Aukstajos ķermeņos vienmēr ir siltas sirdis

Frančesko Nuņess Romero Olmo, draugu lokā saukts par Pako (Paco, 42), ir spāņu valodas skolotājs un astoņu bērnu tēvs, pirms desmit gadiem viņš kopā ar sievuMariju Viktoriju Sančezu (Maria Victoria Sanchez) neplānoti pārcēlās uz Latviju. No sākotnējā kultūršoka un aukstās Zolitūdes Pako nokļuvis līdz piederības sajūtai un dzīvotprasmei. Viņš dalās savā neparastajā stāstā par pielāgošanos, ģimenes dzīvi un mīlestību pret latviešu zemi. Pako nebaidās no izaicinājumiem, un tas redzams viņa ikdienas gaitās — kopā ar sievu un bērniem viņi šobrīd mitinās trīsistabu dzīvoklī.

Viktorija Kozure, Daniels Viesturs Melbārdis, Studentu medijs Skaļāk

Pako dzīves ceļš līdz Latvijai un viņa izvēle šeit veidot ģimenes un profesionālo dzīvi atspoguļo viņa iekšējo spēku un spēju pielāgoties, lai kur arī atrastos. Šodien viņš jūtas kā daļa no Latvijas, novērtējot ne tikai rudens krāsas un saulainās ziemas dienas, bet arī latviešu attieksmi pret savu zemi. Pako ir cilvēks, kuru draugi un kolēģi augstu vērtē, un viņa spējas pielāgoties un veidot attiecības ir tās, kas viņu atšķir no citiem. Ar viņu ir viegli sazināties, jo viņš ir ne tikai profesionālis savā jomā, bet arī cilvēks ar lielu sirdi, kas izstaro sirsnību un gādību. Pako mērķis ir parādīt, cik svarīgi ir veidot ciešas attiecības un dzīvot ar sirds siltumu, neatkarīgi no tā, kur dzīvo.

“Rīga izvēlējās mani, nevis es – Rīgu”

Frančesko un viņa ģimenes stāsts Rīgā aizsākās 2015. gadā, kad viņi atsaucās starptautiskam katoļu baznīcas projektam. Toreiz ģimenē bija pieci bērni (tagad jau astoņi), un viņi nolēma doties tur, kur bija visvairāk vajadzīgi. "Es neizvēlējos Latviju – Rīga izvēlējās mani," saka Frančesko, skaidrojot, ka lēmums tika pieņemts ar pilnīgu ticību un paļāvību. Pirmie iespaidi nebija viegli. “Tas bija marts, sniegs, -10°C,” viņš atceras, salīdzinot auksto Latviju ar dzimto Valensiju, ko viņi atstāja +30°C siltumā. Nonākot Zolitūdē, rajons šķitis pelēks un nabadzīgs. "Mans tētis, redzot apkārtni, teica: “'Ja te kāds dzīvo, tas ir tikai tāpēc, ka Dievs tā grib.” Taču ar laiku viedoklis mainījās. Frančesko atklāja, ka Latvija ir kā vēss, bet bagātīgs dārgums. “Latvieši ārēji ir vēsi, bet aukstajos ķermeņos vienmēr ir siltas sirdis,” viņš stāsta, piebilstot, ka, kļūstot par draugu, latvieši atklājas pavisam citādā gaismā. Tagad viņš jūtas kā daļa no Latvijas – ir apguvis valodu un izpratis kultūras īpatnības. “Spānijā bieži trūkst cieņas pret dzimteni, bet Latvijā cilvēki mīl savu zemi – tas mani aizrauj,” viņš piebilst. Frančesko arī dalās novērojumos par latviešu ikdienas noskaņojumu. “Būtiska lieta Latvijā – cilvēki nesmaida. Man smaids nāk dabiski – atnāku uz skolu, redzu kolēģus un saku “labdien” ar smaidu. Man tas neprasa nekādas pūles,” viņš smejoties stāsta, taču piebilst, ka lietainās un drūmās dienās, kad nogurums ņem virsroku, tas kļūst grūtāk. Frančesko arī saprot, kāpēc Latvijā ir augsts depresijas līmenis. “Mana sieva arī cieš no depresijas, un dzīvojot šeit, esmu sapratis, cik ļoti laikapstākļi ietekmē mūsu garastāvokli. D vitamīna trūkums ir ievērojama problēma.” Taču viņš uzsver, ka tas, ko nevaram mainīt, ir laikapstākļi, tāpēc jāmaina tas, ko varam ietekmēt – mūsu pašu attieksme. “Mums jāmeklē veidi, kā cilvēcīgāk izturēties vienam pret otru, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem.”

Viņa pieeja dzīvei ir skaidra un dziļi pārdomāta: dzīve notiek. “Jo laimīgāk mēs varēsim dzīvot šo dzīvi, jo laimīgāki mēs jutīsimies,” viņš saka, piebilstot, ka jau ilgojas pēc ziemas sniega, kas padarīs pasauli gaišāku un skaistāku.

Mans tētis, redzot Zolitūdes apkārtni, teica: “'Ja te kāds dzīvo, tas ir tikai tāpēc, ka Dievs tā grib.” Taču ar laiku viedoklis mainījās.

Mazajās lietās un viens otrā

Pako nāk no saulainās Spānijas, kur viņa dzīvi veidoja spēcīgas ģimenes saites un vērtības. “Ģimene ir mana stiprākā vērtība,” viņš atzīst, un šodien šīs vērtības viņš ar sirdi un dvēseli nodod tālāk saviem astoņiem bērniem. Lai arī ģimene dzīvo Latvijā trīsistabu dzīvoklī, Frančesko ir pārliecināts, ka mājas ir nevis vieta, bet sajūta. “Mēs atrodam prieku mazajās lietās un viens otrā,” viņš uzsver, atklājot savas ģimenes dzīves filozofiju. Frančesko ģimenes ikdiena rit mazā dzīvoklī, kas piepildīts ar skaļiem smiekliem un dzīvotspējīgām sarunām. “Jau septiņus gadus dzīvojam šajā dzīvoklī, tas ir mazs, bet mūsu ģimenei piemērots,” viņš stāsta. Padomju laika dzīvoklis ar trim guļamistabām, plašu viesistabu, virtuvi un divām tualetēm kļuva par viņu mājām. “Mēs abi ar sievu nākam no lielām ģimenēm, es esmu pirmais no desmit bērniem, viņa ir ceturtā no deviņiem. Tāpēc esam pieraduši pie trokšņiem un haosa,” viņš smejas. Tāpat arī pusdienās viss notiek vienlaikus – visi vēlas runāt vienlaicīgi. “Ja tu gribi kaut ko teikt, vajag runāt skaļāk,” viņš piebilst ar humoru.

Pusdienās viss notiek vienlaikus – visi vēlas runāt vienlaicīgi. Ja tu gribi kaut ko teikt, vajag runāt skaļāk.

Taču dzīvē ir arī brīži, kas ir pilni ar ģimenes siltumu un kopā būšanu. Piemēram, nesen Frančesko bija pārsteidzis savu tēvu ar dzimšanas dienas svinībām. Tā bija īpaša diena, kad viņa brāļi un māsas sanāca kopā, lai svinētu, un pievienojās arī viņa meitas draudzene no Latvijas. “Viņa domāja, ka mēs būsim restorānā, tikai mūsu ģimene, bet kad ieradās, viņa bija šokā, redzot četrdesmit karstasinīgus spāņus, runājot, smejoties un svinot,” Frančesko smaidot atceras.

Viņš un sieva rūpīgi pievērš uzmanību tam, lai katram bērnam tiktu veltīts īpašs laiks. Frančesko arī saprot, ka ir nepieciešams reizēm nopietni runāt ar bērniem, īpaši pusaudžu vecumā, kad viņi meklē savu identitāti un sāk attālināties no vecākiem. “Es vienmēr uzskatu, ka man kā vecākam ir pienākums pārrunāt lietas, ja redzu, ka viņi dara kaut ko bīstamu vai kaitīgu, pat ja viņi var to brīvi izvēlēties,” viņš stāsta. Frančesko atceras arī savu tēva dzīves mācību: “Viņš teica: Es jums esmu devis visus rīkus, lai jūs varētu tikt galā ar dzīves izaicinājumiem, bet, ja notiks kaut kas slikts, es būšu šeit.” Šī pieeja palīdzēja Frančesko kļūt par tādu tēvu, kurš saviem bērniem vēlas piedāvāt brīvību pieņemt pašiem savus lēmumus, vienlaikus saglabājot atbalstu un mīlestību. Kā vecākais bērns, Frančesko saprot, ka viņa lielākās meitas drīz uzsāks savu pieaugušo dzīvi, un viņš nebūtu tas, kurš vēlas bērnus turēt pie sevis mūžīgi. “Man netraucē, ka viņi gribēs doties prom un pieredzēt pieaugušo dzīvi, bet es gribu piedāvāt visu, lai viņi varētu pieņemt savus lēmumus brīvi un patstāvīgi. Protams, man patiktu, ja viņu izvēles būtu pēc mana prāta, bet, ja ne, tas būs viņu ceļš,” viņš saka. “Mērķis ir palīdzēt viņiem saprast, ka mīlēt cilvēku nenozīmē vienmēr piekrist, bet būt blakus.” Frančesko ir pārliecināts, ka, ja bērni ņems šo vērtību līdzi, viņš būs veicis savu darbu kā vecāks izcili. 

Taču ģimenes spēks slēpjas arī tradīcijās. “Piektdienas mums ir filmas un picas vakars,” stāsta Frančesko, un jau pēc viņa balss var just, cik nozīmīgs šis vakars ir ikvienam ģimenes loceklim. Pašu gatavota pica un kopīgi skatīta filma – tas ir rituāls, kuru bērni vienmēr gaida ar nepacietību. “Tādas mazās lietas stiprina mūsu saikni,” viņš piebilst. Spānijas dzīves ritms un viesmīlība joprojām ir Frančesko ģimenes ikdienas sastāvdaļa. “Mūsu ģimeniskā dzīve bieži notiek pēc Spānijas standartiem,” viņš atklāj, skaidrojot, ka mājas durvis vienmēr ir atvērtas draugiem un ka bērni jau pieraduši pie šāda dzīvesveida. “Mūsu bērni bieži jautā – “Kad mēs satiksimies ar itāļu draugiem?” vai “Kuru aicināsim pie sevis uz pusdienām?” Frančesko smaidot piebilst, ka šīs mazās iniciatīvas palīdz bērniem veidot sociālās prasmes un turēt dzīvu ģimenes tradīciju – būt kopā ar citiem. 

“Kad skola kļūst par otru ģimeni”

Frančesko nav tikai skolotājs, bet arī īstens mentors, kurš katram bērnam pievēršas ar cieņu un iejūtību. Viņa mērķis ir izaudzināt ne tikai valodu pratējus, bet arī cilvēciskākus, līdzjūtīgākus cilvēkus. “Es vēlos iedvesmot viņus, lai viņi izaugtu par labākiem cilvēkiem,” viņš saka ar pārliecību, kas caurstrāvo katru viņa darbu. Frančesko aktīvi piedalās Latvijas izglītības un kopienas dzīvē, strādājot skolās, veicinot kultūru apmaiņu starp Latviju un Spāniju, un iedvesmojot citus ar savu ticību smaida spēkam. “Smaids neko nemaksā,” viņš atgādina, uzsverot, ka tieši mazie žesti spēj padarīt ikdienu gaišāku.

Tomēr viņa uzdevums nav viegls. Frančesko ir skolotājs vairāk nekā 100 skolēniem un tēvs astoņiem bērniem. “Es uzskatu, ka labs skolotājs ir ne tikai tas, kurš labi zina savu priekšmetu, bet arī tas, kurš prot motivēt un saprast skolēnus,” viņš skaidro. Viņa pieeja balstās līdzsvarā starp uzslavām un konstruktīviem ieteikumiem, lai katrs skolēns justos novērtēts un atbalstīts. Frančesko neizbēgami sastopas ar mūsdienu pārbaudījumiem – skolēniem ātri zūd motivācija, tāpēc bieži nākas runāt gan ar skolēniem, gan viņu vecākiem. “Tomēr tas ir tā vērts, jo pat neliels atbalsts var palīdzēt skolēnam noticēt sev,” viņš saka, pastāstot par neseno situāciju, kurā vecāks izteica pateicību par viņa palīdzību meitai.

“Smaids neko nemaksā,” Frančesko atgādina, uzsverot, ka tieši mazie žesti spēj padarīt ikdienu gaišāku.

Latvijas izglītības sistēmu Frančesko uzskata par daudzveidīgu – viņš novērtē iespējas, ko skolas piedāvā bērniem ārpus mācību stundām, piemēram, pieejamos sporta laukumus un draudzīgo vidi. “Spānijā pēc stundām skolas tiek slēgtas, un bērniem nav kur palikt,” viņš salīdzina. Taču viņš arī atzīmē grūtības – skolotāju trūkumu un lielo kontaktstundu slodzi, kas apgrūtina individuālo pieeju. “Vidēji ir 27–30 kontaktstundas nedēļā, un tas liedz mums iepazīt skolēnus. Mēs kļūstam par automātiem, kas vada stundas, nevis par dzīviem skolotājiem.” Frančesko skeptiski raugās arī uz digitalizācijas pieaugošo lomu izglītībā. “Digitalizācija ir svarīga, bet tā nedrīkst aizstāt skolotāju un skolēnu attiecības. Skola ir vieta, kur jaunieši ne tikai mācās, bet arī socializējas. Tā ir nenovērtējama funkcija,” viņš uzsver, īpaši ņemot vērā Latvijas laikapstākļu ierobežojumus sabiedriskajai dzīvei.

Būt gan tēvam, gan skolotājam reizēm rada unikālas situācijas – jo īpaši, ja viens no skolēniem ir viņa meita. “Manā audzināmajā klasē ir viena no manām meitām,” viņš stāsta, atklājot, ka draudzenes, kuras apgūst spāņu valodu, bieži viesojas viņa mājās. Lai gan tas ir dabiski, viņš cenšas nodalīt skolotāja un tēva lomas. “Es vienmēr viņām saku: 'Skolā es esmu skolotājs, mājās – tētis vai draugs.” Frančesko īpaši aizkustināja viens neliels, taču ļoti nozīmīgs žests, kas atklāja sapratni un cieņu. Pirmajā septembrī, kad skolēni devās uz skolu, viņa meitas draudzene, ņemot vērā Frančesko personīgās preferences, nolēma neuzdāvināt tradicionālās puķes, kā tas bieži notiek, bet gan izvēlējās dāvāt šokolādi. “Viņa teica: 'Es zinu, ka jums puķes nepatīk, tāpēc atnesu šokolādi.” Šis maziņais, bet rūpīgi pārdomātais žests ļoti daudz nozīmēja Frančesko, jo tas apliecināja, ka viņa meitas draudzene ir ne tikai iepazinusi viņa gaumi, bet arī ar cieņu izturas pret viņa izvēlēm. Tā bija ļoti personiska dāvana, kas parādīja, cik svarīga ir attiecību veidošana un kā pat mazi, ikdienišķi žesti var dziļi aizkustināt un nostiprināt saites starp cilvēkiem. Frančesko atzina, ka šis žests viņu aizkustināja vairāk nekā jebkura dāvana, jo tas apliecināja, ka cieņa starp skolotāju un skolēniem ir patiesi vērtīga.

Frančesko dzīves misija ir ne tikai mācīt priekšmetus, bet veidot attiecības, kas balstās uz savstarpēju cieņu, sirsnību un cilvēcību. “Pat neliels atbalsts un iedvesma var radīt atšķirību,” viņš saka, turpinot ar neatlaidību un pārliecību iedvesmot gan skolēnus, gan sabiedrību.

Divas kultūras, divas sistēmas

Frančesko jau piecus gadus strādā Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā, un šajā laikā viņš ir organizējis vairākus apmaiņas projektus ar skolām no Spānijas. Viņš uzskata, ka šie projekti ir svarīgi ne tikai valodas apguvei, bet arī skolēnu dzīves pieredzes bagātināšanai. “Es vienmēr domāju, ka sadarbības projekti palīdz skolēniem dzīvot, pieredzēt īstajā dzīvē to, par ko mēs runājam stundās. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi,” saka Frančesko. Lai gan viņš pats no šiem projektiem lielus ieguvumus nesaņem, jo Spānija viņam ir pazīstama, viņš uzskata, ka skolēniem ir ļoti svarīgi piedzīvot svešu kultūru un valodu dzīvē, ne tikai mācību stundās. “Zināt vairākas valodas, ceļot pa pasauli – tas tikai bagātina cilvēku dzīvi. Manuprāt, tā ir bagātība,” viņš piebilst. Frančesko atzīst, ka Latvijā jaunieši lielākoties zina angļu valodu ļoti augstā līmenī, taču, ņemot vērā ģeopolitiskos apstākļus, viņš uzskata, ka spāņu valoda būtu jāizvirza kā otrā pieprasītākā valoda. “Latvijā spāņu valoda notiek tikai stundās. Ja skolēni varētu piedzīvot kaut ko saistītu ar Spāniju dzīvē, viņi tiešām varētu izjust īsto spāņu kultūru,” viņš skaidro.

Frančesko dalās savos novērojumos par divām ļoti atšķirīgām sistēmām – Latvijas un Spānijas. Viņš īpaši uzsver ģimenes atbalstu un sociālos pabalstus, salīdzinot abās valstīs piedāvātās iespējas. “Redzi, šeit tu vari skaidrāk novērtēt sistēmu, ja tev ir pieredze arī citā valstī,” saka Frančesko, piebilstot, ka Latvijā ir ģimenēm draudzīgāka pieeja. Piemēram, par katru bērnu viņš saņem 100 eiro mēnesī, kas kopā veido 800 eiro. Šī summa tiek izmaksāta bez nodokļu maksāšanas un deklarēšanas, kas ir patīkams pārsteigums. “Šī nauda man ienāk kontā katru mēnesi, it kā būtu alga,” viņš atzīmē. Savukārt Spānijā šāda veida ģimenes pabalsti netika piedāvāti. Frančesko arī novērtē Latvijas atbalstu krīzes situācijās, piemēram, Covid-19 laikā, kad viņa ģimene saņēma pārtikas kartes, jo skolēniem nebija pieejamas skolas pusdienas. “Spānijā tas nav iedomājams,” viņš norāda. Tāpat viņš uzsver, ka Latvijā viņam ir bijusi iespēja izmantot arī vienreizējos pabalstus un enerģijas izmaksu atlaides, kas palīdzēja ģimenes budžetam.

Frančesko arī priecājas par Latvijas pieaugošo atbalstu sabiedriskām profesijām. Viņš ir pārliecināts, ka skolotājiem ir jābūt atbilstoši atalgotiem par viņu ieguldījumu sabiedrībā. “Tagad skolotājiem ir krietni augstākas algas. Es priecājos, jo sabiedrībai un valdībai ir jāparūpējas par tiem, kuri rūpējas par pārējiem – skolotājiem, ārstiem, ugunsdzēsējiem un policistiem,” viņš uzsver. Tomēr Frančesko nenoliedz, ka Spānijā ir priekšrocības citās jomās, piemēram, veselības aprūpē un pensiju sistēmā. “Spānijā pensijas ir augstākas, bet Latvijā ģimenēm ir daudz vairāk atbalsta,” viņš rezumē, piebilstot, ka katrā valstī pastāv savas prioritātes.

Izraušanās, kas ved uz līdzsvaru

Frančesko ikdiena ir piepildīta ar dažādiem pienākumiem un atbildību gan darbā, gan ģimenē, taču viņam ir arī veidi, kā atrast mieru un līdzsvaru ikdienas skrējienā. Viens no veidiem, kā nomierināt prātu, ir pastaigas. Viņam ļoti patīk staigāt pa Vecrīgu, kur viņš var izbaudīt pilsētas dinamiku un vienlaikus rast mieru. “Man patīk skatīties akmeņus un arhitektūru – labāk nekā gleznošana vai muzeji,” viņš atzīst. Pastaigas ir kļuvušas par veidu, kā atslēgties no ikdienas steigas un pabūt klusumā. Brīvajā laikā Frančesko arī patīk satikties ar draugiem un pavadīt laiku pie galda, baudot ēdienu, dzērienus un sarunas. “Nav svarīgi, kur tas notiek, pie mums, pie draugiem, restorānā – galvenais, lai tas notiek,” viņš saka. Šīs brīvdienu stundas viņam palīdz atgūt spēkus un novērtēt dzīvi ārpus darba un ģimenes pienākumiem.

Viens no veidiem, kā nomierināt prātu, ir pastaigas.

Viņam patīk arī lasīt – bet ne saistībā ar mācībām, lai gan tas ir būtisks viņa ikdienas elements. “Man patīk lasīt kaut ko neformālu, kas ļauj atslābināties,” viņš piebilst. Sportam savulaik bija liela nozīme Frančesko dzīvē. Viņš bija gandrīz profesionāls basketbolists, un šis sporta veids vēl joprojām viņam sagādā prieku. “Man nav laika, un novecošana dara savu,” viņš smejas. “Katru gadu tas kļūst bīstamāk, bet tomēr, ja ir iespēja, vasarā es vēl spēlēju basketbolu, jo tas ir tas, kā man pietrūkst.” Basketbols ne tikai bija viņa aizraušanās, bet arī veids, kā saglabāt veselību un līdzsvaru, tomēr tagad laika un enerģijas trūkums liek atrast citus veidus, kā uzturēt fizisko un emocionālo līdzsvaru. Frančesko dzīve Latvijā nav tikai darbs un ģimene, viņš arī cenšas uzturēt labas attiecības ar kaimiņiem. Viņa ģimene dzīvo blakus vecai kundzei, kuru viņš bieži atbalsta. “Reiz viņai saplīsa dūmu detektors un skanēja visu nakti. Es aizgāju un palīdzēju. Tāpat arī viņa palīdzēja man, kad biju iesprostots mājās ar bērniem,” viņš stāsta. Šādas mazas ikdienas situācijas rada kopības sajūtu un apliecina, ka pat mazi žesti var stiprināt attiecības un kopienas saites. Frančesko pievērš uzmanību līdzsvaram starp darbu, ģimeni un brīvo laiku, jo saprot, ka tikai tā var atrast harmoniju un patiesu mieru ikdienas dzīvē.