Latvijai 100. Raiņa pieminekļa stāsts

Esplanādes parkā jau 53 gadus rāmi un apcerīgi sēž Rainis un rada iespaidu, ka visus redz un uzlūko. Pieminekļa uzstādīšana tolaik bija ļoti nozīmīgs notikums – gan idejiski, gan praktiski. Kā tapa šis iespaidīgais piemineklis un kādas domas slēpjas aiz augstā dzejnieka granīta stāva?

Interesanti, ka pieminekļa autors – izcilais latviešu tēlnieks Kārlis Zemdega - Raini klātienē redzējis tikai vienu reizi. Savā pēdējā intervijā Mārim Čaklajam, laikrakstā “Literatūra un Māksla”, viņš atklāj, ka tā vienīgā reize bijusi, kad vēl studējis Mākslas akadēmijā, ap divdesmito gadu vidu vai otrajā pusē, Rainis nācis pozēt. Abi iepazīstināti, tomēr tuvāk pazinušies neesot. Īstā iepazīšanās ar Raini māksliniekam notikusi caur viņa darbiem, vispirms mācoties Latvijas universitātē, un tā visu mūžu. Zemdegas tuvākie  skolnieki – tēlnieki Laimonis Blumbergs un Ivars Gulbis – savās piezīmēs raksta, ka meistars bija ļoti labi iepazinies ar visiem Raiņa fotoattēliem. Taču viņš vienmēr uzsvēris, ka skulptoram ar savu darbu jāpasaka nesalīdzināmi vairāk nekā parastai fotogrāfijai. 1957. gada skulptūrā ir liela sejiskā līdzība, tomēr nav ne mazāko naturālisma pazīmju.

No latviešu māksliniekiem tieši Zemdega vislabāk izpratis Raiņa dzeju, viņš pat atzīts par Raiņa tēla izcilu psihologu

Viss nenozīmīgais, pārejošais atmests nost, lai atklātos iekšējā cilvēka izteiksmība. Zemdega Raiņa piemineklī vēlējās iemiesot apskaidrību, garīgu mieru un līdzsvaru dzejnieka stāvā un skatienā. Uz pleciem mētelis — tāls ceļš nostaigāts. Daudz pārdzīvojumu un grūtību bijis šai ceļā, tie atstājuši sejā skarbas līnijas. Pirmajā metā pie kājām bija nolikta arī platmale un ceļa spieķis, taču ar laiku meistars no šīm detaļām atteicās - lai runā pati figūra, seja, rokas. Tā laika presē minēts, ka no latviešu māksliniekiem tieši Zemdega vislabāk izpratis Raiņa dzeju, viņš pat atzīts par Raiņa tēla izcilu psihologu. Kā nekā paralēli studijām Mākslas Akadēmijā jaunais tēlnieks studējis arī filozofiju Latvijas universitātē.

Vērienīgs konkurss

Lai arī piemineklis tika atklāts 1965.gadā, pirmais konkurss, kā tolaik uzsaukumos rakstīja -  “Tautas dzejnieka Jāņa Raiņa pieminekļa projektam” - tika izsludināts un publicēts laikrakstos jau 1946.gadā. Sākotnēji, vismaz konkursa nolikumā, tika iecerēts pieminekli izvietot Rīgā, Brīvības bulvāra un Tērbatas ielu krustojumā uz trīsstūra veida laukuma iepretī Tiesu namam. Konkursa dalībniekiem bija jāiesniedz pieminekļa projekts skulptūras veida atrisinājumā, ar dzejnieka tēlu pilnā augumā. Interese par konkursu bijusi milzīga pieteikušies arī daudzi citu Padomju savienības valstu mākslinieki. No Maskavas, lai piedalītos žūrijas komisijas darbā, no Maskavas ieradās pazīstamā tēlniece, Rīgā dzimusī, Vera Muhina. Pirmās vietas godalga tika izsludināta 20 000 rubļu. Salīdzinājumam -  laikraksta korektors 1946.gadā mēnesī pelnīja ap 500-600 rubļu.

Kārlis Zemdega konkursam iesniedza divus metus un izcīnīja pirmo un otro godalgu. “Gals un sākums” — tādu devīzi bija izvēlējies tēlnieks vienam no šiem metiem, kur Rainis sēž uz postamenta. Ārēji it kā mierīgs, it kā sastindzis. Uz krūtīm sakrustotām rokām, skatiens veras uz priekšu. Otrajā metā Rainis attēlots stāvošs. Arī tajā jaušamas līdzīgas noskaņas – Rainis apcer, pārdomā.

Gandrīz astoņus gadus meistars strādāja pie Raiņa pieminekļa metiem līdz visbeidzot nonāca līdz “Kalnā kāpējām”

Tomēr šie meti ne kritiķu, ne paša meistara uztverē vēl nebija pilnīgi. Tie bija tikai starpposms ceļā uz lielo, vienoto Raini. 40. gadu beigās un 50. gados tēlnieks veidoja vairākus dzejnieka portreta variantus, arvien meklējot jaunas izteiksme. Zemdega gadu gaitā pilnīgoja un padziļināja dzejnieka tēlu, projektu vēl vairākas reizes mainot. Gandrīz astoņus gadus meistars strādāja pie Raiņa pieminekļa metiem līdz visbeidzot nonāca līdz “Kalnā kāpējām”, ko atkārtotā konkursa komisija apstiprināja.

Granīta ceļš

Zemdega pieminekli bija iecerējis monolītā granītā. Sākotnēji ar lielu enerģiju pats meistars meklēja arī monumentam akmeni, par spīti veselības problēmām, pat braucot to lūkot uz Ukrainu. Arī iedzīvotāji tika aicināti piedalīties - radio un presē aicināja meklēt lielus akmeņus tepat Latvijā. Tika apzinātas mežniecības taču no visiem atrastajiem akmeņiem nācās atteikties - daļa bija saplaisājusi, citus būtu bijis grūti Izņemt un atvest. Piedāvājumi tika sūtīti no Ukrainas akmeņlauztuvēm un arī Igaunija piesolīja akmeni.

Akmeņlauztuves strādniekiem Rīgas mākslinieku pasūtījums esot bijis neparasts. Monolītā granīta kalnā vīri aturba plātni apmēram sešstāvu mājas augstumā

Beigās tomēr tika izvēlēts Karēlijas granīts. Lielās akmeņlauztuves atradās  170 kilometru uz ziemeļiem no Sanktpēterburgas. Tajās ieguva būvmateriālu šķembas pilsētas betona rūpnīcām. Akmeņlauztuves strādniekiem Rīgas mākslinieku pasūtījums esot bijis neparasts. Monolītā granīta kalnā vīri aturba plātni apmēram sešstāvu mājas augstumā. Ar ķīļiem to atšķēla un sadalīja gabalos, kopumā - trīs granīta bluķus, kur katrs sver 70 tonnas. Radās jautājums - kā gan tos dabūt uz dzelzceļa vagoniem, kas pašās lauztuvēs neienāk? Ar parastajām mašīnām tādu smagumu nebija iespējams vest. Tika sameklētas citas, ļoti spēcīgas — tralētāji. Tie uzvilka sev virsū milzīgos akmens klučus un veda pusotru kilometru līdz dzelzceļam. Tā tie nonāca Rīgā, kur ostas lielie celtņi tos vēlreiz uzlika tralētāju kamiešiem un aizveda līdz Esplanādes parkam.

Rosība parkā

Apmēram gadu Esplanādes, tolaik saukta Komunāru, parkā notika liela rosība. Daļa parka tika īpaši norobežota – ar zaļu dēļu sienām un dzeltenu jumtu celts paviljons, lai nosegtu akmens bluķus un Kārla Zemdega dzīves laikā, viņa darbnīcā Astras ielā, izveidoto pieminekļa ģipša metu. Paviljonu apgādāja ar siltumu un elektrību amatnieku aparatūras asināšanai un gaismai. Galvenie pieminekļa kaldinātāji bija Zemdegas skolnieki – tēlnieki Laimonis Blumbergs un Ivars Gulbis. Pēc ģipša parauga no sārtā ziemeļu granīta bluķiem pieminekli kala ap desmit kombināta “Māksla” kalšanas iecirkņa meistari un citi Rīgas labākie akmens apdares speciālisti. Piemineklis tika kalts pa daļām – atsevišķi pamata granīta bluķi un atsevišķi dzejnieka siluetu. Abu daļu savienošana bija gana atbildīgs process. Tērauda trosēs iestiprināto pieminekļa fragmentu iestiprināja tērauda trosēs un ar milzu celtni pacēla gaisā. Pēc tam ļoti rūpīgi novietoja uz iepriekš nostiprināta pamata.     

Lielā atklāšana

Vairāk nekā piecus metrus augstais Raiņa piemineklis tika atklāts 1965.gada 11.septembrī – Raiņa simtajā jubilejā. Uz Raiņa godināšanas svētkiem bija ieradušies pārstāvji no visām Padomju savienības malām. Parku pildīja ļaužu masas, kas ar ziediem apklāja ne vien pieminekļa pamatni, bet vēl lielu laukumu ap to. Oficiālas uzrunas, referātu un dzejas lasījumi. Notika arī sevišķs Raiņa godināšanas pasākums Operas namā. Šajā dienā pat skolas esot bijušas slēgtas. Kopš tās dienas, nu jau 53 gadus, Raiņa piemineklis ir centrālā pulcēšanās vieta viņa dzimšanas dienā, kad visā Latvijā tiek atzīmētas Dzejas dienas. 

Domātājs akmenī

Kārlis Zemdega Raiņa piemineklim veltījis daudz spēka – gan fiziski, gan garīgi. Pats Zemdega kādā intervijā atklāj: “Pie dzejnieka attēlošanas ķerties mani ierosināja Raiņa darbu lielums un skaistums. Raiņa portrets ir liela tēma, pat vairāk — aizraujoša. Gribu to izveidot tādu, lai no tēla sejas varētu nolasīt dzejnieka gara diženumu un cēlumu, mākslinieka garam vajag atspoguļoties ne tikai viņa darbos, bet arī viņā pašā, šai gadījumā attēlā, portretā.” Zemdegas ideja bija - apskaidrība, garīgs miers un līdzsvars dzejnieka stāvā un skatienā. Uz pleciem mētelis — tāls ceļš nostaigāts. Daudz pārdzīvojumu un grūtību bijis šai ceļā, tie atstājuši sejā skarbas līnijas. Pirmajā metā pie kājām bija nolikta arī platmale un ceļa spieķis, taču ar laiku meistars no šīm detaļām atteicās. Lai runā pati figūra, seja, rokas.  Līdz pat pēdējām sava mūža dienām tēlnieks radīja, meklēja kaut ko vēl pilnīgāku savam “Kalnā kāpējam”. Diemžēl Zemdega spēki bija izsīkuši, un 1963.gada 9.novembrī viņš dodas mūžībā, pats lielo pieminekļa kalšanu nepiedzīvojot. Lielā darba vadību uzņemas Laimonis Blumbergs un Ivars Gulbis.

Diemžēl Zemdega spēki bija izsīkuši, un 1963.gada 9.novembrī viņš dodas mūžībā, pats lielo pieminekļa kalšanu nepiedzīvojot

“Viņš apcerēja, kala un slīpēja, lai varētu tautai stāstīt par Raini, lielo tūkstošveidīgo un reizē vienkāršo, saulaino. Raini vēl veidos, gleznos, zīmēs, viņu neaizmirsīs. Bet kā paraugs mīlestībai pret dzejnieku latviešu mākslas vēsturē paliks tēlnieka Kārļa Zemdegas darbs. Lielu daļu no sava bagātā radošā mūža viņš ziedoja Raiņa tēlam. Dziļi iepazina cilvēku un viņa radīto, ar visu savu būtību centās saprast Raiņa domas” – savās piezīmēs raksta viņa uzticamie skolnieki.

Autore: Kate Beresņeva

Foto autors: Agnese Kļave