Mākslīgās komas šautra

Atmiņas zudums, muskuļu vājums, kustību ierobežojumi, periodiskas lēkmes. Kā mākslīgā koma pārvērta laimīga pāra dzīvi.

Keita Luīze Kalniņa, Studentu medijs Skaļāk

“Pat ja atrodi cilvēku, kuru ļoti mīli un ar kuru esi gatavs saistīt savu dzīvi, nekad nevari zināt, kas notiks nākotnē. Tagad es dzīvoju ar tādu domu, ka man ir jāspēj būt vienai,” ar asarām acīs atzīst Anna (vārds mainīts). Viņa 18 gadu vecumā bija kopā ar cilvēku, kurš smagi cieta no medikamentozās jeb mākslīgās komas radītajām sekām.

Pirms gada Annas dzīvesbiedrs nonāca reanimācijā, un viņu mākslīgi uzturēja pie dzīvības nezināmu lēkmju dēļ. Tā bija pēdējā reize, kad viss bija pa vecam. Negulētas naktis, nervu sabrukums, nespēja koncentrēties, draudi par atstādināšanu no vidusskolas, svara zudums un iespēja zaudēt pajumti ģimenes strīdu dēļ – tā bija Annas ikdiena vairāku mēnešu garumā.

Slimnīca kļuva par viņas otrajām mājām. Kad Juri (vārds mainīts) vairs mākslīgi neuzturēja pie dzīvības, atklājās mākslīgās komas radīto seku virkne. Viņš bija zaudējis atmiņu un vairs neatcerējās pēdējos četrus gadus no savas dzīves - Anna bija kļuvusi par pilnīgi svešu cilvēku. Juris vairs nespēja staigāt, patstāvīgi ēst un runāt. Muskuļi bija atslābuši, ķermenis kļuvis ļoti kalsns – Juris vairs neizskatījās pēc sevis. Viņš cīnījās ar halucinācijas lēkmēm, spēja tikai kustināt acis un pacelt dažus pirkstus. Dzīve bija jāsāk no jauna.

Anna centās darīt visu, lai Juris spētu otrreizēji viņā iemīlēties, taču bija par vēlu – katrs no viņiem bija kļuvis par citu cilvēku. ‘’Kad sekoja atveseļošanās periods mājas apstākļos, mūsu attiecības kļuva arvien sarežģītākas. Zāļu ietekmē viņš kļuva agresīvs un nekontrolējams, strīdējās par katru sīkumu, ar dzīvi bija neapmierināts. Jurim šķita, ka vēlos viņu ierobežot,’’ viņa atminas.

Esmu samierinājusies ar domu, ka darīju visu, kas bija manos spēkos. Nevienam vairs neko neesmu parādā.

Anna joprojām jūtas vainīga, jo izvēlējās sevi. Dzīve, kādu pāris iztēlojās nepilnu pusotru gadu atpakaļ, bija pilnīgs pretstats esošajai. Anna ik pa laikam prāto, kāda būtu nākotne, ja viņa būtu cīnījusies līdz galam. “Esmu samierinājusies ar domu, ka darīju visu, kas bija manos spēkos. Nevienam vairs neko neesmu parādā.”