No stopētāja līdz savas dzīves vadītājam

Edgara Dāvidsona dzīves ceļš, šķiet, bija iezīmēts bez kartes. Tas sākās ar daudz negaidītām pieturām un straujiem pagriezieniem. Grūta bērnība, kurā ik diena bija cīņa par vietu zem saules, internātskola, dzīve uz ielas un audžuģimene ir tikai daži no tiem. Tomēr pēc katra šķēršļa slēpās uzvara – norūdīts raksturs un nepārvarama vēlme mainīt savu likteni. Viens no visbūtiskākajiem pavērsieniem bija aizbēgšana no mājām ar stopiem. Drosme, atvērtība nezināmajam, neatlaidība, izturība un mērķtiecība ļāva Edgaram maza zēna sapni pārvērst realitātē.

Dārta Frančeska Rikarde, Kitija Saleniece, Studentu medijs Skaļāk

Bija iestājusies tumsa, bet Edgars joprojām meklēja tēti. Ar stopiem zēns bija nokļuvis no mājām Tukumā līdz degvielas uzpildes stacijai Talsos. Kad policija atrada Edgaru, zēns bija izplūdis asarās. Taču viņi zināja, kur jāiet – uz viesnīcu, kurā strādāja Edgara tēvs. "Man vienam pašam tika piešķirta istabiņa ar lielu televizoru, kas tajā laikā šķita kaut kas nereāls. Nākamajā dienā ieslēdzu televizoru, pa to rādīja kara filmu, kura beidzās un atkal sākās no jauna. Tā visu dienu to skatījos. Šo filmu sauc "We Were Soldiers" (no angļu val.: "Mēs bijām kareivji")," Edgars atceras. Filmā atainotā kareivju apņēmība un brālība iesēdās jaunekļa psihē. Tolaik viņš vēl nezināja, ka dzīves apvedceļi arī viņu reiz aizvedīs līdz piederībai grupai ar cēlāku mērķi.

Ceļš bez kartes

Vispirms bija jāizdzīvo skarbie gadi, kad bēgšana no mājām skaitījās vēl mazs pārkāpums. Vide, kurā Edgars auga, bija diezgan kriminogēna, līdz ar to viņam nācies redzēt daudz nepatīkamu skatu. Lai gan Edgars piecas dienas nedēļā dzīvoja internātskolā un mājās bija reti, viņš kopā ar brāli un māsām bieži kļuva par lieciniekiem vecāku strīdiem. "Tā bija īsta dzīves skola, jo bija jāmācās būt patstāvīgam. Tā norūdīja raksturu un spēju pielāgoties dažādām situācijām," secina Edgars, atminoties dzīvi internātskolā.

Brīvdienas viņš pavadīja, klaiņojot apkārt ar draugiem. Laika gaitā dzīve uz ielas Edgaru mainīja – viņš kļuva līdzīgs tiem, kuri vēlāk par savu rīcību nonāca aiz restēm. Ko tik viņš nebija sadarījis… Tomēr vienmēr līdz ar nagiem izspruka no nepatikšanām. Edgars atminas: "Reiz kāda sieviete man teica: "Nu, tev puis’, taisns ceļš uz cietumu." Skarbi, bet tiešām biju īsts huligāns. Tad tas viss šķita normāli, jo citu dzīvi nemaz nebiju redzējis."

Arī Edgara vecākais brālis bija nokļuvis nepareizajā kompānijā – uz mājām pat tika sūtītas pavēstes no policijas. Galu galā viņš nokļuva cietumā. "Tas, šķiet, bija pirmais pagrieziena punkts, kad sāku saprast, ka varu nonākt turpat. Laika gaitā tas kļuva arvien skaidrāks. No kompānijām, kuras vilka uz nepatikšanām, laikus iemācījos aiziet," stāsta Edgars. Tas bija izdzīvošanas jautājums.

Pirmā pietura: neatlaidība

Būt vai nebūt? Ar šo jautājumu iesākās Edgara dzīves ceļš. Pēc piedzimšanas viņa organisms nespēja uzņemt barības vielas, un trīs mēnešu vecumā viņa svars joprojām bija trīs reizes mazāks, nekā tam vajadzētu būt. "Ārsti vecākiem deva mājienu, ka es, visticamāk, neizdzīvošu," stāsta Edgars. Tomēr viņi atteicās tam noticēt. Vecākiem bija jāsagādā īpaša bērnu pārtika, kas 90. gados bija gandrīz nepieejama, un pārvarēt neskaitāmas grūtības. Taču viņiem tas izdevās.

Savu neatlaidību Edgars pierādīja brīdī, kad nonāca dziļos laukos, kur bija daudz jāstrādā un apzinīgi jāpilda savus pienākumus. "Viss strauji mainījās, kad dzīve sagādāja kārtējo pārbaudījumu – kopā ar jaunāko māsu nonācām audžuģimenē. Atkal jauna vide, jauni draugi un no jauna jāiemācās pastāvēt par sevi," atceras Edgars. Bet vismaz viņš bija ticis prom no noziedzīgās, pelēkās vides, kurai līdz šim bija pielāgojies. "Dzīve laukos un smags darbs man patika, tas mani mainīja un lēnām pārvērta par vīrieti," viņš atzīst. Dzīvojot laukos, Edgars pabeidza vietējo pamatskolu.

Kad bija jāpieņem lēmums par turpmākajām gaitām, Edgars izvēlējās mācīties vietējā arodskolā – apgūt mūrnieka amatu. Tajā brīdī viņa ceļi ar audžuvecākiem šķīrās, un viņam bija labi jāmācās, lai tiktu pie lielākas stipendijas un varētu pats sevi nodrošināt. Paralēli mācībām Edgars piestrādāja, kur vien varēja. Viņam izdevās pat sakrāt pietiekami daudz naudas, lai iegūtu B kategorijas autovadītāja apliecību. Arodskolu Edgars absolvēja kā teicamnieks.

Edgars atklāj: "Sapratu, ka par savu vietu dzīvē ir jācīnās, jāsalauž iekšējā negribēšana, jāizvirza mērķi un soli pa solim jātiecas uz tiem. Pēc arodskolas beigšanas valstī bija ekonomiskā krīze, tas bija 2009. gads. Laikā, kad bija grūti atrast darbu, Edgaram paveicās – kāds paziņa iekārtoja darbā." Viņš kļuva par stacijas operatoru uzņēmumā "Latvijas Propāna gāze". Darbs nebija viegls, bet vismaz bija.

Otrā pietura: karavīra gars un izturība

"Jau no mazotnes stopēju mašīnas, šķiet, jau no trešās klases, lai tiktu uz skolu. Īpaši brīži bija, kad nostopēju smagās mašīnas. Kā mazam puikam kāpt pa trepēm augšā un redzēt visu no augšas – tā bija bauda," stāsta Edgars. Taču 20 gadu vecumā, kad Edgars paraudzījās uz savu dzīves ceļu atpakaļ, saprata, ka laiks mainīt kursu.

Tā viņš metās kārtējā pārbaudījumā un pieteicies dienestam Latvijas Bruņotajos spēkos. Viņu uzņēma, un jau 2010. gada beigās Edgars tika iesaukts militārajā pamatmācības kursā Alūksnē. Pamatmācības notika skarbākajos Latvijas mēnešos – no novembra līdz februāra beigām. "Nebija fiziski viegli, bet morāli biju gatavs vēl lielākiem pārbaudījumiem," atzīst Edgars. Dzīvojot internātskolā, jaunietis jau bija pieradis pie stingra režīma un noteiktas kārtības. Šī pieredze palīdzēja arī apmācības laikā.

Kādā kino vakarā apmācību laikā viņš pārliecinājās, ka ir uz īstā ceļa,. "Biju jau nodevis karavīra zvērestu un sēdēju formā, kad sākās filma… Uz brīdi šķita, ka pārstāju elpot – sapratu, ka tā ir TĀ filma. Tas bija tik saviļņojoši, ka asaras izsprāga no acīm," atceras Edgars. Toreiz, būdams mazs puika, viņš filmu skatījās kopā ar tēvu viesnīcā – vienu un to pašu dienas garumā. Filmas nosaukumu gadu gaitā Edgars bija aizmirsis, bet daudz kadru bija palikuši spilgti atmiņā. Bet nu viņš skatījās to pašu filmu, sēžot Latvijas armijas formas tērpā.

Jau pamatmācības laikā Edgars zināja, kur būs viņa dienesta vieta. Viņa kursam bija piesaistīti instruktori no tradīcijām un sasniegumiem bagāta kājinieku bataljona. Ar viņiem neviens neauklējās – jau pirmajās minūtēs tapa skaidrs, kāda ir patiesā karavīra nasta. Sākumā Edgaram šķita, ka to nespēs izturēt. Bija vakari, kad viņš gultā vienkārši iekrita, un rīti, kad nespēja izlīst no tās. Pagāja laiks, līdz ķermenis pielāgojās jaunajai realitātei. Daudz cilvēku veselības dēļ no kursa izstājās – saprata, ka armija nav domāta visiem. Bet tie, kas izturēja, kļuva kā brāļi, kā viena liela ģimene, kas grūtā brīdī viens otram deva nepieciešamo atbalstu. Edgaram bija lepnums un gods būt kājinieku rotā, kuras devīze ir "Vienotībā spēks!".

Trešā pietura: mērķtiecība

Vēlāk Edgara dienests turpinājās nodrošinājuma vienībā, kur viņš kļuva par šoferi. Viņš uzkrāja lielu pieredzi. Edgars smejas: "Esmu ieguvis CSDD maģistra grādu, jo man ir pilnīgi visas kategorijas." Ko tik viņš nav vedis, pat īstu ASV tanku "Abrams". "Reiz, kad braucu lielajā mašīnā, galvā griezās domas, un pēkšņi atcerējos, kā, mazs būdams, domāju, ka kādreiz pats stūrēšu lielo mašīnu," viņš atminas.

Varbūt tieši autovadītāja mērķtiecīgums virza viņu novest iesākto līdz galam. "Dienestā tiku bez vidējās izglītības, jo tajā laikā bija mainīti noteikumi, un ļāva iestāties ar nosacījumu – parakstīt papildu līgumu, ka piecu gadu laikā pabeigšu vidusskolu," stāsta Edgars. Šo vienošanos viņš uztvēra nopietni. Pēc diviem nodienētiem gadiem iestājās vakarskolā. Mācības bija divas reizes nedēļā – no trijiem pēcpusdienā līdz deviņiem vakarā trīs gadu garumā.

Kad tuvojās eksāmenu laiks, Edgars bija nolēmis doties pie ārstiem, lai tiktu pie atbrīvojuma. Taču pēdējā brīdī pārdomāja. "Ja trīs gadus esmu šādi nomocījies, ir jāsaņemas un jākārto eksāmeni, lai būtu padarīta darba sajūta," viņš saprata, Viņš neizlaida nevienu konsultāciju un labi nokārtoja visus eksāmenus. "Biju lepns par savu sasniegumu, vēl jo vairāk, ka izpildīju to, par ko biju parakstījies," atklāj Edgars.

Pēc vidusskolas absolvēšanas Edgars daudz prātoja, kas varētu būt nākamā pietura izaugsmes ceļā. Vienu brīdi galvā pavīdēja doma par Aizsardzības akadēmiju – iespēju, kas reiz šķita neiespējama. Edgaram tobrīd bija tieši 27 gadi – pēdējais vecums, kad ar vidusskolas izglītību vēl iespējams iestāties Aizsardzības akadēmijā.

Pārbaudot vidusskolas liecību, viņš secināja, ka ir nokārtojis visus eksāmenus tā, ka tie knapi, bet atbilst uzņemšanas prasībām. Viņš pieņēma šo kārtējo pārbaudījumu un iesniedza pieteikuma anketu. "Atbilde bija pozitīva, un tā 2017. gadā pēc septiņiem nodienētiem gadiem tiku uzņemts Aizsardzības akadēmijā," atceras Edgars.

Akadēmijas devīze ir "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm" – un tieši tāds bija Edgara ceļš visu piecu gadu garumā. Nācās sevi salauzt, nolaisties zemākā līmenī, izmest no prāta visu, kas bija pieredzēts un kam iets cauri. Edgars atzīst: "Netrūka brīžu, kad šķita – viss, es to vairs nespēju, jāmet miers, bet ar savu spītīgo raksturu es to paveicu."

"Visu, ko iesāku, vienmēr novedu līdz galam, man vienkārši nebūtu cieņas pret sevi, ja padotos," stāsta Edgars. Šī stingrā attieksme, iespējams, radusies no dzīves grūtībām, ar kurām viņš ir saskāries. Pieredzes ir rūdījušas viņa raksturu un veidojušas viņu par tādu cilvēku, kāds ir.

Ceturtā pietura: tikai sākums ceļā uz lielākiem mērķiem

"Arī angļu valodu apguvu pašmācības ceļā," norāda Edgars. Viss sākās ar grāmatu "First Things First" (no angļu val.: "Pirmās lietas vispirms"). Viņš sāka valodu apgūt, veidojot vārdu krājumu, Edgars rakstīja dažādus stāstus, piemēram, "Ko es šodien darīšu?". Sākumā tie bija vienkārši vārdu salikumi, bet ar laiku izauga līdz vairākām lappusēm. Vēlāk zēns tika pie vēl vienas grāmatas "English Grammar in Use" (no angļu val.: "Lieto angļu valodas gramatiku"). Viņš atceras, ka jaunības gados dažbrīd sēdējis četras līdz sešas stundas un burtiski kalis galvā gramatiku.

"Tieši tas lielais un neatlaidīgais darbs man pēc akadēmijas absolvēšanas deva iespēju piecus mēnešus pavadīt ASV, kur turpināju pilnveidot savas zināšanas militārajā jomā, jo angļu valodas zināšanas ir viena no virsnieku prasībām. Šobrīd savā amatā gandrīz katru dienu komunicēju ar sabiedrotajiem angliski, jo atrodos NATO miera uzturēšanas misijā Kosovā," stāsta Edgars.

Kad Edgars nolēma apgūt angļu valodu, viņš nevarēja pat iedomāties, kurp tas kādu dienu vedīs. Tagad, skatoties atpakaļskata spogulī, nav pārsteigums, ka ieguldījums atmaksājies.

Tāda ir Edgara stopētāja daba – apņēmība, kas mijas ar atvērtību nezināmajam. Viņš ir pārliecināts: "Priekšā vēl ir daudz nezināmā. Atverot kādas durvis, nezinām, kas aiz tām būs. Galvenais ir nebaidīties pieņemt pārbaudījumus, kurus dzīve noliek priekšā." Viņš nekad nebūtu iedomājies, ka kādu dienu būs tur, kur ir šobrīd. Tomēr tas ir tikai sākums ceļā uz vēl lielākiem mērķiem. Un viņam tādi ir.