Kristiāna Štāla: “LTV neviens nestrādā, lai kļūtu par miljonāru”
Kad filmu producēšana Kristiānai tomēr negāja pie sirds, viņa nonāca Latvijas Televīzijas mārketinga nodaļā. Lai gan Kristiāna nav droša, ka mārketings ir viņas joma, tā ir vieta, kurā viņa šobrīd jūtas labi, var sevi radoši pilnveidot un izpausties ar idejām.
Felicita Trokša, Studentu medijs Skaļāk
Intervija tapusi 2023. gada rudenī
Kristiāna Štāla. Foto: Felicita Trokša
Cik ilgi šeit darbojies?
Strādāju šeit ceturto sezonu. Televīzijā sezona, tāpat kā skolēniem, ir no septembra līdz Jāņiem, kad oriģinālie raidījumi ir ēterā. Vasarā ir nedaudz mierīgāks periods, jo ir ļoti daudz atkārtojumu. Ir ziņas, kuras pārraida vienmēr, taču ir raidījumi, kuri vasarā atpūšas un atgriežas rudenī. Ceturtā sezona ir sākusies, ir izieti visi lielie projekti un notikumi, kas notikuši gan valstī, gan televīzijā. Latvijas Televīzija ir vienīgā televīzija, kurā esmu strādājusi.
Kur mācījies, lai nokļūtu šeit?
Pēc vidusskolas studēju RSU Eiropas studiju fakultātē, starptautiskās attiecības, nepilnus divus gadus. Tad nomainīju virzienu uz Komunikācijas fakultāti, sabiedriskajās attiecībās. Studijas nepatika, lai gan paralēli tām jau strādāju pašpārvaldē - komunikācijas vadības virzienā. Pēc tam paņēmu neilgu pauzi un 2016. gadā iestājos Kultūras akadēmijā audiovizuālajā programmā, kino producentos, gribējās vairāk mācīties par producēšanu pasākumiem un koncertiem. Ļoti aktīvi sāku darboties kino, vismaz tādā studentu līmenī. Pēc absolvēšanas kino bija nedaudz apnicis, jo tas ļoti daudz paņem no cilvēka, it īpaši Latvijā. Daudzi uzskata, ka producentu vienīgais uzdevums ir dabūt “piķi”, taču gribēju arī to radošo inputu [no angļu val. input – ieguldījums] un tā “piķa” dabūšana šeit ir ļoti grūta.. Tad sākās Kovids, pastrādāju nedaudz reklāmas aģentūrā jeb drīzāk komunikācijas aģentūrā DeepWhite. Vēlāk atradu vakanci Latvijas Televīzijā un sāku strādāt kā projektu vadītājs.
Kāpēc vairs nenodarbojaties ar kino producēšanu?
Tāpēc, ka tas ir kino. Tas ļoti daudz prasa no cilvēka un ļoti daudz paņem no tevis paša. Kino process ir ļoti garš, lai taisītu un tiktu pie filmas, tas nereti prasa vairākus gadus. Sākumā rodas idejas, kurām ir vajadzīgs finansējums, lai režisors un scenārists varētu strādāt. Protams, vēl ir pati filmēšana, kas varbūt ir pats aizraujošākais posms, bet tā ir īsākā daļa no visa procesa. Tad seko montāža un gatavošanās pirmizrādēm. Paralēli visam esi sācis jau meklēt nākamos projektus.
Atbildot uz tavu jautājumu, esmu nepacietīga, man patīk redzēt sava darba augļus daudz ātrāk. Televīzijā darba augļus varu ieraudzīt divdesmit četru stundu laikā, un tas ir daudz interesantāk nekā piecus gadus vākt naudu, dzīvot cerībā, ka izdosies. Tas ir ilgi un nogurdinoši.
Televīzijā darba augļus varu ieraudzīt divdesmit četru stundu laikā, un tas ir daudz interesantāk nekā piecus gadus vākt naudu, dzīvot cerībā, ka izdosies. Tas ir ilgi un nogurdinoši.
Kā saprati, ka multimediju mārketings un projekta veidošana ir tava joma?
Neesmu droša, ka tā ir mana joma. Tā ir joma, kurā jūtos labi, te saprotu lietas un varu izpausties. Patīk, ka darbs ir radošs un dinamisks. Interesē arī loģistika, lai gan neesmu ļoti eksakts cilvēks, matemātika nekad nav īpaši padevusies. Patīk organizēt cikos, kam un kur ir jābūt, kā arī patīk visu smuki salikt un sakārtot programmā Excel. Jau vidusskolā, pat īstenībā pamatskolā, darbojos skolēnu padomēs. Tad, aizejot uz augstskolu, Rīgas Stradiņa universitāti, studējošo pašpārvalde bija tā vieta, kur nonācu komunikācijas virzienā un sapratu, ka to varu darīt. Diezgan ātri sapratu sociālos tīklus, un tad tas auga līdz digitālajam mārketingam. Patika arī rakstīt. Skolas laikā rakstīju daudz prozas darbu un ļoti daudz lasīju. Bija liela iztēle, tad likās, ka mārketingā varu arī sevi radoši izpaust ar idejām. Bet tomēr vēl nedomāju, ka esmu sasniegusi savu potenciālu, tas varbūt ir tikai priekšā.
Kādi ir plusi un mīnusi strādājot šajā sfērā?
Kad sāku te strādāt, bija mīnuss, kas ir nedaudz uzlabojies, ka nereti mārketingu un komunikāciju pievieno sarunām pēdējā brīdī. Vēl mīnuss, ka māja ir ar divdesmit stāviem, lai gan lielākoties viss notiek pirmajos četros stāvos. Tas iet kopā ar to, ka varbūt neesam piesaistīti īstajām sarunām īstajā brīdī. Cilvēki nereti nesarunājas savā starpā, vai negrib sarunāties. Dažreiz tas ir arī cieņas jautājums. Labās lietas - cilvēki ir gatavi pārmaiņām. Cieņa veidojas un nostiprinās. Nāk jauni cilvēki, viņus interesē sabiedriskais medijs un Latvijas Televīzija. Ir vairāk atvērtu cilvēku, viņi uzklausa un ļauj mēģināt un eksperimentēt. Te var iesēties, te ir ērti. Te nav bailīgi.
Vai tev ir kāds mīļākais projekts, kuru tu veidoji vai organizēji?
Ļoti mīļš projekts ir Supernova, jo tas ir aizraujoši, tur ir izklaide. Tur ir mūzika, kas vienmēr ir bijusi sirdij tuva. Pēc tam ir Eirovīzija. Uz pašu Eirovīziju gan vēl neesmu braukusi, bet saku “vēl neesmu braukusi”, domāju, ka kādreiz aizbraukšu. Vēl ļoti mīļš projekts aiz lielās mīlestības pret kino, ir Latvijas kods, kas ir mūsu pašu organizēts. Ļoti mīļš pasākums ir mūsu iekšējais gada balvas projekts. Tradicionāli katras sezonas beigās mēs pasakām paldies mūsu cilvēkiem, atskatāmies uz notikušo un apbalvojam tos labākos.
Kristiāna Štāla. Foto: Felicita Trokša
Vai šeit strādājot, ir kādreiz bijusi tāda sajūta, ka tev te nevajadzētu būt, vai nožēlo, ka atnāci te, šaubas par sevi?
Tas bija pirmajos trīs mēnešos, kad sāku šeit strādāt. Pirms Latvijas Televīzijas biju vairākus gadus strādājusi arī frīlansā no projekta uz projektu. Biju gan kino, gan vadīju, organizēju pasākumus. Biju ritmā, ka “Okey, tagad trīs mēnešus pastrādāju ar šo, tad jāsāk meklēt nākamais”. Te bija nedaudz citādāka sistēma. Televīzija man bija sveša. Nezināju, kā notiek ražošana, tad uz mirkli sākumā bija sajūta, ka esmu stulba, ka nezinu un neprotu darīt savu darbu. Šķita, kāpēc šeit vispār esmu, kaut kā jocīgi. Tad arī pienāca tie trīs mēneši, zemapziņā bija sajūta, ka jāsāk meklēt nākamais darbs. Mirkli tā ar sevi pašu parunāju, sapratu: “Nē, pagaidi, šis jau pēc trīs mēnešiem nebeigsies, televīzija turpināsies.” Parunājos ar vadītāju, izskaidroju savu stāvokli. Tā bija jauna pasaule un nedaudz baidījos, kas ir jādara, kā tas ir jādara. Nomainīju savu domāšanu, un uzdevu jautājumus. Skaidroju visu, ko daru, savai tiešajai vadītājai, lai viņa dod uzdevumus, lai ir skaidrs, kā viss notiek.
Vai tev ir rutīna, konkrēts grafiks, darba laiks?
Lielākoties strādājam piecas dienas nedēļā, ja vien nav izņēmumi, piemēram, Supernovas tiešraides notiek sestdienās, tad jāstrādā arī sestdienā. No pirmdienas līdz piektdienai tipiskā dienā ap 9:30 esmu darbā. Apskatu e-pastus, palasu ziņas, apskatos LSM notikumus. Izdaru tās lietas, kas iepriekšējā vakarā atnāca, jo mēģinu strikti nestrādāt pēc darba laika. Ja man kāds vēlu uzraksta, pasaku, ka atbildēšu rītdien. Tā ir cieņa pret savu laiku un pret kolēģiem. Pati mēģinu nesūtīt ziņas, ja vien tas nav kaut kas neizbēgams, jo ēters mums ir visu laiku, līdz ar to var gadīties situācijas. Ja kaut kas notiek valstī, tad tev ir jāreaģē, jāinformē skatītājs par to. Visi darbi ir apdarīti līdz kādiem 17:00, 17:30, ja vien tās nav ārpuskārtas filmēšanas vai izbraukumi un pasākumi, kas ir sestdienās.
Kādi ir tavi galvenie pienākumi mārketinga daļā?
Vadīt projektu, likt kopā budžetu. Vadītāja ir salikusi prioritātes, tad mēs pēc tām arī vadāmies. Sekoju līdzi, sarunājos ar kolēģiem, vai viss iet uz priekšu, vai iekļaujamies budžetā. Vai ir nepieciešama vēl naudiņa. Nereti mēdzu arī domāt idejas pati, piemēram, reklāmām un video reklāmām. Mums ir iespēja piesaistīt režisoru, kuram tu izstāsti mērķi vai uzdevumu, kas ir jāsasniedz, bet nereti arī pati domāju, kā gribētu, lai tas izskatās. Sameklēju operatorus, plānoju kad notiks filmēšana. Ja ir nepieciešami aktieri, tad runāju ar tiem, kam jāfilmējas. Dodu tekstu redaktorei vai pati uzrakstu, ko vajadzētu pateikt, saplānoju filmēšanu piesaku visus resursus, organizēju, lai esam laikā. Sekoju līdzi uz laukuma, lai nekavējamies. Daudz sanāk sēdēt pie lietotnes Excel vai vienkārši pie datora, tā ir daļa no projektu vadības burvības.
Kādām rakstura iezīmēm jābūt, lai darītu šādu darbu?
Manuprāt, jābūt gana radošam. Vai vismaz ir jāinteresējas par lietām, kas notiek apkārt. Ir jāredz, vai jāprot atrast interesanti video, interesanti zīmējumi, kas var kaut kā palīdzēt ģenerēt idejas. Ir jāprot laiks, jāspēj iekļauties termiņos. Jābūt drosmīgam, nevis tikai ģenerēt trakas idejas, bet arī piezvanīt cilvēkiem vai uzrakstīt e pastus. Jābūt drosmīgam pateikt, kad kaut kas nesanāk. Jābūt atklātai, jāprot kaulēties par cenu vai par stundām. Jāspēj uzņemt kritiku un ieteikumus. Manuprāt, ir jābūt atvērtam. Esmu runātīga, bet nezinu vai tas ir vajadzīgs. Jāpaspēj uzņemties atbildība par lietām, kad viss ir labi, vai kad kaut kas ir nogājis greizi. Jāprot komunicēt un jāciena citi cilvēki, ar ko strādā kopā, neatkarīgi no tā, kurā departamentā vai stāvā viņi strādā. Nevari būt augstprātīgs.
Vai šo darbu var apvienot ar ceļošanu?
Labā lieta, strādājot Latvijas Televīzijā, ir apmaksāts atvaļinājums, ir četras nedēļas gadā, kuras mūs ļoti motivē ņemt. Sākumā minēju, ka vasara mums ir krietni brīvāka, ja vien nav Dziesmusvētki, vai olimpiskās spēles. Bet marta mēnesī, kad visi lielie projekti ir beigušies, tad var paņemt vairāk mazos projektus un doties atvaļinājumā uz vienu vai divām nedēļām. Tā ir arī cieņa pašam pret sevi, tev tas atvaļinājums pienākas un mūsu nodaļa ļoti strādā pie tā, lai cilvēki tiešām atpūstos. Tā kā mēdzam strādāt sestdienās un svētdienās, arī virsstundas fiksējam un pēc tam drīkstam paņem kādu piektdienu brīvu.
Kāds ir tavs atalgojums?
Manuprāt, par daudz noteikti nav. Latvijas Televīzijā neviens nestrādā, lai kļūtu par miljonāru. To man ir teikuši citi kolēģi, šis nav manis izdomāts citāts. Mēs esam sabiedriskais medijs, kas ir atkarīgs no valsts finansējuma. Diemžēl šobrīd esam viens no viszemāk finansētajiem sabiedriskajiem medijiem Eiropas Savienībā. Domāju, ka tas atalgojums nav atbilstošs tam, ko mēs šeit darām, ko visa nodaļa dara, ko dara mūsu cilvēki visā mājā ne tikai mārketinga un komunikācijas daļā.
Kas notika ar tavu darbu pandēmijas laikā?
Pavasaris bija diezgan mierīgs, vasarā mēs dzīvojam tā, it kā nekas nebūtu noticis, tad nāca rudens ar visām sekām un blaknēm. Ļoti daudz strādājām attālināti, un tā kā darbs ir pie datora, tad tas bija diezgan vienkārši, varēju strādāt no mājām. Bija dienas, kad vajadzēja būt ofisā, strādājām maskās. Ja bija filmēšana, tad vienmēr visur tika taisīti testi.
Vai šajā profesijā ir iespēja, gūt paaugstinājumu un kāpt pa karjeras kāpnēm? Vai esi par to domājusi, uzstādījusi sev tādu mērķi?
Esmu par šo domājusi. Laikam šobrīd vēl augstāk kur kāpt īsti nav, vismaz konkrēti Mārketinga komunikācijas daļā. Ir direktora amats, uz ko īsti šobrīd netiecos. Ja saprotu, ka tomēr gribu vairāk vadīt izklaides projektus, varu meklēt darbu raidījumu daļā, izklaides redakcijā un iet strādāt tur. Nezinu vai gribētu īsti būt radošais direktors, vai man pietiek tam jaudas, bet neko nekad nevar zināt, kad visi darbiņi šeit būs apdarīti, tad varu domāt par kaut ko citu.
Kur tu sevi redzi pēc pieciem vai desmit gadiem?
Neesmu par to domājusi, iespējams, esmu Latvijas Televīzijā, ja neesmu te, visdrīzāk neesmu arī Latvijā. Varu filozofiskāk atbildēt, ka sevi redzu kā laimīgu cilvēku. Gribētu, ka esmu apmierināta ar to, kur atrodos, ko daru, kas notiek privātajā dzīvē.
