Limbažu Grinčs

Viss sākās ar vecmāmiņas komentāru par svētku eglīti: “Ak, mans dievs, cik tā Limbažu svētku egle ir neglīta, kas jūs, čaļi, nevarat novākties un viņu nozāģēt?” Bet, kā tas beidzās?

Toms Dāvidsons, Studentu medijs Skaļāk

Pusaudža gados Jurģis nonāca bandā, starp kuras dalībniekiem bija pāris bērnības draugu un arī cilvēki, kas bija veikuši nopietnus noziegumus. 2007.gada notikums aizsākās ar Jurģa drauga vecmāmiņas komentāru par svētku eglīti: “Ak, mans dievs, cik tā Limbažu svētku egle ir neglīta, kas jūs, čaļi, nevarat novākties un viņu nozāģēt?”  Vecmāmiņas teiktais zēnus iedvesmoja, viņi atrada zāģi un ķērās naktī pie egles. Uz maiņām piedalījās trīs zāģētāji, taču spēka, lai nozāģētu egli, nepietika, viņi to atstāja iezāģētu turpat. To, ka egle nogāzusies, Jurģis uzzinājis nākamajā rītā, kad piezvanījusi mamma un to pastāstījusi. Lai gan noziegumā nevienu nepieķēra, vaininiekus tomēr atklāja ar agrāk sodīto bandas locekļu palīdzību. Jurģim piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz vienu gadu par grupveida huligānismu. Kopš tās reizes viņa ģimenei patīk Jurģi Ziemassvētkos saukt par Grinču.

Jurģim šobrīd ir 27 gadi, un viņš strādā par produktu menedžeri starptautiskā IT kompānijā, bet brīvajā laikā Jurģis izvairās no tehnoloģijām, kad vien var, sakot, ka tās notrulina cilvēku un neļauj izbaudīt dabas sniegtos labumus. Pats sevi viņš raksturo kā tipisku Latvijas laimes meklētāju, kurš pēc vakarskolas beigšanas devās uz Lielbritāniju, lai piepelnītos, strādājot kāda ražošanas uzņēmuma noliktavā. Dzīve un darbs ārzemēs ļāva ar distanci paskatīties uz agrīnās jaunības gadiem, arī uz notikumu ar egli. Pēc piecu gadu prombūtnes Jurģis atgriezās Latvijā. Brīžos, kad nav jāsēž pie datora, viņš makšķerē. “Tas palīdz izvēdināt smadzenes no saspringtās tehnoloģiju dzīves, un dod daudz laika atmiņām par bērnības trakumu un piedzīvojumiem.”