Skip to main content

"Nedziedi tukšam gaisam un piecām kamerām, dziedi cilvēkam"

raksti

"Ar publiku, protams, ir foršāk, uzreiz tu saņem to enerģiju atpakaļ," atzīst Jēkabs. Pandēmijā mūziķiem paveras citāds skats – publikas vietā ir salikti aifoni un viss notiek.

Sofija Šņitņikova, Studentu medijs Skaļāk

jekabs_cover.jpg

Jēkabs Bernāts pandēmijas laikā aktīvi attīstījis savas muzikālās dotības, ir uzlabojies ražīgums un iedvesma līst mucām. Taču, lai pie tā nonāktu, ir nepieciešama pielāgošanās. Liela pāreja Jēkabam bija no klātienes koncertiem uz Facebook tiešraides formātu. "Covid-19 dēļ cilvēki vairs nevar nākt pie mums, tāpēc mēs ejam pie viņiem ar tiešraidēm," stāsta Jēkabs. "Tam pat nav jābūt nekam profesionālam," viņš turpina: "Muzicē savam priekam un rādi to citiem." Kā Jēkabs redz šo situāciju: "Daudz vienkāršāk ir taisīt koncertus publikai, jo tu zini, ka publika atnāks, tev nav jārūpējas par to, kā tu aiziesi līdz viņiem. Protams, ir mārketings un ir jāstrādā, bet tas arī bija jādara pirms Covid." No koncertiem publikai Covid-19 pandēmijas laikā ir vairākas mācības, piemēram, ne visi var atnākt. "Godīgi sakot, man par to baigi žēl nav, ja tu izvēlies nevakcinēties, nu tad rēķinies, ka nevarēsi uz koncertiem iet, ar to ir kaut kā jāsadzīvo," Jēkabs atzīst. Tomēr strādāt ar publiku ir pavisam cita pieredze, stāsta Jēkabs. Cilvēku mijiedarbība ir svarīga, tā liek saņemties un ir atsvaidzinoša.

Attālinātie koncerti no vienas puses ir māksliniekiem izdevīgāki – var vairākas reizes ierakstīt fragmentu un izvēlēties visveiksmīgāko, netraucē tādi fona trokšņi kā raudošs mazulis skatītāju zālē. Ne tikai skatītāja ausij ir patīkamāk baudīt labāko performances versiju, bet arī jaunajiem māksliniekiem dota iespēja iemācīties strādāt ar ierakstiem. Jēkabs vada jauniešu mūzikas kopienu Sforzando, ko viņš pats dibināja pirms četriem gadiem. Pagājušā gadā kopiena ierakstīja Terija Railija In C, kas ir brīvs skaņdarbs, kuru būtībā var spēlēt kā grib noteikto nošu ietvarā. Te nāk par labu spēja strādāt ar aparatūru un ierakstiem, jo jaunieši visu dara un organizē paši. Jēkabs arī dzied korī Ave Sol, kur nokļuva pateicoties draudzībai ar senās mūzikas kordiriģenti Noru Kalniņu kamerkorī Moonbeams. Draudzējoties Jēkabs arī saprata: "Jā, to es vēlos studēt!" Tagad Nora Kalniņa ir atzinusi Jēkabu kā jauno mūziķi un pasūtina pie viņa skaņdarbus, ja nepieciešami jaundarbi koncertu programmas aizpildīšanai.

Jēkabs savu veiksmi skaidro ar pašpārliecinātību un kolēģu iedvesmu. Protams, tuvinieku atbalsts ir ļoti svarīgs, vecāki bija tie, kuri Jēkabu aizsūtīja uz mūzikas skolu. Tēvs ir priecīgs, ka dēls atradis veidu, kā piepelnīt naudiņu. Savukārt, strādājot ar kolēģiem no Ave Sol, Jēkabs redz labu piemēru, tur arī gūst atbalstu un iedvesmu. Bet ne tikai ar to vien pietiek. Jābūt pašpārliecinātam – jāzina, ko tu dari un kur esi labs. Daži to var sajaukt ar augstprātību, ja neredz, ko tieši ar pašpārliecinātību vēlies panākt. Ja tu sevi prezentē kā jauno komponistu, tad cilvēki arī zinās, kam prasīt jaundarbus koncertu programmām, uzskata Jēkabs. 

Šāda vides un emocionālās pašsajūtas mijiedarbība ir svarīga veiksmes stāsta sākumam, spriež Jēkabs. "Tev var būt grūti apstākļi – pandēmija plosās, viss mainās, kā tagad rīkot koncertus un mēģinājumus? Bet, ja tu jūties pašpārliecināts un tēvs ir priecīgs, ka atradi savu lomu pasaulē, attīstība nešķiet vairs tik biedējoša," atzīst mūziķis.