Skip to main content

Es redzu, ka tur sēž pūķis. Baigi forši, čau!

raksti

Ofēlijai patīk skatīties multfilmas un anime. Liekas, nav nekas neparasts, līdz brīdim, kad uzzinām, ka dažādus tēlus viņa ne tikai vēro uz ekrāniem, bet arī spēj redzēt dzīvē. Viņai ir šizoafektīvie traucējumi jeb šizofrēnijas un bipolāro traucējumu savienojums. Ofēlija ir redzējusi un izjutusi dažādu pūķu un brīnumkaķu klātbūtni, bet visvairāk viņas galvā ir iespiedušās atmiņas par pirmajām šausmu pilnām halucinācijām. 

Anastasija Šuļkovska, Studentu medijs Skaļāk

cover_anastasija.jpgFoto: Anastasija Šuļkovska

 

Ofēlija Spektore dzīvo vecā, koptā koka divstāvu mājā. Koridoros ir gleznas, un uz durvīm, kas ved uz iekšpagalmu, ir vitrāžas. Liekas, stāsta varonei iekšpagalms ir īpaša vieta. Tieši blakus mājai ir redzama augsta siena pilna ar vīteņiem, kuri jau sākuši krāsoties sarkani. Malā atrodas vairāki augi un podiņi, pagalma centrā – mazs koka galdiņš ar ķeblīšiem, kur parasti pīpē Ofēlija vai kāds cits kaimiņš.

Kad Ofēlijai palika 13 gadi, viņa ar prieku un satraukumu devās skatīties savu pirmo šausmu filmu kinoteātrī. Tēlu no filmas pēc nedēļas viņa ieraudzīja spogulī, sev aiz muguras. Ofēlija tobrīd ļoti līdzinājās rēgam filmā – gari, melni mati, bāla seja. Tam bija tikai vēl balta kleita un sarkanas acis.

‘"Viņa izskatījās tāpat kā filmā. Tas bija ļoti izteikts filmas tēls un arī vēlāk atpazinu pāris kadru no filmas, kur viņa burtiski bija izgriezta un iemontēta realitātē, varbūt tikai no cita leņķa, bet tas, kā viņa rāpo uz priekšu pa gaiteni, bija tieši tāpat,’’ ar savām sajūtām dalās Ofēlija.

Ofēlija savā darbvietā bārā, izmežģīja kāju, taču no manas palīdzības, kāpjot pa stāvajām mājas kāpnēm, viņa atteicās. Dzīvokļa priekšnamā bija vairāki desmiti apavu pāru, virtuve – pilna ar mantām. Viesistabā, kas apvienota ar virtuvi, stāvēja vecs brūns dīvāns ar galdiņu, uz tā atradās vairākas glāzes un sveces. Pie labās sienas bija piekrauts plaukts, virs kura karājās LGBTQ+ karogs, pie kreisās – milzīgs, netīrs degu peļu būris. Pie loga, vietā, kur mēs ar Ofēliju iekārtojāmies, bija matracis ar plediem, DJUNGELSKOG lielo lāci, kas daudziem kalpo kā komforta devējs cīnoties ar mentālām saslimšanām, un vairākiem pufiem. Ofēlija nekaunējās par savu nekārtību, jo viņa saprata, ka tā ir daļa no viņas dzīves. Tas ir viens no šizoafektīvo traucējumu simptomiem, ar kuriem viņa sirgst jau kopš 13 gadiem.

Pirmās halucinācijas viņa redzēja 3 gadus. Sastapt rēgu varēja ne tikai skatoties spogulī un gaitenī, rēgam rāpjoties virsū, bet tā pieskārienus varēja jus arī sēžot vannā. Likās, ka blakus guļošā būtne tūlīt viņu satvers, ieraus, viņa pazudīs.

‘’Es primāri esmu mentālās veselības aktīviste, nodarbojos ar to, ka internetā, pārsvarā Twitter, arī Youtube mēģinu stāstīt par mentālo veselību, sniedzu intervijas, piedalos dažādos pasākumos, pati veidoju mājaslapu, lai apkopotu informāciju par mentālo veselību,’’ par sevi stāsta Ofēlija.

Vienu dienu Ofēlija pamodās un ieraudzīja pa sienām tekošas asinis, visa istaba - asiņu applūdusi. Tās bija radinieku asinis, viņa to zināja. Iemesls nav zināms, bet tas atrodas aiz dzīvokļa durvīm.

Ofēlija ir nebināra persona. Vissvarīgākais viņas dzīvē ir tuvi cilvēki, kas palīdz un atbalsta. Tuvo cilvēku nāve ir viena no briesmīgākajām un dominējošākajām tēmām, piedzīvojot halucinācijas un delūzijas.

Halucinācijas nav tikai negatīvas, dažreiz ikdienā tās nemaz var nepamanīt. Dažreiz tās ir īpaši jaukas – Jāņu rītā pļavā var ieraudzīt brīnumainu fēniksu, vai pūķi, kas aizsargā, var glaudīt kādu violetu kaķi, kas pēkšņi apsēdies klēpī.

Ofēlija ļoti uzsvēra – halucinācijas nav smagākais šizofrēnijas simptoms. Daudz grūtāk ir ievērot kārtību, higiēnu, dienas ritmus. Cilvēki ar šizofrēniju nav īpaši labi komunikatori, taču Ofēlija ir izņēmums, viņa ir ļoti ekspresīva un patīkama sarunu biedre.

Saprast, ka tās ir halucinācijas, Ofēlijai izdevās tikai pēc 13 gadiem – 26 gadu vecumā. Nonākot slimnīcā, ar šķietamu depresiju, viņa izrakstījās ar jaunām diagnozēm, par kurām pirms tam nebūtu iedomājusies. Tagad Ofēlija lieto zāles, taču tās tikai mazina halucinācijas, nevis pilnībā iznīcina.