Dziedātāja ar bisi. Aīda Kolberga

Savu omi vienmēr atceros kā ļoti enerģisku un aizņemtu sievieti. Viņa brauca uz kora mēģinājumiem, darbu Forum Cinemas vai naski rosījās pa virtuvi. 21 gada vecumā Aīda iepazinās ar savu vīru Andri Kolbergu, kurš vēlāk kļuva par vienu no ietekmīgākajiem latviešu kriminālromānu rakstniekiem.     

Aīda lielu daļu savas dzīves veltīja, lai stāvētu blakus Andrim un atbalstītu viņa karjeru, tomēr viņas personība gāzās pāri visām malām, un tā ievelk visus, kas gatavi viņā klausīties. Aīda ir pelnījusi savu stāstu. Stereotipiski daudziem vecāka gadu gājuma cilvēki asociējas ar nespēju pieņemt mūsdienas un jaunos sabiedrības likumus. Bet Aīda māk apieties ar visām jaunākajām tehnoloģijām un vada aktīvāku sociālo dzīvi nekā liela daļa mūsdienu jauniešu. Viņas viedokļi ir stingri, bet neuzspiesti, un dzīves enerģija - lipīga.

Anna Junga, Studentu medijs Skaļāk

Bērnība un bastošana

Aīdas atmiņas par bērnību sākas ar vecāku šķiršanos. “Mani vecāki abi dumji apprecējās un abi dumji izšķīrās. Tēvam bija trīs sievas, mammai – četri vīri. Mēs ar Andri bieži smējāmies un priecājāmies par to, ka mums sanāca tā, ka esam precējušies tikai vienu reizi. Tā nu gadījās, ka man bija vairāki patēvi, bet visi mani mīlēja – nejutos kā atstumts vai sveša cilvēka bērns. Daudz dzīvojos pie krustmātes, pat teiktu, ka dzīvoju pie viņas līdz 5. klasei. Māte nodarbojās ar kontrabandu. Veda no Maskavas ekstra lietas un dabūju arī tādas tafta kleitas, kuras nebija nevienam citam.”

Aīda vienmēr gribēja iegūt augstāko izglītību – gribēja kļūt par arhitekti. Visu mūžu bēdīgi runāja par to, ka tā arī nekad neieguva kāroto profesiju. Vienmēr minēja, ka apprecējās ar vīrieti, kas bija ļoti inteliģents, bet izglītības trūkuma dēļ nejutās vienlīdzīga. Andris bija daļa no Latvijas mākslas inteliģences krējuma un katrā dzimšanas dienas ballītē kopā ar citiem māksliniekiem runāja par tēmām, kuras, kā viņa saka, līdz galam nekad nav sapratusi. Vai viņa neieguva augstāko izglītību sava vīra dēļ? Nē, viņa nokavēja arhitektūras iestājeksāmenus, izdomāja, ka stāsies nākamajā gadā un ies uz sagatavošanās kursiem. Tomēr kopā ar draudzeni sagatavošanās kursus sākusi bastot un līdz iestājeksāmeniem nav tikusi.

Mūzika

Paralēli visam gāja līdzi vēlme un vajadzība dziedāt. “19 gados ar draudzeni sākām dziedāt Celtnieku kultūras nama bigbendā. Viņi visi bija ļoti talantīgi ar augstām izglītībām, bet mūzika bija viņu sirdslieta un izklaide. Mēs tur dziedājām četras meitenes. Kopā ar viņiem braukājām pa Latviju un koncertējām.

Draudzenes no bigbenda bija padzirdējušas, ka radio ansamblim ir atlase, un visas gājām uz noklausīšanos – es gāju tā, kompānijas pēc. Tas notika Latvijas Radio studijā, kur parasti notiek ieraksti un koncerti. Tur sēdēja Ojārs Grīnbergs, Margarita Vilcāne – tā, ka jau paskatoties bikses trīc. Es vienīgā tiku uzņemta. Ansambļa koncerta tūrēs brauca Zigrfrīds Račiņš, Andrejs Lihtenbergs un citi pazīstami Latvijas mūziķi. Tur sāka braukt līdzi arī konferansjē – tas bija Andris.”

Draudzenes no bigbenda bija padzirdējušas, ka radio ansamblim ir atlase, un visas gājām uz noklausīšanos – es gāju tā , kompānijas pēc. Tas notika Latvijas Radio studijā, kur parasti notiek ieraksti un koncerti. Tur sēdēja Ojārs Grīnbergs, Margarita Vilcāne – tā, ka jau paskatoties bikses trīc.

Kad Aīda iepazinās ar Andri, viņš vēl nebija “kriminālromānu leģenda”. Viņš bija bez bārdas, bez naudas un desmit gadus vecāks par viņu. Tomēr, viņi “kaitējās kādu brīdi” un sagāja kopā. Pēc kāda laika Aīda uzzināja, ka esot Andrim izjaukusi kāzas.

Nopietnā tonī Aīda atminas krustmātes attieksmi pret laulībām. “Viņa bija padzirdējusi, ka esmu sagājusi kopā ar vecu, precētu veci, kaut gan pati par to neko nezināju. Tad es vairāk pie savas krustmātes nebraucu. Neskatoties uz to, ka pie viņas pavadīju visu savu bērnību. Vienmēr biju gribējusi desmit gadus vecāku vīrieti – es to arī tā deklarēju. Mana doma bija tāda, ka tad mēs vienlaikus novecotu, lai gan tagad redzu, ka tā nav taisnība.” Andris aizgāja mūžībā pirms četriem gadiem. 

Medības

Aīda ar Andri savas kāzas dzēra pusotru gadu pēc iepazīšanās. Bija pieteikusies pirmā meitiņa Klaida. Aīda aizgāja no sava darba Celtniecības birojā un audzināja meitiņu. Sēdēja vairākus mēnešus mājās līdz kādu dienu Andris viņu aicināja līdzi uz medībām. Medībās devās dažādi Rīgas Mākslinieku apvienības locekļi. Tur bija rakstnieki, mūziķi, mākslinieki.

Sākumā Aīda bija viena no dzinējiem. Uzdevums ir vienkāršs – skrien un bļauj pa mežu. Dzīvnieki jādzen uz mastu, kur gaida šāvēji. Pārsvarā esot bijuši arī suņi, kas pa priekšu skrēja un uzoda dzīvniekus. Tā nu viņa skrēja aukstos, ļoti agros rītos pa Suntažu mežu. Cauri kokiem un krūmiem bļaustīdamās kā banšija. 

“Braucām no Rīgas visi ar kopīgu autobusiņu, vispār ļoti forši – mēs visi no rīta satikāmies, viens tevi pacienāja ar kafiju, cits ar konfektēm, un tad jau iepazīsties ar tās dienas sastāvu jau no paša rīta.”      

Pirms medībām Aīdai bija neliela pieredze ar šaušanu savā iepriekšējā darba vietā, kur viņa bija iemācījusies apieties ar "maskulīberi". Tas esot ļoti viegla mēroga ierocis – ar to varot “varbūt nošaut tikai vārnu”. Šaušana esot bijusi viena no daudzajām sporta aktivitātēm, ko piedāvāja Celtniecības birojs. “Tad man bija ideja , ka man gribas paskatīties, kā šauj, lai es uzzinātu, kā notiek tā šaušana un lai zinu, kā labāk dzīt. Tad es tā vairākas reizes paskatījos, un jau sākās joks – kuram šodien Aīda stāvēšot blakām, – jo kad es stāvot blakām, visi dzīvnieki nākot virsū.”

“Tad man bija ideja, ka man gribas paskatīties, kā šauj, lai es uzzinātu, kā notiek tā šaušana un lai zinu, kā labāk dzīt. Tad es tā vairākas reizes paskatījos, un jau sākās joks – kuram šodien Aīda stāvēšot blakām, – jo kad es stāvot blakām, visi dzīvnieki nākot virsū.”

Tad nu arī Aīdai iedeva bisi un viņa sāka šaut. Viņa pati par sevi izsakās ļoti bikli, bet viņas meita saka, ka mama esot bijusi laba šāvēja.

“Kā jau Padomju laikā ēdiena vienkārši nekur nebija. Medīšana bija viens no veidiem, kā mēs vienmēr nodrošinājām to, ka mums ir ēdiens un, kur nu vēl gaļa. Savā veidā, protams, tā bija privilēģija, bet visi, kas devās medīt, tiešām brauca arī ar mērķi, ka nebūs nedēļu par ēdienu jādomā. Dažreiz gaļu žāvējām vai konservējām, bet pārsvarā jau visu nošmorējām un apēdām.”  

Kompānijā lielākā daļa bijuši vīrieši, bet viņas esot bijušas trīs sievietes – visas trīs mākslinieku sievas. Visas esot arī šāvušas, bet vīrieši ļoti labi uzņēma viņas savā barā.

“Visu laiku cilvēki prasīja, kā tu kā sieviete vari šaut tos nabaga dzīvniekus? Man jau bija izveidojusies tāda atbildes tehnika. Medības pastāv tikpat ilgi kā visvecākā pasaules profesija – ielas meitas (prostitūcija). Tikpat senas ir medības, un tas vispār ir prestižs pasākums un nav tā, ka vienam cilvēkam vienkārši ienāk prātā iet uz mežu un šaut tos nabaga dzīvniekus. Tā ir liela padarīšana un vesels pasākums. Tur ir iesaistīti vairāk nekā desmit cilvēku dažreiz pat pāri 30 – atkarībā no sezonas un medījuma. Manuprāt, tam arī nebija nekādas saistības ar feminismu, tas vienkārši bija azarts. Azarts jau paņem – tu stāvi uz masta un dzirdi, kā suņi rej un dzen dzīvnieku. Vispār jau tas ir bīstami, tāpēc no tā visa rodas adrenalīns.”

Medības pastāv tikpat ilgi kā visvecākā pasaules profesija – ielas meitas (prostitūcija). Tikpat senas ir medības, un tas vispār ir prestižs pasākums un nav tā, ka vienam cilvēkam vienkārši ienāk prātā iet uz mežu un šaut tos nabaga dzīvniekus. Tā ir liela padarīšana un vesels pasākums.

2000. gadu sākumā par Aīdu un citām sievietēm - medniecēm bija vairākas publikācijas, piemēram, par viņu un Noru Bumbieri žurnālam “Santa”.

“Kad piedzima pirmie mazbērni, tad izlaidu Andri pie meža un pati braucu mazbērnus pieskatīt, jo mazbērni tajā brīdī bija svarīgāki. Zināju, ka viņi izaugs lieli un, tad jau viņus vispār neredzēs. Kad sanāca, tad turpināju piedalīties medībās, bet noteikti ne vairs tik aktīvi kā agrāk. Mēs ar Andri arī jau bijām vecāki palikuši. Man bija pāri 50 un Andrim pāri 60.”    

Karjera un vienkārši dzīve

Tomēr, neskatoties uz augstākās izglītības un arhitektūras nepiepildīto sapni, viņa sev izveidoja veiksmīgu karjeru kino lauciņā. Viņa bija viena no Kino Baltija (tagad mūzikas nams Daile) kompānijas galvenajām darbiniecēm, kas izveidoja arī kinoteātri Ksuns un pārņēma Pionieri. Tie ir Latvijas lielo kino zāļu aizsākumi. Viņa arī bija viena no pirmajām Forum Cinemas darbiniecēm un piedalījās arī telpu izkārtojuma plānošanā, tāpēc varbūt pat varam teikt, ka arī arhitektūras sapnis nekur neizpalika.

Tomēr divas lietas, kas vienmēr palika viņas dzīvē bija šaušana un dziedāšana. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņa pievienojās Rīgas Latviešu biedrības korim un tajā dzied arī vēl šodien. Pēdējo bisi Aīda pārdeva jau pirms vairākiem gadiem, tagad vairs nav spēka doties uz mežu, bet bildes ar nomedītu buku vēljoprojām stāv pie sienas. Aīda par dzīvi kopumā izsakās: “Dzīvē nekad nenotiek tā, kā plānots, bet katra iespēja ir jāņem ciet, jo mums nav, ko zaudēt.” Nepaliekam visu mūžu par dzinējiem – ņemam bises rokā un mēģinām trāpīt mērķī, līdz tas izdodas.