Skip to main content

No filmas “Dvēseļu putenis” skeptiķa kļuvis par tās daļu

Raksti

Karīna Šterna, Studentu medijs Skaļāk

Nesen uz ekrāniem nonākusi ilgi gaidītā režisora Dzintara Dreiberga filma “Dvēseļu putenis”, kas tapusi pēc Aleksandra Grīna romāna motīviem. Kinoscenārists un kinorežisors Uģis Olte, kas labāk pazīstams kā viens no 2016.gadā tapušās dokumentālās filmas “Atbrīvošanas diena” režisoriem, arī piedalījies “Dvēseļu putenis” tapšanā.

 

Raimonds_Birkenfelds_1 (1).jpgFoto: Raimonds Birkenfelds

Sakiet, kādu lomu ieņēmāt filmas “Dvēseļu putenis” veidošanā?

Piedalījos beidzamajos divos filmēšanas posmos, kuros tika atspoguļotas Ziemassvētku un Cēsu kaujas. Mani uzaicināja režisors Dzintars Dreibergs palīdzēt tieši ar masu skatu režiju.

Kas ir pats grūtākais masu skatu filmēšanas procesā?

Struktūra, jo iesaistītie cilvēki lielākoties ir brīvprātīgie. Daži varbūt ir jau iepriekš bijuši kādā filmēšanā, bet daži arī nav. Viņiem ir jārīkojas reizē, tāpēc notiek liela gaidīšana uz sākuma pozīciju. Grūtākais ir panākt to, lai viss ātri kustas, un lai visi ātri atgriežas kadra sākuma pozīcijās. Sanāca ļoti daudz lietot balsi.

2013.gadā žurnālā “Rīgas Laiks” skeptiski izteicāties, ka no Dvēseļu puteņa “filma nekāda labā nesanāktu.” Vai tas ir saistīts ar to, ka tolaik politiķi bez piedalīšanās konkursā bija gatavi piešķirt filmai finansējumu? Kā Jūs to komentētu pašlaik, kad pats esat bijis daļa no šī projekta?

Jā, es sākotnēji biju šīs filmas skeptiķis, jo man nelikās sevišķi pieņemams tas fakts, ka apejot ierastās finansējuma sadales, Saeima izdomā, ka kāds stāsts ir vajadzīgāks par citiem.

Tomēr jāsaka, ka līdzko noskatījos pirmos nopublicētos filmas aizkulišu video un redzēju, kā aktieri kopā ar speciālistiem dodas atrakt kritušo strēlnieku kaulus un visu pārapbedī, sapratu, ka īstenībā tiem, kas šo filmu taisa, nav pilnīgi nekāda sakara ar šo ideoloģisko spiedienu, kas ir bijis no Saeimas puses. Kad redzēju, ka viņi savu darbu dara aizrautīgi un godīgi, atceros,  tajā brīdī teicu Dzintaram, ka mainu savas sākotnējās domas, jo patiesībā ļoti “kruti” izskatās tas, ko viņi dara.

Jā, es sākotnēji biju šīs filmas skeptiķis, jo man nelikās sevišķi pieņemams tas fakts, ka apejot ierastās finansējuma sadales, Saeima izdomā, ka kāds stāsts ir vajadzīgāks par citiem.

Jūs teicāt: “Es tiešām nedomāju, ka būtu veselīgi ieraudzīt uz lielā ekrāna obligāto literatūru, kur plakana kartona figūriņas izspēlē pārstāstītus pagātnes notikumus, kuros savus tagadnes atspulgus redzam drosmīgākus, dzīvākus, mīlošākus un skaistākus, nekā tie ir īstenībā.”

Ieraugot, kāds rezultāts nāk no manu vienaudžu radošās grupas, izrādās, ka nē, nekas tur nav plakans. Taču es joprojām aizstāvēšu uzskatu, ka tu nevari pa tiešo mācīties no vēsturiskiem notikumiem. Tas tāpēc, ka tajos nevienam cilvēkam nebija šī mirkļa vērtību sistēma un domāšana. Arī izglītības līmenis bija pavisam citādāks. Mēs nevaram teikt - viņi rīkojās tik varonīgi, un mēs tādi nekad nevarētu būt, - jo varbūt, ka tie paši cilvēki mūsdienu apstākļos ar mūsu dzīves tempu būtu beigti daudz ātrāk.

Vēsture ir jāskatās kā mācību grāmata, bet tās mācības nevar būt precīza notikumu interpretēšana.

Mums jāsaprot, ka jebkurš vēsturisks notikums ir cīņa starp kaut kādām vērtībām. Protams, mums vienmēr ir jāzina vēsturisko notikumu konteksts, kāpēc tā notika. Ir jāskatās, kādas vērtības ir aizstāvētas, un kas šīs vērtības reprezentē mūsdienās, tāpat ir svarīgi saprast, par ko ir mūsdienu cīņa, jo saprotams, ka ierakumos jau neviens nekad vairs nelīdīs, kari šodien ir citādāki. Vienkārši ir jāsaprot, par ko vispār ir stāsts cilvēciskā līmenī, nevis tikai pif pif ar Latvijas karogiem un hūtēm.

Vai “Dvēseļu putenis” padarīs mūs patriotiskākus?

Katrs ar vārdu “patriots” saprot ko savu. Man šķiet, ir pilnīgi loģiski, ka tad, ja tu esi piedzimis Latvijas zemē, Tev ir jāveido stipras saites ar šo vietu. Un tieši atrašanas veids savā dzīves laikā, kā šo saiti izveidot -  uzbūvējot māju, uztaisot dārzu, izrokot dīķi vai nopļaujot ar krūmiem aizaugušu pļavu. Tas manā uztverē ir patriotisms. Tas, ka tiek dziedātas leģionāru dziesmas vai strēlnieku dziesmas, vairāk ir rituāls, kas, protams, arī ir svarīgi, taču man par svecītēm 11.novembrī vairāk svarīgs liekas darbs, ko cilvēks izdara savā dzīvē, un kas kaut kādā veidā veido stipru saiti ar vietu, kurā viņš atrodas.

Par ko ir filmas stāsts?

Manā interpretācijā tas ir stāsts par to, kā puika pazaudē mājas un pazaudē ģimeni, bet, turpinot mērķtiecīgu virzīšanos cauri notikumiem, to atgūst, - izveido jaunu ģimeni, - ko mēs kā skatītāji neredzam, bet jūtam filmas sākotnējā un beigu solījumā. Tāpat šis galvenais varonis atgriežas mājās un no puikas ir kļuvis par vīru. Tas nenotiek kaut kā nejauši neko nedarot, bet tieši darot daudz. Tas ir pieaugšanas stāsts, kas ir viena no vismūžīgākajām tēmām stāstniecībā.

das ir Jūsu personīgās domas par filmu?

Tas, ka šis stāsts notiek ar latviešu strēlnieku pulkiem un Pirmā pasaules kara laikā, man ir sekundāri. Man galvenais ir - kā puika top par vīru. Režisors Dzintars Dreibergs kopā ar operatoru Valdi Celmiņu, manuprāt, ir veiksmīgi izdomājuši, ka filmā visam jānotiek tā, ka principā skatītājs sēž galvenajam varonim uz pleca. Nav neviena skata no malas vai ainas ar lidojumiem pāri kaujas laukiem. Viss, ko mēs redzam, ir tikai no galvenā varoņa skata punkta. Tas arī bija striktais rāmis, kas šo nejēdzīgi garo romānu palīdzēja savaldīt ekrāna vajadzībām. Turklāt, filma nav nemaz tik gara, kas nozīmē to, kas visas atteikšanās, ko pieprasa kino māksla, ir notikušas.

Vai filmēšana spēj izglābt sliktu scenāriju un montāža – slikti safilmētu materiālu?

Nezinu, vai kaut ko sliktu var izglābt. Dainis Kļava, mans skolotājs teica, ka no sūda var uztaisīt skābu dzērienu, bet tu nekad no tā neuztaisīsi garšīgu dzērienu.

No sūda var uztaisīt skābu dzērienu, bet tu nekad no tā neuztaisīsi garšīgu dzērienu.

Esat veidojis dokumentālās filmas, dažādus televīzijas raidījumus, īsfilmas, tāpat arī esat bijis autors pašmāju mūzikas videoklipiem. Kādus pārsteigumus no Jums var sagaidīt tuvākajā laikā?

Nezinu, kā man veiksies, bet principā esmu uzrakstījis spēlfilmas scenāriju, taču vēl ne līdz galam.

Par ko tas ir, ja nav noslēpums?

Tas varētu būt centiens uztaisīt mūsdienās notiekošu stāstu, kur ļoti liela loma ir latviešu mitoloģijai. Tas ir tas, ko es pagaidām varu atklāt.

Katru jauno projektu sākat no nulles?

Nē, ne vienmēr. Piemēram, grupas Instrumenti” videoklips “King of the wild” bija tāds, kura ideja ilgi stāvēja manā ideju burciņā. Bija izdomāts stāsts, taču nelikās, ka tas ir gatavs, jo tam pietrūka dialogu, un tad radās šī iespēja uztaisīt videoklipu, kur dialogi nemaz nav vajadzīgi. 

Vai ir iespējams izbēgt no pašatkārtošanās?

Pret to jābūt ļoti modram. No vienas puses, domāju, ja cilvēka iekšējās antenas ir pietiekami labi uztjūnētas, tad jau viņš jutīs, kurā brīdī sākas pašatražošana. No otras puses, ja ir sataustīts kaut kāds izteiksmes līdzeklis, kas strādā, man, piemēram, radošā mūža pavadoņi ir Gustavs un Marta kā ekrāna duets, tad no šādas pašatkārtošanās nevajag bēgt un ar to materiālu vajag strādāt.

Vai esat jūtīgs pret kritiku?

Jā, taču, ja kritika tiek pasniegta nevis kā uzbrukums, bet kā padomu ierosinātāja un mācībstunda, tad tas ir pat veselīgi.

das īpašības vajadzīgas kinorežisoram?

Ja tu esi stāstniecības žanrā, tad ir jāsaprot, ka tu tērē cilvēku laiku, it sevišķi skatītāju laiku. Tam ir jābūt tā vērtam. Iedomājies, tu nosēdini skatītāju pie ekrāna uz pusotru stundu vai TV raidījumu gadījumā – uz pusstundu, un viņš aiziet pēc tam prom tāds pats, kā atnāca. Tad jau varēji arī neko netaisīt. Manuprāt, vissvarīgākā ir atbildība pret skatītāju un viņa laiku.

Ja tu esi stāstniecības žanrā, tad ir jāsaprot, ka tu tērē cilvēku laiku, it sevišķi skatītāju laiku.

Vai pieredze katras jaunas filmas tapšanu padara vieglāku?

Pilnīgi noteikti. Varbūt tev ir mazāk spēka, bet tu kļūsti precīzāks.

 

Raimonds_Birkenfelds_5 (3).jpg

 

Raimonds_Birkenfelds_4.jpg

 

Raimonds_Birkenfelds_2.jpg

Raimonds_Birkenfelds_5 (4).jpg