Intervija ar ar StarSpace observatorijas īpašnieci Annu Ginteri

Anna Gintere šobrīd ar ģimeni dzīvo Suntažos, Latvijas centrālajā daļā, taču saknes ir no Latgales. „Esmu visai tīrasinīgs Latgales pārstāvis,” ar smaidu sejā Anna paskaidro.

Lai dzīve nešķiet garlaicīga Anna ar savu vīru, īsteno visai netipisku hobiju lauku iedzīvotājiem – viņi uztur paši savu observatoriju, lai varētu vērot zvaigznes gan viņu ģimene, gan arī observatorijas apmeklētāji. Observatorija ir piedāvāta publiskai apskatei, un ikviens, kuram ir vēlme skatīties zvaigznēs var braukt uz Suntažiem un to īstenot.

Kāda ir Jūsu pamatnodarbošanās?
-Es esmu IT speciālists, bet esmu arī nodarbojusies programmēšanas jomā. Tā kā darbs ir ar datoriem, tad nevaru teikt, ka tas nav saistīts ar astronomiju, jo datori ir saistīti ar visu. Ir grūti mūsdienās atrast nozari, kurā mēs varētu iztikt bez datoriem, kā arī mūsu privātajā dzīvē dators ir kļuvis par neatņemamu ikdienas daļu, piemēram, tie paši viedtālruņi, kurus mēs lietojam ikdienā - tie faktiski ir datori. Nereti arī astronomija ir saistīta ar datoriem. Datori priekš mums ir maizes darbs, kas palīdz mums izdzīvot ikdienā. 

Kā radās ideja par observatorijas izveidi? 
-Droši vien ir jāatgriežas ļoti sirmā pagātnē, jo sākums ir manā bērnībā. Tēvam bija tāda aizraušanās, vēlme kļūt par militāro pilotu vai kosmonautu, bet apstākļu sagadīšanās dēļ viņam nācās atteikties no šīs ieceres. Tomēr viņš bija savācis lielu literatūras klāstu par šo jomu, tai skaitā teorētiskās astronomijas un zinātniskās fantastikas grāmatas, un tā bija pirmā „barība” šajā nozarē, ko es izmantoju. Tikko iemācījusies lasīt, es izvēlējos tieši zinātnisko fantastiku un literatūru, nevis tipiskās bērnu literatūras pasaciņas un tamlīdzīgi. Un jā, tas iekrita man dziļi sirdī. Viena no pirmajām grāmatām bija F. Karsaka „Atnācēji no nekurienes”, kur stāsts ir par zemes iedzīvotājiem, ārstu, kurš nokļuva uz citplanētiešu kuģa, apceļo  kosmosu, glābj  zvaigznes un citas planēta. Protams, tas mani ļoti iedvesmoja. Ikreiz, kad gāju cauri mežam, cerēju ieraudzīt citplanētiešu kuģi un doties ar viņiem kosmosā, bet kā jau mēs zinām tā tas dzīvē nenotiek, un tā vietā tad esmu nonākusi līdz observatorijai.

Sākumā mums bija doma, ka tas būs ģimenei, mums pašiem. Mums bija teleskops, tāpēc nodomājām, lai tas nebūtu jāstaipa „iekšā – ārā”, tad noliksim to stacionārā observatorijā, un kad būs laiks, tad nāksim ārā skatīties zvaigznes. Tomēr neilgi pēc tam mēs satikām vienu puisi, kurš bija jau sācis Latvijā popularizēt astronomiju, un viņš teica: „Kāpēc Jūs to darāt tikai sev, ja var izveidot savu uzņēmumu un darīt to priekš visiem?” Pirmā observatorija, ko mēs izveidojām, bija Rāmkalnos, taču mēs ātri vien sapratām, ka Rāmkalni nav ideāla vieta negatīvo apstākļu dēļ – gaisma, sniega pūšana, un cilvēki, kas brauc slēpot – viņi brauc slēpot nevis pētīt zvaigznes un uzzināt par kosmosu. Un tad mēs pārvācāmies uz Suntažiem. 

Kāda ir observatorijas ēkas vēsture? 
-Ēka , kur šobrīd atrodas observatorija padomju laikā ir celta kā skābbarības tornis, šeit pat pāris reizes glabāta skābbarība, tā kā galīgi nav tam domāta observatorijai, un, kad cilvēki vairs nenodarbojās ar lauksaimniecību, un šeit vairs neglabāja skābbarību, tad šo vietu izmantoja kā miskasti. Kad mēs atguvām šo īpašumu, šeit bija kārtīga kaudze ar atkritumiem, mēs to visu attīrījām, un izprojektējām, ka šeit būs vairāki stāvi, un augšā uzcēlām observatoriju. Uzcēlām arī pašu ēku augstāku, lai pēc iespējas tālāk varētu redzēt horizontu. Observatorija vēl joprojām nav gatava. Mēs tā kā Rīga – vienmēr esam tapšanas procesā!

Observatorijas izveidē esam ieguldījuši tikai savus privātos līdzekļus, mēs nepiedalāmies Eiropas projektos, un nevēlamies uzņemties saistības šajā jomā. Ja mums ir brīvi līdzekļi, tad mēs ieguldām tos observatorijā vai aitās, kas ir mūsu otrais hobijs. Un tādā veidā mēs balansējam starp aitām, zvaigznēm un savu dzimtas māju. Nevarētu teikt, ka tas ir viegli, jo, kā jau mēs zinām, tiklīdz salūzt viena lieta, tā mēdz salūzt nākamā, tādēļ visu laiku kaut kas ir jādara. Observatorija ir kardināli mainījusies pa šiem gadiem, bet, nu, ir jau arī laiks pagājis, gandrīz 10 gadi kopš mēs uzsākām šeit darboties.

Kāda ir Jūsu saimniecība?
-Es esmu ienācēja šajā vietā, šī māja un viss šis īpašums ir vīra senču īpašums, kuras vēsture stiepjas jau krietni tālu. Kopš šis īpašums tika iegūts, tas tiek uzturēts un attīstītas. Protams, mēs labi zinām, kas notika tajā laikā, kad šeit ienāca Padomju Savienība, un tajā laikā daļa no šīs mājas iedzīvotājiem tika izsūtīta. Pirms izsūtīšanas, pirmās Latvijas laikā, šeit bija augsti attīstīta paraugsaimniecība. Papildus lauksaimniecībai viņiem bija arī smēde, tātad nodarbojās ar kalšanas darbiem, un ieguva Latvijas vērtīgos izrakteņus – mālus. Tad, kad mājas tika atgūtas, šeit viss bija diez gan sliktā stāvoklī. Padomju laikos cilvēki bija iznīcinājuši visu, ko viņi varēja iznīcināt – lielāko daļu no ēkām, kas tajos laikos bija celtas, kuras tika izmantotas absolūti ne tiem mērķiem, kuriem tās bija paredzētas, piemēram, pirtī turēja cūkas. Šeit viss bija aizaudzis, tāpēc mums bija jāatrod risinājums, kā tikt galā ar zāli. Tāpēc, lai šis risinājums atpelnītu pie reizes arī zemes nodokli, mēs izvēlējāmies nodarboties ar aitkopību.

Aitas ir tādi dzīvnieki, kas neprasa daudz  laika ,kā piemēram, lopkopības gadījumā. Sākām mēs ar trim aitām, bet šobrīd skaits ir palielinājies līdz pat simts aitām, taču pavasarī, kad dzimst jēri, dzīvnieku skaits var sasniegt līdz pat trīs simti, un tad ir pilnas pļavas ar lēkājošiem, jautriem radījumiem. Tas palīdz izkopt apkārtni, lai pļavas neaizaug ar kārkliem.

Mums ir bioloģiski daudzveidīgās pļavas, kas arī ir pievienotā vērtība. Šeit jūs varat atrast ārstnieciskās zāles, naktsvijoles, kā arī citus vērtīgus augus, kas parastās pļavās vairs neaug. Un viens no mūsu mērķiem ir noturēt šo bioloģisko daudzveidību, jo tā ir bagātība, kuru mūsdienās cilvēki vairs neapzinās. Papildus aitām mums ir vistas, kā arī citi putni, lai pilsētnieki var atbraukt un paskatīties kā izskatās tītars, zoss, pīle u.c. putni. Lai jaunā paaudze zinātu, ka olas nerodas veikalu plauktos. 

Cik svarīgs ir morālais atbalsts un palīgi?
-Mēs labprāt piesaistām arī draugus, kā arī cilvēkus no malas, kuri brauc un mums palīdz, neko pretī neprasot, piemēram, kad rīkojām talkas, lai sakoptu observatorijas apkārtni. Taču esmu ievērojusi, ka mums pašiem ir grūti izvērtēt, cik daudz mēs paši esam izdarījuši un ieguldījuši laika observatorijas izveidē, taču, kad atbrauc cilvēki un saka: „O, cik daudz jūs esiet paveikuši!”, tas tiešām ir ļoti motivējoši un iepriecinoši. Morālais atbalsts, iespējams, ir pat vairāk motivējošs nekā, kad kāds sniedz materiālo atbalstu, lai gan arī šī palīdzība ir ļoti noderīga. 

Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt, lai izveidotu observatoriju - savu uzņēmumu?
-Cilvēkam ir jāpatīk riskēt. Dažkārt saka, ka ir grūti izšķirties par kaut kāda jauna ceļa uzsākšanu, taču, manuprāt, tas pagrieziena punkts dzīvē nav tas grūtākais. Grūtākais ir noturēties uz tā ceļa, ko jūs esiet izvēlējušies. Bieži vien šķiet, ka ir ļoti grūti, un vieglāk būtu darīt kaut ko citu, kaut kādā veidā vieglāk iegūt līdzekļus. Mūsu gadījumā observatorija nav peļņas avots, kā arī aitas mums nenodrošina iztiku, mēs abi divi strādājam Rīgā pilnas slodzes darbu, bet šis ir tikai mūsu hobijs. Taču, lai uzsākt savu biznesu ir nepieciešama drosme, it sevišķi mūsdienu Latvijā. Ir nepieciešama izpratne, lai uztaisīt kaut ko tiešām unikālu, jo ja visi taisīs vienu un to pašu preci vai pakalpojumu, būs grūti konkurēt.

Cik svarīgi cilvēkam dzīvē ir sekot saviem sapņiem, piepildīt tos un nodarboties dzīvē ar to, kas patīk? Kāpēc?
-Es domāju, ka profesijas patikšana un sapņa piepildīšana dzīvē ir ļoti svarīga, jo bez tā tad dzīve ir absolūti vienveidīga. Tā vairs nav dzīve! Ir jāīsteno savi sapņi un jāizmanto katra izdevība, ja tāda pavēršas. Darbs, māja, darbs, māja – to jau katrs prot, bet tā, ka cilvēkam tiešām patīk savs darbs, tā bieži nav. Uzskatu, ka ceļā uz mērķi svarīgs ir tas izšķiršanās brīdis, kad mums jāsadūšojas pieņemt lēmumu. Pēc tam atliek vienīgi darīt un cīnīties, jāspēj noturēties uz tās izvēlētās līnijas, ceļa. Tas ir grūti! It sevišķi, ja apkārtējie cilvēki nav izprotoši un atbalstoši.

Arī mums astronomijas popularizēšanas darbā bieži gadās sastapties ar neizpratni par to, kāpēc Mums tas ir vajadzīgs, ko tā astronomija mums dod, kāds ir labums no tā, ka cilvēki tiek informēti par astronomiju, par zinātni. Manuprāt, zinātne ir viena no tām nozarēm, kas uztur valsti un pat pasauli. Mēs esam tik tālu nonākuši pateicoties zinātnei- gan sliktā, gan labā nozīmē.

Es uzskatu, ka, ja cilvēkam ir tā aizrautība un ja viņam tā lieta, nodarbe patīk, viņš spēj aizraut arī citus. Ir milzīga starpība starp cilvēku, kurš dara kaut ko bez intereses, un vēlmes un starp cilvēku, kuram darbs ir sirdslieta. Šāds cilvēks ar savu aizrautību un degsmi spēj aizraut, motivēt un ieinteresēt citus. Tāpēc, es domāju, ja visi cilvēki varētu darīt to, kas viņiem patīk un kas viņus aizrauj, tad būtu vairāk tādu iedvesmotu, spārnotu radījumu, kas staigātu apkārt un iedvesmotu citus. Manuprāt, tā ir neaprakstāma sajūta, ka cilvēks var strādāt ar prieku, tikai sarežģītāk ir apzināties un atrast savu aizrautību. Jā, ir cilvēki, kuri šo savu dzīves mērķi nevar ilgi atrast, bet tas nav galvenais, svarīgākais, ka vispār atrod! 

Kādus ieteikumus Jūs dotu citiem mērķu sasniegšanai?
-Es iesaku vienkārši darīt! Nebaidīties un darīt! Izgulēsies vēlāk! Jā, reizēm ir tā, ka ir grūti un ,piemēram, jāpaliek visu nakti nomodā un jāstrādā. Bet tāda jau ir tā aizrautības un degsmes ideja, ka tu nevari aizmigt kamēr kaut kas nav izdarīts, ka ir jārealizē mērķis vismaz līdz kaut kādam noteiktam brīdim. Jā, pēc tam var nedēļu mocīties ar to, ka tu neesi izgulējies, bet tā apziņa, ka tu esi kaut ko padarījis, ka tu esi kaut ko realizējis, izpildījis apsolīto un ka citiem par to ir prieks, ir ļoti motivējoša.

Bet tāda jau ir tā aizrautības un degsmes ideja, ka tu nevari aizmigt kamēr kaut kas nav izdarīts, ka ir jārealizē mērķis vismaz līdz kaut kādam noteiktam brīdim.

Piemēram, mums Strapspace.lv portālā ir tāda rubrika ’’Mēneša debesis’’, ko mēs publicējam katru mēnesi, tur rakstot par to, kas būs redzams debesīs turpmākajā mēnesī – dažādi objekti pie debesīm, dažādi astroloģiski notikumi utt. Protams, ir reizes, kad tas šķiet par grūtu, jo tas prasa zināmu laiku apkopot vairākus avotu un sataisīt bildes par to visu. Tas darbs aizņem vairākas stundas un atlicināt vairākas stundas steidzīgajā ikdienā reizēm ir grūti, it sevišķi, ja tas sakrīt ar to brīdi, kad mums ganāmpulkā aitām dzimst jēri, tad mēs vispār vairākas naktis neesam gulējuši. Jā, šādā situācijā ir gadījies, ka es neuzrakstu mēneša rubriku konkrētajā laikā, kad cilvēki to gaida. Bet pēc tam cilvēki bieži ir neizpratnē un jautā, kur tad ir rubrika, kāpēc nav publicēta. Tad es saprotu, ka cilvēkiem ir svarīgi, ka es to daru, tāpēc es sakožu zobus un izdaru! Mazliet noziedoju miegam, bet izdaru! Uzskatu, ka beigās tas hobijs nav tikai tavs hobijs un aizraušanās, bet tu ar to esi aizrāvis līdzi arī citus cilvēkus un zināmā mērā nes atbildību viņu priekšā, jo viņi gaida no tevis kaut kādu devumu, sniegumu, palīdzību. Ceļā uz mērķi vai jau sasniedzot mērķi svarīgi ir atcerēties atziņu, ka vienā brīdī tava rīcība kļūst par nopietnu atbildību citu cilvēku priekšā!

Vai Jūs ticat horoskopam? 
-Nē, es neticu horoskopam, nav pamata tiem ticēt. Iedomājieties, tās zvaigznes atrodas pat ne miljoniem kilometru, drīzāk miljardiem kilometru tālu no mums, gaismas gadi mūs šķir. Tīri teorētiski, ja mēs pieņemam šo tauriņa spārnu efektu, varbūt, ka zvaigznes kaut kādā veidā mūs ietekmē, bet noteikti tās nespēj ietekmēt mūsu dzīves gaitu un savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem. Mēs paši veidojam sevi! Mēs nevaram novelt vainu uz kaut kādām tālām zvaigznēm un teikt, ka es tāds esmu, jo man ir tāds horoskops. Mēs esam tie, kas maina savus raksturus, mēs varam būt labāki vai sliktāki un nevar teikt, ka, jā, Jupiters bija tajā zīmē, tāpēc es esmu piedzimis tāds kašķīgs. Nē, tā ir tāda atrunāšanās! Viss ir mūsu pašu rokās - kādi mēs esam, kādi mēs gribam būt un kā mēs ietekmēsim ar savu dzīvi apkārtējos. Mēs vienmēr kā cilvēki cenšamies atrast kādu citu, kam uzvelt atbildību par to, ka mums neizdodas kaut kas, ka mēs neesam paveikuši kaut ko. Tas ir kaut kā raksturīgi visiem cilvēkiem, ja mēs paskatāmies kaut vai tādos augstākos valdības līmeņos vai tamlīdzīgi. Arī tur var redzēt, ka cilvēki šādā veidā cenšas atrunāties. Uzskatu, ka mums ir jāiemācās uzņemties atbildību pašiem par savu darbu. Jābeidz atrunāties- jābūt drosmīgam atzīt savu vainu un savas problēmas. Savādi, ka pat 21.gadsimtā cilvēki joprojām tic kaut kādām ļoti aizdomīgām, zinātniski nepamatotām parādībām. ​​​​​​

Kāpēc svarīgi ir pārzināt astronomiju? 
-Mūsdienās to cilvēkiem vajadzētu zināt, jo mēs dzīvojam uz astronomiska objekta, mēs izmantojam astronomisku objektu enerģiju un bez satelītiem, kosmosa tehnoloģijām ikdienā dzīve nav iedomājama. Pazustu satelīti, kas mums tur ir augšā, mēs justos pilnīgi kā akmens laikmetā, jo mēs esam no viņiem atkarīgi – internets, sakari, laika ziņas, prognozes saistībā ar katastrofām, GPS-, tāpēc cilvēkiem būtu svarīgi mācīties par astronomiju. Mūsdienās, ja pat žurnālists medijos nespēj atšķirt, kas ir zvaigzne, kas planēta, tad  jau mēs esam nonākuši diezgan sliktā situācijā, jo tas ir pamatu pamats. Tas ir tieši tā pat kā atšķirt zirgu no govs. Mēs dzīvojam 21.gadsimtā, bet mēs vairāk zinām par ezotērismu, horoskopiem, mistiskām padarīšanām, savukārt mazāk zinām par reālām aktuālām ar zinātni saistītām lietām. Mums patīk sensācijas un baumas, jo tās ir interesantākas un ir aizraujošāk lasīt. Protams, daudz interesantāk ir lasīt, ka citplanētieši atbrauks uz zemi vai jau ir atraukuši un nolaupījuši Elvi Presliju nekā, ka ir atklāts asteroīds vairāku miljonu kilometru attālumā no zemes, kurš satur dzelzi. Tādi mēs esam- sensāciju meklētāji!

Autores: Elīna Lāce, Luīze Laura Bērziņa, Ilze Glaudiņa un Elīna Koržova