, kas autors, uz ko autors balstās. Cilvēks jau īstenībā vērsts uz slinkošanu, nevis kaut kādu iedziļināšanos. Mums patīk gala rezultāts, gribam uzzināt skaidru, apaļu galarezultātu, nevis procesu vai ieskatu tajā, kā tas radies. Darbā ar studentiem dažkārt pamanu, ka viņi jūtas nekomfortabli, kad nav vienas skaidras, lielas atbildes. Nav tāda viennozīmīgi skaidra jā vai nē. Domāju, ka tieši tāpēc viens no izglītības uzdevumiem ir censties parādīt, ka skaidrība bieži vien ir mānīga un tiekšanās pēc apaļas patiesības var būt netaisnīga. Cilvēks pēc savas būtības ir vērsts uz to, lai nemitīgi vienkāršotu sarežģīto.

- Un ja apskata to, ka aizvien vairāk jaunieši pievēršas šiem Latvijā esošajiem populārākajiem medijiem. Ko jūs domājat par viltus ziņu parādīšanos? Par portāliem, kas it kā ir, bet sniedz varbūt ne to patiesāko un kvalitatīvāko informāciju. Bieži vien šie portāli aizstāj uzticamos avotus.

- Protams, ka tas ir bīstami. Bet atkal jau tas ko es teicu, tā bīstamība ir tajā, ka ir sazarojies mediju tīkls, parādījies ļoti plašs piedāvājums, kam ir grūti izsekot. Cilvēkam, kas lasīja piemēram Latvijas Avīzi, bija puslīdz skaidrs, kas viņām raksta, kas ar viņu runā. Un tāpēc arī šie medijpratības jautājumi ir svarīgi. Mēs redzam informāciju kaut kur ekrānā, loģiski, ka mēs vispirms redzam kaut kādu virsrakstu un ļoti reti pievēršam uzmanību tam, kas ir tā autors, no kādas adreses tas nāk vai kas tas ir par cilvēku, kas to raksta.

Mēs redzam informāciju kaut kur ekrānā, loģiski, ka mēs vispirms redzam kaut kādu virsrakstu un ļoti reti pievēršam uzmanību tam, kas ir tā autors, no kādas adreses tas nāk vai kas tas ir par cilvēku, kas to raksta

Protams, ka ar šādām lietām kādreiz bija jāsastopas salīdzinoši reti. Pieņemsim, ja kādam laikrakstam mainās īpašnieks, kas gan notika ļoti reti, es tāpat varēju saņemt informāciju. Parādījās jauns žurnālists, es visdrīzāk to pamanīju, laikrakstam gandrīz vienmēr bija norādīts slejas autors, komentāra autors. Un es kā lasītājs to ņemu vēra, tāpat kā zināju, kāds ir laikraksts, ko lasu. Tad tagad tā informācija nāk tāda nestrukturēta un mēs tikai lasām kaut ko par kādu tematu, epidēmijām, piemēram. Mūsu primāra interese ir temats. Bet kas tā par informāciju? […] Mēs vienkārši neesam pieraduši to pārbaudīt, kas aktualizē medijpratības jautājumu.

- Tas, manuprāt, uzreiz liek arī runāt kritisko domāšanu. Kā un vai cilvēks spēj izvērtēt to, kurš tad ir tas ticamais avots un kurš nē.

- Jā, noteikti. Te var minēt vienu no aktuālākajiem jautājumiem šobrīd, kas ir par vakcinēšanos. Tas ir viens ļoti spilgts piemērs. Kādreiz cilvēkiem bija gluži vienkārši mazāk iespēju iegūt informāciju. Kas bija, tā izgāja cauri noteiktai kontrolei.. Televīzijas sacentās par tiesībām raidīt. Laikrakstam bija redaktors. Šobrīd tā informācija nāk visāda un mēs dzīvojam tanī, ko pētnieki sauc par burbuļiem.. Arī interesants stāsts. Tad kad radās sociālie tīkli, cita starpā pastāvēja ilūzija, ka primārais efekts būs pozitīvs. Respektīvi, ka auditorija patērēs dažādāku informācija, ka mēs dzīvosim ne tikai ar to ko mums stāsta viens televīzijas kanāls vai viens laikraksts, bet būs iespēja salīdzināt. Šobrīd ir puslīdz skaidrs, ka tas visbiežāk nenotiek. Ka mēs vienkārši atmetam to visu lieko, kaitinošo un pretrunīgo informāciju un nonākam pie viena veida informācijas. Un es domāju, ka tā problēma ar vakcīnām ir, ka cilvēki šobrīd var ļoti viegli nonākt informācijas tunelī, burbulī, kur viņš iet tikai tālāk un saņem vienveidīgu, pretēju tam, ko teiktu formālās autoritātes, sertificētie ārsti, bet cilvēks tikai brauc tālāk un saņem vienveidīgu informāciju. Un tad cilvēkam rodas sajūta un pārliecība, ka tas varētu būt uzticami, jo redzi cik daudzi cilvēki saka vienu un to pašu. Tāpēc, tas tādā ziņā ir ļoti bīstami.

- Tajā pat laikā mainoties mediju videi, principā jebkurš cilvēks caur sociālajiem tīkliem kaut kādā veidā var vest šo publisko komunikāciju. Jebkurš var uzrakstīt to, ko viņš vēlas un kāds to var paņemt, kā viss tīrāko patiesību.

- Jā, var rakstīt jebkurš lietotājs un tik pat labi jebkurš lietotājs var dalīties tālāk ar visdažādākajām vietnēm un ziņām. Tagad jau arī mēs katrs sastopamies ar dīvainiem portāliem, piemēram, “Labdien” vai dažādos citos nosaukumos sauktiem portāliem, kur mēs nekad paši neejam. Tomēr ik pa brīdim kāds padalās, mēs to ieraugām, raksts ir interesants, aizraujošs, šokējos un vēl kaut kāds, un tā mēs vienkārši lasām, nezinot, kas tā par vietni. Tāpēc noteikti ir svarīgi mēģināt saprast, kas tā par informāciju, no kurienes tā nāk, kas to raksta un cik uzticams tas avots ir.

Tāpēc noteikti ir svarīgi mēģināt saprast, kas tā par informāciju, no kurienes tā nāk, kas to raksta un cik uzticams tas avots ir

- Jā, un ņemot vērā to, ka parādījusies šī “Facebook” pārskatīšana, parādās jautājums par virsrakstu nozīmīgumu. Proti, ja šis virsraksts, kā jau jūs minējāt, cilvēkam būs saistošs, tad viņš to atvērs, ja nē, tad palaidīs garām. Kā jums šķiet vai šī virsrakstu izvēle ietekmē spēju kritiski izvērtēt un analizēt attiecīgo materiālu?

- Jā, es tikko lasīju Skaidrītes Lasmanes rakstu par to, ka žurnālisti aizvien vairāk sacenšas par auditoriju. Manā vienkāršotā pārstāstā, Lasmane domā, ka līdz ar to, žurnālistam priekšplānā vairs nav uzrakstīt patiesību, bet iegūt auditoriju. Līdz ar to tie virsraksti kļūst arvien skandalozāki. Tas noteikti notiek, jo, ja mēs iedomājamies procesu, kad cilvēks kādreiz paņēma avīzi, ja viņš lasīja avīzi, tad viņš nepievērsa uzmanību tikai virsrakstam. Kaut gan, tad jau arī skatījās virsrakstus, un ja bija interesanti, tad lasīja arī pašu rakstu. Bet tagad, protams, ka virsraksti ir skaļāki. Bet es nedomāju, ka tajā visā būtu mainījies cilvēku kritiskums. Nav tā, ka tagad tie jautājumi ir svarīgi tāpēc, ka cilvēki būtu kļuvuši nekritiskāki. Protams, ka kādreiz tā kontrole bija lielāka. Ar kontroli es domāju, satura kontroli. Mediju bija mazāk, un bija rūpīgāks redaktora darbs. Tagad, ja mēs iedomājamies, ka cilvēks nevis lasa kaut kādu komplektu, kur ir dienas laikraksts, kāds žurnāls un vakara ziņas, bet vienkārši iet cauri “Facebook.com”, kur kopā ir viss kaut kas, kas nav tik rūpīgi kontrolēts. Varbūt tāpēc tas ir svarīgāk, jo es nedomāju, ka cilvēks tagad pēkšņi ir kļuvis bezatbildīgāks. Vienkārši mēs sastopam arvien lielāku daudzumu informācijas, kuru pašiem ir grūtāk pārvaldīt. Iepriekš to atbildību lielākā mērā uzņēmās medija redaktors, piemēram.

- Un tā kā mūsdienās sabiedrības liela daļa izvēlas mediju saturu pārlūkot tieši pēc internetā pieejamās informācijas, sociālo mediju platformas, vai jums nešķiet, ka šis būtiski apdraud drukātā medija esamību?

- Vecos medijus. Es domāju, ka apdraud, jo cilvēki arvien vairāk pāriet uz interneta medijiem. Bet tad kad šī pāreja sākās bija doma, ka drukātais formāts varētu izzust vispār. Bet šobrīd var puslīdz droši teikt, ka šis formāts neizzudīs. Protams, tas mainās, un arī auditorija izmainās. Bet tā, ka drukātais formāts varētu izzusts, es domāju, nebūt ne. Protams, ka tā lasītāju skaits samazinājies pēdējo desmit gadu laikā, līdz ar to viņiem nākas visādi pārgrupēties. Bet ja runājām par avīzēm, nav jau tā, ka ļoti daudzas būtu bankrotējušas. Iespējams samazinās tas formāts, vai nākas veikt kādas pārmaiņas, bet ne gluži tā, ka pazustu. Noteikti vairāki reģionālie mediji ir izzuduši, tiem ir grūtāk izdzīvot. Lielākie mediji pagaidām turas. Protams, ka tas sagādā grūtības, jo auditorija, ja salīdzina vidēji ar to kāda tā bija 2000. gadā, Latvijas lielākajiem drukātājiem laikrakstiem un žurnāliem, tā noteikt ir kritusies. Līdz ar to šie mediji ir pielāgojušies.

Bet tā, ka drukātais formāts varētu izzusts, es domāju, nebūt ne. Protams, ka tā lasītāju skaits samazinājies pēdējo desmit gadu laikā, līdz ar to viņiem nākas visādi pārgrupēties

- Noteikti liela loma ir arī tam, ka internetā informācija ir pieejama bez maksas. Ņemto vērā arī to ka drukāto mediju mūsdienās vairāk izvēlas vecāka gada gājuma cilvēki. Tas protams ietekmē drukātā medija aktualitāti.

- Noteikti, ka tā atšķirība ir, jo laikrakstam ir jāiet pakaļ vai tas jāabonē, bet internetā varu uzklikšķināt un dabūt. Noteikti, tas nosaka kaut kādu izvēli starp mediju platformām. Un es domāju, ka arī cilvēki lēnām saņem mazāk informācijas, jo sākumā ir tā ilūzija, ka re kur es kādreiz lasīju laikrakstu un tagad es tam sekoju “Facebook.com”, vai ne. Tas, ka es joprojām it kā saņemu to pašu informāciju. Bet īstenībā tiek piedāvāts cits saturs, daudz īsāks un par papildus saturu ir jāpiemaksā. Ļoti reti kad tiek ielikts pilns raksts, līdz ar to cilvēks tā vietā pārtiek tikai no virsrakstiem. Protams ir iespēja sekot līdzi, bet bieži vien cilvēks neiepazīstas ar pilno rakstu. Līdz ar to neiedziļinās sniegtajā informācijā.

- Noslēgumā apkopjošs jautājums, kā jums šķiet. Kā visa šī tēma attīstīsies? Kā un kādus medijus cilvēki izmatos? Kā virzīsies šie medijpratības un kritiskās domāšanas jautājumi?

- Nu patiesībā ļoti sarežģīt. Būtiski saprast, kas ir cilvēks, vai ne? Kura grupa mūs interesē, jo vispārinot mēs nereti pazaudējam būtisko. Arī šobrīd ir cilvēki, kas lasa avīzes. Tās avīzes nekur jau nav pazudušas, vai ne? Bija ļaudis, kas teica, piemēram ap 2000. gadu vai mazliet vēlāk, kad tiešām sociālie mediji strauji attīstījās, ka nu tik būs, ka pazudīs vispār avīzes, grāmatas. Skaidrs, ka tā loma ir mainījusies, grāmatai, rakstniekiem, līdz ar to samazinājusies tā popularitāte, kas bija piemēram 20.gs vidū. Tagad viņu vietā ir, piemēram, “jūtūberi”. Bet nav tā, ka tas ir pazudis. Joprojām ir cilvēki, kas lasa grāmatas, kas lasa avīzes. Ir tādi, kas nelasa nemaz, kas informāciju iegūst tikai “Youtube.com” un sazin’ vēl kaut kur. Ir tādi, kas dara abus. Ļoti dažādi. Prognozēšana vispār ir vissliktākā lieta ko darīt. Es piekrītu tiem, kas saka, ka prognozējot ir ļoti liela iespēja kļūt par muļķi, tāpēc salīdzinoši drošāk ir runāt par to, kas jau ir bijis, vai ne?. Par to, kas ir puslīdz droši zināms, kaut gan arī, dažreiz var netrāpīt. Bet kopumā, mēs nevaram zināt. Varbūt, ka mainīsies politiskā sistēma un atgriezīsimies pie cenzūras. Ik pa brīdim tāds idejas parādās un ir jau arī tādi autor, kas saka, ka pasaules attīstība ir cikliska jebkurā jomā. Īpaši dažādās regulācijas jomās, arī neformālā regulācijā, piemēram ikdienā, ko drīkst, ko nē. Visu laiku tas process notiek, ka mēs it kā darām lietas brīvāk, brīvāk, brīvāk un tad vienā brīdī saprotam, ka tam ir kaut kādas sekas. Tad atkal piegriežam skrūves un process sākas no jauna. Cik tālu tas ies, grūti pateikt. Varbūt mums mainīsies politiskā iekārta un atkal mums būs valsts sadale visās jomās, un arī mediju regulācija. Bet nu negribētos tam ticēt. Es domāju, ka tas attīstīties. Mediji mainīsies. Bet tiešām ļoti grūti prognozēt. Kaut vai pavisam nesenā pagātnē, piemēram “Twitter”, bija ļoti populāra platforma. Šobrīd šīs sociālās platformas aktualitāte ir krietni samazinājusies. Tajā brīdi likās, ka tā ir nākotne, ļoti īsas ziņas.. Nu… kaut kādu iemeslu dēļ šobrīd vairs tik spoža šim medijam nākotne vairs neizskatās. Tā ka tas viss mainās. Un īstenībā, ļoti īsā laikā arī sociālie mediji.. Nav tā, ka sociālajiem medijiem ir tikai tāds kā uzvaras gājiens. Ļoti daudzi ir fiksi vien nomiruši. Tepat Latvijā bija dažādi interesanti veidojumi, kas nu jau labu laiciņu ir miruši konkurences cīņā.. Tik pat labi mēs varam iedomāties, ka šā brīža nosacītais flagmanis “Facebook” un tā popularitāte šobrīd jau sāk mazināties vai vismaz neaug. Tāpēc, es negribu minēt. Bet es domāju, ka tā būs tāda attīstība, kur informācijas mazāk nekļūs. Tas informācijas daudzums ar ko sastopas dzīves laikā cilvēks, visdrīzāk tikai palielināsies. Būs arvien svarīgāk, mēģināt kaut kā to informāciju prast sadalīt kategorijās un saprast kas ir derīgs, nederīgs, uzticams, daļēji uzticams, neuzticams un vēl kaut kādos veidos. Tāpēc tās prasmes, kas attiecas uz informācijas izvēli, lietojumu, apstrādi, vajadzētu attīstīt arvien vairāk visās programmās, kas māca kritiski domāt, analizēt, vērtēt un šķirot. Nevis vienkārši patērēt gatavas, iepakotas patiesības. Bet skaidrot, veidot izpratni, kā rīkoties ar to informācijas daudzumu. Es vēl drusku atceros to laiku, kad informācijas bija ļoti maz jebkurā jomā. Cilvēki deva vienu grāmatiņu viens otram lasīt. Šobrīd par jebko var dabūt informāciju milzīgā daudzumā. Jautājums kā nošķirt to, kas ir labāks vai sliktāks, derīgāks vai mazāk derīgs, uzticams vai tieši otrādi – potenciāli bīstams.

Autore: Agne Matušonoka