Kur paliek tavi atkritumi?

Plastmasas maisiņi, higiēnas kociņi, kartupeļu mizas un skārda kārbas – mājas atkritumu grozā tiek izmests daudz kas. Liela daļa atkritumu tiks nogādāta poligonā un, nespējot dabiskā veidā sadalīties, tur arī paliks. Daļa izmesto atkritumu tiks pārstrādāta. Kas notiek ar atkritumiem, kurus mēs izmetam ārā, un kāpēc Latvijā ābola serde ir jāmet vienviet ar sviesta iepakojumu, ja citās Eiropas valstīs ir izstrādāti veiksmīgāki atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes modeļi?

Reičela Adele Bišere, Viktors Demidovs, pētnieciskās žurnālistikas žurnāls Inquisitio (pilna žurnāla versija)

Foto: Reinis Fjodorovs

Lielākā daļa Latvijā radīto atkritumu tiek nogādāta atkritumu poligonā. Atkritumu apsaimniekošanas likumā noteikts, ka poligons ir “speciāli ierīkota un aprīkota vieta atkritumu apglabāšanai uz zemes vai zemē, kur nodrošināti normatīvajos aktos noteiktie vides aizsardzības pasākumi”. Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) datiem Latvijā sadzīves atkritumi tiek vesti uz 11 poligoniem. Pastāv vēl divi speciālie poligoni – bīstamajiem un azbestu saturošajiem atkritumiem. 2018. gada pārskatā par atkritumu poligoniem Latvijā ir teikts, ka poligonos tika nogādāti gandrīz 520 tūkstoši tonnu nebīstamo jeb sadzīves atkritumu.

Viens no Eiropas Savienības (ES) nākotnes mērķiem, kas jārealizē līdz 2035. gadam, ir apglabāt poligonos tikai 10 % sadzīves atkritumu. VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere uzskata, ka Latvijai tas būs liels izaicinājums, jo tuvāko 15 gadu laikā poligonos izgāzto atkritumu apjomu vajadzēs samazināt gandrīz septiņkārt. Pašlaik tajos tiek noglabāts apmēram 70 % sadzīves atkritumu.

Sadzīves atkritumu ceļš

Latvijā ir daudzi atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, katram no tiem ir savi noteikumi un katram savi dalīti vākto atkritumu konteineri. Šķirotajiem atkritumiem izplatīti ir šādu veidu konteineri – plastmasai, papīram, metālam un stiklam. Šāds iedalījums ir raksturīgs vismaz diviem atkritumu apsaimniekotājiem – Clean R un Eco Baltia vide. Sadalījums ir izveidojies atbilstīgi iepakojumam, kas galvenokārt tiek ražots no šīm izejvielām.

Lai preci izvietotu tirgū, tās ražotājam ir jāmaksā dabas resursu nodoklis vai jānoslēdz līgums ar ražotāju atbildības sistēmas operatoriem. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu ražotāju izgatavotā iepakojuma savākšanu normatīvajos aktos noteiktajā apmērā. Dalītie atkritumi, kas izmesti atsevišķos konteineros, tiek aizvesti uz šķirošanas centru. Šeit tie nonāk uz atkritumu šķirošanas līnijas un centra darbinieki tos vērtē un atkārtoti sašķiro, pievēršot uzmanību materiālam un tā kvalitātei. Pārstrādei nederīgie atkritumi tiek nogādāti poligonā, bet derīgie tiek saķīpoti, iekrauti kravas automobiļos un aizvesti uz pārstrādi.

Apsaimniekošanas uzņēmuma grupas Eco Baltia vide pārstāve Daiga Buča norāda, ka Latvijā ir augsti attīstīta polimēru iepakojumu pārstrāde. Rūpnīcā Nordic Plast pārstrādā plēves, plastmasas maisus, kannas un citus cietās plastmasas izstrādājumus. Savukārt Jelgavā – PET pudeles un to korķīšus. Stikla rūpnīcas Latvijā nav, tāpēc šā materiāla atkritumus ved uz Igaunijas vai Lietuvas stikla pārstrādes rūpnīcām. Atkritumu pārstrādes attīstībā ir vērojama augšupeja. Uz to norāda arī SIA Eco Baltia vide, informējot, ka Tukumā 2019. gadā no vecām riepām sākts ražot dažāda veida gumiju.

Latvijā ir vēl vairāki nelieli šīs nozares uzņēmumi, piemēram, SIA EKO ISO, kuros no vecām avīzēm ražo ekovati, kas ir siltumizolācijas materiāls. Neliels daudzums makulatūras tiek izmantots cementa ražošanā, precīzāk – kā kurināmais materiāls, šādi aizstājot mazutu.

Kas notiek pēc atkritumu pārstrādes?

Sapresētie un saķīpotie atkritumi tiek nogādāti rūpnīcās, kurās, tos otrreizēji pārstrādājot, izgatavo dažādas sadzīvē noderīgas lietas. Piemēram, no plēves izgatavo granulas, kuras pēc tam izmanto atkritumu maisu izgatavošanai vai jaunas plēves ražošanai. Dažās pārstrādes rūpnīcās ražošanas cikls ir īsāks – iegūst granulas, ko pārdod citiem uzņēmumiem.

Sapresētie un saķīpotie atkritumi tiek nogādāti rūpnīcās, kurās, tos otrreizēji pārstrādājot, izgatavo dažādas sadzīvē noderīgas lietas.

Papīra pārstrādes vietās ražo dažādus higiēnas izstrādājumus – papīra dvieļus, tualetes papīru u. c. Savukārt ikdienā plaši izmantotais gofrētais kartons otro mūžu iegūst kā vienslāņainais kartons, kas pēc tam, nogādāts citās rūpnīcās, atkal pārtop gofrētajā kartonā. Turklāt no izmantotiem materiāliem ražotos izstrādājumus cilvēki var atkal nodot kārtējai pārstrādei. Tikai jārēķinās, ka ar katru pārstrādes reizi daudzu produktu sastāvs un citas īpašības pasliktinās. Vairākkārt pārstrādājot materiālu, no tā vairs nebūs iespējams saražot augstvērtīgu izstrādājumu. Tomēr tā nav vienmēr, piemēram, stiklu var pārstrādāt daudz reižu, un tā struktūra nemainās.

Latvijā papīrs tiek veiksmīgi pārstrādāts uzņēmumā SIA V.L.T., kurā ražo olu iepakojumu (kastes), izmantojot 100 % iepriekš lietotu materiālu. Šis ir ļoti labs piemērs, jo šo materiālu var pārstrādāt atkal. Vairākkārtējas pārstrādes problēma gan ir tajā apstāklī, ka materiāla kvalitāte samazinās, bet, pievienojot kādus papildu materiālus, iepakojumu vairs nevar pārstrādāt. Pēc vairākkārtēja pārstrādes un ražošanas cikla šis iepakojums sastāv gan no kartona, papīra un līmes, gan no citām izejvielām, tādēļ to ņemt nevēlas nedz kartona rūpnīcā, nedz arī papīra pārstrādātāji, jo abas šīs sastāvdaļas tiek šķirotas atsevišķi. Šis ir tikai viens piemērs, kas parāda, ka šķirošana nevar atrisināt visas atkritumu izmantošanas problēmas.

Kā samazināt atkritumu daudzumu?

Kā vienu no instrumentiem atkritumu daudzuma samazināšanai VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere min dabas resursu nodokļa likmes paaugstināšanu par atkritumu apglabāšanu. Likme ar katru gadu aug, un no 2020. gada 1. janvāra tā jau ir 50 eiro par tonnu. Ministrijas pārstāve norāda, ka paaugstināts nodoklis iedzīvotājiem palielina vēlmi atkritumus šķirot un rūpēties, lai tie nenonāktu poligonos, bet gan tos pārstrādātu vai reģenerētu jeb sadedzinātu, iegūstot enerģiju.

Atkritumu daudzumu varētu samazināt, paaugstinot dabas resursu nodokļa likmi par atkritumu apglabāšanu.

Clean R pārstāvis Māris Vējiņš atzīmē, ka Somijā un Zviedrijā atkritumu šķirošanas sistēma ir sakārtota. Kaut gan pēc šķirošanas nedegradējamie atkritumi paliek tik un tā, tomēr abās ziemeļu valstīs cilvēki dzīvo “zaļi”. Atkritumi, kurus nevar sašķirot, tiek samalti vai sadedzināti, norāda Vējiņš.

Vērts pieminēt arī Nīderlandi, Austriju un Dāniju, kur, kā atzīst Vesere, ar atkritumu šķirošanas sistēmu ir izaugusi vesela paaudze, kura nekā citādi dzīvi nemaz nevar iedomāties. Savukārt Slovēnijas galvaspilsēta Ļubļana ievērojamus rezultātus dalītajā atkritumu vākšanā ir sasniegusi tikai dažu gadu laikā.

Pagaidām vēl nav pieejami dati par pērn Latvijas mājsaimniecībās saražoto sadzīves atkritumu daudzumu, taču, ja sadzīves atkritumu apjoms tuvāko gadu laikā īpaši nemainīsies, mērķi samazināt par 10 procentiem atkritumu daudzumu poligonos nesasniegsim pat 2050. gadā. Tādēļ izmaiņas ir jāievieš visā apsaimniekošanas un katra atkritumu apsaimniekotāja sistēmā.

Ja sadzīves atkritumu apjoms tuvāko gadu laikā īpaši nemainīsies, mērķi samazināt par 10 procentiem atkritumu daudzumu poligonos Latvijā nesasniegsim pat 2050. gadā.

Vērts atzīmēt arī depozītu sistēmas ieviešanu Latvijā no 2022. gada februāra. Tā patērētājiem dos iespēju nodot alus, sidra un bezalkoholisko dzērienu plastmasas un stikla pudeles, kā arī skārdenes. Tas nozīmē, ka, cilvēkiem pērkot preci depozīta iepakojumā, būs jāmaksā par preci un jāveic norādītā depozīta maksa. Savukārt, nododot taru, cilvēks atgūs naudu par depozīta maksājumu vai saņems čeku, ar kuru veikalā varēs iegādāties sev vajadzīgās preces. Šī sistēma motivēs cilvēkus vairāk rūpēties par vidi un veicinās atkritumu apjoma ievērojamu samazināšanos.

Rezumējot Latvijas centienus rūpēties par vides kvalitāti, jāuzsver, ka šķiroto atkritumu sistēmas ieviešana ir liels solis uz priekšu vides tīrības uzturēšanā, taču tā nesamazina kopējo atkritumu daudzumu.

Risinājums ir pēc iespējas samazināt atkritumu radīšanu. Tos sašķirojot, tikai mazinām jau radušos problēmu, lai gan būtu daudz intensīvāk jāstrādā, lai problēma vispār neeksistētu.

Atkritumu apsaimniekošanas problēmas

Pasaules Dabas fonda komunikācijas vadītāja Laura Treimane uzsver, ka Latvijā ir trīs problemātiski faktori atkritumu apsaimniekošanas jomā.

Pirmkārt, valstī netiek ievērots hierarhijas princips, kas nozīmē, ka netiek darīts pietiekami daudz, lai atkritumu apjomu samazinātu. ES ir izveidojusi Zero Waste hierarhijas principu. To ievērojot, iespējams izvairīties no pārmērīgas atkritumu radīšanas.

Šī principa pamatā – bezatkritumu procesa pirmajā posmā – notiek atteikšanās no dažādiem pirkumiem un alternatīvu produktu izmantošana, lai netiktu radīts kāds atkritumu daudzums. Tas nozīmē, ka nepieciešama inovatīva pieeja, lai jau eksistējošus produktus pārveidotu vai atjaunotu, atrastu tiem vēl kādu lietojumu, izmantotu atkārtoti, nevis pirktu jaunas lietas un radītu papildu atkritumus.

Bezatkritumu procesa otrajā posmā ir ietverta produktu atkārtota izmantošana – jau saražotas lietas tiek iekļautas atpakaļ apritē, un tās nekļūst par atkritumiem. Vēl piecos posmos gan ir paredzēta atkritumu rašanās, bet tiek izdalītas dažādas stadijas, kā ar tiem rīkoties.

Avots: Press Release: A Zero Waste hierarchy for Europe

Trešajā posmā paredzēta kāda jau esoša produkta vai priekšmeta sagatavošana tā otrreizējai izmantošanai.

Ceturtajā posmā paredzēta atkritumu šķirošana, kompostēšana un anaerobā pārstrāde (atkritumu pārstrāde bezgaisa apstākļos). Šajā posmā paredzēts gādāt, ka atkritumus ir iespējams pārstrādāt un iegūt augstas kvalitātes otrreizēji lietojamus materiālus.

Piektais posms ir tehniski sarežģīts. Tajā paredzēta materiālu ieguve no jauktajiem atkritumiem, šādi iegūstot plašāku lietoto izstrādājumu klāstu, ko var pārstrādāt. Tas ir ļoti augsts dalītās atkritumu vākšanas līmenis, kas ļauj saglabāt resursu vērtību.

Sestais posms – nodrošināt bioloģisko stabilitāti, t. i., no jauktajiem atkritumiem atdalīt bioloģiski aktīvās vielas, ļaujot nešķirojamos atkritumus droši noglabāt poligonā.

Noslēdzošais posms ir pretrunā ar ES dekarbonizācijas programmu, tāpēc tas būtu jāmaina. Tas ietver nestabilizēto atkritumu apglabāšanu poligonā un atkritumu sadedzināšanu, kas ir vislielākais vides piesārņojums.

Arī Latvijā būtu jāievieš šā principa sistēma, kuras rezultātā atkritumu apjoms var tikt ievērojami samazināts.

Otrkārt, viena no lielākajām problēmām, kas tieši sasaucas ar pirmo, ir neobligāta atkritumu šķirošana. Iedzīvotājiem nav noteikts, ka atkritumu šķirošana ir obligāta, tāpēc visa veida atkritumi nonāk kopējos maisos. “Tas ir caurums likumā, kuru vajag aizlāpīt,” norāda Pasaules Dabas fonda pārstāve Laura Treimane. Atkritumu šķirošana jau ir solis tuvāk rūpēm par vidi un jaunajās Eiropas atkritumu direktīvās noteiktā sasniegšanai – tajās paredzēts, ka līdz 2035. gadam no sadzīves atkritumiem pārstrādē vai atkārtotā lietošanā ir jānonāk ne mazāk kā 65 % no kopējā atkritumu daudzuma.

Iedzīvotājiem nav noteikts, ka atkritumu šķirošana ir obligāta, tāpēc visa veida atkritumi nonāk kopējos maisos. Problēma ir arī pati atkritumu apsaimniekošanas sistēma.

Treimane norāda, ka problēma ir arī pati atkritumu apsaimniekošanas sistēma. Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, atkritumu apsaimniekošana ir bizness un industrija. Diemžēl, uzskata Treimane, Latvijā bieži atkritumu apsaimniekotājiem prioritāte ir peļņa, nevis vide. Tādēļ šķirot atkritumus bieži vien nav izdevīgi, jo apsaimniekotājiem ir jāinvestē līdzekļi šķirošanas sistēmas darbības nodrošināšanai.

Vides aizsardzības organizācijas Zaļā brīvība valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga uzskata, ka Latvijai var neizdoties sasniegt ES direktīvās noteiktos mērķus par pārstrādei un atkārtotai izmantošanai nododamo sadzīves atkritumu īpatsvaru, kā arī par pārstrādei un atkārtotai izmantošanai nododamā iepakojuma apjomu. Rūgtā patiesība ir tā, ka šīs direktīvas nav ļoti ierobežojošas un ļauj izmantot vairākus aprēķinu veidus, kā kalkulēt radītos un šķirotos atkritumus. Daudzas Eiropas valstis izmanto šo mehānismu, lai apietu regulas un “uz papīra” viss izskatītos tā, kā vajag, lai gan praksē nekādas izmaiņas nav ieviestas. Šobrīd neviens atkritumu apsaimniekotājs nav ieviesis bioloģiski noārdāmo atkritumu konteinerus, tāpēc nekas neliecina, ka direktīvu prasības tiks sasniegtas (vienā no noteikumiem paredzēta arī bioloģiski noārdāmo atkritumu šķirošanas nodrošināšana). Ja šādi konteineri būtu un iedzīvotāji varētu šo atkritumu veidu atsevišķi šķirot, tas jau būtu solis tuvāk reālām pārmaiņām.

Šobrīd neviens atkritumu apsaimniekotājs nav ieviesis bioloģiski noārdāmo atkritumu konteinerus, tāpēc nekas neliecina, ka direktīvu prasības tiks sasniegtas.

Mērķis ir noteikts, tagad tikai uz priekšu! Bet kā? Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) vietnē pieejamā informācija rāda, ka no 2012. līdz 2018. gadam mājsaimniecībās saražoto un tiem līdzīgo sadzīves atkritumu daudzums katru gadu svārstās no 560,2 tūkstošiem tonnu 2014. gadā līdz 850,7 tūkstošiem tonnu 2017. gadā. Nākamajā gadā pēc rekordlielā atkritumu daudzuma bija zemākais rādītājs pēdējo trīs gadu laikā – 785,1 tūkstotis tonnu. Vai tas liecina, ka cilvēki sāka vairāk aizdomāties par to, ko met ārā, informācijas nav. Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk, bet atkritumu apjoms nesamazinās.

Pieredze: Atkritumu ceļš Beļģijā un Itālijā

Ārons, kurš dzīvo privātmājā Beļģijas pilsētā Gentē, stāsta, ka atkritumu sistēma ir diezgan vienkārša. Atsevišķi tiek šķirots papīrs un stikls, kuru izved reizi četrās nedēļās. Bioloģiski noārdāmie atkritumi tiek izvesti reizi divās nedēļās – uz ielas ir jānovieto neliels konteiners ar radītajiem bioloģiskajiem atkritumiem. Pie bioloģiski noārdāmiem atkritumiem, līdzīgi kā Latvijā, pieder dārzu vai parku atkritumi, mājsaimniecību, restorānu un sabiedrisko iestāžu pārtikas vai virtuves atkritumi. Savukārt visa veida iepakojums ir sadalīts divās daļās – PMD un cita veida plastmasas. PMD atkritumi ir plastmasas pudeles, metāla kārbas un tetrapakas, kas ir jāievieto zilos maisos, kurus reizi divās nedēļās savāc atkritumu apsaimniekotājs. Process ir vienkāršs – par atkritumu izvešanu nav jāmaksā, taču tiek maksāts, nopērkot attiecīgos atkritumu maisus, kuros sašķirotais jāievieto. Konkrētā dienā šis maiss vienkārši jānoliek uz ielas, kur to savāks un ar atkritumu mašīnu aizvedīs. Viena zilā maisa cena ir 30 centi, bet viena dzeltenā maisa cena – 1,84 eiro. Dzeltenajos maisos liek visa veida plastmasas izstrādājumus un iepakojumu, kuru neievieto pie PMD, papīra vai stikla atkritumiem. Ja maisi netiek piepildīti, tad atkritumu izvešanas dienā tos neliek ārā, tādējādi cilvēki nepamatoti nepārmaksā.

Zilā atkritumu maisa tilpums ir 75 litri, bet dzeltenā – 30 litri. Dzeltenā maisa tilpums ir 2,5 reizes mazāks nekā zilā, bet cenas ziņā – sešas reizes dārgāks. Ar atšķirīgu maisu tilpumu un maksu cilvēki tiek motivēti izvairīties no precēm, kuru iepakojumu nevar klasificēt kā PMD, papīra vai stikla atkritumus un ko pārstrādāt ir sarežģītāk.

Savukārt Itālijā ir nedaudz citāda sistēma. Tāpat kā Latvijā, par atkritumu apsaimniekošanu ir atbildīga katra pašvaldība. Ziemeļu pilsētā Boloņā, kur dzīvoklī dzīvo Līga, ir izstrādāta detalizēta un pārdomāta sistēma, lai iedzīvotājus motivētu šķirot atkritumus. Atkarībā no dzīvokļa lieluma un iedzīvotāju skaita ir izrēķināts iespējamais atkritumu daudzums. Gala cena ir nodoklis, kas tiek maksāts attiecīgajai pašvaldībai, kura organizē iedzīvotāju radīto atkritumu savākšanu. Boloņas centrā ir izvietoti pazemes konteineri bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem un stiklam. Tuvāk komercdarbības rajoniem, kas ir pats pilsētas centrs, ir arī plastmasas un papīra pazemes konteineri. Savukārt iedzīvotāju radītos pārējos atkritumus savāc reizi nedēļā. Cilvēkiem iepriekšējā vakarā pirms atkritumu izvešanas papīra un plastmasas maisi ir jāiznes uz ielas. Šie maisi iedzīvotājiem tiek piešķirti bez maksas.

Nešķirojamiem atkritumiem no šī gada ir jauna sistēma. Ir izvietoti virszemes konteineri, kuros, reģistrējot speciālu karti, pēc nepieciešamības ir iespēja izmest atkritumus. Maksa par tiem tiks aprēķināta vēlāk. Ar šādu sistēmu pašvaldība vēlas motivēt cilvēkus šķirot savus atkritumus.

Itālijā ļoti ērti iespējams atbrīvoties no lielgabarīta atkritumiem. Ir jāpiezvana uz pilsētas pašvaldības centru un jāpiesaka diena, kad šos atkritumus bez maksas izvedīs. Vienīgais, kas pasūtītājam jāizdara – lielgabarīta atkritumi jānovieto uz ielas.

Vēl viena no pašvaldības iniciatīvām ir lietotnes izveide, kurā var ziņot ne tikai par atkritumiem uz ielām, bet arī par saplīsušām atkritumu tvertnēm. Ar šīs lietotnes palīdzību arī iespējams nekļūdīgi šķirot atkritumus. Ir tikai jānoskenē preces svītrkods, un tālruņa ekrānā parādīsies informācija ar norādēm, kurā konteinerā izmest katru no iepakojuma sastāvdaļām.

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU Komunikācijas fakultātes dekāne prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Modris Brasliņš, vāka foto autors – Reinis Fjodorovs.