Bail, ka mani nepieņems

“Kad ziņās rāda kaut ko par praidu vai tādām tēmām, tad tētis aiziet crazy, un saka bezmaz vai "galiniet nost tādus",” stāsta Deniss. Viņš vēlējās padalīties ar savu stāstu, lai arī tas nav viegli, un tieši sabiedrības attieksmes dēļ Denisa vecāki nezina viņa lielāko noslēpumu – viņam patīk puiši. 

Sindija Silava, Studentu medijs Skaļāk

Pirmā draudzene Denisam bija 14 gadu vecumā, bet, kad pēc diviem mēnešiem šī draudzība beidzās, nekādu pārdzīvojumu nebija, "es sapratu, ka man nebija nekādu jūtu pret viņu", stāsta Deniss. Viņš sāka apzināties, ka viņu vairāk saista vīrieši. Pirmoreiz Deniss iznāca no skapja pats sev, pēc tam palēnām puisis pateicis draugiem. "Es biju ļoti nobijies, nesapratu, kas tas ir, bija diezgan grūti - nāca virsū depresija, panikas lēkmes, - jo gribēju, lai visiem ir labi. Gribējās būt normālam," atzīst Deniss. 

Šobrīd Deniss par savu ģimeni uzskata tuvākos cilvēkus un draugus, kuri viņu pieņem un saprot, tomēr nākotnē viņš vēlas pats savu ģimeni - sestdienu rītos kopā cept pankūkas un doties pastaigās, - jo pašam bērnībā to neizdevās piedzīvot. Viņš tic, ka nākotnē šī vēlme piepildīsies, taču nezina, vai tas notiks dzimtenē – Latvijā. Deniss atzīst, ka pēdējo politisko notikumu iespaidā nejūtas drošs: "Ja valdība nebūs saprotoša un cilvēkiem neaizies, ka mēs arī esam tikai cilvēki, es domāju, ka pēc kādiem pieciem gadiem pametīšu Latviju."

Pusaudžu vecumā Deniss ticēja Dievam, jo domāja, ka, ja cilvēkam neviena nav, viņam tomēr ir Dievs, kurš pieņem un atbalsta, un tas Denisam bija ļoti nepieciešams. Taču iknedēļas dievkalpojumu laikā viņš piedzīvoja vilšanos un saprata, ka Dievs uzgriezis muguru, jo mācītājs Denisu nosodīja: “Klausījos dievkalpojumu, un vienā brīdī man fiziski palika slikti, sareiba galva un bija sajūta, ka viss nāk ārā. Kopš tā laika nekad neesmu spēris kāju baznīcā.”