Liekas, ka tu nekad neizsīksi

Ieva (vārds mainīts)10. klasē uzvarēja konkursā un laimēja neaizmirstamu pieredzi – braukt bezmaksas apmaiņas programmā uz ASV. Viņa centās saprast, vai atgriežoties spēs atgūt mācībās iekavēto. Ieva neapzinājās, ka esot prombūtnē, viņa nevarēs satikt savus tuvos cilvēkus. Taču viņa izlēma riskēt.

Anete Kalēja, Studentu medijs Skaļāk

Būdama Amerikā, viņa saprata, ka līdz galam tam nebija sagatavojusies. Būt vienam svešā zemē bija liels darbs ar sevi. Ieva dzīvoja Minesotā, kur ziemā brīžiem nācās palikt iesprostotam mājās slikto laikapstākļu dēļ. Meitenei izveidojās labāks kontakts ar pieaugušajiem nekā ar vienaudžiem, kas bieži teica “Es tevi mīlu un tādas frāzītes, bet nākamajā dienā ar tevi nerunāja.” Viņa saprata, ka nav līdz galam novērtējusi Latviju.

Kad Ieva atgriezās Latvijā, viņa gandrīz nevienu dienu neatradās mājās - skraidīja pa pasauli, domāja, ka tā atgūs nokavēto laiku. Pienāca rudens, un sākās vidusskolas 12. klase. Ievai vajadzēja pabeigt divas klases viena gada laikā. “Norāvos no ķēdes, jo visu laiku gribējās kaut kur iet, kaut ko darīt, taču septembris mani ielika tādā kā rāmī,” atceras Ieva. Viņa mācījās pa naktīm, aizmirsa, ka ir jāpaēd.

“Man likās, ka tas ir pilnīgi normāli, katram cilvēkam taču ir kaut kādi pārdzīvojumi vai prieka brīži,” par garastāvokļa maiņām sevi mierināja Ieva.

Ievas tētis bija pirmais, kas pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā. “No malas jau var redzēt, ka cilvēks lēnām izsīkst, bet kad pats esi tajā situācijā, tad ir grūtāk, tev liekas, ka tu nekad neizsīksi.” Ieva noveda sevi līdz anoreksijai*, nespēja piecelties no gultas, aiziet nomazgāties, kā pati meitene atzīst: “Ķermenis tiešām jau atteicās un nevarēja funkcionēt.” Viņai nācās pamest skolu, iestāties tālmācībā. Ieva vairākas reizes nonāca slimnīcā, kur viņai atklāja bipolāros traucējumus un dažādas citas kaites. “Man likās, ka tas ir pilnīgi normāli, katram cilvēkam taču ir kaut kādi pārdzīvojumi vai prieka brīži,” par garastāvokļa maiņām sevi mierināja Ieva. Problēmas sagādāja arī zāļu atrašana. “Man bija murgi, miega paralīzes. Tas ir pats drausmīgākais - nāk visādi rēgi un bļauj virsū.” Šobrīd ārsti viņai ir atraduši un izrakstījuši medikamentus, kas būs jādzer visu atlikušo dzīvi. Ieva cer, ka pēc pāris gadiem viņa spēs arī dzīvot bez medikamentiem. Zāles ir palīdzējušas, un šogad viņa ir uzsākusi studijas.

*Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācija brīdina, ka četras galvenās anoreksijas pazīmes ir menstruāciju izbeigšanās sievietēm; bailes pieņemties svarā, lai gan svars ir nepietiekams; aplams priekšstats par savu ķermeni; nepietiekams svars (vismaz par 25% zemāks par normālo savā vecuma grupā).