Man patīk tā matērija, kurā esmu iegremdējusies
Anda Rozīte nēsā brilles aiz džempera kakla joslas kā astoņdesmitajos gados un lieto Alo Yoga matu klipsi kā jaunā paaudze. Viņa žurnālistikā darbojas vairāk nekā 20 gadus, un ir viena no žurnāla Ir dibinātājām. Ikdienā Anda apgādā lasītājus ar dažādu personāžu portretintervijām kultūras, biznesa un zinātnes jomās. No Andas var arī sagaidīt recenziju par kādu jaunumu Latvijas kultūras telpā vai kritisku rakstu Delfos par zīmīgiem problēmjautājumiem sabiedrībā. Šad tad Anda arī uzšķiļ kvēlus viedokļus par vietējām un globālām aktualitātēm Ir raidierakstā Šķiltava. Lai gan Andas šerpais tēls mediju vidē spēj iebiedēt, patiesībā aiz tā slēpjas pavisam īsts cilvēks, kas bauda šo vājprātīgo, reizē stipro mīlestības un ideālu pilno matēriju.
Elīza Bērziņa un Zane Frīdenberga, Studentu medijs Skaļāk
Kāpēc izvēlējāties tieši Hotel Kempinksi cigāru bāru kā mūsu tikšanās vietu?
Cigāru bārs vairāk atbilst oligarhiskam konceptam, jo, kā jau tas ir lielās viesnīcās, tam piemīt tāds deviņdesmito gadu vaibs (no angļu val. vibe – sajūta, noskaņa). Piemēroti ir ādas dīvāni - art deco feiks (no angļu val. fake – neīsts, mākslīgs) - bet tā ir lieta, kas mani neinteresē. Nesmēķēju un aicinu to nedarīt nevienam citam. Reizēm mazliet traucē, ka šeit smēķē cigārus, bet man patīk tumsa, vienatne, relatīvs miers un klusums - nodalīšanās. Ļoti patīk pirms un pēc intervijām apsēsties un vienkārši divas līdz trīs stundas nosēdēt ar domām galvā, padomāt par intervijas jautājumiem. Neviens netraucē - neviens uz mani neattiecas un es ne uz vienu neattiecos. Šeit esi anonīms - varu sēdēt savā galvā un pie sava espresso.
Iespējams, jūsu alkas pēc kamīnzālēm un noslēgtākām vietām no lielās burzmas spēs pavairot šo ideju sabiedrībā?
Tiešām ļoti ilgojos pēc klusinātām, nomierinošām vietām. Londonā ir The Furmoir - īsts art deco bārs. Tas ir mans mīļākais bārs visā Eiropā ar pasaulē labāko Martini espresso kokteili. Varu sēdēt savā stūrītī un vērot to, kas man pašai nav raksturīgi - to augsti motivēto, ļoti sasprindzināto, pašapzinīgo, labā nozīmē agresīvo, manieri. Tik interesanti - viņi tev un tu viņiem neesi nekas. Tu sēdi un vēro to pilsētas dzīvi - urbāno, kompleksu, nervozitātes, sociālo spēļu aizsegu.
Runājot par novērošanu, parasti atrodaties intervētāja lomā. Kādas jums ir izjūtas, kad notiek šī lomu apmaiņa?
Saspringta un nervoza esmu vienmēr. Agrāk par to pārdzīvoju, bet ar gadiem sapratu, ka tā ir daļa no šarma - mana identitāte, un to nevajag noliegt. Pret to vajag izturēties ar cieņu. 25 gadus strādājot šajā profesijā, lomu apmaiņa nozīmē intervijas laikā visu laiku domāt, vai manis teiktais būs interesants, vajadzīgs, noderīgs. Šī iemesla dēļ mazāk spēju atklāties.
Vai ir kāds izaicinošs pašmērķis, kas varētu izraisīt izbrīnu pārējos?
Jau desmit gadus rakstu grāmatu, kamēr visi mani draugi, rakstnieki un publicisti nepārtraukti izdod grāmatas. Mana tuvākā draudzene, rakstniece Dace Rukšāne, ir izdevusi, šķiet, jau divpadsmit. Kamēr šie motivētie un apņēmīgie cilvēki ir uzrakstījuši daudz, es sēžu un apšaubu savu tekstu, taču tagad esmu sapratusi arī nāves efektu uz dzīvi. Saprotu, ka dzīves laiks beigsies, kamēr iekšēji kūsāšu par to, ka, ja nesanāks tā kā Džeimsam Džoisam, tad pasaulei nevajag vēl vienu grāmatu. Es esmu nolēmusi to izdarīt šoruden.
Kāda žanra grāmata tā būs?
Daiļliteratūra - pilnīgi kaut kas cits. Sauksim to par attiecību drāmu, bet gribu to diezgan sarežģītā veidā pabeigt. Pieeju tam ģimenes traumu veidā, kas ir ļoti tipiski latviešu literatūrai. Visi to dara no Blaumanīša laikiem. Esmu atradusi kaut ko tādu, kas ar mani iekšēji ļoti saskan. Mērķis ir uzrakstīt grāmatu tā, lai to ir interesanti lasīt daudziem, lai lasītājs caur tekstu ierauga kaut ko sevī. Nevar nodzīvot dzīvi un nomirt, tautai neko neatstājot. Negribu nomirt, neuzrakstot labu grāmatu.
Ja tāds ir pašmērķis, vai mēs varam gaidīt vēl?
Varbūt pensijā varētu rakstīt kaut ko publicistikas stilā. Mani interesē idejas, bet neinteresē citi cilvēki [smejas]. Liekas, ka es esmu ļoti statiska, man patīk tāds anēmiskais stāvoklis, ka varu sēdēt ar savu espresso mājās vai bāros. Nav tāda iekšēja dzinuļa, ka kaut ko jaunu gribu iemācīties. Man patīk tā matērija, kurā esmu iegremdējusies psiholoģiski. Ir lietas, par kurām interesējos, bet man nav un visticamāk arī nebūs atbildes uz jautājumu - ko gribētu vēl? Es neko negribu. [pasmejas]
Medijā Delfi var lasīt jūsu rakstu par situāciju Rīgas autoostā, kur kļuvāt par liecinieci vardarbībai pret sievieti – Annu Evazovu*. Vai tiešām tobrīd bijāt vienīgā, kas izlēma iejaukties?
Bija tumšs ziemas vakars, un cilvēki stāvēja savās platformās. Anna, par kuru Delfiem rakstīju sleju, cieta no bijušā vīra vardarbības. Sieviete Rīgas autoostā kā parādība šausmu filmā skrēja cauri visam platformu ceļam. Biju vienīgā, kas uzreiz aizskrēja līdzi mēģināt to situāciju risināt. Iebrāzos tajā incidentā tad, kad tas jau gāja vaļā. Cilvēki bija tiešām pasīvi. Viena sieviete pieskatīja Annas raudošos puisīšus. Diemžēl aizvien ir tā, ka daļa jūt viņai līdzi, daļa bija apmulsuši, kamēr saprot vispār, kas notiek. Ne visi cilvēki uzreiz atjēdzas. Tas cīnītāja gars it kā labi skan, bet tas tomēr ir cilvēciski bailīgi.
Kāpēc sabiedrību asi šķēla Stambulas konvencijas ratifikācija?
Domāju, ka mūsos katrā sēž agresors. Tas var būt no nepietiekamas mīlestības bērnībā vai bailēm, nedrošībām un tā tālāk. Tad rodas jautājums, ko mēs katrs individuāli un kā sabiedrība darām ar šo agresoru? Vai mēs audzējam, skatāmies, priecājamies un jūtamies stiprāki caur to? Skaidrs, ka tā cilvēku kategorija, kura iebilst, var būt sievietes, kas cietušas no šādiem vīriešiem, un ir pārliecinātas, ka tas ir pareizais modelis. Cilvēku nezināšana ir radījusi šo milzīgo nezvēru, ar ko viņi lepojas. Ir traģiski lepoties, ar to, ka dzīvojam tādā laikmetā, kur Putins ir kvintesence tam visam. Mūsos katrā viņš ir, tāpēc, ka cilvēks ir ļoti sarežģīts. Ir vienkārši jāvaktē tas nezvērs sevī.
Ikdienā žurnālisti saskaras ar kritiku un pašcenzūru. Vai jūsos esošais nezvērs un tendence aizvadīt laiku savās domās palīdz ar to tikt galā?
Aizgāju no visiem sociālajiem medijiem, kur man bija daudz sekotāju - tā ar vieglu roku. Sapratu, ka mana jūtīguma dēļ īsās atbildes ir pārāk konfrontējoša forma tieši . Varu panākt milzīgu efektu, uzrakstot, piemēram, spilgtu tvītu, par ko visi ņemsies. Ļoti patīk, kā mans draugs un kolēģe Nellija Ločmele, žurnāla Ir galvenā redaktore, saka: "Mums tāpat kā mobilajiem telefoniem, ir baterija. Jāskatās, kam tērējam savu bateriju, lai tā pilnībā neizlādējas." Sapratu, ka nespēju novilkt robežu un pārvarēt savu emocionalitāti. Kopš sociālajos medijos neesmu, redzu, cik ļoti tā ir dzīve burbulī.
Ja jums būtu iespēja vadīt pašai savu raidierakstu kāds tas būtu un kā to sauktu?
Ir vairākas kategorijas, ko gribētu pamēģināt, bet neesmu nofokusējusies, uz ko īsti. Līdzīgi kā ar grāmatas pabeigšanu ir šaubas visu laiku, vai man sanāks podkāsts kā Uliss. Protams, podkāstu pasaule ir ārkārtīgi attīstīta, un pagaidām man tā ir sveša. Domāju, ka jāiemācās lēnāk runāt, tēmas vēl jāizdomā. Uzskatu, ka mana meita, Latvijas Radio Klasika ētera personība un muzikoloģe Anna Marta Burve, izdarīja izcilu darbu. Viņa pandēmijas laikā Latvijas Radio Klasika sāka intervēt cilvēkus par to, kā viņi tiek galā ar savām traumām. Sākotnēji mūziķus, bet pēc tam jau plašākā mērogā aktīvus māksliniekus, un viņai sanāca ļoti labas sarunas.
Kādas ir jūsu attiecības ar izdegšanu darba vidē un kā jūs tiekat ar to galā?
Domāju, ka jaunajiem žurnālistiem ir jāsaprot - kāds tu esi? Izzini citus, uzdod jautājumus, vienlaikus kaut ko saproti par pasauli un sevi. Šis ir ļoti svarīgi, jo tas noteiks to, cik ļoti varēsi turēties pretī šiem riskiem - izdegšana ir viens no tiem, jūtīga kritikas uztvere ir vēl viens. Principā ir jābūt ārkārtīgi lielai iekšējai noturībai, drosmei un pašdisciplīnai. Agrāk ik pa trīs, četriem gadiem jutos izdegusi. Visu laiku esmu tādā iekšējā stāvoklī, ka vienlaikus mīlu un ienīstu šo profesiju. Bet tad sapratu, ka justies slikti par savu darbu ir normāli. Tie periodi un izjūtas mainās. Ar diezgan lielu laika nobīdi sapratu, ka esmu savā īstajā vietā, lai gan visu laiku gribēju iet projām. Tā ir ar radošu darbu ar cilvēkiem. Tas ir stresaini un izsmeļoši.
Ja jūs nebūtu žurnāliste, kādā nozarē jūs gribētu strādāt?
Ļoti gribēju studēt režiju, bet bija mazliet bail, jo biju no laukiem. Jutos pārāk naiva, pat vīnu nemācēju dzert. Tā nu neaizgāju. Īstenībā, arī intervijas būtībā ir vesels režijas darbs. Cilvēki to tā nesaprot. Viņiem liekas, ka saruna vienkārši notiek, bet tā nav. Sarunu veido žurnālists. Vienmēr saku, ka labas intervijas – tie ir mākslas darbi. Tas ir dramaturģisks darbs, un intervijās ir jāspēj saskatīt, kā emocionāli, intelektuāli sākt, kā iet uz augšu, kā tieši tas iedarbojas uz cilvēku. Kas strādā uz vienu, nestrādā uz citu.
Kādu ieteikumu jūs varētu sniegt topošajiem žurnālistiem?
Visi studenti, sevišķi žurnālistikā, kuriem šķiet, ka viņiem ir uzmanības deficīts, nekreņķējieties! Mums katram ir tā sava psiholoģija un ļoti sarežģītā iekšējā pasaule. Nevajag apstāties to priekšā un teikt, nevarēšu būt žurnālists, jo no uztraukuma svīst rokas. Kā tad runāšu ēterā, ja man no uztraukuma trīcēs balss? Es nevaru izdomāt jautājumus, varbūt šai profesijai nederu. Nē, ja joma interesē, varēsi piestrādāt. Ja ir kaut kādas fizioloģiskas, psiholoģiskas lietas, kas tevi biedē un rada sajūtu, ka neesi pietiekami labs, tā nav taisnība! Man ir pat gadījies savas trauksmainības dēļ intervijā nejauši iespert augstai amatpersonai. Ar visu var strādāt.
