Kriminogēnie rajoni: videi jābūt tādai, lai noziegumus paveikt nebūtu iespējams

Kuras vietas Rīgā ir cilvēkiem nedrošākās? Pēc noziegumu skaita – Ķengarags, centrs, Latgales priekšpilsēta. Ko tas nozīmē? Pētām, kur jāsargā sevi, kur – savu mantu?

Katram Rīgas rajonam no noziedzības viedokļa ir sava specifika. Policijas darbinieki pielāgo darbības attiecīgai problēmai, bet visur ir kas kopīgs – narkomāni. Tas ir noziedzības sociālekonomiskais pamats. Jo vairāk tiek izplatītas narkotikas, jo vairāk palielinās zādzību, laupīšanu un citu noziegumu skaits. Taču noziedzības apkarošanai ir divas puses, un tikai viena no tām ir tehniskās palīgierīces un policijas patruļas. Bieži vien arī iedzīvotājiem ir nozīmīga loma apkaimes drošības īstenošanā.

Kur jāsargā sevi, kur – savs īpašums?

Valsts policijas darba slodzi ietekmē iedzīvotāju skaits un konkrētā rajona specifika. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gadā Rīgas centrā ir reģistrēts 30 241 iedzīvotājs, Ķengaragā – 47 492, Maskavas forštatē – 24 875, Pļavniekos – 42 845, savukārt Imantā – 44 980, kas ir aptuveni 30 % no kopējā iedzīvotāju skaita.

Lai gan precīzi dati par noziedzību 2018. gadā vēl nav apkopoti, 2017. gadā ir vērojama tendences – kopumā noziegumu skaits samazinājies. Tas gan noticis minimāli (pēc Valsts policijas statistikas datiem 2014. gadā tie bija aptuveni 45 908 noziedzīgie nodarījumi, 2017. gadā – 44 250). Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava skaidro, ka apdzīvojamās teritorijas raksturojums – cik tur ir iedzīvotāju, ar ko viņi nodarbojas, vai viņi strādā, vai tur ir ražošana, vai tur ir guļamrajoni vai izklaides – nosaka, kādi noziegumi tur varētu notikt visbiežāk: “Guļajmrajonos iedzīvotāju blīvums ir milzīgs, un tur daudz kur var notikt zādzības. Ja viņi pa dienu brauc uz darbu, mājokļi paliek tukši. Mazturīgo rajonos biežāki būs sadzīves konflikti, alkohola un narkotiku lietošana. Centra rajonā savukārt pamatiedzīvotāju ir ļoti, ļoti maz, bet visa Rīga un viesi brauc uz turieni atpūsties – tur ir krogi, izklaide, naktsdzīve.”

Krimināllikuma 6. pantā noteikts, ka “par noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts kaitīgs nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts šajā likumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods”. Savukārt 7. pantā tiek skaidrots, ka noziedzīgie nodarījumi tiek klasificēti kriminālpārkāpumos un noziegumos. Pēdējie iedalāmi mazāk smagos, smagos un sevišķi smagos, par kuru izdarīšanu atbilstoši Krimināllikumam paredzēts sods:

• kriminālpārkāpums – likums paredz brīvības atņemšanu uz laiku no piecpadsmit dienām, bet ne ilgāku par trim mēnešiem;
• mazāk smags noziegums – likums paredz brīvības atņemšanu uz laiku, ilgāku par trim mēnešiem, bet ne ilgāku par trim gadiem;
• smags noziegums – likums paredz brīvības atņemšanu uz laiku, ilgāku par trim gadiem, bet ne ilgāku par astoņiem gadiem;
• sevišķi smags noziegums – likums paredz brīvības atņemšanu uz laiku, ilgāku par astoņiem gadiem, vai mūža ieslodzījumu.

Protams, lielu ietekmi uz sabiedrības grupām var atstāt nelabvēlīgi sociāli ekonomiskie apstākļi, kas veido pamatu ne tikai sabiedriski politiskām, bet arī noziedzīga rakstura darbībām. Tas nozīmē, ka šādos apstākļos evolucionē alkoholisms, narkomānija, kā arī var attīstīties atsevišķi noziedzības veidi (piemēram, slepkavības, laupīšanas, zādzības, seksuāla rakstura noziegumi).

Ķengaraga apkaime: viss mākslīgais cilvēku tikai iznīcina

Ķengaraga galveno apbūvi joprojām veido bloku mājas, kuras savulaik tika būvētas lielo rūpnīcu strādniekiem. Vēl bijušās Padomju Savienības laikā šeit darbojās Rīgas Porcelāna rūpnīca, taču šobrīd daļa ēku ir pamestas, daļa tiek izmantota dažādiem birojiem un citām vajadzībām. Iedzīvotāju vidū ir daudzas sociāli nenodrošinātas vai maznodrošinātas ģimenes. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra informācijas sistēmas “Noziedzīgo nodarījumu reģistrs” un “Kriminālprocesa informācijas sistēma” dati liecina, ka 2017. gadā pirms Kriminālprocesa uzsākšanas tika reģistrēti aptuveni 662 noziedzīgi darījumi. Iespējams, problēma ir saistīta ar darba trūkumu vai ar nevēlēšanos strādāt par nelielu atalgojumu.

“Ja ģimene nevar nodrošināt savam bērnam atbilstošu izglītību un darbu, tad, protams, viņš nevis attīstās, bet degradējas,” uzskata Rīgas Ķengaraga iecirkņa kriminālpolicijas priekšniece Inga Meikšāne. Viņa konstatē: “Te pulcējas visādi grupējumi, un to ir grūti apturēt, jo, tāpat kā demogrāfijā, arī noziedzībā ir kritums un pieaugums. Narkomānu skaits agrāk bija daudz mazāks, taču viņi izaug un skaits pieaug. Tie, kas sākuši lietot, tie, kas pārtraukuši un tad atkal atsākuši. No skaita pieauguma vērojam, kā pieaug nāves kāpņu telpās, mājās, neskaitāmās zādzības.”

Krimināllikuma 175. pantā noteikts, ka par zādzību tiek uzskatīta svešas kustamas mantas slepena vai atklāta nolaupīšana. Savukārt 176. pantā skaidrots, ka zādzība par laupīšanu pārtop brīdī, kad tā tiek saistīta ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu. Taču Inga Meikšāne ir pārliecināta – par upuriem kļūst fiziski vājākas būtnes: “Ja narkomāns redz vājāku būtni vai būtni, kura ir viegls guvums, viņš neies lūgties “lūdzu, iedodiet”. Viņš vienkārši iesitīs, pagrūdīs, izvilks, izmantos brīdi, lai prettiesiski iegūtu svešu īpašumu, kuru pēc tam varēs pārdot.”

Tādiem gadījumiem ir paredzēts nosacīts risinājums – Metadona programma. Tā paredz samazināt opioīdu atkarību, stabilizēt narkomāmu uzvedību  un palīdzēt izvairīties no atgriešanās pie narkotiku lietošanas. Tomēr Meikšāne atzīst, ka šajā posmā rodas problēma – narkomāni ir iemācījušies sajaukt nelielu metadona devu ar nelielu narkotiku devu, kas kopsummā dod vēlamo reibuma stāvokli.

Ķengaraga iecirknis: darbs, kurā nav nekā pozitīva

Policijas prioritātes ir pret bērnu un cilvēka veselību vērsti noziegumi, ģimenes skandāli, ekonomiskie noziegumi un narkotiku aprite. Vienam izmeklētājam jāstrādā ar aptuveni 1100 lietām. Bieži vien saka: pievērsieties smagākiem noziegumiem, bet kā tad ar vieglākajiem? Protams, tiek meklēti risinājumi, jo šķiet absurdi nodot tiesai cilvēku, kurš izdarījis noziegumu – nozadzis kaut ko par 3,50 eiro. Tiesai tas tiek sūtīts gadījumā, ja tiek savākti vismaz 10 līdzīgi gadījumi.

Rīgas Ķengaraga iecirkņa kriminālpolicijas priekšniece I.Meikšāne atzīst, ka problēmas sagādā arī nepieciešamais tehniskais aprīkojums: “Pašvaldības policijai vienmēr ir GoPro kamera, un tas ne tikai disciplinē darbinieku, bet viņš arī jūtas pasargāts no tā, ko dara otra puse. Vārds pret vārdu, jo policijas darbiniekiem ne vienmēr tic. Taču mums tāda tehniskā aprīkojuma nav.” Kā piemēru Meikšāne min pērn Ziemassvētkos notikušo gadījumu – kādai sievietei Ķengaragā uzbrucis bijušais draugs. Sieviete pēc sešus gadus ilgām attiecībām bija pieņēmusi lēmumu šķirties no vīrieša, un tas, atriebību meklējot, uzbrucis ar nazi un pārdūris plaušas, izkropļojis. “Neviens nestāsta, ka šī sieviete vērsās policijā sakarā ar to, ka viņai no tā vīrieša ir bail, bet prioritāra šādās situācijās ir iesniedzēja griba – ko jūs vēlaties no policijas? Nevienā brīdī nebija teikts: pasargājiet sievieti no viņa. Sieviete vēlējās, lai bijušo draugu tikai brīdina, un rezultāts bija diezgan traģisks. Tagad tajā vaino policiju.” Pierādījumi būtu acīmredzami, ja ar videokamerām būtu aprīkoti arī citi rajoni, ne tikai centrs, taču šobrīd – kā pierādīt pārkāpumu, ja nav nekā, izņemot kāda cilvēka pieņēmumu?

Latgales priekšpilsētas iecirkņa apkaime – rīdzinieku bieds

Kur cilvēki visbiežāk konstatē dokumentu un naudas maku pazušanu vai zādzību? Latgales priekšpilsētas Centrāltirgū, kur visai bieži sabiedriskā transporta pieturas soliņus apsēdušas nosacītas personu grupas, kuras savā starpā “sarunājas”. Vienotais faktors – kopā iedzer. Maskavas forštate lielākoties asociējas ar Daugavpils un Maskavas ielu. Padomju laikā tas skaitījās viens no kriminogēnākajiem Rīgas rajoniem, un Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra informācijas sistēmas “Noziedzīgo nodarījumu reģistrs” un “Kriminālprocesa informācijas sistēma” dati liecina, ka 2017. gadā pirms Kriminālprocesa uzsākšanas tika reģistrētas 35 laupīšanas, 75 kabatzādzības un 559 ar narkotikām saistīti pārkāpumi. Pļavniekos – 15 laupīšanas un 209 ar narkotikām saistīti pārkāpumi.

Valsts policijas Latgales priekšpilsētas iecirkņa priekšnieks Vladimirs Stoļarovs skaidro, ka Latgales priekšpilsētas iecirkņa teritorija ir problemātiska, īpaši universālveikals “Lubāna” un Maskavas forštates apkārtne, turklāt bieži vien trūkst arī darbinieku, lai operatīvi reaģētu uz noziegumiem: “Visi zina, kur var iegādāties narkotikas – Lubančikā. Tie cilvēki, kas narkotikas tirgoja pirms 15–20 gadiem, jau sen nomiruši, viņu bērni, kuri arī tirgoja, nomiruši. Bet citi zina, ka ar tirgošanu var nopelnīt.” Turpinot sarunu, viņš stāsta, ka problēmas risinājums būtu šī tirgus un nelegālo tirgošanās vietu slēgšana. Ir jācīnās ne tikai ar tiem cilvēkiem, kuri lieto, bet arī tiem, kas tirgo, lai narkotikas līdz točkām nenonāktu. Un tur, kur ir tirgotavas, ir lielāka iespēja, ka cilvēki to apkaimē atrodas reibumā.

Valsts policijas Latgales priekšpilsētas iecirkņa priekšnieks iesaka pabraukāt kādreiz pa Daugavpils ielu. No ārpuses izskatās pieņemami, taču, ieejot kāpņu telpā, ir jūtama smaka – cilvēki nokārtojas liftā, jo tā grib un dara, un tādu cilvēku Maskavas forštatē ir daudz. Bieži vien tie cilvēki, kuri nāk no darba uz mājām nakts laikā, sastop kādas kompānijas, kas uzsauc: “Iedod uzsmēķēt! Iedod piezvanīt! Nāc šurp!” Tas nozīmē, ka tie cilvēki vai nu dzīvo blakus, vai kaut ko dara – pārkāpj likumu un izdara noziegumu. Stoļarovs uzskata, ka cīnīties var, taču ne visu var uzlabot: “Var uzlikt posteni, vienu cilvēku aizturēt, atvest, taču trīs pārējie paliks un turpinās iesākto. Pie katra stūra policiju nepieliks, un tad pie katras mājas būtu jānodrošina video novērošana un patruļas. Bet tas neizslēgtu, ka dzīvokļos notiek vardarbība. Tie mehānismi jau ir: nošķiršana, informācijas nodošana sociālajai tiesai, bāriņtiesai, policijai. Taču ir momenti, kad nenoreaģē vai reaģē novēloti, un noziegums jau izdarīts.”

Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava apgalvo, ka viss atkarīgs no tā, kādi cilvēki tur dzīvo: vai viņiem ir vīzija par apkaimi, vēlme kaut ko mainīt. Viens risinājums guļamrajonos – ja redzat pie mājas dīvainu cilvēku, tad sveiciniet to, savukārt svešu cilvēku kāpnēs iepazīstiet. Jebkuram zaglim ir bailes tikt identificētam, savukārt iedzīvotājiem ir jāstāsta un jāskaidro par kolektīvo drošību. Tā sākas jau no kāpņu telpas, kaimiņu būšanas un no apkārtējās vides.

Centrs: nav izklaides bez huligānisma un zādzībām

Papētot dzīvokļu tirgu, redzams, ka Ķengaragā, Maskavas forštatē, Pļavniekos un citos lielajos guļamrajonos dzīvokļi vienmēr būs lētāki nekā citur. Šis faktors savukārt piesaista attiecīgo iedzīvotāju slāni. Lai arī pēc Centrālās statistikas pārvaldes 2017. gada datiem centrā ir reģistrēts 30 241 iedzīvotājs, taču pamatiedzīvotāju tur ir maz. Ir ļoti daudz izīrējamu istabu, dzīvokļu, hosteļu, kur cilvēks pāris dienas padzīvo un aizbrauc. Apkārtnei ir komerciāls raksturs, un dzīvokļa iegāde maksā prāvu naudas summu. “Ikdiena sastāv no mazām zādzībām, pa dienu varbūt kādi pieci gadījumi, kas saistīti ar veikaliem – aptiekā, “Drogās” kaut kas nozagts. Ir arī laupīšanas un miesas bojājumi, bet tie vairāk saistīti ar izklaides vietām – Vecrīgā sadzeras un sakaujas,” par ikdienu pārvaldāmajā apkaimē stāsta Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Centra iecirkņa priekšnieks Mārcis Mežavilks. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra informācijas sistēmas “Noziedzīgo nodarījumu reģistrs” un “Kriminālprocesa informācijas sistēma” dati liecina, ka 2017. gadā pirms Kriminālprocesa uzsākšanas tika reģistrēti 262 huligānismi, 52 laupīšanas, 50 kabatzādzības un 831 ar narkotikām saistīts pārkāpums.

Potenciālā noziedznieka profils varētu būt: 25–30 gadi, vīrietis, narkomāns. Narkotiku lietošana un izplatīšana ir lielākais klupšanas akmens, kas padara sliktāku kopējo ainu – palielinās zādzību, laupīšanu un citu noziegumu skaits. Tomēr nav izslēgtas arī zādzības no valsts iestādēm un gadījumi ar nepilngadīgajiem noziedzniekiem. Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Centra iecirkņa priekšnieks M. Mežavilks norāda, ka ir arī tādi, kas līdz savai pilngadībai ir “nopelnījuši” tik daudz kriminālprocesus, bijuši tiesās, sodīti – agri vai vēlu pienāks brīdis, kad draudēs arī brīvības atņemšana. “Tie bērni, kas tiek aizturēti, nav šī rajona iedzīvotāji, un tos var iedalīt divās kategorijās: bērni no nelabvēlīgām ģimenēm un situēti bērni. Otrie zādzību no tirdzniecības centriem uzskata par sevis apliecināšanu, varonības pierādīšanu, jo tā prece, ko nozog, viņam nav vajadzīga. Tādi parasti brauc uz “Alfa” vai atbrauc tepat nočiept kaut ko “Galerijā Centrs”,” uzsver M. Mežavilks.

Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava uzskata, ka nav tāda rajona, ko varētu izcelt kā bīstamāku par citiem, drīzāk katrā rajonā ir iespējams kaut kādā veidā izprovocēt noziegumu: “Teiksim, ja jūs runājat pa telefonu, tad jau esat potenciāls upuris. Savukārt, ja jūs braucat uz Vecrīgu atpūsties, tad, pirmkārt, neņemiet daudz naudas, nevicinieties ar maciņu, skatieties, kādus rēķinus jums krogos izraksta, un, ja esat dzēris, tad viens pats pa Vecrīgu neklīstiet, izsauciet taksometru, lai aizved uz mājām!”

Centra iecirknis tiecas pēc augstas drošības sajūtas

Katrai apkaimei ir sava specifika, līdz ar to katrā no pārvaldēm darbinieki pielāgo darbības attiecīgajai problēmai. Ministru kabineta noteikumos Nr. 190 “Noteikumi par notikumu reģistrēšanas kārtību un policijas reaģēšanas laiku” noteikti pirmās, otrās un trešās pakāpes izsaukumi. Pirmajā ietilpst notikumi, kas notiek un reāli apdraud personas veselību attiecīgajā brīdī, otrajā – notikumi, kas jau notikuši, vainīgā persona jau aizmukusi, taču iespējams savākt pierādījumus. Savukārt trešajā kategorijā – notikums, kas neapdraud personu vai sabiedrību, bet kura novēršanai ir nepieciešama policijas klātbūtne. Netiek uzdots jautājums: kur labāk braukt – novērst zādzību vai miesas bojājumu nodarīšanu uz ielas?

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Centra iecirkņa priekšnieks Mežavilks stāsta, ka tiek veikti preventīvie pasākumi – patruļas, tehniskie palīglīdzekļi, video novērošana –, bet ne visur var uzstādīt kameras un ne visur var pieteikties, tomēr policijas klātesamība ir krietni lielāka nekā citos rajonos. Kā piemēru viņš min 31. decembra notikumu: “Kāds vīrietis pēc konflikta ar māti bija nozadzis viņas mašīnu, taču tālu netika – par braukšanu narkotiku reibumā viņu aizturēja Ceļu policija. Mani darbinieki brauca viņu aizturēt, taču vīrietis, kurš iepriekš bijis instruktors cīņas mākslās, izrādījis fizisku pretošanos. Iznākumā policijas darbiniekam tika saplēsta forma, salauzts īkšķis un savainota kāja. Tagad vīrietim ierosināts kriminālprocess ne tikai par mašīnas zādzību, bet arī par policijas pārstāvja izsišanu no ierindas.” Problēmas varētu sagādāt policijas resursu trūkums – iecirknī var būt, piemēram, 100 policistu, bet realitātē vajadzētu 500. Šobrīd štatu nav iespējams palielināt, taču lielais pārkāpumu skaits ne vienmēr liecina par kriminogēnu vidi. Tas nozīmē, ka tiek ieguldīts darbs, lai to novērstu, – reģistrētu noziegumu skaits norāda, ka pie tā tiek aktīvi strādāts.

Kriminālais trijstūris – mainot vienu elementu, mainās apkārtējā vide

Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava norāda, ka Rīga kopumā ir viena no drošākajām Eiropas valstu galvaspilsētām un, skatoties uz mikrorajoniem kopumā, nav tādas apkaimes, kura ir izteikti bīstamāka par citu. Pēdējos gados ir sevišķi izplatīti mīti par kriminogēnām zonām, drīzāk katrai apkaimei ir sava specifika, un iecirkņu darbinieki to labi pārzina. Problēmas sākas, ja uz ielas parādās noziedznieks, kurš pastāvīgi uzbrūk cilvēkiem. Tādu gadījumu gan ir ļoti maz. “Noziedzība mums sen nav kā 40. gados, kad kādā lauku teritorijā bija viens izvarotājs, pieci huligāni un trīs zagļi. Tagad iedzīvotāji ir kļuvuši krietni atsaucīgāki, ja redz, ka blakus notiek kaut kas aizdomīgs. Atceros, reiz rakstīju, ka gadījumā, ja jūties apdraudēts uz ielas, jāsauc “ugunsgrēks!”, jo tad cilvēki var padomāt, ka tas skar arī viņus, un steigties palīgā,” stāsta Pildava. Šobrīd cilvēki zvana, izmanto Valsts policijas pieejamo lietotni telefonos arī tad, ja naktī redz, ka no pretējās mājas kaut ko stiepj ārā. Tas būtiski atvieglo darbu.

Bieži vien iedzīvotāji paši var kaut ko darīt, bet vispirms ir jāveic priekšizpēte, vizuāli novērtējot vidi, kurā plāno dzīvot. “Ja, piemēram, uz daudzdzīvokļu māju ved tumša ieliņa, tad skaidrs, ka būs jāšķērso nepārskatāma vieta, krūmiem apaudzis ceļš. Ar tādiem riskiem ir jārēķinās, jo tumšā vietā var būt ne tikai suņi vai kaķi, bet arī kāds dzērājs. Vajadzētu apstaigāt apkārtni, parunāt ar vietējiem iedzīvotājiem, jo tas, ka, teiksim, Dammes ielā ir notikušas divas slepkavības, nenozīmē, ka šeit vide ir nedroša. Jebkuru vidi var mainīt,” priekšlikumus piedāvā Pildava.

Šobrīd Valsts policija ir uzsākusi pilotprojektu, kurā paredzēts uz vietējām vajadzībām balstīts policijas darbs un noziedzības novēršanas prioritātes. 2017. gadā ir noslēdzies šī projekta posms Talsu policijas iecirknī. No vietējiem iedzīvotājiem tika uzzināts, ka par galvenajām drošības problēmām atzītas šādas: nepietiekams apgaismojums, klaiņojoši dzīvnieki, jauniešu brīvā laika pavadīšanas iespējas novados, ceļu satiksmes noteikumu ievērošanas kontrole, alkohola lietošana publiskās vietās. Sigita Pildava skaidro, ka iedzīvotāju uzskaitītais nebūt nebija tas, ko policijas darbinieki bija uzskatījuši par drošību: “Atceros, ka mums ar Ķuzi [Valsts policijas priekšnieku Intu Ķuzi] likās, ka, lai cilvēki justos droši, ir jārūpējas, lai nenotiek slepkavības, zādzības un huligānisms. Taču pēc prezentācijas par cilvēku drošības izjūtu mēs bijām stipri apjukuši – cilvēki ikdienā nesaskaras ar slepkavībām, kas ir loģiski, bet viņus uztrauc, ka pie mājas logiem dzer alkoholu, ka eja no pieturas līdz mājai ir tumša, neapgaismota, ka nepilngadīgie blakus rīko skaļus tusiņus, velosipēdu zagšana.”

Protams, policijai ir noteiktas prioritātes, taču reizēm ir jāprot paskatīties no sabiedrības redzes punkta. Noziedzību skaits varētu samazināties nevis tāpēc, ka vainīgās personas ir aizturētas, bet gan tāpēc, ka vide būtu tāda, kurā paveikt noziegumu nebūtu iespējams, un to var panākt pakāpeniski – izgaismojot ielas, izveidojot kultūras “saliņas” u. c. Izraut vienu elementu, piemēram, noziedznieku no problēmsituācijas un strādāt tikai ar to, – tas nav pareizi.

Pieredzes stāsti

Nekad neesmu baidījies staigāt pa Ķengaragu

Raimonds (20 gadi, Ķengaraga iedzīvotājs)

“Laikam sanāk, ka jau 20 gadus dzīvoju Ķengaragā. Lielākā daļa cilvēku šeit patiešām ir lādzīgi, viņiem nav ne vainas. Šeit dzīvo ļoti daudz draudzīgu alkoholiķu. Man nekad nav bijis bail šeit dzīvot, bet esmu dzirdējis par dažiem nelaimīgiem stāstiem. Manam draugam uzbruka gaišā dienas laikā. Dažreiz kāds nāk garām un paprasa cigareti, ja neiedod, tad paliek dusmīgs. Ja iedod, tad viss kārtībā – vari droši iet tālāk. Tepat ir veikals un viss, kas vajag. Līdz centram var tikt 20 minūtēs, ir forši.”

Avotu ielā var piedzīvot daudz ko

Inga (50 gadi, centra iedzīvotāja)

“Centrā jau dzīvoju 20 gadus, bet Avotu ielas apkaime un Centrālā stacija ir kā piedzīvojums zoodārzā – nekad nevar zināt, kādus dzīvniekus ieraudzīsi! Ne vienmēr ir tik traki, kā es saku. Apkārt ir arī mierīgi cilvēki, mammas ar bērniem ratos, tantītes pastaigājas ar maziem sunīšiem, tēvi no rītiem skrien uz darbu. Ir tāda sajūta, ka šī vieta nekad neguļ un dzīvība kusā dienu un nakti. Avotu iela gan ir īpašs stāsts, šeit esmu redzējusi visu: huligānismu, narkotiku tirgošanu, cilvēkus, kas aplieti ar alkoholu, cilvēki, kas tikai vēl taisa vaļā pudeli, pa naktīm esmu dzirdējusi arī ieroču skaņas. Ar mani pašu gan nekas slikts uz ielas vēl nav noticis, jo esmu piesardzīga – ja attālumā redzu kādu aizdomīgu tipāžu, tad pāreju ielas otrā pusē. Protams, gadās, ka eju un kāds uzsauc, bet es to ignorēju un dodos tālāk. Nepatikšanas nemeklēju. Nu jau esmu par pieaugušu tādām lietām. Atceros tikai vienu nepatīkamu gadījumu tunelī pie veikala “Stockmann”, tur mani mēģināja apzagt čigāniete, vēlējās izzagt maku no manas somas priekškabatas, bet mana meita pamanīja un ātri noreaģēja. Neatceros, vai kaut kas bija izzagts, bet sajūtas pēc tam bija nepatīkamas.”

Kļūst arvien mierīgāk

Jānis (28 gadi, Pļavnieku iedzīvotājs)

“Es dzīvoju Pļavniekos, tieši pāri ielai ir Purvciems. Man patīk mans rajons. Protams, nav tādas dienas, kad šeit nenotiek trakas lietas! Pirms kāda gada mūsu trepju telpā mēdza gulēt vismaz viens bezpajumtnieks. Nebija pārāk patīkami, jo viņš mēdza tur savilkt kartona kastes un reizēm arī iezīmēt teritoriju ar personalizēto amonjaku, tomēr durvju koda maiņu veicināja skats, kas pavērās vienu rītu. Nekas traģisks, bet ievērojama daļa no kāpnēm (līdz pat otrajam stāvam) bija apgānīta ar asinīm un fekālijām.

Dienās, kad viss ir mierīgi, pamanu, ka šeit gandrīz viss ir labi iekārtots, mums ir parks, kurā pārsvarā uzturas jaunās māmiņas un cilvēki gados (nūjotāju klubiņš). Dažreiz redzami skrienoši cilvēki un saimnieki ar suņiem. Šķiet, ka šeit jūtos droši, nezinu, vai tas ir pamatoti, jo īsti nevaru salīdzināt ar citām vietām – neesmu ilgstoši dzīvojis citur, lai varētu pierast pie svešā.

Pļavniekos ir daži parki, kur uz soliņiem mēdz iemitināties cilvēki, kuri dzer un smēķē, bet nevarētu teikt, ka tādu ir daudz. Huligānisms ir redzēts vairākas reizes, vismaz divas reizes tika sadedzināta miskaste, bet tā tagad tiek turēta zem atslēgas. Dažreiz mašīnām tiek izsisti stikli, bet pēdējos gados šādas parādības kļuvušas aizvien retākas. Šķiet, ka pēdējā laikā neviens nav dalījies arī ar ielu mākslu. Bija reizes, kad mūsu ģimenei nācās izsaukt policiju, kad kāds no mūsu mājas balkona izmeta slēpes un trāpīja mašīnai un kāds no brāļa mašīnas nozaga magnetafonu. Dziļāk rajonā šādas lietas notika arī draugam.”

Sekotājs ar nazi

Ieva (24 gadi, strādāja Maskavas forštatē)

“Tas gan bija senāks notikums – 2012. gadā. Maskačkā bija mana darbavieta. Kaut arī šeit nedzīvoju, biju pieradusi pie apkaimes. Vienu vakaru ap pulksten vienpadsmitiem pabeidzu darbu un devos uz savu pēdējo transportu, lai uz to paspētu. Biju jau gandrīz nonākusi līdz pieturai, kad pēkšņi uz ielas stūra nez no kurienes izskrēja vīrietis (26 vai 30 gadu vecs) ar nazi rokās un man krieviski uzsauca: “Отдай телефон! (Atdod telefonu!)” Zināju, ka man somā ir asaru gāzes baloniņš, ko man iedeva mamma, lai man tas vienmēr stāv somā drošībai, bet, protams, es to nevilku ārā, jo biju šausmīgi pārbijusies. Atdevu viņam telefonu, un viņš aizskrēja. Man bija bail, es raudāju. Policijā teica, ka esmu pareizi rīkojusies – labāk atdot telefonu nekā apdraudēt savu dzīvību.”

Autores: Marina Latiševa, Aleksandra Zēberga

Foto: Oskars Aleksandrs Krūmiņš, Sandijs Leicis