Mammu, es tevi ļoti mīlu!

Tā bija silta maija brīvdiena, bija muzeju nakts. Jau dažas nedēļas iepriekš bijām izplānojušas, ko apmeklēsim. Mūsu sarakstā bija Kino muzejs, Rīgas pils, Ārlietu ministrija, Anatomijas muzejs un Kuģniecības muzejs. Diezgan liels saraksts vienai dienai. Kaut gan mums bija daudz ko apskatīt, mēs visu paspējām un pat ieturējām maltīti “Ezītī”. Man liekas, ka šī diena ir visforšākā ar manu mammu. Tagad tā ir tikai atmiņa, uz kuru atskatīties. Tas bija pirms diviem gadiem.

Kadrija Buša, Studentu medijs Skaļāk 

Saruna, kas bija jāizrunā

Novembra brīvdienās aizbraucu uz Ventspili ciemos pie omes un opja. Kādus pāris mēnešus nebiju bijusi pie viņiem. Omei bija dzimšanas diena, un šis likās piemērots brīdis. Jau pāris nedēļas iepriekš omei biju teikusi, ka vēlos ar viņu parunāt par mammu. Nedaudz biju uztraukusies, jo šī ir sāpīga tēma, bet man likās svarīgi ar viņu parunāties.

Kad esmu pie omes novembrī, manas mammas vairs nav starp mums jau deviņus mēnešus. Dažreiz vēl joprojām ir grūti aptvert, ka viņas nav. Ar katru dienu ir vieglāk, jo dzīve jau neapstājas, bet ir brīži, kad gribas ar viņu parunāt, izkratīt sirdi.

Pie vakariņu galda sākām runāt par mammas bērnību. Kaut kādus stāstus biju dzirdējusi, bet tagad tie likās interesantāki. Piemēram, stāsts par mammas bērnudārza dienām un sapņu profesiju. Ome man stāsta: “Bērnudārzā lika uzzīmēt savu sapņu profesiju, viens tur astronauts, otrs traktorists. Es pēc divām dienām atnāku pakaļ uz dārziņu un audzinātāja stāsta, ka bija tāda nodarbība. Gerda man dod savu zīmējumu. Man liekas, ka tas zīmējums kaut kur mājās vēl ir. Tur ir uzzīmēts balts zirgs un apakšā rakstīts – es būšu kučieris.” Šis stāsts tiešām lika smieties. Beigās mamma nebija kučieris, viņa bija fotogrāfe, viņai mākslas lietas ļoti labi padevās.

Gandrīz pirms gada, 2024. gada decembrī es uzzināju par mammas diagnozi – plaušu vēzis. Diagnoze nāca kā šoks. Es biju savā prakses vietā, darīju ikdienas darbus un tad saņēmu ziņu no mammas: “Man tev kaut kas jāpastāsta.” Savā veidā man jau bija nojausma, jo mamma bija gan slimnīcā, gan uz pārbaudēm, lai uzzinātu, vai tas ir vēzis vai nē. Es uzreiz viņai zvanīju, jo labāk uzzināt ātrāk, nekā gaidīt un nezināt. Ja godīgi, es pat vairs neatceros savas sajūtas, vairāk viss liekas kā liels miglas mākonis.

Gandrīz pirms gada, 2024. gada decembrī es uzzināju par mammas diagnozi  plaušu vēzis.

Vakarā ar omi iesēžamies lielajā guļamistabas gultā un sākam runāties. Jūtu, ka saruna būs grūta, jo runāsim par mammas pēdējiem mēnešiem un omes sajūtām. Runājam par dienu, kad ome uzzināja mammas diagnozi. Ome stāsta, ka nesen, pirms viņa uzzināja par slimību, bija lasījusi žurnālā par plaušu vēzi. Ome saka: “Bet viņa, tu saproti, viņa bija optimiste. Jā, ka viss būs okei, un ka viss būs labi, un viņa dzers zāles, un visu darīs.”

Turpmākie mēneši līdz februāra sākumam pagāja diezgan mierīgi un ar cerībām. Mamma devās pie ārstiem, sāka dzert zāles, jo cita veida terapijas pret šo vēža paveidu nebija. Ar omi runājot noskaidroju, ka šīs zāles bija ļoti dārgas – 3000 eiro. Ome atceras: “Viņa tik ļoti priecājās, ka viņai tā pirmā grupa iedota. Un man iekšā viss pilnīgi, zini, trīcēja, jo, ja iedod pirmo grupu, tas ir pēdējais, kuru var iedot.” Mammai zāles bija valsts apmaksātas. Kad tikos ar mammu, es redzēju, ka viņai ir grūti elpot, it sevišķi, kāpjot augšup pa trepēm uz dzīvokli, bet man likās, ka zāles palīdzēs un ar laiku viņai paliks vieglāk. Bet tad pienāca februāris.

Mamma bija saslimusi un nevarēja ierasties uz manu dzimšanas dienas ballīti. Man palika 21, kas manā ģimenē ir kā otrā pilngadība. Divas dienas vēlāk mamma atsūtīja, ka ir nokļuvusi slimnīcā. Tas mani ļoti uztrauca. Nākamajā dienā aizbraucu pie mammas ciemos, aizvedu viņai nepieciešamās mantas, un mēs kārtīgi izrunājāmies, runājām par to, kā man iet un mammas plāniem doties uz Ventspili atpūsties, kad viņu izrakstītu ārā no slimnīcas. Ne viņai, ne man nezinot, šī bija pēdējā reize, kad mēs parunājāmies, un mamma nekad no slimnīcas ārā neiznāks.

Ome no Ventspils atbrauca uz Rīgu. Mēs abas devāmies pie mammas. Kopā satikām ārsti, un tas, ko viņa parādīja un pastāstīja, noveda mani līdz asarām. Ieejot mammas palātā, viss, ko es jutu, bija šoks. Mammai bija elpošanas maska, un izskatījās, ka viņai tā ļoti spiež, bija grūti saprast, ko viņa saka.

Mammai bija elpošanas maska, un izskatījās, ka viņai tā ļoti spiež, bija grūti saprast, ko viņa saka.

Plaušu vēzi atklāj vēlu

Mammai vēzi atklāja, kad tas jau bija ceturtajā stadijā. “Plaušu vēzis ir trešais biežākais nāves iemesls Eiropā, jo lielākoties tas tiek atklāts trešajā un ceturtajā stadijā, kad ārstēšana ir apgrūtināta. 80% ir trešās un ceturtās stadijas plaušu vēža gadījumu, no tiem pusei cīņa ar slimību beidzas letāli,” raksta LSM*. Vēl vairāk speciālisti uzsver, ka cilvēkiem riska grupā būtu reizi gadā jāveic skrīnings un norāda arī uz vides ietekmi – jādomā par to, ko ēdam, ko elpojam un kāds ir stresa līmenis, mūsdienās ar plaušu vēzi saslimst arī nesmēķētāji un gados jauni cilvēki, atzīst gan Rīgas Stradiņa universitātes eksperti, gan Slimību profilakses un kontroles centrs.

Pēdējā reize

Pienāca svētdiena – pēdējā reize, kad redzēju mammu. Līdzi brauca mans draugs, kurš gaidīja ārā, jo jutu, ka būs grūti. Un tā arī bija. Šoreiz runāju tikai es. Stāstīju mammai par savu nākamo praksi, parādīju viņai gredzenu, kādu nopirkšu par dzimšanas dienā dāvināto naudu. Bija arī daudzi klusuma brīži, jo es vienkārši nezināju, ko viņai teikt, pat tagad es nezinu, ko lai saka šādā situācijā. Pēc kādas stundas devos prom.

Pagāja vēl divas dienas – otrdiena, 18. februāris. Biju plānojusi braukt pie mammas, bet saslimu, izlēmu, ka labāk nebraukt, jo tomēr bija gripas laiks un slimai braukt negribējās. Sazvanījos ar omi, sākām runāt par to, ka jāpaņem mammai drēbes, jo varēja saprast, ka laika palicis ir pavisam maz. Pēc pāris stundām es saņēmu zvanu. Zināju, ko man teiks, bet nekam tādam neviens nekad nebūs gatavs. Pēc sarunas es raudāju bez apstājas. Nākamā diena un visas pārējās līdz bērēm bija ļoti grūtas, es pat tās līdz galam vairs neatceros.

Ar omi runājam par mammas pēdējo dienu. Iepriekš omei teica, ka mammu vajadzēs aizvest uz citu slimnīcu. “Ārste man teica, ka nedēļas beigās piektdienā, beigsies termiņš slimnīcā.” Tomēr otrdienā ārste teica, ka nekur nebūs jāpārved. “Es tev pateikšu, es bišķiņ esmu dusmīga uz to dakteri, viņa man varēja teikt, pasēdiet ilgāk, nu tas nebūs ilgi. Es jau līdz tiem septiņiem varēju mierīgi  pasēdēt, ja es būtu zinājusi.”

Es bišķiņ esmu dusmīga uz to dakteri, viņa man varēja teikt, pasēdiet ilgāk, nu tas nebūs ilgi. Es jau līdz tiem septiņiem varēju mierīgi  pasēdēt, ja es būtu zinājusi.

25. februārī pienāca bēru diena. Nezināju, ko sagaidīt. Pirms braukšanas uz bēru norises vietu man bija liels stress. Atbraucot bija tik daudz emociju, bija atnākuši tik daudz cilvēku – mammas draugi, paziņas un visa mana ģimene. Es noteikti būtu salūzusi, ja tur nebūtu mana drauga, kurš bija kā akmens, kas mani noturēja. Bet, ja godīgi, vairāk par šo dienu neko neatceros.

Sāpes, kurām nav atbilžu

Atskatoties vēl joprojām ir dažādas sajūtas, kuras laikam nekad īsti nespēšu saprast, un varbūt tam tā arī jābūt. Mamma aiz sevis atstāja mani un manu mazo brālīti. Viņam bija tikai viens gadiņš. Viņš viņu īsti neatcerēsies. Es tomēr ceru, ka nākotnē, skatoties foto, mēs kopā ar ģimeni varēsim viņam stāstīt stāstus par mammu, kas varbūt liks viņam sajust, ka viņa vienmēr ir blakus. Liekas, ka dzīve ir tik negodīga, jo man bija vairāk laika ar viņu, bet manam brālim – ne. Kāpēc tam bija jānotiek ar manu mammu? Nekad nebiju iedomājusies, ka manā ģimenē var notikt tik liela traģēdija. Tomēr es ceru, ka mamma kaut kur no mākoņa maliņas mūs vēro un sargā.

Liekas, ka dzīve ir tik negodīga, jo man bija vairāk laika ar viņu, bet manam brālim – ne.

Šo rakstu es novēlu savai mammai. Mammu, es tevi ļoti mīlu!

Avoti:

*Latvijas Sabiedriskais medijs. (2023). Mediķi rosina ieviest valsts apmaksātu plaušu vēža skrīningu; ministrija nesteidz. LSM.lv. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/19.10.2023-mediki-rosina-ieviest-valsts-apmaksatu-plausu-veza-skriningu-ministrija-nesteidz

Rīgas Stradiņa universitāte. (2017). RSU eksperts: Plaušu vēzis ir lielākais slepkava no visām onkoloģiskajām saslimšanām. https://www.rsu.lv/aktualitates/rsu-eksperts-plausu-vezis-ir-lielakais-slepkava-no-visam-onkologiskajam-saslimsanam

Slimību profilakses un kontroles centrs. Kā pasargāt sevi no plaušu vēža. https://www.spkc.gov.lv/sites/spkc/files/data_content/ka_pa…