Kas notiek, kad vecāki guļ? Jauniešu naktsdzīve atoņdesmitajos

Kāda bija jauniešu naktsdzīve pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā?

Agnija Reiniece, Linda Leonoviča, Krista Marta Kundrate, Inquisitio

Foto no personīgā arhīva

Vienā rokā magnetofons (maģis), otra – protams, brīva, lai varētu atglaust matus. Mazliet tās šķipsnas tā kā krīt acīs, bet tas nekas, tas pieder pie lietas. Ir sestdienas vakars, un “neies jau sēdēt mājās – jālaiž dzīvē”! Ciemā būšot baigais pasākums, un to jau nu nevar laist garām. Tur pazīstams dīdžejs atskaņos labu mūziku – šo to no Boney M, šo to no Modern Talking. Skanēs arī mūsējie. Gribot izjust patriotisma garšu un mazliet bravūrības, tāpēc uzliks Zodiaku vai varbūt Čikāgas piecīšus. Tad jau redzēs.

Tālāk, kad atmiņu ainiņa atmosfērai ir uzburta, savā pieredzē un atmiņās par ballītēm, jestriem atgadījumiem, bēgšanu no puišiem un citām naktsdzīves detaļām dalās Inga Reiniece, Gunita Kundrate un Inese Rence, kas tā dēvētos zelta 80. un 90. gadus izbaudīja uz savas ādas!

Lai dotos naktsdzīvē, galvenais – laikus saposties. Nokavēt pēdējo sarkano ikarusu nebūtu labi, jo ar stopiem tik pavēlā vakarā tomēr nedaudz bailīgi. Maģi noliek uz palodzes, bet ārā neslēdz. Un, kamēr Džeksons turpina dziedāt par Bilijas Džīnas mīlas afērām, tikmēr matus sacirto un izķemmē, lai pēc iespējas kuplāki. Kājās pabalējuši džinsi (vienīgie! Un vilkti tik daudz reižu, ka ceļgalā jau caurums), bet uz pleciem uzmesta polsterēta žakete. Katrā pirkstā uzmauc pa vienam krāsainam plastmasas gredzentiņam, ausīs ieliek klipšus. Uz autobusu tomēr paspēs, bet kas notiks tālāk?

Mūsdienās redzam, ka jaunieši daudz ko aizņemas no iepriekšējo gadu tendencēm, un pašlaik aktuālas ir astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito sākuma ballīšu stila īpatnības. Bet ko tajā laikā mēdza vilkt uz diskotēkām un kādas bija “estētiskās vadlīnijas” sievietēm un vīriešiem?

DIVOS VĀRDOS – KUPLI MATI!

Mainīšanās ar drēbēm no draugu draugiem, apģērbu šūšana pašiem un, protams, DŽINSI! Inga atceras arī matus. Jā, tajā laikā mati kā mākonis ieskāva gan dāmu, gan kungu galvas. “Modē bija kupli mati – pinām bizītes ruļļos, lai čirkaini. Lika lielas bantes.” Par modi viņa stāsta: “Kājās – tīkliņzeķbikses un laiviņas. Daudz kas bija izrotāts ar taurenīšiem, puķītēm; jo greznāk, jo labāk! Aktuālas bija džemperkleitas ar jostiņu un žaketes ar platiem pleciem, polsteriem. Jo platāki pleci, jo labāk. Arī dažs labs čalis, maziņš kā sienāzis, sataisījās polsteros un domāja, ka ir svarcēlājs. Vēl puišiem – banānenes un auskars vienā ausī.”

Foto no personīgā arhīva

Arī Gunita atceras slavenības statusā iecelto auskaru, un pašas ausi joprojām rotā tikai viens caurumiņš. Kādēļ tā? “Es vienu dienu atnācu mājās, un māsa bija pati sev izdūrusi caurumu kreisajā ausī, un es teicu, lai viņa izdur man labajā. Viņa palika aizmugurē kartupeli un lēnām dūra, dūra, kamēr izdūra.”

Inga atceras, ka ļoti stilīgi bija plastmasas aksesuāri – auskari, klipši, rokassprādzes, sprādzītes, krelles. Uz katra pirksta vilka plastmasas gredzentiņus visās krāsās. Inga stāsta, ka jaunieši esot pievērsuši uzmanību, kas katram mugurā, – ja kādam bija džinsenes, skaitījās supervariants. Un velvets. “Izstāvēju “Bērnu pasaulē” (savulaik populārā universālveikalā) ļoti garu rindu un dabūju latviešu ražojuma dzeltenīgas velveta bikses.

Tēvs manai māsai, kā jau vecākai un svarīgākai, nopirka ārzemju ražojuma džinsenes un samaksāja 150 rubļus. Tas toreiz bija ļoti daudz.”

Savukārt Inese atceras modi ar īsiem svārciņiem, elegantām blūzītēm ar volāniņiem un kleitām, kas bija zvanveida, mazliet zem ceļa. “Mode bija viegla, skaista un ne pārāk atkailinoša.”

Bet Gunita atminas, kā bija jāuzkrāsojas, jāsasmaržojas un jāsaģērbjas: “Tad nebija tik daudz drēbju un meitenes mainījās. No tēva garderobes vilkām žaketes. Taisīšanās bija liela – visas sanāca kopā un bariņā uzkrāsojās, tā arī kopā gāja uz balli. Krāsojāmies ar vecajiem, ķīmiskajiem mammas zīmuļiem un lūpukrāsām, ko nevarēja vien nomazgāt.” Gunita modes knifiņus aizguva no redzētiem mūzikas videoklipiem, piemēram, ar Madonnu.

Vēsturniece, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāne Valda Kļava komentē: “Katram individuāli bija jāatrod veids, ne tikai kā obligāti izcelties ar apģērbu, bet arī kā vispār daudzmaz pieklājīgi un savā izpratnē moderni vai gaumīgi apģērbties.”

Arī socioloģijas doktore Ritma Rungule min, ka 80. gados valdīja padomju dzīves pelēkums un nelielas iespējas. Visi bija vienādi neizteiksmīgi, un 90. gadi parāva vaļā to vēlmi darīt kaut kā citādāk – vismaz ģērbties citādi. Uzsprāga radošums.

KĀ TIKA UZ BALLĒM?

Gunita atceras, ka varianti nokļūšanai uz balli bija daudz un dažādi – bānītis, busiņš, zaporožecs, arī velosipēds. “Bija reizes, kad gribējās ar draudzenēm aizšaut uz tālāku ciemu, un tad viens variants bija ar mašīnu – zaporožecu. Kursabiedrenei bija mašīna, bet tiesību nebija. No tēva pa kluso paņēma, un mēs braucām.”

Arī takši tajā laikā nebija dārgi. Sliktākais variants gan esot bijis autobuss. Uz tuvākiem miestiem varēja braukt arī ar riteņiem. Pēc tam to velosipēdu vajadzēja noslēpt krūmos, bet bija jāatceras, kurā krūmā iebāž, jo jāmeklē jau tumsā.

Inese atceras, ka vai nu pirms ballītes, vai teātra izrādēm jaunieši gāja arī uz kafejnīcām. Tajos laikos naktsdzīvē bija pieejamākas cenas, un ikviens varēja kaut ko nopirkt. Šobrīd šādās vietās ir diezgan dārgi.

TAUREŅI, UZTRAUKUMS UN DEJAS

Kad nu dāmas sapucējās, bija laiks dejām. Inga atceras, ka cilvēki daudz dejoja, mēdza lēkāt pa ielām: “Maģis rokās un – aiziet! Arī ballēs dejoja. Meitenes sēdēja un skatījās, kurš tad nu nāks lūgt. Tā sajūta palikusi atmiņā... Taureņi un uztraukums.”

Foto no personīgā arhīva

Pasākumi esot bijuši izcili un paredzēti tieši jauniešiem. “Biju rīdziniece, bet sevišķi patika apmeklēt lauku balles. Gan zaļumballes, gan diskotēkas. Rīgā bija jau pierasts. Ja puiši uzzināja, ka meitene ir no Rīgas (varēja pat nebūt īpaši glīta), uzreiz pievērsa uzmanību – “šitā ir no Rīgas”. Gunitu reiz pārsteidza, ka jaunieši Rēzeknē un Daugavpilī dejoja apļos – meitenes vienā un puiši otrā aplī. “Tas bija pārsteigums, jo mūsu pusē – Madonā un Gulbenē – meitenes gaidīja, kad puiši uzlūgs, pašas īpaši negāja.”

Ballītes toreiz apmeklēja daudzi, nebija telefonu, kuros ierakties. Esot bijuši tik aktīvi, ka pat uz senioriem paredzētām ballēm devās arī jaunie dancotāji! Tagad gan laikam ir otrādi, un, ja ir kāda zaļumballe, tad tur vairāk nāk vecāka gadagājuma cilvēki. “Tāds vārds kā “diskotēka” jau, liekas, ir izmiris”, saka Inga.

Arī bez strīdiem ballēs neiztika. Gunita atminas, ka laukos mazo miestiņu jaunieši brauca cits pie cita, piemēram, no Rankas uz Piebalgu, no Piebalgas uz Drustiem. Un tur nereti notika diezgan liela izkaušanās, jo bija izveidojušās savas kompānijas, kas jaunpienācējus mēdza pavilkt uz kašķi. “Mums arī kultūras namā meitenes izkāvās ballē – viena otrai izplēsa matus.”

Balles vai diskotēkas bija katru piektdienu un sestdienu. Gunita stāsta, ka viens no brauciena mērķiem bija nopētīt, kā katrs izskatās un kurš ar kuru atnācis. Bet galvenā tomēr bija jautrība: “Izdancoties un izlekties varēja, bija baigi jautri! Pa kluso iedzert un uzpīpēt arī vajadzēja.” Gunitai par naktsdzīvi ir tādas mazliet romantiskas un viegli pikantas atmiņas: “Vasarās bija forši. Aizgājām uz ezeru nopeldēties, pēc tam gājām uz diseni. Peldēšanās notika pa pliko, jo peldkostīma līdzi nebija, tad nācās ausīties un klausīties, lai garām nebrauc kāds mocis un nenozog krastā atstātās drēbes!”

KĀ TIKT UZ MĀJĀM?

Uz balli tikt ir viena lieta, bet kā pēc tam nokļūt atpakaļ? Ja par to nebija padomāts vai tika nokavēts vienīgais transports, tad nekas cits neatlika kā iet kājām vai stopēt, jo mazajos ciematiņos takšu nebija. Dažs labs ballētājs tā sagaidīja arī saules gaismu.

“Mājās tikām ar autobusu. Kad aizbraucām uz lauku rajoniem, tad bija jāgaida rīts, lai tiktu atpakaļ. Uz Alūksni, piemēram, braucām ar sarkano, lielo ikarusu (autobusu ražotājuzņēmums Ikarus). Skaidrs, ka visu nakti negulējām. Ļoti daudz bija stopētāju, tagad jau vairs tādus neredz”, stāsta Inga.

Bet Gunita atminas gadījumu, kad vienīgais transports bija nokavēts un nekas cits neatlika kā iet mājās kājām. “Ja devāmies uz Stāmerienu, bānītis visus veda atpakaļ, un mēs zinājām, cikos tas nāk. Vienreiz tā aizrāvāmies ar dejošanu, ka nokavējām. Nekas cits neatlika kā pa špalām (gulšņi starp dzelzceļa sliedēm) nākt mājās (Stāmeriena–Gulbene 15 km). Atnācām jau gaismā, dziedādamas. ”Daži skrējuši pakaļ bānītim, jo tas tik lēni gājis, ka arī braucošā varēts ielekt! Ja Stāmeriena no Gulbenes nav tik tālu, tad Tirza gan (ap 26 km). “Atpakaļ nebija nekāda transporta, gājām mājās kājām. Tās bija lupatās, jo gājām plikām pēdām. Apavi bija paredzēti ballei.”

PAŠI RŪPĒJAS PAR BALLĒM!

“Kaut gan naudas bija mazāk, ballīšu bija vairāk,” atminas Gunita. Tad arī jaunieši vairāk iesaistījās, jo bija pašiem jādomā un jādarbojas. Arī Gunitas vīrs ar draugu bija dīdžeji, kuri paši rūpējās par ballīšu dzīvi vietējā miestā un izveidoja grupu Labrīt. Gunita stāsta: “Tad jau arī aparatūru un lampas viņi pirka paši un arī gaismiņas taisīja paši. Mūzika nebija viegli dabūjama. Braucām uz Rīgu un meklējām jaunākās kasetes, ierakstus, jo tad bija studijas, kurās ierakstīja jaunākās dziesmas, ja līdzi bija kasete. Pasākumos vajadzēja vismaz divus vai pat vairākus atskaņotājus, jo, kad dziesma beidzās, iestājās klusums. Kamēr skanēja viena dziesma, tikmēr maģī ielika nākamo kaseti, lai nav klusuma pauzes.”

MAIKLU DŽEKSONU GAIDĪJĀT?

Mūzikas nodrošinājums ballītēs bija ārkārtīgi svarīgs, jo ārzemju dziesmas pa radio tolaik neatskaņoja. Ballēs bija dzīvā mūzika, spēlēja grupas, bet diskotēkās skanēja ieraksti un plates. Vēl 90. gadu sākumā kasetes nebija tik izplatītas.

Foto no personīgā arhīva

Gunitai iecienītas latviešu mūzikas grupas bija Pērkons, Jumprava, Zodiaks, arī tobrīd aizliegtie Čikāgas piecīši un Edgars Liepiņš. No ārzemju mūzikas klausījās Depeche Mode, A-ha, Madonnu, Maiklu Džeksonu, Queen, bet 90. gados populāra kļuva tehno stila mūzika un DJ BoBo. Gulbenes pusē ļoti pieprasīta bija diskotēka Alianse, kurā spēlēja Ralfs Rubenis (vairāk zināms kā grupas Tranzīts vadošais dziedātājs). Gunita atceras, ka Ralfs ārzemju mūziku pārtaisīja un lika virsū latviešu tekstus. Viņš izdomāja dažādas nominācijas un dāvināja savas kasetes cilvēkiem kā pateicību par ierašanos.

Ļoti populārs bija televīzijas raidījums Varavīksne, kurā reizēm rādīja klipus ar ārzemju slavenībām. Raidījums notika reizi nedēļā, un to vadīja Aldis Ermanbriks – pirmais populārais mūzikas žurnālists Latvijā. Ermanbriks leģendāro TV mūzikas raidījumu vadīja no 1971. līdz 1989. gadam. Raidījums bija tik iemīļots, jo programmas beigās varēja redzēt dažus Rietumos tapušus videoklipus, piemēram, ar Maiklu Džeksonu vai Modern Talking.

Varavīksni atceras arī Inga: “Ļoti gaidījām Varavīksni. Kad rādīja Modern Talking (par vienu no veiksmīgākajiem dēvētais vācu popmūzikas duets), visi pieplakām pie ekrāna.

Pārsvarā meitenēm patika tas (dziedātājs) ar tumšajiem matiem (Tomass Anderss), bet dažai (un es vēl brīnījos) patika gaišmatainais (Dīters Bolens). Viņš bija tāds vīrišķīgāks, bet Anderss sievišķīgāks – smuku ģīmīti, gariem matiem. Pēc kāda laika, kad trakums no Modern Talking bija pierimis, ļoti iepatikās Boney M. Tā bija vokālā grupa, kas specializējās disko un fankmūzikā. Sapirku kasetes, jo tēvam bija lenšu magnetofons. Mēs gājām ar draudzeni pa ielām un klausījāmies, un tad jau tā bija sensācija – iet ar magnetofonu. Tagad nevienu vairs ar to nepārsteigsi. Un, ja ar maģīti autobusā, visi palika lustīgi!”

Ritma Rungule piekrīt, ka kādreiz mūzika bija ļoti svarīga un tā vienoja cilvēkus gan diskotēkās, gan arī ārpus deju grīdām. Viņa stāsta, ka toreiz cilvēkiem vajadzēja publisku vienotību: “Tajā laikā cilvēki vairāk gribēja būt kopā ar citiem, lai dalītos savā brīvībā, savās iespējās. Šodien cilvēki vairāk grib būt ģimenes un draugu lokā, kļuvuši individuālāki, vairāk domā par sevi. Mazāk ir kopīgu pasākumu. Arī tehnoloģijas daudz ko ir mainījušas. Tagad katram ir austiņas un klausās tādu mūziku, kādu vēlas. 90. gados mūzika bija kopēja, to varēja baudīt, esot kopā ar citiem.

AI, PUIŠI, PUIŠI, – KO TE VAZĀJAS!

Mukšana no puišiem, slēpšanās un stundām ilga runāšana pa telefonu ar svešiniekiem bija tikai daļa no atgadījumiem, kas piemeklēja karstasinīgās naktsdzīves baudītājas.

Gunita atminas vairākus bēgšanas gadījumus, kad kāds puisis pieteicās pavadīt mājās, bet viņš īsti nepatika. “Mēs viņus vedām pavisam uz citām mājām. Tupējām un gaidījām, kamēr aizies prom, lai neredz, kurā dzīvoklī iedegas gaisma.” Ne vienmēr gan šis ģeniālais plāns izdevās: “Iemukām mājās, un viss baigi labi! Esam droši un laimīgi tikušas, bet tēvs no miega ir pamodies. Un puiši jau redz, kurā dzīvoklī iespīd gaisma, – viņi sāka dauzīt pie durvīm, un tēvs pusmidzis izlien pie viņiem un nesaprot, kas tie tagad ir, ko viņiem vajag.” Bijis dusmīgs un teicis: “Ko te vazājas un ko te velkas?” Pazuduši visi kā rīta rasa.

Agrāk bija iespēja visus kontaktus sameklēt telefonu grāmatā, tādēļ zvanīja pilnīgi sveši puiši un aicināja satikties. Tā bija gluži kā vecmodīga Tinder versija, un nekad nevarēja zināt – pretī nāks skaistulis vai briesmonis. Gunita stāsta: “Sāka zvanīt kaut kādi čaļi, un tad mēs tik ilgi runājāmies, kamēr sarunājām, ka brauksim uz balli. Ir taču beidzot jāierauga sejā, kā izskatās tie zvanītāji! Tad, kad ieraudzīju, vairs nebiju laimīga. Bija jāmūk un jādejo ar citiem.”

DROŠĪBA, DZĪVOJOT BRUTĀLĀ LAIKĀ

Par savu drošību meitenes domāja arī toreiz. Daudzām bija tādi gredzeni, kuros iestrādāta žilete. Un, ja ar tādu iesita pa seju, tad sitiena saņēmējam vajadzēja rēķināties ar sāpju asarām. Puiši savukārt nēsāja stekus.

Bija arī gadījumi, kad jestrā naktsdzīve un ballītes nebeidzās jauki. Gunita atminas, ka 90. gadu sākumā bija puišu blicītes, kas braukāja un ķerstīja meitenes. “Bija izvarošanas gadījumi, tikai neviens par tiem skaļi nerunāja. Tajā laikā to noklusēja.”

Šie gadi, nenoliedzami, bija arī bandu laiks, un Gunita zina teikt, ka esot bijuši gadījumi, kad dzīvoklī atrada nošautus puišus. “Arī šoferi tālbraucēji, kuri bieži brauca naktīs, izvēlējās aizsardzību. Es domāju, ka katram bija kāds ierocis. Vai nu asaru gāzes baloniņi vai arī īsti ieroči. Tie bija nelegāli, protams.” Cilvēki, lai sevi pasargātu, bandām maksāja arī par tā saucamo jumtu. “Jumts nozīmē, ka banda tevi aizsargās un neaiztiks, bet tev par to ir jāmaksā.” Arī Ritma Rungule atzīst, ka tas bija diezgan brutāls laiks. Bija jābaidās, ka kaut kas varētu notikt.

BAISI UN ŠAUSMINOŠI ATGADĪJUMI

Arī pašām jaunietēm tajā laikā gadījušās dažas kutelīgas situācijas, kuras viņas atceras vēl šodien.

Inese atminas, ka vīrieši vakara stundās piedāvāja kaut kur aizvest. “Tajā laikā, ja redzēja, ka iet kāds bariņš, mašīnas piestāja un piedāvāja aizvest. Tas gan bija ļoti nedroši.” Bija arī vīrieši ar seksuālām novirzēm, kas gaidīja meičas Rīgas tuneļos. Stāvēja pie tuneļiem un taisīja vaļā mētelīšus. Vienmēr bija jābūt piesardzīgai, nevarēja justies droši.”

Gunita atceras situāciju, kad trīs draudzeņu kompānijā bija aizbraukušas uz balli, kurā nebija neviena pazīstamā, bet autobuss nāca tikai pēc vairākām stundām. Bija nakts. “Kad esi iebraucis tādā miestiņā, tad jau redz, ka tu esi sveša, jauna miesa. Vietējie čaļi tur domā, ka vieglas uzvedības meitenes atbraukušas. Piesolījās, ka ar močiem mūs aizvedīs mājās.” Tie, protams, bija meli, un viņi aizveda meitenes katru uz savu pusi, katru uz citu māju. Viņi teica: “Davai, tagad ģērbies nost un netēlo!” Man laikam vistrakākais no puišiem bija ticis, cik sapratu. Teica: “Vari bļaut, cik tu gribi, neviens tevi tāpat nedzirdēs.” Teicu, ka man vajag uz tualeti, bet viņš stāvēja pie tās tualetes, sargāja, lai neaizbēgu. Kur tad es varēju aizbēgt? Vispār nesapratu, kur esmu aizvesta.” Beigās tomēr esot veiksmīgi tikusi prom.

Arī Ingai prātā ir daži nepatīkami un spilgti pieredzes stāsti. “Ar draudzeni Kristīni gribējām aiziet uz kādu klubu. Ļoti populāra bija Kabata Vecrīgā. Tur viens čalis ar mums sāka neuzbāzīgi runāties un aicināt pie sevis. Viņš runāja ļoti nepiespiesti: “Gribat nākat, gribat nenākat. Būs ko iedzert, pasēdēsim, parunāsim.” Un mums neradās aizdomas. Aizgājām. Viņš atver durvis, mēs ieejam iekšā. Durvis aizslēdz. Tur sēž kādi trīs čaļi. Un vsjo, tā arī pateica – “izvarosim un nositīsim”. Teica, ka narkotikas mums nebūs žēl dot. Man tajā brīdī visa dzīve gar acīm noskrēja kā lentē. Kristīne sāka raudāt, un viņai iesita pļauku, lai tur ciet muti. Viņa aizgāja uz vannasistabu un pēc tam teica, ka vannā esot bijuši sieviešu mati. Viņi dzīvoklī meklēja šprices un atjēdzās, ka nav etiķa. Toreiz mēs nesapratām, kāpēc viņiem vajadzēja etiķi. (Izrādās, kādreiz uzskatīja, ka etiķis palīdz no organisma izvadīt narkotiskās vielas.) Viņi atslēdza durvis un gāja zvanīties pie kaimiņiem, bet aizmirsa tās pievaktēt. Skatos, ka Kristīne jau iziet un skrien prom, bet man dažas sekundes bija nedrošība. Domāju – ārprāts, kā es tagad bēgšu? Viņi mani noķers un nositīs turpat uz kāpnēm. Šaubījos, varbūt tomēr nebēgt. Bet tad atjēdzos un skrēju. Ne par velti sapņos, kad no kaut kā bēdz, nevari paskriet. Īstajā dzīvē, ja ir bail, arī nevar – kājas ļenganas, gluži kā sapītas. Domājām zvanīt policijai, bet no uztraukuma aizmirsām, kurā dzīvoklī viņi bija. Tad mums pietika, ne uz kādu balli vairs negājām, aizgājām mājās.”

Inga atceras vēl kādu gadījumu, ka ar to pašu draudzeni Kristīni bija atnākušas no ballītes un gribēja ēst. Nekā nav bijis, tāpēc gāja pa Matīsa ielu uz nakts veikalu pakaļ. “Ārā bija ļoti slidens, laternas kaut kur deg, kaut kur nedeg. Nākot no nakts veikala, skatāmies, ka pa gabalu kāds skrien. Likās, normāls čalis – skrien slidinoties un plīv` mētelis. Domājām – o, jautrs, varbūt pastāvēsim, parunāsimies. Izrādījās – briesmīgs, nesmuks, diezgan pavecs. Viņš izvelk milzīgu dunci, ar kādu kauj cūkas. Sāka stāstīt, ka mājās viņam ir pieci bērni, nav ko ēst, nav naudas. Lai mēs atdodam to maisiņu, kurā bija makaroni un vēl kaut kas. Liekas, mūs izglāba Kristīnes draudzīgā saruna, jo es sāku raudāt, man trīcēja balss. Bet viņai bija pareizā stratēģija. Viņa saņēmās un teica kaut ko apmēram tādu: “Bļāviens, šitik foršs tev duramais? Man fāčam ar` šitāds pats ir. Tu arī cūkas kauj? Malaģec! Šitādu man ar vajag!” Aptaustīja vēl. Sāka stāstīt, ka mums jau tikai makaroni, ko tad viņš darīs ar tiem makaroniem. Viņš apmulsa un sāka teikt, ka lai jau mums paliek. Pa pretējo pusi nāca divas kundzītes, un Kristīne pateica: “Šitām točna baigi daudz ģengas būs.” Viņš kaut ko pasmējās un aizplivinājās uz parku. Var jau būt, ka viņš tur kādu arī sadūra.”

TOREIZ UN TAGAD

Pēc Ineses domām, cilvēki toreiz vienkārši paši bija aktīvāki. “Tajā laikā vairāk bija cilvēku, kuri apmeklēja pasākumus. Cītīgi gatavojās jau kādu laiciņu iepriekš, vienmēr gāja ar labu noskaņojumu.” Šobrīd viņa ir novērojusi, ka cilvēki mazāk apmeklē pasākumus, vairāk uzturas mājās pie interneta. Agrāk mājās bija tikai televizors, radio, kāds magnetofons, kur paklausīties mūziku. Ja gribēja kaut ko vairāk, tad bija jāiet ārpus mājas.

Foto no personīgā arhīva

Socioloģe Ritma Rungule skaidro, ka cilvēki tiešām bija draudzīgāki un atvērtāki, jo tas bija lielu cerību laiks. Viens no lozungiem bija šāds: “Kaut pastalās, bet brīvi!” Cilvēki bija ar mieru paciest sadzīves grūtības, samierināties, ka ir maz naudas, – tas viss lielāku mērķu vārdā. Šodienas situācijā cilvēki visu salīdzina ar citām valstīm, jo daudz ceļo un daudz redz. Un viņi ir vairāk vīlušies un neapmierinātāki.

“Neviens jau nedomā: “Cik daudz es pats esmu vainīgs savās nelaimēs?” Salīdzina un domā: “Jā, citur dzīvo labāk, pie mums nav tik labi.” Mums ir tāds īgnums, tāda neapmierinātība ar visu. Un šodien tā ir lielāka, nekā tas bija tajā laikā, kaut gan dzīves līmenis tagad ir daudz augstāks.”

Bet Valda Kļava īsti nepiekrīt: “Astoņdesmitajos uz ielas, veikalā, sabiedriskajā transportā cilvēki noteikti nebija komunikablāki, tieši otrādi – publiskās saskarsmes ieražas nepieļāva uzsmaidīt, kaut ko lieku pajautāt pārdevējai, ierēdnim, ārstam vai autobusa šoferim. Cilvēki drīzāk bija “personalizēta funkcija”, kas tur muti un dara oficiāli paredzēto. Deviņdesmitajos notika orientācija uz publiskās telpas humanizēšanu, taču pagrieziens notika ļoti lēni, tas tikai aizsākās un zināmā mērā vēl nav pienācīgi rezultējies.”

KĀ IZPAUDĀS CENZŪRA?

Gunita atceras, ka arī neatļauto mūziku varēja iegādāties. To pārdeva komersanti. Piemēram, tos pašus Čikāgas piecīšus vai ārzemju latviešus, kurus tik pa kaktiem varēja dzirdēt. 1989. gadā Dziesmu svētkos nebija atļauts dziedāt pēdējo pantiņu: Nevis slinkojot un pūstot tauta zied un tauta zeļ, taču visi to zināja un tāpat dziedāja. Gunita atzīst, ka valdība jau neko viņiem nevarēja izdarīt, jo pūlis un masa bija liela, lai arī viņiem rādīja: “Stop, beidzam!”

“Daudzi nemaz nezināja par aizliegtajiem pantiņiem vai dziesmām. Zināja tikai tad, ja tuvinieki bija pateikuši, ka īstenībā kādai dziesmai ir vēl viens pants. “Ballēs neviens tā baigi to neizkontrolēja.” Inese stāsta, ka tajā laikā visi apzinājās cenzūru, bet sabiedriskās vietās klusēja.

Inga atceras, ka jaunieši apzinājās, ka latviešus apspiež padomju vara: “Sākās diezgan nosacīts naids pret krieviem. Rīgas rajona kultūras namā savācās ap 500 cilvēku, un krievi tur nedrīkstēja nākt. Kad beidzās diskotēka, tas viss bars gāja pāri Juglas tiltam un, ja manīja, ka nāk krievs, uzsāka kautiņu. Mēdza jautāt: “Kā tu runā? Esi latvietis? Krievs?” Ja nu kāds nabaga krievs mēģināja bez akcenta pateikt latviski, tad tas “izdzīvoja”. Jaunieši bija ļoti noskaņoti par Latviju. Klubos bija nošķirts, kur ballējas krievi un kur latvieši. Krievi ja parādījās... Lai Dievs viņiem stāv klāt tad...”

Valda Kļava piekrīt, ka tāda tendence bija, un toreiz to vēl esot pastiprinājusi absolūta kopīgas valodas un kopīgu interešu neesamība. “Noslēgšanos katram savā vidē vienā pusē veicināja padomju varas atbalstītā un kultivētā uzvarētāju un okupantu stāja un morāle, otrā pusē – klusējoša norobežošanās no šīs sistēmas un tās nesējiem, paslēpšanās savā vērtību telpā.”

Ritma Rungule savukārt min, ka neapmierinātība bija slēpta un tika sevī turēta. Un reizēm tā izpaudās sadzīviskās situācijās, piemēram, par to, ka nemāk latviski, arī par Krievijas kundzības laiku. “Tas nebija naids, tā bija savstarpēja nepatika, kas reizēm uzvirmoja. Es neraksturotu to kā masveida parādību.”

PAŠI RADOŠI

Gunita atceras, ka Aliansei visas biļetes bija zīmētas. Un nevis vienkārši uzzīmētas, bet perfekti. Uzkāra kaklā kā ieejas biļeti. Arī vīra grupai Labrīt bijis savs rokraksts – abi dalībnieki bija galdnieki un taisīja koka biļetes vai balviņas. “Tās deva tiem, kas atbalsta un nāk uz disenēm.”

Diskotēkas bija ieņēmumu avots, lai varētu nopirkt visu nepieciešamo aparatūru. “Disko bumbas mēs paši taisījām. Sitām spoguli un līmējām spoguļbumbu. Lai aparatūra neizskatītos nesmuki, to aizslēpa aiz liela dēļa, un tad es virsū zīmēju savus ķiņķēziņus – spalvainos smaidiņus,” stāsta Gunita. Tie bija arī uz biļetēm kā logo. Visām grupām bijis savs vizuālais stiliņš. Inese atzinīgi vērtēja biļetes, tās vienmēr esot bijušas interesantas un tematiskas. “Biļetes toreiz bija papīra formā. Tajā laikā nedeva aproci un nespieda zīmodziņu. Bija papīra biļetes, kuras vajadzēja saglabāt, lai pierādītu, ka esi to iegādājies.”

Ļoti stilīgi bija plastmasas auskari, klipši, rokassprādzes, krelles. Uz katra pirksta vilka plastmasas gredzentiņus visās krāsās. Junieši pievērsa uzmanību, kas katram mugurā, – ja kādam bija džinsenes, skaitījās supervariants.

“KO TU, VAŅA, KRIČĪ?”

Tam laikam bija raksturīgas dažādas smieklīgas un jauniešiem zināmas frāzes un vārdi, kā ar humoru raksturot citus. Inga atceras dažus no tiem. “Glītos vīriešus sauca par brekšiem “oi, ku` baigais breksis nāk”. Ja kāds ne ar ko īpaši neizcēlās, to sauca par banzai. Tos nemodernos un nesmukos sauca par pāķiem. Izplatīts teiciens bija “ko tu, Vaņa, kričī?” (saistīts ar smirdoņu). Meitenes sauca par džusēm. Ļoti dīvaini (un man šausmīgi riebās), bet, ja čaļiem kaut kas kādā nepatika, viņi to cilvēku sauca par anālo. Tad vēl visiem zināms jociņš bija pateikt: “Kur tu tik ilgi biji, ka tik ātri atnāci?”

Tajā pašā laikā par 80. gadu beigām un 90. gadu sākumu Ritma Rungule saka: “Žēl, ka tas laiks ir pagājis. Atceros to brīnišķīgo sajūtu, un to nevar izstāstīt.”

Ceram, ka, ļaujot vaļu šiem dažādajiem pieredzes un atmiņu stāstiem, sniedzām iespēju mazliet sajust tā laika jauniešu naktsdzīvi.

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Egils Turss. Vāka foto: depositphotos.com