Kāpēc skolotājam teikt "labdien", ja var teikt "čau"

Lielāko daļu dzīves ģeogrāfam Arvīdam Urbanovičam kolēģu un skolēnu starpā ir bijis piešķirts īpašs tituls - Urbis. Pirmo reizi viņu šādi iesauca augstskolā. Kopš tā laika, viņš arī pats ir bijis īpaši pieķēries savai iesaukai: “Ja mani sāks saukt vārdā, tad es iešu pensijā.” Urbis māca pa savam, ar plusiņiem un mīnusiņiem, pieliekot tam nelielu humora devu.

Rihards Slišāns, Studentu medijs Skaļāk

Kad Urbim bērnībā uzdāvināja pasaules karti, tā izraisīja viņā mūžīgu interesi par ārpasauli un politiku. Karti viņš uztver kā mākslinieka gleznu, kuru vērojot, var kaifot. Tad, bez šaubām, viņš nolēma saistīt savu dzīvi ar ģeogrāfiju. Jaunībā strādāja par mērnieku, gidu, zemes paraugvācēju līdz, kāpjot Katlakalnā -30 grādos, ieraudzīja skolu un saprata, ka viņu vienmēr ir piesaistījusi izglītība. Sākotnēji kaunējies, jo īsti veči nestrādā par skolotāju, bet gan pelna daudz naudas un strādā par inženieriem, kā Urbim stāstīja vecāki. Bet nu jau 30 gadus Urbis māca ģeogrāfiju Ziemeļvalstu ģimnāzijā.

Urbja kabinets pēdējos 30 gadus atrodas turpat pirmajā stāvā, pa kreisi pirms kāpnēm. Klases kreisajā pusē pa logiem veras skats uz iekšpagalmu. Soli ir veci, Urbja koka galds liekas vispār nekad nav mainīts. Viņa stūra sēdvietas aizmugurē ir sekcija, kas piekrauta ar grāmatām. Pa labi no sēdvietas uz sienas ir vecmodīga zaļa tāfele ar sarullētu pasaules karti virs tās. Pa labi no tāfeles ir projektora ekrāns, kurā Urbis no sava datora rāda uzdevumus un zīmējumus. “Kompi, saņemies,” viņš dīc, kad tas bremzē. Klases aizmugurē vecas sekcijas ielenc pāris svarubumbu un senu padomju laiku projektoru.

Tā vietā, lai tēmu “zubrītu” no grāmatas, Urbis māca stāstot no savas pieredzes, izmantojot jokus un kuriozus. Tādējādi viņš tēmē, lai skolēniem rastos loģisks domugājiens un asociācijas ar noteikto tēmu. Skolēnu darbību Urbis vērtē ar plusiņiem, ja skolēns piedalās stundā un atbild uz jautājumiem, vai mīnusiņiem, kurus liek par “gulēšanu stundā”. Piecu plusiņu un mīnusiņu kopsumma galā veido vienu atzīmi.

Pēc Urbja uzskatiem, jo vairāk skolēns tiek novērtēts, jo vairāk viņš pūlēsies mācīties.

Īpatnēja Urbja stundas sastāvdaļa ir Santa Lucia priekšnesums. Kad viņam skolēns atnes jēlu olu, Urbis to izdzer, uzkāpj uz krēsla un augstā balsī sāk dziedāt visiem klases priekšā. Tas aizsākās ar to, ka viņa pirmajai audzināmajai klasei bija nepieciešama uzstāšanās no skolotāja. Urbis izdomāja plaģiēt savu veco pasniedzēju un dziedāt Santa Lucia. Viņš iemācījās vārdus, kamēr piestrādāja par naktssargu Bībeles biedrībā. Sagatavojies un nodziedājis to savai klasei, tie esot teikuši: “labais”, un pierunājuši Urbi uzstāties skolas konferenču zālē visas skolas publikas priekšā. “Nu, un tiem arī patika. Kā rezultātā es nolēmu vairāk nebremzēt.”

No malas tas varētu šķist dīvaini, bet Urbis ar to vienkārši vēlas pārsteigt un iepriecināt pārējos. Priekšnesuma laikā viņš ierauga atgriezenisko emocionālo saiti, kas viņam ļoti rūp. Viņš atsakās no formālas sasveicināšanās, jo grib, lai citi būtu ērtā un pozitīvā vidē. Urbis iedrošina gan vecāko, gan jaunāko paaudzi sekot līdzīgam piemēram - iemācīties kaut kādus izcēlienus, mīmiku, grimasi, apsveikumus, kas ir spilgti un neaizskaroši. Iemācīties pateikt tā, ka “paliek labi ap sirdi”, stundās radīt nestingru un garastāvokli pacilājošu atmosfēru.