Bonjour, zvaigzne

Reti kuram ir iespēja ar vienu skolotāju veidot tik krāsainu un ilgstošu saikni. Inese Ērmane manā dzīvē neienāca kā viena loma, bet kā divas būtiskas: trīs gadus vidusskolā viņa bija mana franču valodas skolotāja, un paralēli tam divus gadus viņa vadīja mūzikas studiju. Šī unikālā pieredze atklāja viņas personības pretrunīgo būtību. Pati sevi viņa raksturo kā “sirsnīgu, radošu, strukturētu haosu”. Šī pretruna – spēja būt gan dziļi emocionālai, gan absolūti stratēģiski organizētai – ir viņas rakstura dzinējspēks.

Paula Smildziņa, Studentu medijs Skaļāk

Franču valoda kā performance

Siguldas Valsts ģimnāzija, pulksten 8:10, pirmā franču valodas stunda.
Visa klase stāvam pie 216. kabineta durvīm, pusmiegā, ar kafijas garšu mutē un cerību, ka šī būs “viegla pirmā stunda”. Acīs nedaudz žilbst koši oranžās gaiteņa grīdas. Pēkšņi pa gaiteni atskan steidzīgi soļi un elpas vilciens, kā no sporta stundas, pa gaiteni steidzas viņa – Inese.

“Piedodiet, piedodiet, reāli nebija kur atstāt mašīnu!” viņa izdveš, elpu vilkdama tā, it kā būtu skrējusi maratonu. Es tajā brīdī vēl nezināju, ka šis būs tikai sākums – sākums manai franču valodas epopejai, kuras kulminācija nebūs Parīzes Eifeļa tornis vai romantisks vīna vakars... bet šķiņķis. Franču valoda viņas rokās nav mācību priekšmets, tā ir aizraušanās. Tā, piemēram, franču vārdu “jambon” (šķiņķis) viņa spēj pasniegt ar tādu eleganci, ka tas klasē kļūst par stundas negaidītu kulmināciju. Ineses dziļā emocionālā iezemētība un autentiskums ir viņas rakstura magnēts. Viņas spēja radīt drošību sākas ar viņas personīgo pieredzi.

Ineses dziļā emocionālā iezemētība un autentiskums ir viņas rakstura magnēts. Viņas spēja radīt drošību sākas ar viņas personīgo pieredzi.

Viņa bērnības atmiņas uztver kā “laika mašīnu”, kur vecmāmiņas kotlešu smarža virtuvē atnes mieru, siltumu un drošību – sajūtu, ka “viss ir kārtībā”. Šī spēja izjust dziļu piederību ir viņas rakstura kodols, kas tieši atspoguļojas pedagoģiskajā darbā. Tieši tāpēc viņas “jambon” paliek atmiņā: tie ir mirkļi, kas nes smaržu pēc kotletēm un siltumu no cilvēka, kurš redz vairāk nekā tikai skolēnu.

Līdz ar kovida iestāšanos un attālinātajām stundām Zoom vidē, atklājās Ineses fokuss uz rezultātu. Viņa ātri pieņēma jauno realitāti, kļūstot par sava veida ekrāna līderi un pikseļu karalieni. Tā vietā, lai cīnītos ar neiespējamo, viņa atklāti pieņēma situācijas nepilnības – pievēra acis špikeriem vai franču vārdu patvaļīgām galotnēm, atzīstot, ka “neviens jau tos “e” beigās tāpat neizrunā”.

Īstā Inese atklājas mūzikā

Mūzika Inesei ir veids, kā būt, nevis tikai māksla. Viņa bērnībā stāvēja pie spoguļa ar mammas matu laku rokās, tēlojot, ka ir uz skatuves, tas liecina par viņas nepieciešamību pēc pašizpausmes, kas radās vēl pirms runāšanas. Viņa netic pasīvai iedvesmai, apgalvojot: “Parastai iedvesmai es neticu – es ticu iedvesmai, kas rodas no darīšanas.” Dziedāšana viņai nozīmē vairāk nekā skaņu radīšanu – tā ir saikne ar sevi un citiem, kalpojot par mierinājumu brīžos, kad viss šķiet pelēks. Viņas autentiskums neļauj nodalīt publisko personību no privātās. Tā vietā viņa izvēlas emocionālu atklātību. Spilgts piemērs tam bija nesenais Mātes dienas koncerts, kur, izpildot Raimonda Paula dziesmu “Māte mani auklējusi”, Inese atklāj, ka domāja par savu aizsaulē aizgājušo vecmāmiņu. Lai gan mēģinājumos viņa nespēja dziesmu nodziedāt līdz galam, koncertā viņa saņēmās. Lai saglabātu kontroli pār balsi, viņa skatījās kaut kur tālu pāri visiem, ar domu, lai citi raud. Brīdī, kad balss sāka trīcēt un viņa cīnījās, lai savaldītu kamolu kaklā, tas nebija profesionāls vājums. Šis moments bija tāds, kurā viņa nebaidījās rādīt savas sāpes un siltumu. Beigās aizkustinājās arī pati, redzot, ka skatītājiem asaras acīs. Viņa aizkustināja katru klausītāju un pārvērta savu trauslumu par patiesu un spēcīgu saikni.

Vieta, kur mūzika kļūst par mājām

Sēžu gaitenī pie 216. kabineta, oranžā grīda atkal spiežas acīs, un dzirdu tos pašus atpazīstamos, nedaudz steidzīgos soļus. Nāk Inese. “Šogad veidosim mūzikas studiju skolā, kurš grib nākt?” viņa saka, it kā piedāvātu nevis nodarbību, bet piedzīvojumu. “Paula??????” – vārds izskan tā it kā tur būtu pievienotas piecas jautājuma zīmes. Viņa mani “nolasa” bez vārdiem. Un es jūtu, ka atteikties būtu ne tikai nepieklājīgi, bet arī neiespējami. Pirmajā koncertā sirds dauzās, plaukstas svīst, un es domāju: “Ko es te daru?” Skatos uz Inesi. Viņas acīs ir tāda pārliecība, it kā es būtu nākamā “Eirovīzijas” dalībniece. Tajā brīdī es saprotu – ja viņa man tic, tad es varu.

Pēc koncerta – ziņa telefonā: “Būsi man soliste nākamgad!” Tas man mainīja visu.

Sirdsdziesmas tituls

Ineses uzvara “Sirdsdziesmā” mainīja visu viņas dzīvē. Dziesma, kas nebija tipisks šlāgeris, kļuva par triumfu ar savu sirsnību, melodiskumu un viegli melanholisko noskaņu, atvēra durvis uz plašāku klausītāju loku. Sekoja koncerti, televīzijas programmas, jaunas sadarbības un pieredzes, kas lika viņai izkāpt no komforta zonas un reizē atklāt sevī jaunas šķautnes. Taču, par spīti visam, viņa palika tā pati – sirsnīga, radoša, nedaudz haotiskā. Viņa joprojām māca franču un spāņu valodu skolā, ar to pašu aizrautību, ar kādu kāpj uz skatuves. Inese atzīst, ka skolēni ir viņas lielākie kritiķi, bet noteikti arī visuzticamākie fani, ko apliecina pat Spotify Wrapped dati gadu no gada “Jau 4 gadus pēc kārtas tur redzu viņu, saprotu, ka tiešām mēs, skolēni esam vispatiesākie skolotājas fani.”

Ineses uzvara “Sirdsdziesmā” mainīja visu viņas dzīvē. Dziesma nebija tipisks šlāgeris, bet kļuva par triumfu ar savu sirsnību, melodiskumu un viegli melanholisko noskaņu, kas atvēra durvis uz plašāku klausītāju loku.

Viņas skolēni saka – viņa ir cilvēks, kurš iedvesmo ne tikai mācīties, bet arī būt drosmīgam. “Viņa ir ļoti godīga. Nekad nepasaka “labi”, ja nav labi – bet arī nekad nesaka to tā, lai sāpētu. Viņa pasaka tā, lai tu gribētu darīt labāk”, “Pie viņas stundās jūties droši – kā sarunā ar cilvēku, kurš patiesi grib, lai tev izdodas”, “Viņa vienmēr ir klātesoša – gan sarunās, gan stundās”, “Ar viņu nejūties steidzināts, jo viņa patiešām veltī laiku un uzmanību.” Klausoties skolēnos, kļūst skaidrs – Inese nav tikai skolotāja. Viņa ir cilvēks, kurš ar savu attieksmi maina to, kā jaunieši redz mūziku, mācīšanos un pašus sevi.

Inese nekad nepasaka “labi”, ja nav labi – bet arī nekad nesaka to tā, lai sāpētu.

Atskatoties uz savu ceļu, viņa bieži saka, ka viss noticis tieši tā, kā tam jānotiek. “Ja es varētu nosūtīt sev ziņu pirms desmit gadiem, es neko nemainītu. Jo viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Ar visiem līkločiem, kļūdām un negaidītajiem pavērsieniem. Tieši tie mani ir veidojuši.” Un varbūt tieši tāpēc viņas dziesmas skan tik patiesi – jo tās nāk no cilvēka, kurš ir gājis savu ceļu ar atvērtu sirdi un dzirkstošu skatienu, kurā vienmēr ir vieta gan mūzikai, gan dzīves ironijai, gan kafijas pauzei starp stundām.

Atvadas no mūzikas studijas, franču valodas un skolotājas

12. klases otrajā pusē, kad eksāmeni jau tuvojās un spriedze pieauga, studijā ienāca arī skumjas – apziņa, ka šis viss drīz noslēgsies. Asaras bija neizbēgamas, un pirmās nobira jau aizskatuvē – brīdī, kad kļuva skaidrs, ka tiešām viss ir galā. Izlaidumā, dziedot pēdējo dziesmu, daudziem kaklā sarāvās kamols. Inese stāvēja pretī ar savu ierasto pārliecību acīs.

Ineses stāsts turpinās ne tikai koncertos vai stundās, bet arī ikkatrā no mums – ikvienā, kurš kādreiz viņas klātbūtnē dziedājis, mācījies, smējies vai raudājis.

Pienāca tas mirklis, kad viss jānoslēdz. Kad pēdējā dziesma izskan, kad pēdējais “bonjour” paliek gaisā, kad pēdējā tikšanās mūzikas studijā izgaist kā klusējošs akords. Mēs – studijas dalībnieki, stāvējām ar savām emocijām, dziedājām no sirds un sapratām – tas nav tikai stāsts par mūziku vai Inesi. Tas ir par cilvēku, kurš iemācīja mums dziedāt ne tikai ar balsi, bet ar pārliecību, ar klātbūtni, ar sirdi. Un varbūt tieši tāpēc viņas stāsts turpinās ne tikai koncertos vai stundās, bet arī ikkatrā no mums – ikvienā, kurš kādreiz viņas klātbūtnē dziedājis, mācījies, smējies vai raudājis.