Dzīve starp rindām

Viņa ar saviem darbiem atkailina dvēseli, ļauj ielūkoties iekšējās sajūtās, tās ietērpjot jutekliskos dabas tēlos. Dzejnieces Ingas Pizānes darbos mijas personīgā pieredze un pasaules uztvere ar iztēles danci un trakulību. Iekšējā motivācija ir dzejnieces lielākais dzinulis, brīžos, kad šķiet, ka iesāktajam jāliek punkts. Brīvajā laikā Inga fotografē. Šim hobijam iedvesmojusi draudzenes aizrautība. Dzejniece arī mīl klausīties mūziku, kas uzlādē, un skatīties kino. Viņa uzskata, ka trīs nosacījumi veiksmīgai nākotnei ir ieklausīties sevī, meklēt domubiedrus un mācīties, neapstājoties pie tā, ko jau zini. Inga Pizāne aktīvi darbojas dzejas pasākumos un mēdz iedzīvināt savus dzejoļus, piemēram, piedāvājot klausītājiem popkornu, kas dzejolī pieminēts. Šāda interaktīva pieeja ļauj lasītājam mijiedarboties ar rakstnieces darbiem un rada tuvāku saikni.

Amanda Jakovļeva, Kitija Zārberga, Studentu medijs Skaļāk

Kas jūs iedvesmoja uzrakstīt pirmos dzejoļus un kas motivē turpināt iesākto?

Man šķiet, ka agros tīņa gados ļoti daudzi sāk rakstīt dzejoļus, un tad vienā brīdī pārtrauc. Es pirmo dzejoli uzrakstīju apmēram 11 gadu vecumā, mani iedvesmoja mamma un māsa - mani tuvākie cilvēki. Dzejolis bija pavisam vienkāršs, gandrīz vai banāls, bet ļoti mīļš - par viņu apskāvieniem un mīļumu. Sākot rakstīt, sapratu, ka izpausmes dzejā ir ne tikai uz āru, bet iekšēji arī pati bagātinos, sevi labāk saprotu. Sāku just efektu, ka rakstot jūtos labāk, uz šo motivāciju arī paļaujos.

Manuprāt, ir ļoti svarīgi atrast sevī iekšējo motivāciju, jo nereti ārējie apstākļi nospiež pie zemes un rada šaubas. Kā nepaļauties šim sabiedrības spiedienam, kas pauž savas negatīvās emocijas?

Tas nāk ar laiku. Ir bijuši brīži, kad trīs gadus strādāju pie grāmatas, un dabūju ne pārāk labu recenziju vai kritiku. Protams, paralēli vienmēr ir arī pozitīvās atsauksmes, bet, vienalga, ļoti koncentrējies uz negatīvo un domā - vai tad bija tik slikti? Tāpat ir šaubas, bet ar to ir jātiek galā. Iekšējai motivācijai jābūt stiprākai, jāmāk pārslēgt domāšanu. Jāsaprot, ka tas ir tikai viena cilvēka viedoklis, kas nepārstāv ne sabiedrību, ne visus dzejas lasītājus, ne klausītājus. Var atcerēties tos brīžus, kad atraksta cilvēki, kuriem uzlaboji dienu vai dzīvi, vai viņi paši, no tevis iedvesmojoties, sāka rakstīt. Tad kļūst vieglāk, bet tas prasa laiku.

Kuros brīžos pierakstāt savas domas?

Domas mums ir visu laiku, bet ir tādi spēcīgie brīži, kad galvā saliekas kaut kas, ko iepriekš vispār nebiji iedomājies. Piemēram, ejot pa ielu, ieraugi ainu vai cilvēkus, kuri izskatās citādi. Tieši tajā brīdī saproti, ka redzi to, kas atspoguļo tavu iekšējo sajūtu un tad gribas par to pastāstīt vēl kādam. Līdzīgi ir arī ar dzejoli. Kad impulss ir tik spēcīgs, šķiet, ka jāpastāsta visai pasaulei.

Vai ar savu pieredzi ir iespējams palīdzēt otram?

Domāju, ka var. Kad otrs manā pieredzē atpazīst sevi, tad notiek cilvēciska saslēgšanās. Reizēm tā var būt terapeitiska sajūta, ka neesmu viens, vēl kādam tā ir gadījies. Tādējādi mazliet mazinās vientulības sajūta. Dažreiz cilvēkiem liekas, ka viņi ir vieni ar saviem pārdzīvojumiem, bet tad izrādās, ka ir vēl cilvēki, kuri jūt to pašu, un kļūst vieglāk. Kad ir spēcīgais impulss, to ir svarīgi pierakstīt! Var būt arī citi atspērieni. Pārdzīvojums arī var būt idejas formā, kas var aizvest līdz grāmatai vai sadarbībai ar kādu cilvēku.

Kā jūs raksturotu ceļu no sava pirmā darba “Tu neesi sniegs” līdz pēdējiem darbiem?

Esmu kļuvusi drošāka un drosmīgāka. “Tu neesi sniegs” bija pirmie soļi, pirmā grāmata. Sajūta bija trausla. Bažījos, kā tas viss sanāks, vai vispār kaut kas sanāks, vai pēc pirmā dzejas krājuma vēl būšu dzejniece. Domu ir ļoti daudz, šaubas ir milzīgas. Joprojām pēc katras grāmatas ir šaubas, bet daudz mazākas. Jūtos droši, ka, lai kāda būtu publikas atsaucība vai atsauksmes, tāpat varu rakstīt. Jūtos droši šajā profesijā. Esmu devusi sev atļauju rakstīt, bet tas ir iekšējais stāvoklis, kuru tu sasniedz pakāpeniski. Jūtu, ka varu rakstīt dzejoļus vēl godīgākus, tiešākus. Bieži domāju par vārdu lietošanu. Sākumā gribējās vairāk aiz vārdiem paslēpties, bet tagad - ar to palīdzību atkailināties. Vārdus var ļoti dažādi izmantot, proti, lai apģērbtos, lai atkailinātos. Cenšos būt aizvien godīgāka pret sevi un lasītāju, nebaidīties teikt, kā ir.

Cik nozīmīga ir atgriezeniskā saite no lasītāja? Ko jums nozīmē tas, ka lasītājs ir jūs sapratis?

Atgriezeniskā saite noteikti ir svarīga, tā dod gan prieku, gan gandarījumu un emocionāli patīkamu sajūtu, dažreiz pat iedrošinājumu, ka esmu īstajā vietā. Vēl svarīgāk par to, vai lasītājs saprata, ko gribēju pateikt, ir tas, lai viņš ar manas dzejas palīdzību strādā pats ar sevi. Dzejā un mākslā meklēju savienošanos ar savu pieredzi, sajūtām. Dažreiz dzejoli izlasi, un ar tevi nekas nenotiek. Tas nenozīmē, ka dzejolis ir slikts, bet tas tevi neizmaina vai nerezonē. Man ir prieks par dzejoļiem, kuri lasītājos rada emocijas. Tad ir gandarījums, ka esmu kaut ko ieguvusi rakstot un ka ir vēl vismaz viens cilvēks pasaulē, kam šis dzejolis ir bijis nozīmīgs. Tā ir dubultā pievienotā vērtība.

Jūsu dzeju raksturo intimitāte un jutekliskums. Šīs tēmas rodas no personīgās pieredzes? Vai gluži pretēji - tas ir domu lidojums, iztēles auglis?

Pārsvarā rakstu no pieredzes. Tad šie dzejoļi ir atklātāki un godīgāki, arī lasītājam ir vieglāk tos saprast. Protams, lasītājs var arī nezināt, vai tā ir mana pieredze vai ne. Ja tas ir īsts lasītājs, tad godīgumu vai pārdzīvojumu var just. Man ir arī dzejoļi, kuros vienkārši patrakoju, padejoju ar savu iztēli vai arī notikumus mazliet piepušķoju, pārspīlēju vai pielieku vēl krāsas. Manuprāt, mākslā to drīkst darīt, dažreiz varbūt pat vajag. Reizēm ir otrādi - rakstu piezemētāk, jo dzīve dažreiz ir trakāka nekā dzejoļi. Katrs dzejolis ir individuāls. Dažreiz varu pilnīgi visu norakstīt vārds vārdā no dzīves, bet tā ir tikai mana interpretācija. Ja to rakstītu cits cilvēks, būtu pilnīgi cits notikums, jo katrs pasauli uztveram caur sevi. Cik cilvēku, tik vienai grāmatai būs versiju, jo dzejoļi mainās līdz ar lasītāju.

Jūsu dzejā bieži sastopami dabas tēli, kas kalpo kā metaforas cilvēku izjūtām. Atsaucoties uz šo, kā jūs raksturotu savas šī brīža sajūtas?

Es gribētu izmantot tādu miglas vai dūmakas metaforu, tāpēc ka ir rīts, lēnām mosties, vēl nezini, kāda būs diena. Lēnām ieej un dūmaka atkāpjas, redzi aizvien vairāk. Tāda ir sajūta arī par šo periodu manā dzīvē. Ir mazliet neziņa, bet tāpat sper soli, un dūmaka paliek gan aiz tevis, gan priekšā. Ejot jau sākam kaut ko redzēt. Mana dzīves nostāja ir paļauties uz nezināmo. Ejot noteiktā virzienā, tajā kaut ko atradīšu, tur būs kāda norāde vai sajūta, ko meklēju, bet vēl neapzinos. Man daba un pilsēta ir ļoti tuva. Arī pilsētā iekšā ir daba, tagad arī var redzēt kokus pa logu. Līdz ar to, ja daba ienāk pilsētā, tad līdz ar pilsētu daba ienāk arī manos dzejoļos. No dabas negribas iet prom, tā ir mierīgā daļa gan pilsētā, gan sajūtās. Pilsēta parasti saistās ar skrējienu, dinamiku, tik daudz cilvēku, tik daudz iespaidu, tad pēkšņi ieraugi koku, un kļūst mazliet mierīgāk, rodas līdzsvars, ko arī meklēju. Ne vienmēr izdodas, bieži vien pilsēta ņem pārsvaru, bet tad var doties garās pastaigās gar jūru.

Dzejā rakstāt par lietām, kas palīdz cīnīties ar izmisumu. Pastāstiet vairāk, kas ir lietas, kas jums palīdz?

Neteiktu, ka izmisums ir visu laiku, bet emocijas cilvēkam ir visu laiku, tikai vienā brīdī uz āru vairāk nāk viena vai otra. Man pret izmisumu palīdz rakstīšanas process. Ja ir liels izmisums, ņemu dienasgrāmatu, ne obligāti rakstu dzejoļus, bet vienkārši rakstu visu, kas ir prātā, uz sirds. Mēģinu izlikt visu, tādā veidā attīrot apziņu. Otra lieta, kas palīdz, ir cilvēki, kuri atbalsta un kuri spēj pieņemt mani ar visām emocijām - tuvi cilvēki un draugi, kas, neskatoties uz to, vai ir izmisums, dusmas vai skumjas, būs blakus. Tas palīdz pieņemt pašam sevi, apzināties, ka viss ir kārtībā un ka drīksti būt dažāds. Vēl pret izmisumu ļoti palīdz mūzikas klausīšanās. Daudz to klausos, dažreiz mājās padejoju. Tas man pilnībā palīdz atslēgties no visas pasaules un ļauties ķermeniskām sajūtām. Mūzika palīdz atslēgt prātu, kas mūs visu laiku tiranizē. Pēdējā lieta, kas man palīdz, ir meditācija. Reizi nedēļā divdesmit minūtes kopā ar vairākiem cilvēkiem meditēju pilnīgā klusumā. Tajā brīdī neko nedrīkst darīt, domāt. Domas tāpat nāk, bet ir jābūt pilnīgam klusumam.

Jūsu dzeja ir tulkota arī angļu valodā. Cik nozīmīgi ir tas, ka dzeja sniedzas ārpus valsts robežām?

Tas notika diezgan negaidīti. Sākot rakstīt dzeju, nekad nebūtu iedomājusies, ka tā tiks tulkota citā valodā, un ka man kādreiz būs grāmata. Vienu dienu uzrakstīja tulkotājs, ka vēlas iztulkot manu dzeju angļu valodā. Viņš diez gan daudz iztulkoja un izdevās atrast izdevēju, kurš, pavisam mazā amerikāņu izdevniecībā izdeva šo grāmatu. Tas nozīmēja ļoti daudz. Bija iespēja arī paceļot, nokļūt dažādos festivālos gan Eiropā, gan vienreiz Amerikā. Tas deva iespēju iepazīt citus dzejniekus, redzēt, kā dzejas dzīve notiek citur pasaulē, pasmelties, iedvesmoties, iepazīties un saprast, ka arī citur pasaulē dzeja nav tik populārs žanrs, tikai nedaudz - 100, varbūt 1000 cilvēki to lasa. Neatkarīgi no tā, vai Lielbritānija, vai Latvija, kur iedzīvotāju skaits ir ievērojami mazāks, pirmo grāmatu tirāžas ir praktiski līdzīgas. Šāda iznākšana ārzemju vidē ļauj izprast un salīdzināt, kā lietas notiek citur un saprast, ka Latvijā dzeja ir diezgan labā līmenī un tiek cienīta.

Kā jūs raksturotu citu tautu dzejas kultūru? Kādi bija pārsteigumi - patīkami vai nepatīkami?

Ne gluži pārsteigums, drīzāk tāda sajūta, ka mēs visi, gandrīz vai rakstām par vienu un to pašu, tikai citā valodā un citiem vārdiem. Cilvēki ir daudz līdzīgāki, nekā varētu šķist. Neatkarīgi no kultūras, cilvēku sāpes ir ļoti līdzīgas. Man dzeja ir veids, kā veicināt empātiju, jo caur to nāk cilvēcisks pārdzīvojums.

Kā panākt, ka, tulkojot dzeju, saglabājas galvenā ideja un doma, kuru tā nes, jo izteiksmes līdzekļi katrai tautai ir citādāki? Cik svarīga ir saikne starp tulkotāju un dzejnieku?

Manuprāt, par šo jautājumu var mūžīgi diskutēt - vai tas ir iespējams, nodot to pašu domu vai sajūtu, vai tas ir tas pats dzejolis, kad tiek iztulkots, jo katrs vārds ir citādāks. Klāt nāk arī tulkotāja personība, viņa vārdu izvēle. Reizēm vienam dzejolim var būt vairāki tulkojumi, tad var redzēt, ka atšķiras ritms un vārdu izvēle. Līdz ar to, strādājot ar savu tulkotāju, ar mani visu saskaņoja, uzdeva jautājumus - vai ir pareizi sapratis un vai konkrētais vārds iederas. Šādā veidā, strādājot ar tulkotāju, man nebija iebildumu un ļoti patika, kā darbi tika iztulkoti. Tas bija Džeids Vils, amerikāņu tulkotājs, kurš ir iemācījies latviešu, igauņu un lietuviešu valodu.

Kā vide, kurā atrodaties, ietekmē jūsu dzeju?

Noteikti ietekmē. Viss apkārt ir potenciālie dzejoļa tēli, vienalga vai esmu ārā vai iekšā. Arī cilvēki, jo tuvāki man kļūst, jo lielāka iespēja, ka viņi ienāks manā dzejolī. Lai rakstītu dzeju, ir svarīgi, lai kaut kas pārsteidz, līdz ar to, bieži eju staigāt un meklēt iedvesmu, jo pie savas telpas var ātri pierast. Lielākā iedvesma parasti nāk pastaigu laikā, kad kustos. Līdz ar to, iztēle vairāk kustas, arī bilde visu laiku mainās. Ir lielāka iespēja kaut ko sajust un ieraudzīt. Protams, katrā pastaigā dzejolis nerodas. Varu iziet piecās un neko neuzrakstīt, tad pēkšņi eju bez jebkāda mērķa, vai no kāda pasākuma un ienāk prātā kāda ideja. Varbūt ideja rodas tāpēc, ka biju pasākumā. To nevar paredzēt un nedrīkst arī no sevis ļoti gaidīt, ka, ejot pastaigāties, kaut ko izdosies uzrakstīt. Dzejoļiem tas riebjas, tas mēģinās ieriebt. Dzejolim patīk, ja esi atbrīvots un arī neko daudz negaidi, vienkārši dzīvo dzīvi, tad kādā brīdī tas radīsies.

Esmu dzirdējusi, ka jūs nevarat iedomāties savu dzīvi bez puķēm.

Man puķes ļoti patīk tāpēc, ka tās ir īslaicīgas. Drīz novītīs, bet kamēr zied, ir jāpriecājas. Ziedu skaistums man saistās ar dzīves īslaicīgumu. Man vairāk patīk sezonas ziedi, tie palīdz sajust brīdi, kurā atrodos. Tas palīdz sajust gadalaiku. Arī manai mammai patīk puķes, un viņām ar māsu ir dārzs, tā tāda ģimenes lieta.

Esam nonākušas pie gadalaiku tēmas. Kurš ir jūsu mīļākais gadalaiks?

Ļoti patīk vasara, jo ir daudz gaismas un silts, bet laikam vismīļākais ir rudens, jo tajā jūtos mierīgāk. Rudenī ir mazāk gaismas, bet arī mazāk spiediena kaut ko paspēt. Ir sajūta, ka rudenī varu būt vairāk es pati. Tā ir tāda koncentrēšanās uz iekšējo dzīvi. Vasarā vairāk dzīvoju, rudenī vairāk rakstu. Vasara, manuprāt, ir dzīvošanai, jo Latvijā tā ir īsa un saules ir maz. Vajag paspēt nopeldēties, nosauļoties. Rudenī var mazliet uzelpot un vairāk paskatīties, kas notiek manā iekšējā pasaulē. Rudens jau kopš seniem laikiem ir dzejas dienu mēnesis, tāpēc to parasti gaidu ar nepacietību.

Pamanījām, ka aizraujaties ar fotogrāfiju un kino. Vai ir kādi plāni arī šajos lauciņos?

Jā, īpaši fotogrāfijā gribētu kādreiz kādu izstādi. Vienreiz dzimtajā Krāslava bija neliela POP- up izstāde, bet gribētos to izveidot ilgāku. Fotogrāfiju vairāk uztveru kā hobiju, gribu darboties ar mazāku spiedienu, vienkārši ļauties. Ja patīk fotografēt, daru to. Ja divus mēnešus nesanāk laika, par to nepārdzīvoju kā, piemēram, tas notiek, ja neuzrakstu dzejoli divus mēnešus. Gribu savienot dzeju ar fotogrāfiju un izdot grāmatu, kur būtu gan viena, gan otra māksla. Kino vienkārši ļoti patīk skatīties, tieši iet uz kinoteātri. Tā ir tāda līdzīga bauda, kā mūzikas klausīšanās. Tur varu pārslēgties uz citu realitāti, mani tas bieži vien iedvesmo kādam dzejolim. Dažreiz pašai patīk filmēt īsus video, vienu brīdi filmēju garāmgājējus pa logu, bet mērķa un prasmju pašai veidot kino man nav.

Pieminējāt, ka cilvēkiem, kas iedvesmo, ir liela nozīme. Kā atrast tos, kas mūs iedvesmo?

Pārsvarā gribas iedvesmoties no tiem cilvēkiem, kuri dara kaut ko labāk, un ir augstākā līmenī, no kuriem var iemācīties. Man ir bijušas labas latviešu valodas, literatūras un angļu valodas skolotājas, kas mani ļoti iedvesmoja. Dita Rietuma mani iedvesmo skatīties kino - gan ar savām recenzijām, gan savu profesionalitāti, gan ar to, cik daudz filmu viņa noskatās. Ir ļoti daudz fotogrāfu - ne tikai profesionāli, bet arī amatieri, kas savus darbus publicē Instagram. Ieraugot kādu fotogrāfu, kas man patīk, paskatos kādas ir bildes, kāds ir autora rokraksts. Manuprāt, ja intuitīvi jūti, ka kaut kas norezonē, tad drīksti gan iedvesmoties, gan ietekmēties.

Esat ieguvusi Ojāra Vācieša prēmiju. Vai jums tas ir nozīmīgi? Vai tas ir kā rādītājs, ka darāt visu pareizi?

Tas noteikti palīdz. Vienmēr būs kāds, kas kritizēs, bet ja ir ko pretī nolikt - kāda lasītāja atbalsts vai šāda balva - tad jūti, ka taisnība ir gandarījuma sajūtai un zini, ka esi izvēlējies pareizo ceļu. Man noteikti šī balva palīdzēja to izjust, tāpat iekšēji jūtu, ka tas ir mans, bet tas apliecina un palīdz vēl stiprāk noticēt. Noteikti esmu cilvēks, kurš nenoliedz, ka arī balvas un novērtējums ir svarīgs. Lai kā dažreiz negribas to atzīt, tās dod iekšēju gandarījumu un palīdz stiprināt motivāciju, kas ir pats pamats. Manuprāt, nav tikai iekšējā vai ārējā motivācija, tās abas savijas.

Kas šobrīd ir aktuāls dzejas pasaulē?

Aktuāls ir viens un tas pats visu laiku - cilvēku attiecības, pārdzīvojumi, mentālais stāvoklis. Dzejā parādās viss, kas ir sabiedrībā aktuāls - tehnoloģiju lietojums, attiecības, vientulība, sajūtas, piederība un gadalaiki.

Kā skatāties uz straujo digitālās pasaules attīstību? Cik svarīgs ir tradicionālais dzejas formāts?

Man ļoti svarīgs ir papīra formāts. Tajā brīdī varu atpūsties no ekrāna, jo tā ir pārāk daudz. Brīžiem ir grūti kontrolēt, cik laika pavadu ierīcēs. Ja ir kāda jauna grāmata, un ir motivācija atiet no ekrāniem, lai pievērstos papīra formātam, tad to ļoti novērtēju. Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir vērts drukāt grāmatas, jo tā nav vienveidīga skrollēšana (no angļu v. Scrolling - ritināšana). Satausti papīru, vari paburzīt, pasvītrot vai izrakstīt to, kas patīk. Lasot grāmatu, var darboties ar vairākām maņām, tas palīdz nomierināties un saņemties izlasīt, pierast pie tās. Jo vairāk lasi, jo vieglāk kļūst strādāt ar tekstu. Lasu tikai papīra formātā, nezinu, kā būs nākotnē, bet man ir svarīgi, lai grāmata palēnina manu dzīves tempu.

Kādi būtu jūsu trīs padomi labākai nākotnei?

Pirmais noteikti ir ieklausīties un vērot sevi, piefiksēt tos brīžus, kuros jūti, ka kaut kas patīk vai interesē, kur pavadi vairāk laika. Tā vari saprast, kam gribi veltīt laiku un enerģiju, bet lai tā nav tikai skrollēšana telefonā. Otrais, man personīgi, ir svarīgi meklēt domubiedrus, satikties, runāties, veidot interešu grupas vai vienkārši padzert kafiju ar kādu cilvēku, kas šķiet interesants. Tā ir cita enerģija, vari vairāk pats sevi saprast, kad runā ar citiem. Pati arī vadu gan rakstīšanas, gan grāmatu klubu, kur mēģinu pulcēt cilvēkus, kuriem ir līdzīgas intereses. Ar laiku saprotu, ka intereses vēl paplašinās, jo arī tie cilvēki mani kaut kur aizved, kaut ko piedāvā. Trešais, mācīties - svarīgi ir neapstāties pie tā, ko jau zini par sevi. Mācīties var dažādi - lasot grāmatas, ejot uz lekcijām, studējot, apmeklējot kursus, galvenais ir saglabāt atvērtu prātu, mācīties no citiem profesionāļiem un neiegrimt sajūtā, ka visu zini.